Par zaptes burkas zādzību vairs brīvību neatņem – kā jaunietim nenonākt cietumā

Kļūdu labošana – tā bieži vien tiek dēvēts Valsts probācijas dienesta (VPD), kas rūpējas par sabiedrībā izciešamo sodu izpildi un notiesāto resocializāciju, uzdevums. Šajā kontekstā nereti tiek runāts par līdzcilvēku iesaisti, lai tie, kas izcietuši sodu, veiksmīgāk un drošāk atgrieztos sabiedrībā. Taču retāk tiek uzdots jautājums: ko sabiedrība var darīt, lai tā nenonāktu līdz šo kļūdu labošanai, un vai šī labošana ir efektīva? "Delfi" trīs rakstu sērijā ieskicēs ceļu, ko izdzīvo bērni un jaunieši, kuri pieņēmuši nepareizus lēmumus, un šķetinās – kas licis tā rīkoties un kā VPD gādā par to, lai tas vairs neatkārtotos. Pirmajā rakstā "Delfi" uzrunāja bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu, VPD Cēsu nodaļas vadītāju Jāni Zārdiņu un mūziķi Ģirtu Rozentālu jeb Ozolu.

Noziedzīgs nodarījums ir uzvedība, norāda Bezborodovs, piebilstot, ka visi kādreiz veic kādu likuma pārkāpumu, piemēram, šķērso ielu pie sarkanās gaismas. ""Natural born killers" jeb cilvēki, kuriem ir bioloģiski noteikts, ka viņi būs noziedznieki, neeksistē," norāda psihiatrs, skaidrojot, ka uzvedība vienmēr būs situācijas noteikta. Līdz ar to rodas jautājums – kas rada situāciju, kuras ietekmē cilvēks sev dod zaļo gaismu nozieguma veikšanai?

Runājot par jauniešiem, kuri ir veikuši likuma pārkāpumus, Bezborodovs atsaucas uz pētījumiem, kas apliecina – ģimenes attiecību kvalitāte, "vecākošanas" veids un attiecības ar vienaudžiem vienmēr apstiprinās kā galvenie faktori.

Ģimene, piederība un trakas lietas

Skatoties hronoloģiski, jo mazāks bērns, jo lielāka nozīme ir tieši notikumiem ģimenē. Tas ir skaidrojams ar bioloģiskiem aspektiem, proti, jau agrīnā posmā starp zīdaini un viņa primāro aprūpētāju veidojas īpašas un hormonāli regulētas attiecības. Kā otro nozīmīgo smadzeņu attīstības posmu psihiatrs ieskicē pubertātes iestāšanos: "Tas ir signāls, ka smadzeņu daļas, kas mums ir kopīgas ar visiem zīdītājiem, ir nobriedušas. Afekti, emocijas, seksuālās un agresīvās dziņas – tas viss aktivizējas un ir ļoti karsts. Savukārt pēdējā smadzeņu daļa, kas nobriest līdz pat 30 gadu vecumam, ir pieres daiva – tā atbild par kontroli," norāda Bezborodovs. "Jo vecāks kļūst bērns, jo mazāka loma ir ģimenei. Viens no uzdevumiem pusaudžu periodā ir atdalīties un veidot savu identitāti, un tas savukārt veidojas no piederības grupai."

"Piederība grupai" šajā kontekstā ir daudz pieminēts jēdziens, jo tieši vecumā, kas attiecas uz šo posmu, statistiski tiek pastrādāts visvairāk likuma pārkāpumu, turklāt, kā skaidro Bezborodovs, šajā periodā strauji pieaug psihisko traucējumu, suicīda un augsta riska uzvedības iespējamība.

Uz šo vecuma posmu atsaucas arī Jānis Zārdiņš, VPD Cēsu nodaļas vadītājs: "Jaunieši attiecībā pret sevi mēdz darīt tiešām trakas lietas, lai iegūtu piederību. Viņi var riskēt, lēkt no kaut kurienes vai slēgt savstarpēji apdraudošas derības. To starpā paveikt noziegumus, veidojot piederību caur tiem. Kāds jaunietis jau salīdzinoši apzinātā vecumā, bet aizvien nepilngadīgs, atnesa manai kolēģei sudraba brošu, tādā veidā cenšoties veidot piederību caur pirkšanu. Izbrīnītā kolēģe noskaidroja, ka šo brošu viņš, maigi sakot, bija "aizņēmies" no savas vecmammas," piemēru min Zārdiņš.

Mūziķis Ozols, kurš neslēpj, ka arī jaunībā ir nācies testēt likuma robežas un nonākt policijas redzeslokā, atminas savu pieredzi: "Sešu gadu vecumā es pārcēlos no Mārupes uz Āgenskalnu. Dažu nedēļu laikā iemācījos krievu valodu – citādi tur nekas nenotika. Tikpat ātri sapazinos ar džekiem no pagalma – parasti sēdējām, ēdām "semuškas" un pīpējām jau pirmajā klasē. Tas "lifestyle" bija diezgan traks," atceras Rozentāls.

"Es paralēli sportoju, un tur man saslēdzās viens veiksmīgs piemērs – caur BMX iepazinu Aldi Kalniņu, kurš bija radošs sportists. Es teiktu – sportists džinsos, nevis tāds klasiskais. Tāds ar mākslas novirzi. Viņš mani radoši iedvesmoja. Tikmēr kolektīvs, kas bija man apkārt pagalmā... Viņiem liktenis ir citādi sakārtojies. Ne tik daudz kriminālā ziņā, cik alkohols kā dzīves sastāvdaļa. Pateicoties cilvēkiem man apkārt, pamainījās mans interešu loks un tas, uz ko skatos kā vērtīgu vai nevērtīgu."

Pusaudža vecumā ir svarīgi ne tikai būt akceptētam, bet arī sajust, ka tu kaut ko vari, stāsta Bezborodovs: "Jaunietim ir neapzināti jāmeklē, kur būt labākajam. Tu varbūt skolā esi nekas, varbūt ģimenē esi nekas, bet savā grupā – "krutākais". Tā nav ideālā situācija, taču svarīga, lai uzturētu pašvērtējumu. Izglītības sistēmai būtu svarīgi likt piedalīties ikvienam, realizējot savas stiprās puses, kas ne vienmēr ir mācīšanās, tāpēc šajā ziņā palīdz sports, kur var realizēties un sacensties." Tas vienlaikus darbojas arī pretējā virzienā, proti, ja jaunieti noliek huligāna lomā, tad viņš var censties pierādīt, ka ir vislabākais huligāns, kāds redzēts, kas ir priekšnosacījums negatīvām sekām nākotnē.

Par ģimenes un apkārtējās vides nozīmi jaunieša gaitās skaidrojošā video runā arī "Probācijas dienests".

18 gadi – mākslīga un formāla robeža

Runājot par trauksmes zvaniem, kas liecina par jaunieša došanos neceļos, Zārdiņš min neuzticēšanos un kontakta zudumu: "Ja jaunietis ar tevi neveido kontaktu, viņš to veido kaut kur citur. Piemēram, viens no mūsu jauniešiem aizbrauca uz Sīriju, lai nokļūtu "Islāma valsts" rindās, tādā veidā tiekot radikalizēts.