Foto: Midjourney/DELFI
Dezinformācija – medijos radīts haoss, kura pamatā ir meli, manipulācija un informācijas viltošana. Ikdienā to varētu saukt par "viena tante teica", taču aktuāls ir jautājums: vai maz apzināmies, kurā brīdī šķietami patiesais kļūst par nepatiesu un informēšana kļūst par tīšu maldināšanu?

"Delfi" žurnālists Edžus Miķelsons, kurš ikdienā atmasko viltus ziņas, norāda, ka dezinformācijas veidošana un viltus informācijas izplatīšana nav nekas jauns. Tas ir gājis cauri laikiem dažādos veidos, tiecoties sasniegt konkrētus mērķus. Viņš skaidro, ka mūsdienās, pateicoties tehnoloģiju attīstībai un sociālajiem medijiem, informācijas izplatīšana ir kļuvusi daudz vieglāka un plašāka, kas rada jaunas iespējas manipulācijām un riskus sabiedrībai uzķerties uz viltus ziņām.

Kas ir dezinformācija, un kāds ir tās mērķis?


Valsts kancelejas komunikācijas projekta "Melns uz balta" publicētajā materiālā teikts, ka mēs dzīvojam laikā, kad ziņu virsraksti un it kā nevainīgas domu apmaiņas sociālajos medijos var izšķirt politiskus lēmumus vai piespiest cilvēkus rīkoties pretēji savai gribai, bet prasmīgi pielietotas tehnoloģijas – radīt krāšņu ilūziju, ko bieži vien ir grūti atšķirt no patiesības.

Dezinformācijas straujā izplatība un cilvēku zināšanu trūkums tās atšķiršanā var apdraudēt lasītāja uzticību faktiem, kā arī objektīvu skatījumu, vērtējot citu ziņu patiesumu.

Laika gaitā ir radīti vairāki projekti, kuru mērķis ir aktualizēt dezinformācijas bīstamību, kā arī cilvēku spēju orientēties faktu, avotu un notikumu pasaulē.

Aptaujājot jauniešus vairākās skolās, tika noskaidrots, ka liela daļa nemaz nezina, kas ir dezinformācija un kā to atšķirt. Tieši šādi ne tikai jaunieši, bet ikkatrs var kļūt par dezinformācijas upuri un izplatītāju, daloties ar to tālāk.

Foto: Midjourney/DELFI

Jaunieši dezinformācijas slazdā – kā to novērst?


Lai arī jauniešus uzskata par profesionāļiem sociālo tīklu pasaulē, tieši viņiem dezinformācijas slazdos iekļūt ir visvienkāršāk, izriet no aptauju rezultātiem. Sociālajos tīklos, kur informācija mainās ik minūti, ziņu un jaunumu klāsts ir tik plašs, ka to "izšķirot" ir teju neiespējami. Arvien grūtāk kļūst izsekot sagrozītai informācijai, kuru, pateicoties straujajai tehnoloģiju attīstībai, papildina lasītāju acīm tīkami audiovizuālie materiāli, kas šķietami paspilgtina rakstītās informācijas patiesumu.

Apkopojot jauniešu sniegtās atbildes, var secināt, ka vislielākā dezinformācijas plūsma ir sociālajos tīklos, tādos kā "TikTok", "Facebook", "Instagram", "Telegram", "X" (agrāk – "Twitter") u. c. Kā nākamais dezinformācijas akacis tika atzīta apkārtējā vide, kas patiesībā ir informācijas izplatības ātrākais veids – kāds bija lasījis, kāds bija dzirdējis, taču līdz galam neviens patiesību nezina un nevar pierādīt, neapzinoties dezinformācijas iespējamās sekas un neuzņemoties atbildību par tām.

"Delfi" žurnālists, sociālo tīklu vadītājs Jānis Sildniks intervijā atklāja, ka informācijas izplatīšanos sociālajos tīklos ietekmē daudzi faktori – satura pievilcība, virsraksta bilde, kā arī izteiksmīgs nosaukums, kam ir būtiska loma informācijas publicēšanā. Kā piemēru viņš min "TikTok", kur tehniskais izkārtojums, skaisti kadri un īsi teksti piesaista lielu uzmanību, taču šie aspekti var veicināt vieglu pieķeršanos viltus ziņām, jo trūkst kritiskās domāšanas.

Sociālie tīkli var krasi ietekmēt ziņu ticamību, piedāvājot plašu informācijas klāstu, kas var būt gan ticams, gan nepārbaudīts, tādēļ tie var veicināt vai samazināt faktisko informāciju. Sociālo tīklu platformās var izmantot dažādas metodes, lai kontrolētu informācijas izplatīšanu, piemēram, algoritmu pielāgošanu, ierobežojumus publicēšanas laikā, satura moderēšanu, kā arī atbilstošu lietošanas noteikumu un politiku izveidi, skaidroja Sildniks.

Vaicāti, kādiem informācijas avotiem jaunieši uzticas visvairāk, lielākā daļa atbildēja, ka televīzijai un ziņu medijiem. Tomēr arī tajos ne vienmēr informācija būs patiesa un pārbaudīta. Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, kuri mūs iespaidos tik daudz, cik paši ļausimies. Anketas rezultāti atklāja, ka 50% jauniešu nav pārliecināti par savām spējām dezinformācijas atpazīšanā.

Foto: Midjourney/DELFI

Atbildēt uz jautājumu "Kā apturēt dezinformāciju?" nav tik viegli

Vairākās ekspresintervijās tika aptaujāti vairāki skolēni, kuri sniedza savu skatījumu par to, kā sociālie tīkli ietekmē jauniešus. Interesanti šķiet tas, ka lielākā daļa no aptaujātajiem minēja, ka dezinformāciju uzzina no vecākiem. Jauniete Daniela intervijā atklāja, ka ir knapi paspējusi pabrīdināt savu mammu pirms surogāta mājaslapas apmeklēšanas. "Šķiet, ka tie, kas neko nesaprot no digitālā satura, neesam mēs." Jautājot, ko viņa darītu lietas labā, atbilde bija šāda: "Protams, vecāki nav vainīgi, vienkārši ir jābūt iespējai, kā viņiem sniegt elementāras zināšanas, lai ir kaut minimāli informēti, jo krāpēju spējas šajā sfērā tikai uzlabojas un kļūst izmeklētākas." Rodas jautājums – kuri jābrīdina pirmie? Vecāki, kuri dalās ar dezinformāciju, vai bērni, kuriem dezinformācija tiek nodota. Šī tēma nekad nepazudīs no aprites, kas liecina – cilvēki šajā jomā ir jāizglīto vairāk, jo mēs nevaram dzīvot vienā informācijas burbulī.

"Visas aplikācijas sniedz savā veidā patiesu informāciju. Atšķirība ir tajā, kurš notic tai mazliet un kurš pilnībā. Tas ir lielākais klupšanas akmens," ekspresintervijā minēja Andris.

Savukārt Kārlis teica: "Mēs esam sadalīti vairākos sabiedrības slāņos. Vieni ir informēti par krāpniecības veidiem internetā, otri – dzīvē. Vajag atrast kopsaucēju, lai vērstu uzmanību tieši uz digitālo saturu, jo, laikam ejot, sociālā vide tajā paliek arvien populārāka un kļūst par lielāko mērķi kiberuzbrukumiem vai krāpšanas mēģinājumiem." Jaunieši minēja, ka palīdz vecākiem izvairīties no nevēlamām mājaslapām vai nedrošo saišu atvēršanas, bet viņiem nebūs iespējams to kontrolēt visu laiku, tādēļ cer, ka tuvā nākotnē būs pieejami pamācību video, kuros tiks sniegta informācija vecāka gadagājuma cilvēkiem par informācijas patiesumu un veidiem, kā to pārbaudīt.

Emīls: "Katram ir kārtīgi jāizvērtē informācija un tās avoti, kuriem uzticamies un kurus nododam tālāk, jo katrs pats esam atbildīgs par to, lai dezinformācija nesasniegtu mūsu sabiedrību."

"Ja būtu atbilde uz šo jautājumu, tā sen jau neeksistētu," uz jautājumu atbildēja Kārlis. Viņš ir pārliecināts, ka atbildes nav, vien jāmēģina to ierobežot. Konkrētas darbības – piemēram, neuzticēšanās apšaubāmām saitēm, nespiešana uz reklāmām – var būt risinājums, bet uz ļoti īsu laiku un konkrētai cilvēku grupai.


Dezinformācija – tagadnes un nākotnes problēma


"Vai jūs uzskatāt, ka dezinformācija ir tagadnes un nākotnes problēma?" – lūk, viens no anketas jautājumiem, kura procentuālās atbildes apstiprināja dezinformācijas aktualitāti. 92% aptaujāto atbildēja, ka tā jau ir un kļūs par vēl lielāku problēmu nākotnē.

Mārtiņš Hiršs, dezinformācijas pētnieks un "Skepticafe" vadītājs, rakstā paudis tā – vieglāk pasauli ir emocionāli sadalīt melnbaltās – labs–slikts – kategorijās, nevis ieguldīt laiku un pētīt jautājumu dziļāk.

Tas nozīmē, ka cilvēki līdz galam neseko līdzi informācijai un nepietiekami izmanto kritisko domāšanu, tā noticot tam, ko, lasot "ar gaišu galvu", par ticamu uztvert būtu grūti.

"Lielu pārmaiņu laikā vai krīzes situācijās, piemēram, Covid-19 pandēmijas, nemieru un kara laikā, sazvērestības teorijas kļūst populāras un maldina cilvēkus, "sagroza" domas, liek apšaubīt realitāti un pat kļūt vardarbīgiem," minēts "Melns uz balta" publicētajā nostādnē.

Laikam ejot, cilvēki, pašiem neapjaušot, uz šādiem rakstiem uzķeras aizvien biežāk, jo to ir tik daudz, ka iefiltrēšanās starp korektiem un precizētiem rakstiem ir veiksmīga un teju nepamanāma.

27% aptaujāto atbildēja, ka nepabrīdina cilvēku, kurš dalījies ar dezinformāciju, ka ziņa nav patiesa. Te rodas jautājums – vai nepabrīdināt apkārtējos nav teju tas pats, kas dalīties ar viltus ziņām pašam? Dezinformāciju apkarot ir neiespējami, taču kopīgiem spēkiem, paļaujoties uz savām zināšanām un saprātu, varam to atklāt un nepadarīt par pašsaprotamu informācijas "uzziņu" ikdienā.

Foto: Shutterstock

Maldināšanas palīgi


Balstoties uz datu speciālista Rendija Olsona (Randy Olson) pētījumu par infografiku, ir pierādīts, ka cilvēki bieži vien notic informācijai, kuru redz vizuāli. Šāds paņēmiens, visbiežāk – laika trūkuma dēļ, mūsdienās tiek izmantots arvien vairāk – cilvēks uzņem informāciju no virsraksta un attēliem/tabulām, neizlasot pašu rakstu.

Tas ir liels pluss dezinformācijas autoriem – skandalozs virsraksts un intriģējoša bilde, visticamāk, "share" izpelnīsies vairāk nekā pieticīgs pētījums. Ja cilvēka mērķis ir komentāri, reakcijas un "klikšķi", āķīgas bildes, paspilgtinātas ar krāsām, būs īstais uzmanības pievēršanas triks.

Mākslīgais intelekts kļuvis par labu draugu ne tikai jauniešiem skolas darbos, bet arī pieaugušajiem profesionālajā darbā. Mākslīgajam intelektam varam palūgt jebko. Daži atslēgvārdi – un mums taps bilde, kuru dažkārt atšķirt no īstas spēs tikai profesionāļi. Varētu pat šķist, ka tikai vizuāli tukšāks, avotu pilnāks un vārdu krājumā bagātāks raksts būs patiess. Tā nav! Raksta tapšanā piedalās vairāku cilvēku komanda – kāds, kas raksta, kāds, kas rediģē, un kāds, kas atbild par vizuālo noformējumu.

"Medijpratības un informācijpratības veicināšana ir investīcija mūsu cilvēkos, kas ir arī valsts drošības un aizsardzības atslēga," tā minējis Rihards Bambals vietnē "Jurista Vārds". Pēc viņa teiktā, ikkatram ir jāprot orientēties mediju pasaulē – ar pienākumu sekot līdzi un izanalizēt informāciju, ko lasām un nododam tālāk.

"Pamani! Apdomā! Rīkojies!" – tādu shēmu ikdienā lietot aicina "Melns uz balta" projekts.

Turpinot īstenot vīziju par ieinteresētu sabiedrību, "Delfi" jau ceturto gadu pēc kārtas kopā ar Baltijas Mediju izcilības centru organizē bezmaksas žurnālistikas skolu vidusskolēniem #Storygram. Atbalstu programmas īstenošanai sniedz Nīderlandes Karalistes vēstniecība Latvijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!