Man ir divas brīnišķīgas omītes (84 un 87 gadus jaunas), un abām patīk ik pa laikam man atdot kādus mājlietu niekus. Un, tā kā es pati ar entuziasmu mēdzu parakties krāmu bodēs tieši trauku sadaļā, novērtēju arī šādas omīšu “dāvanas”. Kāpēc trauki man patīk? Šķiet, ka ar glītu krūzi vai šķīvi vienkāršā kafijas pauzē vai parastās pusdienās var sevi iepriecināt. Trauki mani iepriecina, patīk šķietami novecojušajā ieraudzīt vērtību, integrēt mūsdienu vidē. Dzer rīta kafiju, un tev ir omītes dotā krūze ar cakainu, košu maliņu – skaisti! Patīk radīt arī kontrastu – svinīgi šiks šķīvis, kurā kādreiz būtu pasniegta svētku maltīte, bet es no tāda uzēdu kartupeļus ar biezpienu. Mazi svētki.

Ieva, māksliniece un tekstu autore

Pēdējo pāris gadu laikā ļoti apzināti cenšos nepirkt lieku. It īpaši, iegādājoties mājlietas – traukus, interjera priekšmetus, virtuves piederumus u. tml. Mēs zinām to sajūtu, kas rodas, krītot kārdinājumā un ar labu atlaidi nopērkot īpaši skaistu bļodiņu brokastu putrai vai krūzīti visgaršīgākajai rīta kafijai. Vairākus rītus ir milzīgs prieks, bet tad tu pierodi un gribas kaut ko jaunu, vai ne? Tā mēs apaugam ar traukiem, no kuriem liela daļa vienkārši stāv plauktos un gaida savu iznācienu. Un te lieti der atcerēties – tāpat bija mūsu mammām un vecmammām.

Agrāk, kad mamma piedāvāja kādus traukus no saviem krājumiem, es tikai metu ar roku: “Nu kur es to likšu?” Un tad pienāca diena, kad sapratu – man vajag to skaisto vāzi no vecāku dzīvokļa, jo tieši tajā lupīnas izskatīsies vislabāk. Gatavojoties kādai draugu sanākšanai, sapratu, ka man vajag arī lielo salātu bļodu, ko atceros vēl no laikiem, kad ģimene pie svētku galda pulcējās daudz plašākā lokā. Tad nemanāmi “piesavinājos” Līvānu stikla vāzi, kas neviļus kļuva par tādas mazas kolekcijas aizsākumu (starp citu, šīm vāzēm cena tikai augšot, tādējādi uz šo “vākšanu” var raudzīties arī kā uz nelielu ieguldījumu nākotnē). Vismīļākais ieguvums ir māla trauks, kurā bērnības vasarās (pirms vairāk nekā 30 gadiem) vecāmamma ar roku kūla man saldo krējumu ar kakao. Un to es saucu par ilgtspēju – ņemt un izmantot to, kas tev jau pieder, bet, pērkot jaunas lietas, padomāt, vai arī pēc 30 gadiem šī lieta būs izmantojama.

Kristīne, “Delfi Brand Studio” galvenā redaktore

Kad pēc vidusskolas sāku mācīties augstskolā, no Ventspils uz Rīgu devos ar palielu iedzīves bagāžu. Viss, kā pienākas, jaunam cilvēkam uzsākot studenta gaitas, – panna, katliņš, divas karotītes, divas dakšiņas un naži, divi šķīvji, divas krūzītes, divas bļodiņas un pat korķviļķis. Un arī viena liela, visai pasmaga kristāla vāze no omammas krājumiem – gadījumam, ja kāds pēkšņi izdomās man uzdāvināt ziedus. Interesanti, ka tieši šī vāze joprojām ir mana sabiedrotā. Tā veiksmīgi atradusi savu vietu manās mājās. Dažādi trauki ir nākuši un gājuši, bet vāzei esmu palikusi uzticīga – starp mums izveidojusies ilgtermiņa draudzība. Tajā plaucēti bērzu zari, gozējušās rozes, lilijas, saulespuķes, rudzupuķes un kas tik vēl ne. Zināt, kas ir labākais? Šī vecā vāze tik izcili pilda savu funkciju, ka ne reizi veikalā neesmu pieļāvusi domu, ka vajadzētu iegādāties jaunu. Nesen tiku arī pie kristāla bļodas, kurā vecmāmiņa Ziemassvētkos bija atvedusi “šubu”. Viņa atteicās bļodu ņemt atpakaļ. Tā nu arī tā atradusi vietu manās mājās un visbiežāk tiek izmantota kā konfekšu trauks.

Godīgi sakot, man mājās vispār nav daudz trauku. Tieši tik, cik nepieciešams manai četru cilvēku saimei un pāris viesiem. Man nav īpašas servīzes svarīgiem dzīves brīžiem vai īpašu šampanieša glāžu, ar kurām svinēt kādus sasniegumus. Visi mani trauki ir īpaši, un tie tiek celti galdā gan ikdienā, gan svētkos. Kam tad citam tie paredzēti, ja ne lietošanai?

Līga, “Delfi Brand Studio” satura redaktore

Liela daļa trauku mūsmājās ir palikusi vēl no 70.–80. gadiem, kad radi no ārzemēm (ASV) ciemošanās reizēs mums tos atveda. Sākumā tie bija kā dekors, kuru nevarēja aiztikt, jo bija kaut kas ekskluzīvs. Tad nāca divtūkstošie gadi, kad tas bija nemoderni, jo bija cits stils, bet šobrīd ir īstais laiks, kad tas iegūst jaunu elpu, kļūst atkal moderni un ar “vintage” piesitienu.

Monta, mārketinga vadītāja