Foto: Privātais arhīvs
"Cilvēks parastais," stāstu par sevi iesāk Vendija Anskaite. Viņa ir četru bērnu māmiņa, kas daudzus gadus nostrādājusi policijā un pašlaik ir fitnesa trenere. Par spīti izoperētam vairogdziedzerim, Vendija ir startējusi vairākās fitnesa sacensībās, kā arī palīdz citām sportistēm sagatavoties uznācienam uz skatuves. Par savu vecumu viņa saka: "Neesmu jau nekāda jaunā – tikko palika 43, bet man šķiet, ka dzīve tikai sākas."

Liela dienas daļa Vendijai aizrit sporta zālē, strādājot par treneri. Viņa palīdz uzlabot arī cilvēku uztura paradumus un piedāvā tievēšanas programmu internetā. Vendija norāda, ka sports un veselīgs uzturs ir cilvēkiem nepieciešami, nevis lai kāda cita acīs izskatītos labi, bet gan, lai justos labi, lai netrūktu enerģijas un spēka.

Daudz laika viņa velta arī saviem bērniem – jaunākie jau sasnieguši pusaudžu gadus. "Tas ir jautri, jā, katrā ziņā garlaicīgi nav. Esmu četru bērnu māmiņa," nosaka Vendija. Viņa arī nosmej: "Tas, ka man ir četri bērni, nenozīmē, ka man nebūs vēl." Ņemot vērā, ka viņai ir izdevies atgūt formu pēc četru bērnu piedzimšanas, Vendija ir pārliecināta, ka varētu to izdarīt vēlreiz. Viņa gan ir pārliecināta – pēc mazuļa piedzimšanas mammām ir jāizbauda laiks ar bērnu, nevis jāsatraucas par kilogramiem, kas sakrājušies un no kuriem vēl nav izdevies atbrīvoties.

Godinot tēti un spītējot veselības problēmām, kļūst par sportisti

Foto: Privātais arhīvs
Fitnesam Vendija pievērsusies jau 14 gadu vecumā, un tas noticis, pateicoties viņas tētim. Pārtraucot nodarboties ar riteņbraukšanu, Vendijas kājas esot kļuvušas resnas, un tētis ierosinājis meitu trenēties kopā. "Man tētis sportoja sporta zālē, nu tajā laikā – pagrabiņos un tajās vecajās zālītēs." Viņam bijis arī trenera sertifikāts, bet Vendija domājusi: "Nē, fui, tie muskuļi – man nevajag." Viņa tomēr pierunāta vismaz pamēģināt. "Nu kā aizgāju, tā iemīlējos."
Sākumā Vendija ar sportu nodarbojās neregulāri un pievērsa ļoti maz uzmanības uzturam. "Tad man bija pirmais bērns, otrais bērns. Ar katru pieņēmos svarā 20 kilogramus, 25 kilogramus, ar pēdējiem diviem pa – 30 kilogramiem. Nu tad arī cīnījāmies," viņa nosaka. Pirms 13 gadiem, kad pasaulē vēl nebija nākusi viņas jaunākā atvase un Vendijai bija 30 gadu, viņa svērusi 102 kilogramus.
Foto: Privātais arhīvs

Vendijas tēvs visu mūžu bija sapņojis piedalīties bodibildinga sacensībās veterānu klasē, stāsta Vendija. "Viņš nepaguva, gāja bojā, un man tieši tad sāka parādīties pirmie rezultāti." Tā Vendija nolēma piepildīt tēva sapni un vismaz vienu reizi piedalīties sacensībās. Tas izrādījās krietni sarežģītāk, nekā viņa bija gaidījusi – 11 nedēļas pirms sacensībām Vendijai veselības problēmu dēļ bija jāizgriež vairogdziedzeris. Tas notika apmēram pirms pieciem gadiem.

"Man izgrieza vairogdziedzeri, un tas nozīmē, ka nav vairs to vielmaiņas hormonu, ko izstrādā vairogdziedzeris," viņa skaidro. Līdz sacensībām Vendijai bija jāatbrīvojas no 10 kilogramiem sava svara. Ārsti uz viņas izredzēm skatījās skeptiski, norādot, ka būs ļoti labi, ja viņa nepieņemsies par 10 kilogramiem. Sportistes vielmaiņa tajā laikā bija 400 reizes lēnāka nekā vidusmēra cilvēkam.

Vendija meklēja informāciju par sportistiem, kas nodarbojas ar bodibildingu un kam nav vairogdziedzera. Atrast tādu informāciju nebija iespējams, un Vendija sāka domāt, ka viņas mērķis ir nesasniedzams. Kultūrists Aivars Visockis, noklausoties Vendijas stāstu, vaicājis: "Kāpēc tu nevarētu būt pirmā?" Viņa nolēma nepadoties un startēja savās pirmajās sacensībās.
Foto: Privātais arhīvs

"Tajā brīdī, kad es izgāju uz skatuves brīvās izvēles programmas laikā, es sapratu, ka man tas patīk," ar sajūsmu stāsta Vendija, "tā es kļuvu šajā sporta veidā par startējošu sportisti." Vendija ir ieguvusi arī trenera sertifikātu un izstrādājusi ēšanas plānu sievietēm, kas vēlas sevi uzturēt formā. Lielākais gandarījums viņas darbā esot meiteņu sasniegtie mērķi. Tāpat Vendija atklāj, ka gatavot citas sievietes sacensībām un turēt viņu roku pirms iznāciena esot vēl patīkamāk, nekā startēt pašai.

Bodibildinga sportiste bez vairogdziedzera – Baltijā tāda vienīgā

Foto: Privātais arhīvs
Jautāta, vai patiešām šajā jomā pasaulē nav neviena sportista bez vairogdziedzera, Vendija atbild: "100 procentīgi nevaru apgalvot par pasauli, bet Latvijā un Baltijas valstīs es zinu pilnīgi droši, ka es esmu vienīgā." Vielmaiņas uzturēšanai viņai jālieto medikamenti. "Tā ir diagnoze, kas paredz tablešu lietošanu ikdienā." Zāles nepieciešamas, lai nodrošinātu pareizu hormona līmeni Vendijas organismā. "Bez viņām es nevarētu funkcionēt," atklāj Vendija.

"Vienu dienu var arī tā nesajust, ja ''izkrīt no prāta'' iedzert," stāsta Vendija, piebilstot, ka ilgāk iztikt bez medikamentiem viņa nevarētu. "Pašā sākumā, kamēr nostabilizēja to daudzumu, cik man ir jālieto, tad bija tā, ka no rīta pamosties un it kā acis ir vaļā, bet tu saproti, ka tu nevari pakustināt ne rokas, ne kājas. Tā sajūta – it kā tevi spiež gultā iekšā. Tu reāli nevari pakustēties. Tu esi nogurusi visu laiku, tu esi neizgulējusies visu laiku, tev ir auksti visu laiku. Pakustēties tu reāli nemaz nevari."

Vendija atklāj, ka samierināties ar slimību nebija viegli. "To psiholoģiski bija ļoti grūti sākumā pieņemt, ka visu mūžu tagad uz tabletēm jādzīvo." Tomēr pārdzīvotais Vendijai iemācījis iemīlēt sevi: "Tas man palīdzēja saprast to, ka, lai visi apkārt man justos labi, ir svarīgi, lai es justos labi. Neatstājam sevi novārtā, sākam ar sevi, un tad arī visiem pārējiem var dot."

Bijušo policistu nemēdz būt. Darbs, kas veidoja Vendiju un viņas mīļoto cilvēku

Foto: Privātais arhīvs
"Dežūrdaļa, izmeklētājs, operatīvās daļas speciālists," savu darbu policijā precizē Vendija. Pirms kļuva par policistu, Vendija jau bija pārdzīvojusi vairākas neveiksmīgas attiecības un laidusi pasaulē divus bērnus. "Policija ielika lielus pamatus manam raksturam un tālāk visai dzīvei," viņa atklāj. Tiesa, sākotnēji Vendija vēlējās kļūt par juristi, bet zināja, ka Latvijas Universitātē iespējamas tikai klātienes studijas. To viņa nevarēja apvienot ar darbu un rūpēm par bērniem. Otra iespēja bija mācības bijušajā Latvijas Policijas akadēmijā.
"Es gribēju mācīties Policijas akadēmijā, bet tam bija nepieciešams nosūtījums no tā rajona policijas, kurā tu esi deklarēts." Tā Vendija devās pie sava iecirkņa priekšnieces, lai paskaidrotu, ka vēlas mācīties Policijas akadēmijā, uz ko saņēma atbildi, ka Policijas akadēmijā var mācīties tikai tie, kas strādā policijā. "Es saku: "Nu labi, tad es gribu strādāt policijā."" Vendijai ieteica doties mājās un izdomāt, ko tieši viņa vēlas.
Foto: Privātais arhīvs

"Es nākamā dienā atkal klāt. Saku: "Labdien, es gribu strādāt policijā". Iecirkņa vadītāja bijusi izbrīnīta par to, ka vakar Vendija gribēja studēt Policijas akadēmijā, bet jau dienu vēlāk strādāt policijā. Viņa arī norādījusi, ka, lai strādātu policijā, jāpabeidz Kauguru policijas skola. "Es saku: "Labi, tad sūtiet mani uz Kauguru policijas skolu", viņa saka: "Vakar akadēmija, šodien Kauguru skola. Jūs varat izlemt, ko jūs gribat?". Izmet mani atkal ārā. Es trešajā dienā klāt un saku: "Labdien! Es gribu strādāt policijā un mācīties Kauguru policijas skolā."

Izbrīnīta par Vendijas neatlaidību, iecirkņa vadītāja vaicājusi, vai Vendija saprot, ka viņa sākumā būs stažieris un viņai "maksās kapeikas". Kad Vendija pateikusi, ka viņa negrib strādāt algas, bet gan pārliecības dēļ, saņēmusi pozitīvu atbildi. "Tad mani arī paņēma. Tikai pēc tādas uzstājības." Vendija kļuva par policisti un pabeidza gan Kauguru policijas skolu, gan Policijas akadēmiju.

Izrādījās, ka mēs pirms 20 gadiem Centra iecirknī esam strādājuši kopā. Tad mēs arī sapratām, ka policistu saprot tikai policists, ka citi nesaprot mūs.
Vendija
Vendija strādāja dežūrdaļā, un darbs viņai sniedzis gandarījumu, viņai bija apziņa, ka viņa palīdz cilvēkiem. "Nebija garlaicīgi, neviena maiņa jau nelīdzinājās citai. Tas bija interesanti," viņa nosaka, piebilstot, ka cilvēks, kas strādājis policijā, visu mūžu ir savas profesijas pārstāvis, jo darbs izveido to, kāds cilvēks viņš ir. "Bijušo policistu nemēdz būt," pārliecināta Vendija.

Arī Vendijas mīļotais cilvēks ir policists. "Izrādījās, ka mēs pirms 20 gadiem Centra iecirknī esam strādājuši kopā. Tad mēs arī sapratām, ka policistu saprot tikai policists, ka citi nesaprot mūs," stāsta Vendija. Abi pat kādu brīdi strādājuši vienā iecirknī, bet tā arī nav iepazinušies. Vendija ir pārliecināta, ka tad viņu starpā, visticamāk, veiksmīgas attiecības nebūtu izveidojušās, jo abi tai laikā vēl bijuši nepieauguši.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!