Pārvarēt bailes un izmēģināt ko nebijušu: kā vides maiņa palīdzēja Evijai tikt pāri dzīves grūtībām  (1)

Tie, kas pazīst Eviju vai dzirdējuši ētera viļņos, piekritīs, ka viņa atmiņā paliek ilgi. Viņai nepatīk jautājums "kā tev iet", jo uzskata, ja cilvēkam nav laika viņai veltīt vismaz trīs stundas, šādam jautājumam nav jēgas. Evija ir strādīga, tieša un vienmēr saka, ko domā, taču, kā jebkura sieviete, mīl un grib mīlēt it visu – sākot no saullēkta līdz pat cilvēkiem, kuri ik dienas ir viņai līdzās.

Diemžēl dzīve ieviesa korekcijas viņas krāsainajā un sakārtotajā ikdienā: "Man pagājušā gada aprīlī nomira dēls. Tajā brīdī sāku meklēt iemeslus – kāpēc tā notika un ko izdarīju ne tā. Tu ej pie zīlniekiem, uz kursiem, nodarbini sevi un meklē atbildes." Viņa stāsta, reiz viņai bija ieteikts braukt uz kalniem: "Es nodomāju, jā, varbūt. Ja tev ir problēma, piemēram, sēras, šķiršanās vai vēl kas cits, visi iesaka – maini vidi! Sākumā domāju, kas tas vispār ir, bet šobrīd gan varētu piekrist, ka vides maiņa palīdz."

Viņa turpina stāstot, ka, dzīvojot ar domu, ka jāaizbrauc kaut kur uz kalniem, vasarā ieraudzījusi feisbukā piedāvājumu, ka februārī iespējams aizbraukt uz Maroku: "Tur bija divas iespējas – kalni vai sērfošana. Es nebiju mēģinājusi nevienu no tiem. Jāpiebilst, ka nekad nebiju vēl ceļojusi." Evija nolēma nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – gan mācīties sērfot, gan lēnā garā pastaigāt pa kalniem: "Patiesībā ir tā, ka man ir paniskas bailes no ūdens, un pat neeju vannā, bet tikai dušā. Es nezinu, kas manī ieslēdzās par spītu, bet izdomāju, ka ņemšu sērfošanu."

Kad bija nopirkta biļete kā apliecinājums ceļojumam, Evija pie sevis padomāja, ka obligāti taču nav jāiet sērfot: "Gulēšu okeāna krastā un viss. Kad aizbraucu, gulēšana krastā šķita muļķīga doma. Ja citiem ir iesprausts kartē, kur tik viņi nav bijuši, tad man tagad ir divi punkti – Latvija un Maroka!"

"Tas nebija apzināti, ka tagad aukstā laikā jābrauc uz siltām zemēm, bet tā vienkārši labi sakrita," viņa uzsver. Sieviete stāsta, ka visus sērfot gribētājus sadalīja pa grupiņām un katram iedeva sērfošanas dēli: "Mana pirmā doma bija ielīst ūdenī un vispār apskatīties, kā tas ir. Ūdens bija ļoti sāļš, tāpēc konstatēju, ka tur noslīkt nevar, kā arī viļņi nes uz krastu, nevis rauj iekšā." Viņa uzsver, ka neviens viņu nebakstīja iet ūdenī: "Es pati kaut kā saņēmos un vienkārši gāju. Man nebija mērķis nostāties uz kājām, bet es atradu kā forši var šļūkt ar to dēli – guļus, uz ceļgaliem u.c. Nekā grūta tur nav."

"Es noķēru to kaifu, kad nāk vilnis. Cilvēkiem no dabas patīk darīt to, ko viņi nemāk, piemēram, staigāt pa ūdeni, lidot u.c. Bija tāds moments, ka šķita, ka vilnis ar savu spēku ietrieks mani klintī. Bet kaifs nenormāli labs!" Evija atklāj, ka mīts par devīto vilni nav līdz galam patiess: "Runā, ka tas ir augstākais un labākais, taču ne vienmēr tā dzīvē ir."

Evija saka, ja viņu kāds tagad aicinātu aizbraukt uz kalnu slēpot, ko viņa arī nekad nav darījusi, un vēl kāds piedāvātu sērfot, sieviete noteikti izvēlētos otro variantu: "Es nojautu, ka viss pasākums nebūs viegls – kaut vai tā pati vingrošana katru rītu okeāna krastā un nemitīgā tempiņa uzturēšana. Ja būtu bijis viegli, es būtu vīlusies, jo man šīs grūtības patika." Viņa dalās pieredzē, ka brauciens viņu ielika citā komforta zonā, un vides maiņa palīdz gan atslēgt domas, gan arī paskatīties uz lietām ar citu skatu: "Šādi braukt ir daudz interesantāk nekā tikai staigāt pa standarta tūristu takām, jo ir iespēja redzēt un izjust kaut ko citu. Man tā patīk!"

Kas tas par atvaļinājumu bez piedzīvojumiem! Viņa stāsta, ka Marokā būtībā lielākoties vienmēr spīd saule un līst ļoti reti: "Mēs bijām aizbraukuši uz Paradīzes ieleju. Vietu, kurai visapkārt kalni, aiza, palmas un zilais upītes ūdens. Vienā vārdā sakot – skaisti!" Evija atceras, ka tieši tajā dienā lija un tā pamatīgi: Upe pieņēmās spēkā, palika aizvien lielāka un niknāka, un sāka virzīties uz okeāna pusi. Mūsu autobuss vairs nevarēja piebraukt, tāpēc bija jāiet pa lietu tam pretī. Un te pārsteigums – priekšā, kur kādreiz bija ceļš, tagad pavērās liela, mutuļojoša upe pāri viduklim." Viņa stāsta, ka tad gan esot sākusies panika no ūdens: "Nedaudz pinkšķītis sāka raut. Priekšā esoša meitene mani paņēma aiz rokas un teica – neraudi. Nē, raudi, bet viss būs labi, neuztraucies, dod man roku un brienam pāri."

Tagad atskatoties Evija konstatē, ka viss bija tā vērts: "Gājām arī viņu tradicionālajā pirtī (hamāmā), kur nav viss smaržīgs un tīrs. Diez vai vēlreiz gribētu tādā iet, bet arī tā ir pieredze." Viņa piebilst, ka jebkuras vietas burvību var sajust, kad padzīvo kādu laiku uz vietas. Viņi dzīvojuši pie vietējiem latviešiem, kuri daudz pastāstījuši: "Piemēram, zinājām, kur tirgū meklēt svaigākās dateles. Tāpat interesanti, ka viņi gandrīz visu ēd ar rokām, bet maizi izmanto kā karoti."

"Es dzīvē meklēju iespējas, kā nedarīt, nevis kā darīt," stāsta Evija. "Esmu no tiem, kas vairāk runā un mazāk dara, lai gan dzīvē postulēju otrādi." Viņa atklāj, ka tieši gribēja braukt ceļojumā bez neviena pazīstamā: "Man ar sevi nekad nav garlaicīgi, un man patika, ka tur bija citi cilvēki, ar kuriem iepazīties."

Pēc atgriešanās Latvijā viņa smejot teic, ka ir pastiprinātāka vēlēšanās iet uz solāriju, lai saglabātu iedegumu: "Ja nopietni, tad pēc fiziskās slodzītes, kas bija Marokā, gribas atkal neiegrimt dīvānā, bet turpināt. Lai arī pirms tam pagatavojos svaru zālē un mazliet paskrēju, tas bija ar pārtraukumiem. Kad nedēļu esi jutis visus savus muskuļus pat vietās, kur nedomāji, ka tie ir, gribas iet tik uz priekšu."

Šobrīd atskatoties uz braucienu, viņa pilnīgi noteikti iesaka šādu ceļojumu ikkatrai sievietei: "Man reizēm šajā braucienā nebija kur likties, piemēram, kad jātiek pāri kalnu upei. Kad dzīvē nākas darīt lietas, ko standartā nekad nedarītu, tu saproti, ka nav tāda vārda – nevaru. Nav nekā tāda, ko mēs nevaram. Patiesībā mēs nezinām, ko mēs varam. Kādam varbūt tā ir kāpšana kalnā, kādam slēpošana, vai vēl citam sērfošana, bet beigu galā tu saproti, ka tu vari. Jautājums ir cits – vai tu gribi?" Evija ir pārliecināta, ka šādi nestandarta piedzīvojumi, ekskursijas un braucieni ir veids, kā sevi izlikt ārpus ikdienas rāmja un tad uz sevi paskatīties.