Madara Muižniece: būt par skolotāju – tas ir simts reižu grūtāk, nekā jebkad būtu iedomājusies

Misija – skolotājs. Trīs stāsti par kardinālu nākotnes plānu maiņu, lai strādātu skolā
Foto: Privātais arhīvs

Madara Muižniece studējusi sabiedrības veselību, kā arī paralēli studijām strādājusi "Aerodium", daudz un bieži braukusi dažādās apmaiņas vai piedzīvojumu braucienos un 2015. gada rudenī nolēma doties savā līdz šim lielākajā ceļojumā Rīga-Pekina ar vilcienu, kurā pavadīja nepilnu pusgadu. Jāsaka, ka Madaras dzīve bijusi visai raiba un piedzīvojumiem bagātā, tāpēc spontānais lēmums pieteikties "Iespējamajai misijai" neesot bijis sevišķs pārsteigums viņai pašai.

"Tas bija diezgan spontāni. Sapratu, ka ceļošanā nedaudz biju sevi izsmēlusi. Jutos, ka visu laiku kaut ko ņemu no pasaules, skatos kā dzīvo apkārtējie, kā viņi piepilda savu ikdienu, jutos kā tipiskais kapitālisma patērētājs. Sapratu, ka sākotnējais plāns par strādāšanu Jaunzēlandē kādā bāriņā uz doto brīdi nebija man aktuāls," stāsta Madara. Sazinoties ar labu draugu un "Iespējamās misijas" 5. iesaukuma absolventu Edvīnu, viņš iedrošinājis Madaru papētīt šo projektu un izvērtēt dalību tajā. Sacīts, darīts! Sēžot uz kāda soliņa Kambodžā, Madara sākusi interesēties par šo iespēju.

"Sajūtas bija divējādas. No vienas puses bija azarts – vai tikšu? Vai esmu atbilstoša? Tāds sacensību gars iestājās. Bet no otras puses bija sajūta – ja nu tieku, ko tad? Tad tas viss būs pa īstam? Es un skolotāja? Nekad nebiju domājusi, ka mana dzīve tā iegrozīsies. Bet tajā pašā laikā apzinājos, ka ir vien jāļaujas dzīves plūdumam, zināju un uzticējos, ka "Iespējamās misijas" atlase ir kompetenta un spēs adekvāti izvērtēt, vai esmu tam piemērota." Madara atklāj, ka izvēle ir bijusi grūta, tomēr par grūtāko to nevarētu nosaukt.

Sajūtas bija divējādas. No vienas puses bija azarts – vai tikšu? Vai esmu atbilstoša? Tāds sacensību gars iestājās. Bet no otras puses bija sajūta – ja nu tieku, ko tad? Tad tas viss būs pa īstam? Es un skolotāja? Nekad nebiju domājusi, ka mana dzīve tā iegrozīsies. Madara Muižniece

Jaunā skolotāja stāsta, ka apkārtējie par viņas izvēli esot bijuši izbrīnīti. "Daudzi uzskatīja, ka tas man – pasaules klaidonim – būs par grūtu. Daudzi domāja, ka neizturēšu slodzi. Bet bija pāris cilvēki, kuri domāja, ka tā ir mana īstā vieta." Arī ģimene Madaru atbalstījusi.

Kādas bija pirmās sajūtas, sperot pirmos soļus jaunajā profesijā? "Azarts, apņēmība, bailes, stress. Šoks, ka atkal esmu skolā, kur starpbrīžus ieskandina griezīgais zvans. Sākumā es kaut kā ļoti ilgi nespēju tikt vaļā no saviem stereotipiskajiem aizspriedumiem par to, ka es nederu tipiskās skolotājas lomai."

Madara stāsta, ka bērni ir tie, kuru dēļ arī tajās dienās, kad gribas mest plinti krūmos, viņa saņemas un turpina šo misiju. "Skolēni ir vienkārši fantastiska jaunā paaudze, kurai trūkst ticīgu acu, ausu un siržu, protams, viņi ir mainījušies, bet arī pasaule mainās un attīstās, " tā Madara. Bet, protams, arī bez grūtībām neiztikt – miega trūkums, sajūta, ka esi ārpus savas komforta zonas un vēl daudzi apstākļi, kas patiesi pārbaudījuši Madaras pacietību, tomēr audzināmā Madaras klase viņai liek atplaukt. Kā patīkamākos momentus Madara izceļ: "Kad redzi, ka 101 reizi atkārtotā lieta ir iespiedusies zemapziņā, kad septītās klases skolēni pamazām kļūst atvērtāki, iejūtīgāki gan paši pret sevi, gan pret apkārtējiem. Kopumā jau darbs ar jauniešiem neticami uzlādē un iedvesmo darīt vairāk un labāk! Tas ļoti liek pašam piedomāt par sevi un savu nepārtraukto attīstību."

"Daudzi uzskatīja, ka tas man – pasaules klaidonim – būs par grūtu. Daudzi domāja, ka neizturēšu slodzi. Bet bija pāris cilvēki, kuri domāja, ka tā ir mana īstā vieta.

Būt par skolotāju – tas esot simts reižu grūtāk nekā viņa jebkad esot iedomājusies. Tāpēc izsaka cieņu savām pamatskolas un vidusskolas mīļajām skolotājām – Guntai Erzamai, Inesei Pilipāvičai un Ilzei Rikmanei. Tāpat dažkārt, ceļoties no rīta četros un braucot uz savu skolu, Madarai tik ļoti nākot miegs, ka pie sevis vien nodomājot, kāpēc vispār viņa to dara. "Bet mans jautājums vienmēr tiek atbildēts, redzot kāda skolēna ieinteresētās acis, smaidu, viņu savstarpējo vēlmi sadarboties un attīstīties."

Lai arī kā viss iegrozītos, Madara nespētu strādāt bez cilvēciskā kontakta. Pašlaik viņa apzinīga pilda skolotājas pienākumus, bet par to, vai šajā amatā paliks mūžīgi, viņa teic: "Ar mani ir kā ar bitēm, nekad jau neko nevar zināt... Ar laiku jau vienmēr ir labi meklēt kaut ko jaunu un atkal paplašināt savas esošās komforta robežas."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl