Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā

Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā
Foto: Privātā arhīva foto

Baiba Bicēna ir viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas "Sadzirdi.lv" dibinātājām. Kamēr citi kautrējas atklāt, ka slikti dzird un par šo jautājumu runā nelabprāt, Baiba savu dzirdes aparātu izrotā ar krāsainām puķītēm, uzmeklē cilvēkus ar līdzīgām problēmām un cīnās par vides pielāgošanu ne tikai cilvēkiem ar dzirdes, bet arī redzes un kustību traucējumiem.

Arī viņai vājdzirdība ir sagādājusi ne mazums aplamu un grūtu brīžu. Bērnībā viņa domāja, ka nedzirdēt kaut ko ir normāli, un pat neiedomājās, ka var būt citādi. Vēlāk grūtības saklausīt traucēja iegūt draugus, taču Baiba nepadevās – viņa meklēja sev līdzīgos, iesaistījās dažādās aktivitātēs un izveidoja atbalsta biedrību vājdzirdīgiem cilvēkiem. Darāmā Baibai ir daudz, taču tas netraucē viņai ļauties savai kaislībai – jaunu vietu iepazīšanai, dodoties ceļojumos vai vienkārši pastaigājoties.

Domāja, ka nedzirdēt ir normāli

"Kopš bērnības man ir 4. dzirdes zuduma pakāpe. Tiesa, ne no dzimšanas. To, kurā brīdī skaņas sāka pagaist, neviens vairs nevar pasacīt. Skaidrs tikai tas, ka es jau pratu ne tikai runāt, bet arī labi lasīt – burtus pazinu četru gadu vecumā, piecos varēju lasīt bērnu grāmatas. Līdz tam man dzīvokļa kaimiņiene lasīja priekšā, un man tas ļoti patika," atceras Baiba. Viņa gan norāda, ka bieži sanācis pārklausīties vai nedzirdēt vispār – nedzirdēt, kā tikšķ rokas pulkstenis, un domāt, ka dziedātāji TV ekrānā tikai plāta mutes.

Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā
Foto: Privātā arhīva foto

"Kad bija ieslēgts televizors vai radio, praktiski nekad nesapratu dzirdēto, bet domāju, ka tas ir pavisam normāli – nesaprast," raksta Baiba. Viņa bērnībā daudz runāja, lasīja grāmatas, dziedāja un dauzījās. Tāpat kā daudzi citi bērni, Baiba apmeklēja bērnudārzu. Pēc tam sākās skolas gaitas. Viņa mācījās parastā skolā, klasē bija 40 skolēnu. Baibai nebija problēmu, ja neskaita to, ka dziedāšanas skolotāju viņu vienīgo no visas klases pārcēla no pirmā kora uz otro.

To, ka Baiba slikti dzird, pamanīja, kad meitenei bija jau deviņi gadi. Tas, ka Baiba nevar sadzirdēt, sāka arī būtiski ietekmēt viņas ikdienu: "Visus turpmākos skolas gadus nosēdēju solā, praktiski nesaprotot neko no skolotāju stāstījuma. Nekādu atbalsta pasākumu tolaik nebija. Arī dzirdes aparāta man nebija. Atsēdēju stundas un lasīju grāmatas. Bieži gāju uz kino, bet viena. Klasesbiedri uz saviem tusiem nesauca."

Meklēja sev līdzīgos un izveidoja biedrību

Baiba stāsta, tolaik vēl nebija interneta un mobilo tālruņu, tāpēc iespējas kontaktēties ar citiem bija niecīgas. "Taču bija avīzes, žurnāli un grāmatas – daudz mazākā izvēlē, bet bija. Lasīju gandrīz visu, kas pagadījās pa rokai. Tolaik sāku arī interesantākos rakstus izgriezt, salikt mapītēs," atceras Baiba.

Viņa tolaik mēģināja atrast domubiedrus: "Protams, pievērsu uzmanību tam, ko raksta par man līdzīgajiem. Tādi raksti bija retums, un tomēr. 1978. gadā bija raksts "Kā, lūdzu?" par kādu vārdā nenosauktu meiteni un kādas skolnieces Māras Kārkliņas atsauksme uz šo rakstu, kurā viņa pastāstīja, ka arī ir vājdzirdīga un mācās parastajā skolā." Māru Baiba satika 20 gadus vēlāk, un viņas kļuva par ļoti labām draudzenēm.

Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā
Foto: Privātā arhīva foto

Viņa ar interesi sekoja līdzi pilnīgi visam, kas bija saistīta ar vājdzirdīgiem cilvēkiem. Baiba atceras, ka daudz lasīja par vājdzirdīgu bērnu apmācību, ko viņa uzskata par ļoti aktuālu tēmu arī pašlaik. "Centos atzīmēt katru pamanīto uzvārdu, kas bija saistīts ar kādu man interesējošu tēmu. Vēlāk, jau interneta laikmetā, esmu mēģinājusi šos cilvēkus sameklēt sociālajos tīklos."

Baiba atceras, ka 90. gadu sākumā dzirdes aparāta saņemšanai bija nepieciešams iestāties Latvijas Nedzirdīgo savienībā. "Taču es neesmu nedzirdīga un nevēlos tāda būt, es principāli vēlos dzirdēt un dzīvot dzirdīgo vidē," uzsver Baiba. Daudzus gadus Baiba darbojās dažādās invalīdu apvienībās un biedrībās, kā arī piedalījās to organizētajos pasākumos. Tomēr Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju "Sadzirdi.lv" nodibināja tikai 2014. gadā.

Nevēlas būt atrauta no līdzcilvēkiem

"Vājdzirdīgo cilvēku ir ļoti daudz, bet reti kurš to vēlas atzīt. Vēl jo vairāk publiski. Cilvēki kautrējas, baidās, ka uz viņiem apkārtējie tad sāks bļaut (tā tiešām notiek), uzskatīs par dīvaiņiem, pārstās draudzēties, aicināt uz pasākumiem," skaidro Baiba. Viņa atceras, ka reiz nostrādājusi ar kādu vājdzirdīgu sievieti kopā 20 gadus un tikai tad ar viņu iepazinusies. Vēlāk iepazinusies ar vēl kādu kolēģi, kas, meklēdams informāciju par dzirdes aparātiem, atradis Baibas rakstu.

Vājdzirdīgo cilvēku ir ļoti daudz, bet reti kurš to vēlas atzīt. Vēl jo vairāk publiski. Cilvēki kautrējas, baidās, ka uz viņiem apkārtējie tad sāks bļaut (tā tiešām notiek), uzskatīs par dīvaiņiem, pārstās draudzēties, aicināt uz pasākumiem. Baiba

Baiba skaidro, ka vājdzirdīgi cilvēki nevēlas veidot atsevišķu sabiedrības grupu, bet priecājas par iespēju dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu. "Vairums no vājdzirdīgajiem pilnīgi viennozīmīgi grib integrēties dzirdīgo vidē un dzīvot starp tiem cilvēkiem, starp kuriem dzīvojuši līdz šim. Īpaša vājdzirdīgo sabiedrība viņiem nav vajadzīga. Tomēr ir labi zināt, ka līdzīgi cilvēki kaut kur ir, un var dalīties pieredzē."

Baiba stāsta, ka ļoti daudz komunicē ar cilvēkiem rakstveidā – e-pasti, īsziņas, sociālie tīkli. Viņa izvairās no telefonsarunām, jo tās var radīt nepatīkamus pārpratumus. "Atbildu tikai uz zināmiem numuriem, kuri ir man labi pazīstamiem cilvēkiem. Lietišķās darīšanas pa telefonu nekārtoju principāli. Lai nav tā, kā dažiem maniem paziņam, kuriem šādu sarunu rezultātu "atcerēties negribas"."

Baibas kaislība – ceļojumi un pastaigas.

"Man ļoti patīk apskatīt vēl neredzētas vietas. Nav svarīgi, vai tā atrodas tuvu vai tālu. Kā esmu jau kaut kur sacījusi: ja ir vairāk naudas, lidošu, ja mazāk, braukšu ar autobusu, ja nebūs gandrīz nekā, iešu kājām," par savu aizraušanos stāsta Baiba. Viņa norāda, ka, lai apgūtu ko jaunu un iepazītu neparastas vietas, ne vienmēr ir jādodas tālu. Baiba ir apgājusi apkārt Rīgai, kā arī kājām veikusi posmu no Ainažiem līdz Mangaļsalas molam.

Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā
Foto: Privātā arhīva foto

Viņa kopā ar draudzeni vai vienatnē bieži dodas 10–20 kilometrus garās pastaigās tepat pa Rīgu vai tās apkārtni. "Rīgu un Jūrmalu esmu izstaigājusi krustām šķērsām. Rīgā nav tādas apkaimes, kur neesmu bijusi. Priecājos, ka dzīvoju tieši šeit – pilsētā, kurai ir gan jūra, gan ezeri, liela upe, meži un pļavas. Es te jūtos ērti. Tikai jāpanāk, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, lai būtu pieejamas pludmales, sakarīgi sabiedriskā transporta maršruti."

Dodoties ārpus Latvijas, Baiba cenšas mācīties un saprast, kā Latviju padarīt ērtāku un patīkamāku ikvienam. Lai arī viņai patīk ceļot un atrasties citās valstīs, Latviju atstāt viņa negrasās: "Ārzemēs cenšos saskatīt labāko, kas mums vēl jāiemācās. Bet redzu, ka daudz kas, par ko varēja brīnīties pirms gadiem piecpadsmit, tagad mums jau ir. Man patīk braukāt, bet patīk atgriezties mājās, pārcelties citur uz dzīvi ne prātā nenāk."

Pielāgota vide nepieciešama arī vājdzirdīgajiem

Baiba stāsta, ka 2003. gadā pirmo reizi piedalījusies arī apvienības "Apeirons" organizētajos ekspertu kursos. Toreiz gan galvenokārt runāja par vides pielāgošanu cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Jautājums par ērtu vidi cilvēkiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem joprojām ir maz diskutēts.

"Cilvēki maz ko zina par jaunākajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem. Dzirdes aparātus pazīst, bet to, ka nevar pirkt kuru katru, ka šie aparāti jānoregulē – to daudzi nezina," skaidro Baiba, piebilstot, ka ir daudz risinājumu, par kuriem cilvēki nav pat dzirdējuši. Informācijas angļu valodā ir ļoti daudz, bet latviski par šiem jautājumiem tikpat kā nav iespējams lasīt.

Baiba norāda, ka ir valstis, kur nedzirdīgie cīnās par to, lai visās sabiedriskajās vietās būtu pieejamas audio indukcijas cilpas, kā arī par to, lai dažādos pasākumos un lekcijās būtu pieejami arī teksta pierakstītāju pakalpojumi. Tāpat ļoti aktuāls ir jautājums arī par subtitriem. Baiba norāda, ka pati apmeklē tikai Krievu drāmas teātri vai Operu, jo tur izmanto subtitrēšanas iekārtas un ir redzams teksts latviešu valodā. Viņa arī norāda, ka arī Latvijas Nacionālajā teātri esot subtitrēšanas iekārta, bet viņa nav redzējusi nevienu izrādi, kur tā izmantota. "Zināms, ka pēdējos gados subtitru ekrāni parādījušies arī citur, bet mājaslapās informāciju par to lietošanu atrast nevar," piebilst Baiba.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl