Psihoterapeite Indra Majore - Dūšele: 'Klausoties klientos, esmu šokēta - cik daudz cilvēks spēj izturēt'

Psihoterapeite Indra Majore - Dūšele: 'Klausoties klientos, esmu šokēta - cik daudz cilvēks spēj izturēt'
Foto: Roberts Gorenko

Sabiedrībā ne reizi vien ir izskanējis apgalvojums, ka Latvija, neraugoties uz ekonomisko situāciju, patiesībā ir jaunajiem uzņēmējiem draudzīga valsts, piedāvājot dažādas iespējas, kā uzņemoties iniciatīvu un nodrošinoties ar izdomu un gribasspēku, uzsākt savu biznesu, reiz dzimušu ideju veiksmīgi pārvēršot realitātē.

Lai iedvesmotu ikvienu no mums tiekties pretim panākumiem, izdevniecība "White Book" klajā laidusi veiksmes stāstu sēriju – grāmatu "Kā gūt panākumus Latvijā". Tajā dažādu jomu profesionāļi sniedz ieskatu savā ceļojumā pretim virsotnēm, kas ļauj gūt noderīgu informāciju tiem, kuri par savu ideju realizēšanu vēl tikai sapņo.

Šai sakarā sadarbībā ar "White Book" uzsākam jaunatklātu rakstu sēriju, kurā publicēsim spilgtākās intervijas ar grāmatas varonēm – sievietēm, kuras sevi pierādījušas visdažādākajās nozarēs, demonstrējot, cik liels spēks piemīt mūsu sievišķajai intuīcijai, uztveres smalkumam un, protams, prāta asumam.

Kā pirmo piedāvājam sarunu ar psihoterapeiti un centra "Miervidi" dibinātāju Indru Majori – Dūšeli.

Dzimusi: 1973. gada 12. jūnijā

Izglītība: Rīgas Stradiņa universitāte, profesionālais maģistra grāds veselības aprūpē un mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija ar specializāciju deju un kustību terapijā; Latvijas Universitāte, psiholoģijas maģistra grāds

Darbības nozare: psiholoģija

Šā brīža nodarbošanās: izziņas, atjaunotnes un kultūras centra "Miervidi" dibinātāja un speciāliste, psiholoģe, psihoterapeite, deju un kustību terapeite, supervizore; Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes Mākslas terapijas akadēmiskās skolas deju un kustību terapijas apakšprogrammas vadītāja.

Papildus izglītība: Belfāstas karaliskā Universitāte, supervizora apmācība, supervizors; Ņujorkas Bērnu garīgās veselības apvienība, sertifikāts par tiesībām strādāt ar vardarbībā cietušiem bērniem un vadīt apmācības; Francijas Psihoorganiskās analīzes skola, [psihoterapeite, psihoorganiskā analītiķe; Zviedrijas Monreno institūts, psihodrāmas trenera asistente

Iedvesmas avoti: Hermanis Hese "Sidharta", Pēteris Hēgs "Simillas jaunkundzes sniega izjūta" un "Klusā meitene", TED runas, dejošana brīvā dabā un meditācija

Psiholoģija ir nozare, ko daudzi studē, lai iemācītos izprast sevi un apkārtējos. Taču, saistot savu profesionālo dzīvi ar psiholoģiju, ir jāapzinās, ka tā nav nozare, kurā gūt tūlītējus, ātri pamanāmus rezultātus. Savu praksi ir iespējas atvērt pēc desmit, piecpadsmit gadiem, un, lai strādātu par terapeitu, ir jārēķinās ar vismaz desmit studiju gadiem un turpmāku izglītošanos visa mūža garumā.

Ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas šo ceļu ar misiju palīdzēt cilvēkiem. Tāda ir arī psihoterapeite Indra Majore – Dūšele. Bērnībā Indra sapņoja kļūt par saldējuma pārdevēju, bet nu viņai ir sava privātprakse psihoterapijā un deju kustību terapijā. Kāpēc izvēlēties nozari, kas ir tik ilgi jāapgūst? Kas sagādā gandarījumu, tajā strādājot? Ar šiem jautājumiem un interesi, kā Indra pati pievērsās psiholoģijai, "grāmatas "Kā gūt panākumus Latvijā" autori arī uzsāka sarunu ar Indru.

Kāpēc tieši psiholoģija?

Man ir bijuši dažādi dzīves posmi, un sapņi ir mainījušies ne reizi vien. Piemēram, bērnudārzā vēlējos kļūt par saldējuma pārdevēju, jo tas šķita ļoti garšīgs darbs, vēlāk - par matemātikas skolotāju, jo matemātika man padevās un darbs likās interesants. Pamatskolas laikā vairāk dzīvoju sapņu pasaulē un sapņoju kļūt par latviešu valodas skolotāju. Vidusskolā saņēmu jaunu un spēcīgu impulsu – stundu sarakstā parādījās jauns mācību priekšmets psiholoģija, kas mani pilnībā pārņēma. No tā brīža sapratu, ka vēlos ar to saistīt savu nākotni.

Psiholoģija Latvijā tolaik vēl, kā saka, bija bērna autiņos, nebija psiholoģijas priekšmeta pasniedzēju, tādēļ mana pirmā psiholoģijas pedagoģe bija latviešu valodas skolotāja. [..]

Augstskolā iestājos uzreiz pēc vidusskolas, jo skaidri zināju, ko vēlos. Tas bija ļoti interesants laiks. 1991. gadā notika lielas pārmaiņas, lielāka brīvība un personiskā atbildība. Pirmoreiz reflektantiem bija iespēja izvēlēties studijas vairākās augstskolās vienlaikus – agrāk tas nebija atļauts. Bet es izvēlējos tikai vienu – psihologus.

Atceros, mana ģimene plikšķināja acis un prasīja: "Kā? Tu nestāsies nekur citur?" Varēju jau mēģināt apgūt arī matemātiku vai latviešu valodu, tomēr biju pārliecināta, ka gribu studēt tikai un vienīgi psiholoģiju.

Konkurss bija liels – apmēram 13 cilvēku uz vienu vietu, taču es tiku uzņemta. Par testu sākumā ieguvu tikai sešas vai septiņas balles, tāpēc, lai izturētu konkursu, man neatlika nekas cits kā sacerējumu uzrakstīt uz desmit. Man bija milzīga motivācija, es to izdarīju. Atceros, sacerējumam dzejoju tautasdziesmu atbilstoši tēmai. Pie sevis padomāju: "Kāpēc gan ne? Vai tad es neesmu tauta?" [..]

Vienmēr esmu paļāvusies uz iekšējo izjūtu. Iespējams, tas nāk no manas audzināšanas – nav neviena, kas to man būtu liedzis darīt, varbūt tāpēc paļaujos uz sevi. Uzticēšanās savām izjūtām manā dzīvē ir bijusi nozīmīga daudzās situācijās. Bakalaura programmas trešajā kursā mums bija studiju kurss par dažādiem psihoterapijas virzieniem, un es pirmo reizi sastapos ar vārdu savienojumu "dejas terapija". Tas mani neatstāja, un reiz, dārzā ravējot, es piedzīvoju spēcīgu atklāsmi. Vienā mirklī mani pārņēma intensīva fiziska sajūta, ka deju terapija ir mans īstais aicinājums. [..] Mana dzīves pieredze ir vairākkārt pierādījusi, ka atbildes es vairāk saņemu intuitīvi, nevis ar prātu. [..]

Uzskatu, ka psiholoģijas studiju programma var būt gluži labs sākums studijām vai karjerai citā virzienā. Tāds kā labs pamats. Augstākā izglītība iemāca cilvēku domāt, kas un kāpēc notiek, attīsta prasmi meklēt cēloņsakarības. Labu izglītību cilvēkam neviens nevar atņemt. Psiholoģijas zināšanas noteikti būs derīgas arī citās jomās, piemēram, vadībā vai pārdošanā. [..]

Karjeras attīstība psiholoģijā

Psiholoģijas studijas prasa milzīgu darbu ar sevi, kas ir daļa no apmācības. Lai varētu strādāt ar citiem, vispirms ir labi jāiepazīst pašam sevi, tā teikt – "savi kukaiņi", citiem vārdiem, psihologam pašam ir jābūt garīgi veselam.

Studiju laikā es noteikti ieteiktu iziet praksi kādā valsts institūcijā, piemēram, skolā, krīzes centrā vai psihoterapeitiskajā slimnīcā. Tur var iegūt neatsveramu pieredzi strādāt intensīvos apstākļos ar visdažādākajiem cilvēkiem un viņu problēmām. Prakse palīdzēs saprast, vai vispār esat tam piemērots, vai spējat šo darbu strādāt, palīdzēs izvēlēties tālāko specializāciju. [..]

Mana personiskā profesionālā attīstība ir bijusi ļoti veiksmīga, taču es uzskatu, - lai gan esmu rūpīgi mācījusies, man ir arī paveicies. Man ir veicies būt īstajā vietā un laikā, satikt īstos cilvēkus. Tas deva iespēju intensīvi strādāt, lai sasniegtu kāroto mērķi – savu privātpraksi.

Ja man jautā, kas jādara, lai tiktu pie privātprakses, kādi praktiski soļi jāsper sava sapņa piepildīšanai, es vienmēr saku, ka, pirmkārt, ir cītīgi jāstudē, jo bez tā nekur tālāk tikt nevar.

Otrkārt, ir vajadzīgi finanšu līdzekļi, ko ieguldīt studiju procesā. Man paveicās, jo sešus gadus es varēju studēt par valsts budžeta līdzekļiem, un vēlāk mana ģimene varēja manas psihoterapijas studijas finansiāli atbalstīt. [..]

Psiholoģijas un psihoterapijas nozare prasa ļoti daudz sevī investēt – kā laiku, tā naudu, līdz kamēr tu sāc aktīvi strādāt, kamēr tiec pie savas profesionālās identitātes un atzīšanas. Tāpēc arī ilgu laiku māc sajūta, ka nevari atgūt līdzekļus, kurus esi ieguldījis šai procesā. Psihologa darbs nav labi apmaksāts, jo īpaši, ja savā specialitātē strādā kādā valsts iestādē, skolā vai veselības aprūpes institūcijā. [..] Mūsu nozarē ir jādomā, kā nopelnīt. Lai nopelnītu, ir jābūt visai uzņēmīgam un radošam.

Manis iegūtajai izglītībai ir vēl kāds pozitīvs aspekts. Tā ir devusi sajūtu, ka nepazudīšu. Ja arī kaut kas slikts notiks – ja mana prakse "aizies pa pieskari", ja nevarēšu vairs strādāt augstskolā – es tik un tā nepazudīšu. Es atradīšu citus veidus, kā sevi profesionāli realizēt. [..]

Psihologa darba spožums un posts

Psiholoģijā ir daudzas smagas jomas, piemēram, darbs ar krīzēm, traumām un dažādām atkarību problēmām.

Es piecus gadus nostrādāju ar vardarbībā cietušiem bērniem un lēmumu aiziet pieņēmu vienā dienā, Es vienkārši sapratu, ka to vairs nevaru izturēt. Šī noteikti ir profesija, kas nodarbojas ar cilvēku dzīves tumšākajām pusēm, un lai to izturētu ir vajadzīga ļoti liela motivācija un pārliecība.

Pilnīgi visiem psihologiem un psihoterapeitiem ir jāiemācās līdzsvarot personisko dzīvi un profesionālo darbu, jāsabalansē vēlme palīdzēt un parūpēties par sevi, jāizkopj māka nenest darbu uz mājām.

Cilvēku pieredze ir tik unikāla un spēcīga, ka man, piemēram, vairs nav nekādas vajadzības skatīties seriālus vai iet uz teātri, jo es drāmas darbā redzu un dzirdu ļoti, ļoti daudz. Tomēr, neraugoties uz mana darba negatīvajiem aspektiem, cilvēka dzīve kopumā man šķiet ārkārtīgi aizraujoša un interesanta. Mani tajā interesē vairākas lietas. Piemēram, tas, kā cilvēks tiek galā ar likteņa piespēlētajiem scenārijiem. 

Reizēm klausos klientu stāstītajā un spēju tikai brīnīties, cik neiedomājamas, neiespējamas, pat maģiskas lietas var notikt. Tās var būt gan pozitīvas, gan negatīvas vai pat traģiskas. Mēdz būt sarunas, pēc kurām esmu pilnīgi pārsteigta. Pārsteigta pat nav īstais vārds. Šokēta par to visu, ko cilvēki spēj izturēt. [..]

Mums visiem, kas darbojas psiholoģijas jomā, ir jārēķinās ar to, ka mūsu darba rezultāts nav tik acīm redzams. Gandarījumu noteikti sniedz tas, ka klients ir bijis apmierināts ar sasniegto rezultātu. Tas varbūt skanēs poētiski, bet man gandarījumu sagādā tas, ka es varu būt klāt cilvēka izaugsmes procesam, ka varu redzēt, kā notiek attīstība, varu piedzīvot viņa atklāsmes par dzīvi, viņa briedumu. [..]

Varu teikt, ka jūtos diezgan unikāla, jo savu darbības nozari neesmu mainījusi. Tas, kas mainījies, ir mans intereses fokuss. Sākumā mani interesēja vardarbības jautājumi, tad vairāk orientējos uz ķermeni un deju terapiju. Līdztekus tam interesējos par meditāciju un apzinātības praksi. Nezinu, kur tas viss mani tālāk aizvedīs. Redzēsim. Profesionālajā ceļā vienmēr var būt negaidīti pavērsieni. Patiesībā man dzīvē ir ārkārtīgi veicies. Lai gan nē – tā nav bijusi tikai veiksme, tā bija arī mana apzināta izvēle. Es ticu, ka mums katram ir iespēja atrast savu aicinājumu.

Novēlējums

Uzticieties savai iekšējai gudrībai un intuīcijai. Atcerieties, par ko jūs sapņojāt bērnībā, kā jūs redzējāt sevi attiecībās ar citiem un pasauli. Iespējams, ka tur atrodas ceļazīmes jūsu personiskās un profesionālās dzīves ceļam. Tomēr mēs katrs esam citāds, un arī ceļš mums katram ir savs. Mums nav jākļūst citādiem, tikai jāatrod pašiem sevi.

Interviju pilnā apjomā iespējams izlasīt grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā".

Publikācija tapusi sadarbībā ar izdevniecību "White Book".

Projektā piedalījušies un ar saviem stāstiem par bērnību, ģimeni, ceļu uz panākumiem, klupšanas akmeņiem, kā arī iedvesmas avotiem dalījušās tādas personības kā skeletonists, seškārtējs pasaules čempions, divkārtējs Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Martins Dukurs, žurnāliste Inga Spriņģe, "Draugiem.lv" dibinātājs Agris Tamanis, "Pure Chocolate" valdes priekšsēdētājs Pēteris Žimants, Latvijas veiksmīgākā IT start-up uzņēmuma "'infogr.am" dibinātājs Raimonds Kaže, "Ghetto Games" radītājs Raimonds Elbakjans, "MADARA Cosmetics" vadītāja Lotte Tisenkopfa-Iltnere, reklāmas guru Gatis Mūrnieks, mūziķis Gatis Irbe (Gacho) un daudzi citi.

Autors un izdevniecība "White Book" ir pārliecināti, ka grāmata kalpos par praktisku ceļvedi augstu profesionālo panākumu gūšanā, kā arī radīs motivāciju uzdrošināties un sasniegt vairāk. Grāmatas izdošanu atbalsta Latvijā lielākā ielu kultūras un jauniešu kustība – "Ghetto Games".

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Komentāri
Komentēšana atļauta tikai reģistrētiem lietotājiem!
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus