Ziedot nieri tuviniekam: kas to var darīt un kā tas ietekmē dzīves kvalitāti

Ziedot nieri tuviniekam: kas to var darīt un kā tas ietekmē dzīves kvalitāti
Foto: Shutterstock

Ziedot nieri sev tuvam cilvēkam nepieciešamības gadījumā varētu šķist cēla un jēgpilna darbība, tomēr netrūkst donoru, kas mēdz slēpt savu rīcību, jo baidās, ka tuvinieki pārāk satrauksies. Izrādās, ka satraukumam nav nekāda pamata un palīdzēt tuviniekam ir iespējams bez bažām. Turklāt pētījumi liecina – dzīvie donori bieži dzīvo ilgāk nekā citi cilvēki. Tiesa, šie dati nebūt nenozīmē, ka orgāna ziedošana uzlabo veselību.

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas transplantācijas centra nefroloģe Ieva Ziediņa norāda, ka par orgānu ziedošanu cilvēki runā tad, kad palīdzība nepieciešama tuviniekam. Parasti tiek ziedotas nieres, bet atsevišķos gadījumos – daļa aknas. Visbiežāk vecāki orgānu ziedo savam bērnam. Tā kā akna turpinās augt pēc pārstādīšanas un bērnam nav nepieciešams tik liels orgāns kā pieaugušajam, tas ir ļoti labs risinājums.

Latvijā ik gadu tiek veikti vairāki desmiti nieru transplantāciju, bet dzīvu donoru nieres tiek izmantotas salīdzinoši reti.

Latvijas transplantācijas centra mājaslapā tiek skaidrots, ka nieres transplantācijas operācijai ir vajadzīgi divi dalībnieki – donors un recipients. Nieres transplantācijas no dzīva donora gadījumā nieres donors var būt pacienta radinieks, taču nieres transplantāciju var veikt, izmantojot arī dzīva neradnieciska donora nieri. Par nieres donoru var kļūt rīcībspējīga persona, kas vecāka par 18 gadiem. Dzīvie radniecīgie donoriem parasti ir pacientu vecāki, brāļi, māsas, vecvecāki, arī pacienta bērni. Dzīvi donori var būt arī slimo cilvēku attālāki radinieki, piemēram, brālēni, māsīcas, tantes vai tēvoči u.c. Dzīvs neradniecīgs vai emocionāli radniecīgs donors var būt pacienta vīrs vai sieva, partneris vai draugs.

Tiesa, ne vienmēr tuvinieka orgāns būs piemērots pacientam, tāpēc Latvijā tiek veiktas krustmijas transplantācijas, ko varētu dēvēt arī par donoru apmaiņu. Ir gadījumi, kad asinsgrupu nesakritību vai iedzimtu slimību dēļ tuvs radinieks nedrīkst būt donors konkrētajam pacientam, bet viņa niere der kādam citam. Tad tiek izveidoti donoru un pacientu pāri, ļaujot veikt transplantāciju abiem pacientiem, kuru tuvinieks ir gatavs kļūt par donoru. Ziediņa piebilst: "Šādas donoru apmaiņas programmas nav ne Lietuvā, ne Igaunijā." Kaimiņvalstīs šādu apmaiņu nepieļauj likumdošana.

Latvijā līdz 2016. gada 31. decembrim bija veikta četras krustmijas transplantācijas starp četrām ģimenēm, liecina Latvijas transplantācijas centra dati.

Niere kalpos ilgāk, bet pacientam ir jābūt atbildīgam

Niere pēc transplantācijas nekalpos līdz mūža beigām. Ziediņa skaidro, ka dzīva donora niere pēc transplantācijas var darboties līdz pat divām reizēm ilgāk nekā tad, ja orgāns ņemts no mirušas personas. Tāpēc šāda veida transplantācijas ir ieteicamākas pacientam. Tas nozīmē, ka orgāns kalpos, nevis vidēji 10, bet gan 20 gadus. Protams, ir jāievēro visi ārsta norādījumi. Lai arī pēc transplantācijas cilvēka dzīves kvalitāte uzlabojas, orgāna saņēmējs pēc notikušās operācijas sekas izjūt vairāk nekā donors.

Ziediņa uzsver, ka ļoti svarīga ir pacienta līdzestība, proti, ir jālieto ārsta izrakstītās zāles un jāseko citām norādēm. Ja medikamenti netiek lietoti, sekas nebūs jūtamas pirmajā vai nākamajā dienā, arī pēc nedēļas ne, bet nākamā transplantācija būs nepieciešama daudz drīzāk. Ārste norāda, ka ir ļoti svarīgi atcerēties lietot medikamentus arī brīvdienās, dodoties izbraucienos vai ceļojumos. Ja to iedarbību varētu nodrošināt citos veidos, piemēram, ar uzturu, ārsti medikamentus pacientiem neizrakstītu. Ja medikamenti tiek lietoti neregulāri vai netiek lietoti vispār, ķermenis sāk atgrūst pārstādīto orgānu un ir nepieciešama jauna transplantācija.

Ne katrs var būt donors

Pirms nieres ziedošanas nepieciešams iziet virkni veselības pārbaužu, lai pārliecinātos, ka donoram nav veselības problēmu, iedzimtu nieru slimību un gēna, kas nosaka nieru slimību attīstību. Saskaņā ar Latvijas transplantācijas centrā pieejamo informāciju, par nieres donoru nevar kļūt persona, kurai ir:

  • cukura diabēts;
  • pozitīvs HIV tests;
  • vīrushepatīts (arī pārslimots);
  • augsts arteriālais asinsspiediens vai jālieto medikamenti tā normalizēšanai;
  • vairāk nekā vienu reizi bijušas nierakmeņu lēkmes;
  • ilgstoši jālieto pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti locītavu vai kādu citu sāpju remdēšanai;
  • audzējs;
  • psihiskas slimības;
  • izteikta aptaukošanās;
  • ģimenes anamnēzē bieži atkārtojošās nieru slimības vai cukura diabēts.

Ziediņa skaidro, ka ir gadījumi, kad cilvēks nevar būt donors novēršamu veselības problēmu dēļ. Ja slimība ir ārstējama, tad orgānu ir iespējams ziedot vēlāk, piemēram, pēc tam, kad izārstēta kuņģa čūla. "Varbūt Latvijā mēs pat esam pārāk strikti, pārbaudot potenciālos donorus, jo mēs tiešām negribam nevienam nodarīt pāri," teic Ziediņa. Potenciālie donori pat reizēm esot neizpratnē par to, kāpēc netiek pieļautas atkāpes.

Donori dzīvo ilgāk, dzīves kvalitāte nesamazinās

Nefroloģe norāda, ka nieres ziedošana dzīves kvalitāti būtiski neietekmē. Mēnesi pēc operācijas, protams, jāievēro saudzējošs režīms. "Protams, tu nevari skriet maratonu vai celt kartupeļu maisu, bet tas jau būtu pēc jebkuras operācijas," skaidro Ziediņa. Speciāliste norāda, ka daudz kas ir atkarīgs arī no cilvēka dzīvesveida, bet trīs mēnešus pēc operācijas donors vairs neizjūt nekādas sekas – viņš var strādāt ikvienu darbu un darīt to, ko vēlas. Vienīgais, ko ārsti neiesaka, ir lietot mākslīgos proteīna (olbaltumvielu) kokteiļus, kas ir populāri fitnesa modeļu vidū muskuļu masas palielināšanai. Tie var negatīvi ietekmēt nieru darbību, jo rada papildu slodzi orgānam.

Ja pastiprināti netiek uzņemtas mākslīgi iegūtas olbaltumvielas, tad var nodarboties ar jebkuru sporta veidu, būt fitnesa treneris, strādāt mežā vai darīt jebkuru citu fiziski smagu darbu. "Ja tās olbaltumvielas ir produktos, tas nav kaitīgi," piebilst Ziediņa, paskaidrojot, ka ar uzturu cilvēki neuzņem tik daudz olbaltumvielu, lai tās radītu pārlieku lielu slodzi nierēm. Ārste gan norāda, ka, lai saprastu, kad olbaltumvielu uzņemšana kļūst kaitīga, cilvēkam vajadzētu konsultēties ar diētas speciālistu, kas palīdzēs izrēķināt uzņemto uzturvielas daudzumu.

Cilvēki speciālistei esot vaicājuši, vai pēc orgāna ziedošanas varēs braukt slēpot vai strādāt skolas virtuvē un darīt lauku darbus. Ziediņa uzsver, ka atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir: "Jā, varēsi." Viņa zina piemērus, kad cilvēks pēc operācijas turpina strādāt fiziski ļoti smagu darbu, piemēram, nodarbojas ar mežizstrādi.

Ziediņa norāda, ka pētījumi liecina – cilvēkiem, kas ziedojuši nieri, ir garāks dzīves ilgums nekā citiem. Tas gan nav skaidrojams ar to, ka orgāna izņemšana kaut kādā veidā uzlabo veselību. Cilvēkam būtībā ir vajadzīga viena niere, tāpēc dzīves kvalitāte nepasliktinās. Statistika izskatās tik pozitīva, jo par donoru var kļūt tikai veseli cilvēki, turklāt visu atlikušo dzīvi viņiem ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe. Tāpat donoriem regulāri ir jāveic veselības pārbaudes. Ārste skaidro, ka mediķu uzraudzība varētu būt iemesls labajiem dzīves ilguma rādītājiem: "Ja rodas mazākās problēmas, uzreiz tiek sniegta palīdzība. Līdz ar to neizveidojas tik smagas sekas."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl