Foto: Publicitātes attēli

Jēkabpiliešus Annu Strapcāni un Rolandu Viļumu saista ne vien radniecības saites, bet arī Daugavas līkloču krastu pilsētā izveidojies zīmols ar latviskām vērtībām – "Anrita". Lai arī mēdz runāt, ka ģimenes lokā labāk biznesu neveidot, šis ir lielisks piemērs, kas pierāda pretējo, turklāt nereti abu radošajam duetam pievienojas un izpalīdzīgu roku sniedz arī citi ģimenes locekļi.

Anna jeb vienā personā mamma, mājsaimniece un adītāja, kā pati teic, sirdī un prātā vēl joprojām ir jauna. Nav nozīmes, vai jāveic dārza darbi vai jāuzada smalks adījums, – Anna visus darbus paveiks bez liekiem iebildumiem, jo drīzāk bīstas no bezdarbības nekā no čaklas rosīšanās.

"Aizraušanās ar adīšanu aizsākās jau agrā bērnībā, kad piecu gadu vecumā tapa pirmie dūraiņi. Vēlāk interese par to nezuda, tādēļ skolas gados tika apmeklēts rokdarbu pulciņš, papildinot savas zināšanas un piedaloties darbu izstādēs," stāsta Anna. Čaklajai sievietei savas dzīves nodarbe jau bija izkristalizējusies agrā jaunībā, jo jau pēc vidusskolas viņa devās mācīties uz Politehnisko institūtu par šūšanas tehnologu, pēc tam strādājusi vairākos uzņēmos, iegūstot neatsveramu pieredzi. Likumsakarīgu notikumu rezultātā viņa reiz aizdomājās par sava uzņēmuma radīšanu, un, tā kā ideja šķitusi visai loģiska, drīz vien tapa uzņēmums "Anrita".

Annas komandas biedrs un neatsverams palīgs darbos ir arī dēls Rolands. Viņš šobrīd studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Paralēli studijām un citām nodarbēm viņš rod laiku, lai iesaistītos arī mammas radītajā uzņēmumā, galvenokārt koncentrējoties uz zīmola virzīšanu un popularizēšanu, tomēr tas nenozīmē, ka sezonas karstākajos brīžos pats nav sēdies pie adāmmašīnas.

Foto: Publicitātes attēli

Lai arī lielā mērā par visu rūpējas šis radošais duets, savu palīdzīgo roku darbos nereti pieliek arī pārējie ģimenes locekļi – meita Rita, vīrs Pēteris, dēla draudzene Laura, kā arī draugi un paziņas, lai sniegtu kādu vērtīgu padomu vai arī piedalītos fotosesijās.

Vaicāts, kā ir strādāt kopā ar ģimeni, Rolands teic tā: "Vispār tīri labi, jo nav jāpaļaujas uz svešiem cilvēkiem. Zinām viens otra niķus un untumus, tāpēc ir vieglāk sastrādāties un sadalīt pienākumus. Šāda darba vide mūsu attiecības noteikti dara stiprākas, jo visiem ir viens mērķis. Protams, jāatzīst, ka neesam nekāda paraugģimene un sanāk ikdienišķi strīdi par sīkumiem, kā, piemēram, dizainu, cenām un efektīvākajiem risinājumiem, jo saskaras divas dažādas domāšanas frontes – jaunā un vecā, bet, mūsuprāt, tas arī veido zelta vidusceļu pie klientiem, jo izprotam visu vecumu vēlmes un iespējas."

Foto: Publicitātes attēli

Runājot par produkciju, darinājumu klāstu, abi atzīst, ka cenšas to uzturēt plašu, tomēr koncentrējoties uz to, ko labi pārzina un prot. No lina izgatavoti apmetņi un šalles vasarai, adītas šalles, cepures, ausu sildītāji, puscimdi, bērnu sedziņas un zeķes tautas deju kolektīviem – tās ir tās lietas, ar ko lepojas Anna un Rolands.

Katrs no mums kaut kam tic: viens tic Dievam, otrs – sev, trešais – zīmēm.
Rolands

Tomēr radošais duets atklājis savu lielāko trumpi. "Jāatzīst, ka populārākie tomēr ir mūsu adījumi ar latvju tautiskajiem rakstiem," teic Rolands. "Tieši ap uzņēmuma dibināšanas laiku radās pieprasījums pēc latviešu tautisko rakstu adījumiem. Tad arī sāka ģenerēties idejas par tautiskajām šallēm, laika gaitā arī par cepurēm, apmetņiem un tamlīdzīgi. Vienkārši sakot – pieprasījums radīja piedāvājumu," stāsta Rolands. "Sen zināms, cik liels spēks piemīt šīm zīmēm, tādēļ šādi aksesuāri spēj akcentēt latvisko spēku ne tikai valsts svētku reizēs, bet arī ikdienas gaitās. Katrs no mums kaut kam tic: viens tic Dievam, otrs – sev, trešais – zīmēm."

Visa produkcija no A līdz Z tiek darināta Annas rokām, bet, kā nosmej Rolands, kurš rūpējas par zīmola atpazīstamību un nokļūšanu līdz interesentiem, "gluži ar aitu audzēšanu un cirpšanu mūsu stāsts nesākas, bet ar dzijas meklējumiem gan".

Galvenais, kas pašam galvā darās. Vienmēr var čīkstēt, meklēt problēmas, nevis risinājumus, bet, ja iekšā ir dzirkstele, tad viss sanāks!
Rolands

Viņi stāsta, ka, lai arī ikdienišķi kādreiz sanāk nedaudz paraizēties par darbiem, lielu problēmu tapšanas procesā nav bijis. Arī par visai plašo konkurentu skaitu un kļūšanu pamanītiem abi nesūdzas: "Mūsuprāt, valsti nevar vainot, galvenais, kas pašam galvā darās. Vienmēr var čīkstēt, meklēt problēmas, nevis risinājumus, bet, ja iekšā ir dzirkstele, tad viss sanāks! Protams, kā jau jebkurā biznesā, ja ir pamats – inventārs un zināšanas, tad ir daudz vieglāk, nekā no nulles lēkt svešā jomā."

Lai arī zināms, ka uzņēmēji ar brīvo laiku sevišķi dižoties nevar, Anna ir apņēmības pilna un par to nesūdzas: "Ja dari kaut ko savu, tad dažreiz ir jāupurējas. Šāda veida uzņēmums noteikti nav darbs no pulksten astoņiem līdz pieciem. Protams, ka gribētos vairāk laika sev, bet tā nav cauru gadu. Vasarā ir laiks gan atpūsties, gan pastrādāt svaigā gaisā savā piemājas dārzā, gan citām nodarbēm. Ap valsts svētkiem un Ziemassvētkiem par brīvdienām vispār ir jāaizmirst, ņemot vērā lielo pieprasījumu, bet mierina divas lietas – tas, ka šis darbs ir hobijs, un tas, ka darbs noris no mājām."'

Ja dari kaut ko savu, tad dažreiz ir jāupurējas.
Anna

Prātojot par nākotni, abi sapņo, ka būtu lieliski ar savu produkciju izkļūt arī ārpus Latvijas robežām, tomēr pārāk augsti mērķi arī nav izvirzīti. Galvenais ir noturēt cilvēku interesi un veicināt latvisko garu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!