Parabēni un to klātbūtne pārtikā un kosmētikā. Kas par to jāzina?

Populārākie parabēni ir metilparabēns (E218), etilparabēns (E214), propilparabēns (E216), butilparabēns un heptilparabēns (E209). To estrogēnā aktivitāte pieaug no metilparabēna uz heptilparabēnu, savukārt parabēni nātrija sāļu veidā "maskējas" arī zem E vielu kodiem E215, E217 un E219. Dažādu produktu sastāvos parabēnus var apzīmēt arī ar salikteni, kura beigās ir rakstīts "p-hidroksibenzoāts (angliski – p-hydroxybenzoate) vai para-hidroksibenzoāts. "P" un "para" vietā var būt arī cipars "4" – šādi izpaužas ķīmiskais plurālisms, kad vienu un to pašu vielu iespējams dēvēt vairākos dažādos veidos.

Plašāku sabiedrības uzmanību parabēni izpelnījās pirms desmit gadiem. Trauksmi par to iespējamo kaitīgumu izraisīja 2004. gadā publicētais bioķīmiķes Filipas Derbres (Philippa Darbre) un līdzautoru pētījums Concentrations of Parabens in Human Breast Tumours, kas netieši saistīja krūts vēža audu paraugos atrastos parabēnus ar šo slimību.

Aizdomas par parabēnu lomu vēža izraisīšanā raisīja to spēja imitēt sievišķā hormona estrogēna iedarbību, kura loma krūts vēža veicināšanā ir pierādīta. Pastāv versija, ka parabēni organismā iekļūst caur ādu, lietojot, piemēram, dezorantus.

Par šo sensāciju ar entuziasmu ziņoja gan prese, gan dabiskās kosmētikas ražotāji, tomēr oficiāla apstiprinājuma šai korelācijai pagaidām nav.

Jāpiebilst, ka parabēnu analizēšanai ir samērā sena priekšvēsture. 1995. gadā Eiropas regula 95/2/Ec, līdztekus citām vielām reglamentēja arī parabēnu lietošanu kā pārtikas piedevu izmantošanu. 2006. gadā propilparabēni (E216 un E217) gan tika izņemti no pārtikas piedevu saraksta, jo netika noskaidrota droša to lietošanas doza. Jāpiebilst, ka iepriekš minētā informācija attiecas uz parabēnu lietošanu pārtikā.

Savukārt kosmētikā izmantotajiem parabēniem uzmanību pievērsa F. Derbres iepriekš minētā publikācija. 2009. gadā EK regula 1223/2009 noteica kosmētikas līdzekļos izmantojamiem parabēniem maksimālo koncentrāciju 0,4% katrai vielai individuāli, bet dažādu parabēnu maisījumiem – ne vairāk kā 0,8% (astoņi grami uz kilogramu kosmētikas).

2011. gadā Dānija, nesaskaņojot to ar ES institūcijām, noteica aizliegumu "propil, butil, izopropil un izobutil" parabēnu saturošiem kosmētiskiem līdzekļiem, kas paredzēti izmantošanai bērnu ķermeņa kopšanas produktos līdz trīs gadu vecuma sasniegšanai.

Pēc kāda laika šim paziņojumam piekāpās arī Eirokomisija, un 2015. gadā tika apstiprināta regula 358/2104, kas aizliedz izopropilparabēna, izobutilparabēna, fenilparabēna, benzilparabēna un pentilparabēna izmantošanu kosmētikā, kā arī regula 1004/2014, kas ierobežo propilarabēna un butilparabēna izmantošanu.

Uz šo brīdi metilparabēns, etilparabēns un to sāļi kosmētikā tiek oficiāli atzīti par nekaitīgiem, ja to koncentrācija nepārsniedz normu. Propilparabēna un butilparabēna nekaitīgums gan ir diskutabls, savukārt pārējie "saimes pārstāvji" Eiropas ekonomiskajā zonā kosmētikas līdzekļos atrasties nedrīkst.

Tiesa, Eiropas Savienībā aizliegtos parabēnus ir atļauts izmantot lielākajā daļā pasaules valstu, tāpēc, ja ir vēlēšanās no tiem izvairīties, ir būtiski pievērst uzmanību konkrētā produkta izcelsmes valstij. ASV, Krievijas un Izraēlas kosmētika, piemēram, bieži vien tiek tirgota individuāli, to izmanto arī skaistumkopšanas jomas profesionāļi, tādējādi valsts šo produktu izplatību kontrolē samērā vāji.

Šai ziņā, iespējams, gan jāņem vērā teiciens "Sola dosis facit venenum"*, kas paredz, ka indīgumu nosaka vielas deva – "noindēties" taču ir iespējams arī ar ūdeni.

*no latīņu valodas.