Asiņainās kara beigas Čehoslovākijā – čehi starp nacistiem, komunistiem un amerikāņiem

1945. gada sākumā nacistiskās Vācijas impērija sāka strauji sarukt līdz pirmskara Vācijas robežām. No rietumiem nāca amerikāņi un angļi, no austrumiem Berlīnei strauji tuvojās Sarkanā armija. 1945. gada februārī Jaltas konferencē sabiedrotie novilka ietekmes zonu demarkācijas līniju, kas cita starpā gāja pa Bavārijas un Bohēmijas robežu. Respektīvi, Čehoslovākija palika padomju ietekmes zonā. Lai arī trimdā esošais Čehoslovākijas prezidents Eduards Benešs lūdza Rietumu sabiedrotos nekavēties atbrīvot no nacistiem savas valsts teritoriju, cerot, ka tas vājinās komunistu ietekmi, sabiedroto karaspēka Eiropā virspavēlnieks Dvaits Eizenhauers tam nepiekrita.

Daļu Čehoslovākijas amerikāņi tomēr atbrīvoja. Čehi nacistu okupācijā atradās kopš 1939. gada pavasara, okupācijas laikā tika nogalināti aptuveni 300 000 Čehoslovākijas pilsoņu, lielākoties ebreji.

1945. gada martā sabiedroto spēki šķērsoja Reinu un sāka lauzties iekšā Vācijas teritorijā. Ģenerāļa Džordža Patona vadītā ASV Trešā armija raiti izgāja cauri nacistiskajai Vācijai, jau 1945. gada 18. aprīlī sasniedzot Čehoslovākijas robežu. Patons nolēma pie robežas neapstāties, jo vēlējās nodrošināt savas armijas flangus – Trešās armijas vienības tobrīd jau cīnījās Saksijā, Tīringenes ziemeļos un Austrijas dienvidos. 18. aprīlī pulksten sešos no rīta ASV armijas 90. kājnieku divīzijas vienības šķērsoja robežu un atbrīvoja pirmo apdzīvoto vietu Čehoslovākijā – Čodskas ciematu. Tajā pašā dienā amerikāņi ienāca arī Hranicē. Tā kā šo teritoriju lielākoties apdzīvoja tā sauktie Sudetu vācieši, viņi amerikāņus nesagaidīja kā atbrīvotājus.