Nepadoties dzīves grūtībām un neizniekot laiku: dzīve ratiņkrēslā 'nesalauž' Anniju Krūmiņu

Nepadoties dzīves grūtībām un neizniekot laiku: dzīve ratiņkrēslā 'nesalauž' Anniju Krūmiņu
Foto: Andris Krūmiņš

Annija Krūmiņa 23. martā svinēs savu 22. dzimšanas dienu, bet pagājuši nedaudz vairāk nekā trīs gadi kopš viņas otrās dzimšanas dienas jeb dienas, kad viņa cieta smagā avārijā un palika ratiņkrēslā. Par spīti tam Annija ir pozitīva – viņa nedomā samierināties, turpinot cīnīties par savu veselību un iespēju kādreiz staigāt. Annija nesēž rokas klēpī salikusi un izbauda dzīvi tādu, kāda tā ir, parādot savu neatlaidību arī parabobslejā.

Neraugoties uz savu vecumu, Annijai sajūtās vienmēr šķitis, ka viņa ir vecāka. Iemesls tam esot pārbaudījumi, kas viņai uzlikti pēdējo gadu laikā. "Protams, mums katram ir savas nastas un smagumi, kurus nākas nest uz saviem pleciem. Citkārt tos uzliekam sev paši, dažreiz nastu mums uzkrauj kāds cits. Līdz neiemācies šīs nastas nomest, tās velkas līdzi kā rēgi, saārdot prātu un sirdi. Man ir daudz nastu, bet esmu iemācījusies ar tām sadzīvot," stāsta Annija.

Mūsu laimei, priekam un mīlestībai jābūt lielākai par jebkurām problēmām. Mums jādzīvo skaisti! Un ne fiziskā vai materiālā ziņā. Annija Krūmiņa

Vislielākā Annijas nasta ir ratiņkrēsls, kas ir vienīgais veids, kā jauniete spēj pārvietoties. "Bet es turpinu ceļu, lai no tā atbrīvotos, lai arī cik neticami tas reizēm šķiet," mākoņa zelta maliņu cenšas saskatīt Annija.

Nepadoties dzīves grūtībām un neizniekot laiku: dzīve ratiņkrēslā 'nesalauž' Anniju Krūmiņu
Foto: Andris Krūmiņš

Nav šaubu, ka 2013. gada 5. septembra notikumus Annijai ir sāpīgi apspriest, tomēr tie ir mirkļi, ko viņa nekad neaizmirsīs. "Mana astoņpadsmit gadu dzīve plaukst, man ir brīnišķīga ģimene, mīļotais cilvēks blakus... Pēdējais vidusskolas gads, kā es domāju. Kļūdījos. Vienā brīdī mana dzīve gandrīz aprāvās."

Stāsts esot bijis visiem labi pazīstamais – jautra draugu kompānija, grants ceļš, līkums un spēki, kas tikuši pārvērtēti. "Trīs kūleņi ar mašīnu, kuru laikā kaut kā tiku izmesta no mašīnas... Attapos, guļot uz lauka blakus draugam un tētim, kurš, uzzinot par avāriju, uzreiz atsteidzās pie manis. Atceros, ka teicu – es nejūtu kājas, bet jutīšu! Šī frāze mani nav pametusi līdz šai dienai, kaut kopš avārijas jau vairāk nekā trīs ar pusi gadu. Es ticu, ka Dievs mani izglāba, deva vēl vienu iespēju, kuru nevaru izniekot.

Tajā dienā sapratu, ka es neesmu nekas, ka ar maniem spēkiem nepietiek, ka esmu vāja bez augstākas varas pār mani un manu dzīvi. Kad gulēju reanimācijā, īsti nezinādama par traumām, sapratu, ka šis viss ir pa īstam, tagad mana dzīve mainīsies, man jābūt stiprai, taču nezināju, ka tik stiprai... Mani pārveda uz palātu, atslēdza no visiem aparātiem. Ļoti bija cietušas arī plaušas. Atceros, ka gulēju un nevarēju paelpot. Nevarēju ievilkt elpu. Nekādi. Es smaku. Tajā brīdī es pirmo reizi padevos. Domāju, ka miršu, bet, ja tā tam jānotiek, lai tā būtu! Ieliku savu dzīvi Dieva rokās. Bet tas nebija mans laiks aiziet. Man bija jāpaliek! Kad uzzināju, kas patiesībā noticis, nesapratu... Zināju, ka ir slikti, nojautu. Taču tam visam noticēt likās nereāli! Vēl jo vairāk – ārstu prognozes, ka visticamāk nekad vairs nestaigāšu. Mēs to nepieņēmām, neesam pieņēmuši un nepieņemsim. Tā ir mana ticība un neatlaidība, kas neļauj nolaist rokas. Tie ir mani vecāki, ģimene un draugi, kuri mani atbalsta."

Kad gulēju reanimācijā, īsti nezinādama par traumām, sapratu, ka šis viss ir pa īstam, tagad mana dzīve mainīsies, man jābūt stiprai, taču nezināju, ka tik stiprai... Annija Krūmiņa

Annija stāsta, ka pēc avārijas, protams, jutusi lielu atbalstu no visiem, kas bijuši apkārt. Ģimene esot izmainījusies līdz ar pašu Anniju, jo esot darījuši pilnīgi visu, kas viņu spēkos, lai Annijai būtu labāk, lai viņa smaidītu un atkal priecātos. "Par to es viņiem nekad nespēšu atlīdzināt, taču centīšos, cik spēka! Arī mani tā laika draugi bija ar mani, taču, kā tas bija gaidāms, ar laiku visi kaut kur pazuda. Paliku viena. Bija tikai mans tuvākais draugs un brālis. Tagad mēs esam pamesti vieni, mani vecāki un es cīnāmies par manu veselību. Bet es neuztraucos, es paļaujos, ka uz šīs pasaules viss notiek tā, kā tam jānotiek, un viss nāk atpakaļ tikai ar septiņreiz lielāku spēku. Mūsu pašu izvēle – vairot labo vai slikto."

Nepadoties dzīves grūtībām un neizniekot laiku: dzīve ratiņkrēslā 'nesalauž' Anniju Krūmiņu
Foto: Viesturs Lācis

Annijas ikdiena lielā mērā pakārtota veselībai: fizioterapijas, baseins, reitterapijas un vingrošana. Viss pārējais attiecīgi pakārtojas šīm lietām. Annija stāsta, ka tagad cenšas turēt līdzi iepriekšējam dzīves ritmam, neaizmirstot par savām aizraušanām un hobijiem. "Mani ļoti aizrāva un vēl aizvien aizrauj mūzika un māksla. Esmu beigusi mākslas skolu un dziedu gan korī, gan duetos, "burtoju" ģitāru. Brīvajos brīžos darinu rokdarbus, kā arī veidoju dažādas kāzu un cita veida kartītes. Pirms avārijas skrēju. Tā bija neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, kas, kā šķiet, pietrūkst visvairāk," tā Annija, piebilstot par likumsakarīgu sakritību – avārija notikusi uz tieši tā ceļa, pa kuru viņai labpaticis ik dienu skriet, un tieši tajā dienā viņa bija nezināmu iemeslu dēļ izlaidusi savu rituālu.

Zināju, ka ir slikti, nojautu. Taču tam visam noticēt likās nereāli! Vēl jo vairāk – ārstu prognozes, ka visticamāk nekad vairs nestaigāšu. Mēs to nepieņēmām, neesam pieņēmuši un nepieņemsim. Annija Krūmiņa

Tomēr Annija nav padevusies un atradusi sportisku nodarbi, kas liek elpai aizrauties un aizmirst, ka viņa kaut ko arī nespēj. "Vienmēr jāsmejas, kad man jautā par šo lietu. Neraksturīgākā un pati smieklīgākā lieta par mani – parabobslejs. Ilgi biju domājusi, kādam sporta veidam es varētu pievērsties. Nekas nelikās kaut uz pusi tik labs, kā tad, kad to darīju uz abām kājām. Bet bobslejs, ziniet, es to nekad nebiju mēģinājusi, iespējams, tas arī ir patiesais iemesls, kas mani pie tā noveda. Vēl, protams, bailes, no kurām gribēju tikt vaļā. Likās, ka tā ir laba ideja kaut tikai pamēģināt."

Sacīts, darīts. Jauniete apņēmīgi uzsākusi darboties šajā lauciņā. Lielais sasniegums, kā stāsta Annija, ir tas, ka viņa to dara, nebīstas, atkal kāpj bobā, atkal uzvelk ķiveri un ļaujas... "Rezultatīvas uzvaras man pagaidām nav svarīgākais, uzvarēt sevi – jā, lūk, tā ir uzvara! Un es gribu turpināt! Ticu, ka, ja nebūšu labākā braucēja, vismaz citu sirdīs radīšu to sajūtu – arī tu vari! Iedvesmot citus – tas laikam ir galvenais mērķis tam, kāpēc maza, blonda meitenīte ar franču manikīru, garām skropstām un rozā tērpu laižas lejā pa trasi. Kaut arī es ceru, ka kādu dienu turēšu rokās kādu uzvaras kausu, es jau uzvaru brīžos, kad redzu smaidu cilvēku sejās vai saņemu vēstules no pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas mani atbalsta. Šo uzvaru, gandarījuma sajūtu, prieku un mīlestību nevar aizvietot ar nekādu uzvaru sacensībās!"

"Šajā dzīvē man nav lielākas laimes par manu ģimeni, draugiem un iespēju katru dienu pamosties! Lai arī es, protams, no rīta gribētu izkāpt no gultas ar savām kājām, man nav iemesla skumt, ka jākāpj ratos," pozitīvu garu saglabā Annija, piebilstot, ka jebkuras problēmas vajag risināt, ne tikai par tām gausties. Un arī viņai pašai nepatīk, ja viņu pārmērīgi žēlo.

"Taču, runājot par pārējām problēmām, kas saistās ar naudu un mantiskām lietām, man gribētos teikt – tās nav problēmas. To saprast var tikai tie, kuri zina veselības patieso cenu, kura nav nopērkama par naudu. Pieļauju, ka daudziem cilvēkiem ir neskaitāmas problēmas, kuru risināšanai nepieciešama vienkārši mīlestība un sapratne. Mēs visi dzīvojam uz šīs pasaules, saticība vairo mīlestību, mums jābūt mīlestībā un saskaņā vienam pret otru. Mūsu laimei, priekam un mīlestībai jābūt lielākai par jebkurām problēmām. Mums jādzīvo skaisti! Un ne fiziskā vai materiālā ziņā."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl