Sarmīte Gaidule
Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
“Dzīve tagad ir tik strauja, ka visi jau aizmirsuši pandēmiju,” uzskata Lietuvas Psihiatru asociācijas vadītāja Ramune Mazaļauskiene. To problēmu hierarhijā izkonkurējis karš, bezdarbs, naudas trūkums, nesaskaņas ģimenēs un citas ikdienas raizes. Līdzīga situācija ir Igaunijā. Visās Baltijas valstīs slodzi palīdz mazināt arī organizācijas, kas izglīto un informē, kā cilvēks sev var palīdzēt pats. Tikmēr vienīgi Latvijas speciālisti sūkstās, ka šobrīd cīnāmies ar masveidīgām Covid-19 pandēmijas atstātām sekām uz cilvēku psihisko veselību.
“Delfi” rakstu sērijas “Psihe pēc kovida” ietvaros, turpinot pētīt Covid-19 pandēmijas atstātās sekas uz cilvēku psihisko veselību, viesojos Latvijas kaimiņzemēs, lai lūkotu un skaidrotu, kā klājies un kādi secinājumi un mācības gūtas tajās.
Igaunijā palīdz psihiatrijas māsas, šobrīd krīzi neredz
Ziemeļigaunijas Medicīnas centra Psihiatriskā klīnika ir lielākā psihiatrijas pakalpojumu sniedzēja Igaunijā. Tai ir astoņi departamenti, kas nodrošina gan stacionāros, gan ambulatoros pakalpojumus. Klīnikai ir plaša, zaļa teritorija, kur daudzie korpusi izvietoti atsevišķās ēkās. Teritorijas plāns ar aprakstiem ir igauņu valodā. Administrācija ir paslēpusies vienstāva ēkā blakus poliklīnikai, kur no ārpuses nekas neliecina, ka vadītājas Kaires Ādamso kabinets ir meklējams tieši tur. No vecpilsētas līdz klīnikai kājām jāiet aptuveni 30 minūtes.

Ādamso “Delfi” norāda, ka šajā slimnīcā nonāk smagākie gadījumi un visvairāk ir pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem. Vaicāta, cik ilgi jāgaida, lai saņemtu kādu pakalpojumu klīnikā, viņa uzsver, ka ārkārtas situācijā palīdzība tiek sniegta uzreiz. Ja ir nepieciešama konsultācija, kas nav ārkārtējs gadījums, tad iespējams pierakstīties pie medmāsas ar specializāciju psihiatrijā. “Viņas ir labi apmācītas un var noteikt, vai pacientam nepieciešams psihiatrs, vai arī var turpināt nākt pie medmāsas. Gaidīšanas laiks uz psihiatra vizīti ir aptuveni mēnesis,” viņa skaidro. “Ja pacients piezvana un saka, ka ir pašnāvnieciskas domas, vai dīvaini runā, tad viņam var teikt, lai ierodas klīnikā nekavējoties.” Arī privātajā sektorā rindā pie psihiatra jāgaida vismaz mēnesis, saka Ādamso, piebilstot: “Ja gribi tikt ātrāk, jāmaksā vairāk.” Rindas nav nekas jauns, tās vienmēr ir bijušas, viņa norāda.

Kā jau visur, Covid-19 pandēmijas laikā arī psihiatriskajām klīnikām nācās pārstrukturēt darba ikdienu, pārkārtot telpas un ievērot visus noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus. Tāpat slimnīcās uzņemti arī Covid-19 pacienti, kuriem bija vēl citas diagnozes – arī psihiska rakstura. Piemēram, 2022. gadā Ādamso vadītajā klīnikā stacionārā ārstējošos pacientu īpatsvars, kuriem bija gan Covid-19, gan kāda cita slimība, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, pieaudzis vairāk nekā divas reizes.
Aicināta novērtēt, cik laba ir psihiskās veselības aprūpe Igaunijā, Ādamso saka, ka tā šobrīd ir labāka nekā pirms 10 gadiem, tomēr vēl ir savi izaicinājumi. Lielākā problēma ir speciālistu trūkums. Tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā ne visi ģimenes ārsti ir gatavi strādāt ar psihiatrijas pacientiem. “Trauksme, miega traucējumi, alkoholisms, tās ir problēmas, ko Rietumu valstīs risina ģimenes ārsti. Psihiatru palīdzība nepieciešama tikai smagākajos gadījumos,” viņa skaidro, salīdzinot to ar kardioloģiju, – ja, piemēram, pacientam ir viegla hipertensija jeb paaugstināts asinsspiediens, to ārstē ģimenes ārsts. Tāpat būtu jābūt arī vieglu psihiatrisku problēmu gadījumos. Gados jaunākiem ģimenes ārstiem ir vieglāk tam pielāgoties nekā vecākiem, viņa norāda.

“Mēs neesam revolucionāri [jaunu ārstēšanas metožu ziņā], bet es domāju, ka esam pieejami,” saka Ādamso. “Ļoti lepojamies ar savām psihiatrijas medmāsām, kas var darīt gandrīz vai ārsta darbu.” Noprotams, ka tieši medmāsas ar specializāciju ir atslēgas elements, kas novērš rindu veidošanos, pacientus, kuriem tas nav nepieciešams, novirzot pie ģimenes ārstiem un psihologiem.

“Ja man būtu burvju nūjiņa, stacionāro pacientu aprūpei būtu vajadzīgi 10 ārsti. Ambulatori – limita nav. Noderētu arī vēl 10–15 medmāsas,” klīnikas vadītāja raksturo situāciju ar darbiniekiem. Tāpat viņa uzsver, ka valstī krietni uzlabojusies jauno psihiatru apmācība. Ja pirms 10 gadiem bija tikai četras vietas, kur rezidenti varēja praktizēties, tagad tādu ir 15. “Mums šobrīd ir astoņi rezidenti, kas mācās par ārstiem psihiatriem, un pieci klīniskie psihologi,” saka Ādamso. Salīdzinājumam – Latvijā rezidentūrā ir pieejamas septiņas līdz deviņas vietas topošajiem psihiatriem.

Darbinieku trūkumu neuzlabo arī situācija, ka citas valstis aicina jaunos speciālistus pie sevis. Piemēram, igauņus labprāt uzņem pāri līcim esošā Somija, jo abu valstu valodas ir līdzīgas un ir vieglāk pielāgoties. Turklāt alga speciālistiem Somijā ir lielāka.
Speciālistu trūkst arī Lietuvā
Savukārt Republikāniskā Viļņas psihiatriskā slimnīca ir aptuveni 20 minūšu brauciena attālumā no pilsētas galvenās dzelzceļa stacijas. Arī tai ir plaša teritorija klusā vietā, tomēr, gluži kā Rīgā, diezgan tālu no centra. Tā ir viena no lielākajām un modernākajām garīgās veselības aprūpes iestādēm Lietuvā. Slimnīcā ir 14 nodaļas ar kopumā 542 gultasvietām. Slimnīcas vadības grožus tur profesors Arūns Germanavičus.

Germanavičus “Delfi” vizītei ir gatavojies – rāda prezentāciju, kā arī uzaicinājis diskusijai pievienoties vēl trīs kolēģus. Viņš detalizēti izstāsta, kā slimnīca palīdzējusi aprūpēt Covid-19 pacientus, kuriem bijušas kādas psihiskas slimības, gādājusi skābekļa balonus. Vienlaikus viņš norāda, ka pašnāvību statistikā, kur Lietuva vienmēr ir augšgalā Eiropas valstu vidū, pandēmijas laikā pieaugums nav konstatēts. Pat otrādi. “Kopš 2014. gada katru gadu ir samazinājums. Problēma ar pašnāvību statistiku ir tajā, ka vienlaikus ir pieaudzis to gadījumu skaits, kuriem policija nevar noteikt nepārprotamu iemeslu. Tas stabiņš katru gadu nedaudz pieaug,” skaidro Germanavičus. Vienlaikus slimnīcā nonāk vairāk cilvēku, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. To slimnīcas vadītājs saista ar tā dēvēto pašnāvību novēršanas mehānismu – policija pastiprināti reaģējot, ja izsaukumā ir aizdomas par šādu situāciju.

Kopumā pēc pandēmijas izteikti lielāku pacientu pieplūdumu slimnīcā neizjūt, bet pie speciālistiem uz ambulatoro vizīti kādu laiku jāpagaida tāpat. Ar bērnu psihiatriem ir grūtāk. “Viļņas Universitātes slimnīcas bērnu psihiatrijas klīnikā rinda pie speciālistiem ir ap sešiem mēnešiem. Viņiem ir arī krīžu departaments, bet uz iepriekš plānotu stacionēšanos (jeb ilgstošu ārstēšanos slimnīcā – red.) rinda ir gara,” atklāj speciālists. Iemesls tāds pats kā citās valstīs – speciālistu trūkums.

Arī Ramune Mazaļauskiene, kura vada psihiatrijas klīniku Kauņā, saka, ka Lietuvā trūkst speciālistu. “Mums ir daudz inovāciju, mēs palielinām dienas centru skaitu. Kopumā mentālā veselība nav tik slikta, kā varētu būt. Mums ir pieejami daudzi medikamenti, lielākā daļa no tiem ir bez maksas konkrētās grupas pacientiem. Mums ir psihologu trūkums. Saka, ka visiem ir iespēja saņemt bezmaksas konsultācijas, bet valsts apmaksāto speciālistu saraksts ir neliels,” situāciju raksturo Mazaļauskiene.

Viņa arī uzsver, ka Lietuvā vēl joprojām pastāv aizspriedumi par psihiskās veselības problēmām. Iespējams, tieši konservatīvāks skatījums uz psihisko veselību arī ir iemesls, kāpēc šobrīd nav manāms pieplūdums pie ārstiem. Latvijā šis laiks cilvēkus mudināja vairāk rūpēties par garīgo veselību, audzējot pieprasījumu, lai gan arī mums statistika neuzrāda klīnisku diagnožu skaita palielināšanos. Palielinājusies tieši izpratne.

Atšķirības gan jūtamas starp paaudzēm. “Jaunieši internetā atrod simptomus, aptuveni saprot savu diagnozi un vēršas pie speciālista, bet ar vecāka gadagājuma cilvēkiem ir sarežģītāk, viņi izvairās no speciālista meklējumiem aizspriedumu un kauna dēļ, pat ja viņu psihiskā veselība ir ļoti sliktā stāvoklī,” saka psihiatre.

Viņa ir analizējusi procentuālo diagnožu skaitu slimnīcā kopš 2019. gada un secina, ka pandēmijas laikā pacientu skaits bija samazinājies, bet slimību dažādība ir tāda pati. “Procentuāli visos gados nemainīgi bijis tikpat šizofrēnijas, depresijas, alkoholisma un citu diagnožu slimnieku. Neviena slimība nav izcēlusies,” saka Mazaļauskiene.
Izglīto, lai spētu sev palīdzēt paši
Karile Levickaite no Lietuvas nevalstiskās organizācijas “Perspektyvos.org” norāda, ka pandēmija cilvēkus ietekmēja ļoti dažādi – vienus ļoti spēcīgi, bet kādam citam, tieši otrādi, uzlabojās mentālās veselības stāvoklis.

“Perspektyvos” specializējas tieši psihiskās veselības izglītošanas jomā – organizē dažādus kursus, apmācības un lekcijas. “Mums ir jāpaaugstina izpratne par to, ka palīdzēt var arī apkārt esošie cilvēki. Jāiemāca cilvēkiem, kā sniegt palīdzību, ko teikt, kā uzvesties, kā reaģēt. Nevaram apgalvot, ka jebkurš var palīdzēt, bet profesionāļu trūkuma gadījumā ikvienam jāapzinās, cik svarīga ir psihiskā veselība. Ikviens ir atbildīgs arī par līdzcilvēku psihisko veselību. Ja mēs samazinām nabadzību, vardarbību, ja mēs palīdzam cilvēkiem uzlabot savu apkārtējo vidi, tad situācija var uzlaboties. Mums nevajag tikai palielināt strādājošo speciālistu skaitu, mums jāuzlabo arī sabiedrības dzīves līmenis,” sarunā ar “Delfi” pauda Levickaite.

Līdzīgi darbojas arī nevalstiskā organizācija “Peaasi.ee” Igaunijā. “Mēs popularizējam rūpes par vispārējo psihisko veselību, kā arī mācām cilvēkiem savstarpēji palīdzēt,” skaidro klīniskā psiholoģe Anna-Kaisa Oidermā, ar kuru tiekos organizācijas telpās Tallinā. “Mūsu mērķis ir izglītot vismaz 1% igauņu, lai katram cilvēkam paziņu lokā būtu cilvēks, kurš zina, kā palīdzēt. Mums ir piecu “psihiskās veselības vitamīnu” jeb pamatlietu koncepts, kas, ja to ievēro, palīdz ikdienā. Tie ir: sabalansēts uzturs, kustēšanās, pietiekams miega daudzums un atpūta, ciešas attiecības un pozitīvas emocijas,” viņa skaidro.

Vēl organizācijas speciālisti apmeklē skolas un palīdz tām saprast, kā lietot sociālās un emocionālās iemaņas ar bērniem, atbalstīt gan skolēnus, gan skolotājus, kā skola var pilnveidoties, lai tajā būtu labāka vide stabilai psihiskajai veselībai. “Igaunijā mēs nevaram ātri atrisināt visas problēmas, jo mums nav pietiekami daudz speciālistu, kas var noteikt diagnozi, bet mēs mācām cilvēkiem, kā viņi var palīdzēt sev un līdzcilvēkiem. Mēs uzskatām, ka katrs pats var vismaz nedaudz palīdzēt sev vai kādam draugam tikt galā ar trauksmi, un ir dažādi veidi, tehnikas, kā to izdarīt. Bieži vien ar to arī pietiek,” uzsver Oidermā.

Lai gan cilvēkiem vienmēr patīk teikt, ka “citur ir labāk nekā pie mums”, arī Lietuvā un Igaunijā ir tās pašas problēmas psihiskās veselības nozarē, kas Latvijā, – trūkst darbaroku un rindas pie speciālistiem ir garas.
Copyright © 2023 AS DELFI. All rights reserved.
Saturs:
Sarmīte Gaidule
Rakstu sērija tiek īstenota Baltijas Mediju izcilības centra piešķirtās stipendijas ietvaros.
Redaktori:
Andris Kārkluvalks,
Sanita Jemberga
Dizains:
Alens Opoļskis, Natālija Šindikova,
Inga Čujevska
Izstrāde:
Krišjānis Bušs