Toms Andris Putniņš, "Skola2030" absolvents
2023. gada 15. jūnijs, pulksten 17.15, “facetaimoju”labāko draugu, lai izstāstītu kārtējo “kad nav ko darīt”, “būtu labāk izlasījis kādu grāmatu” ideju. Laimīgā kārtā viņš un visi pārējie cilvēki, kuri pēc tā “facetime” arī saņēma ziņu, ir tikpat ambiciozi pasaules mainītāji ar vēlmi darīt, nevis tikai pukstēt, ka viss ir slikti, kā es, lai plānu – radīt atklāto vēstuli, adresētu valsts augstākajām amatpersonām, – neredzētu kā deluzionālu ieceri, bet veidu, kā signalizēt, ka arī skolēni nav apmierināti ar projektu “Skola 2030”.
Pāris nedēļas pēc idejas rašanās, pārspiežot vēstules saturu pie Jāņu ugunskura un pēdējos parakstus uzklājot uz papīra, kas nolikts uz atkritumu kastes Dziesmu svētku noslēguma koncerta laikā, 2023. gada 12. jūlijā pulksten 6.00 no rīta tika izsūtīta “Pirmo projekta "Skola 2030" absolventu atklātā vēstule”.
Reducējot projektu līdz tā būtībai, izmainot akcentus mācību saturā, kaut ko pieliekot klāt un no kaut kā atsakoties, lai viss savā starpā būtu harmoniskāks, – viss beidzies ar neapmierinātiem vecākiem, jauniešiem un skolotājiem. Tas viss, jo projekta ieviesēji šo akcentu maiņu pozicionēja kā nepieciešamību arī pēc mūsdienīgām mācīšanas metodēm, pieejas maiņu, kas izglītības iestādes apmulsināja, jo sāka valdīt uzskats, ka skolotājs kaut ko dara nepareizi. Centieni mazināt sekas nav bijuši sekmīgi.
Lietas, ko vēstulē izceļ skolēni:

  • Neesoši mācību materiāli;
  • Centralizēto eksāmenu salīdzinātības principu neesamība;
  • Nav bijusi laicīga eksāmenu grafika izstrāde, tādējādi apgrūtinot vai pat liedzot studēt ārzemēs;
  • Projekts paredz lielāku skolotāja iesaisti stundās, bet skolotāji tam nav gatavi;
  • Aptuveni vērtēšanas kritēriji un vērtējumi, piemēram, "izcili", "kritiski", "nozīmīgi";
  • Sasteigta reforma.
Taču visi atbildes e-pasti pēc vēstules nosūtīšanas šķietami nebija nekas vairāk kā ķeksītis adresātu dienaskārtībā, kā formalitāte, kas no viņu puses ir nokārtota.

Izstāstot mūsu vidusskolas stāstu, tas lielākoties tika atspēkots ar kodolīgu “mēs nezinājām, ka tas notiek"

Atbildīgā Saeimas komisija un atsevišķi deputāti pauda atbalstu, izceļot vēstules svarīgumu un vēstot: “Darīšu, ko varēšu.” Prezidenta kanceleja informēja, ka prezidents ir pārrunājis problēmu ar ministri Andu Čakšu, un “Skola 2030” vadītāja atsūtīja garu, neko nepasakošu e-pastu. Pēc tā devās atvaļinājumā, un mana atbildes ziņa viņai palika klaiņojam pa “Gmail”serveriem. Par laimi, tika iniciēta kopēja tikšanās ar vēstules autoriem, ministriju un VISC.
Tas bija noslēdzošais etaps starp vēstules saturu un valsts iestāžu rīcību un parādīja, cik atrautas no skolu realitātes ir atbildīgās amatpersonas. Izstāstot mūsu vidusskolas stāstu, tas lielākoties tika atspēkots ar kodolīgu “mēs nezinājām, ka tas notiek”.
Tiesa, “Skola 2030” vadītāja izskaidroja garo hierarhiju, kā informācijai vajadzētu nonākt no ministrijas un VISC līdz skolotājiem un skolēniem. Tika minēti neskaitāmi vebināri un apmācības skolotājiem, lai projekta ieviešana būtu bijusi pēc iespējas sekmīgāka, tomēr eksperti bija “pārsteigti”, kad stāstījām, ka mācību gada laikā bija dzirdēts par lielu iespējamību, ka attiecīgā mācību gada piekļuves darbi eksāmeniem veidos 10% no eksāmena. Vienalga, vai tās bija tikai baumas vai īsts VISC apsvērums, kas nekad nepiepildījās, fakts, ka atbildīgajām iestādēm bija jābūt informētām par šādas informācijas brīvu pārvietošanos pa mācību iestādēm un jāvieš skaidrība no savas puses, tādējādi apstādinot baumas, ir neapstrīdams.

IZM un VISC jāuzlabo tiešā komunikācija ar skolēniem, nevis naivi jātic, ka tā nonāks līdz viņiem caur šobrīd izveidoto hierarhiju

Lai to izdarītu, nebūtu jālauž šķēpi... Tomēr mums uzdeva jautājumu – kā jūs spējāt tik īsā laikā sazināties ar tik daudziem skolēniem no visas Latvijas? Šķietami nevainīgs jautājums, kas tomēr man neliek mieru, jo Latvijā visi viens otru pazīst, jo īpaši skolēni, tādēļ ir ārkārtīgi vienkārši “Instagram” “DMos”, “WhatsApp” grupās, arī atverot telefona kontaktu sarakstu, sazināties ar draugiem, paziņām un svešiem skolēniem. Šī pašsaprotamā komunikācijas metode tajā telpā, manuprāt, daudziem izklausījās pēc kaut kā revolucionāra. Ticu (ceru), ka tā nav, bet tobrīd likās, ka es, aizsūtot ziņu no sava telefona, varu labāk sasniegt skolēnu mērķauditoriju, nekā to šobrīd dara atbildīgās iestādes.
Šie divi jautājumi – kas jādara un kā jādara – ir arī tās tikšanās sausais atlikums, vienbalsība, ka IZM un VISC jāuzlabo tiešā komunikācija ar skolēniem, nevis naivi jātic, ka tā nonāks līdz viņiem caur šobrīd izveidoto hierarhiju.

Vai ir bijusi kāda attīstība? Nezinu. Gatavojot šo rakstu, uzrakstīju pāris paziņām, kas tagad mācās 12. klasē, neviens neieminējās par jebkādu komunikāciju no VISC puses. Vai esmu pārsteigts? Nē.

Ja šī ir bijusi visu problēmu sakne, tad, tāpat kā augusta tikšanās laikā, es turpināšu uzstāt, ka abām iestādēm jāmobilizē savas iespējas sasniegt skolēnus caur e-klasi, nosūtot mācību gada sākumā vienu dokumentu, kur ir atbildēts uz visiem BUJ – par eksāmena satura īpatsvariem, svarīgo darbu nodošanas termiņiem, kā darbi tiks vērtēti, kas ir tā mācību gada patiesība. Un pretrunīgas baumas nav jāņem vērā jeb netiek mainīti spēles noteikumi, kad sākas mācību gads.
Vai ir bijusi kāda attīstība? Nezinu. Gatavojot šo rakstu, uzrakstīju pāris paziņām, kas tagad mācās 12. klasē, neviens neieminējās par jebkādu komunikāciju no VISC puses. Vai esmu pārsteigts? Nē. Atkal, ticu, ka tikšanās 3. augustā nebija pirmā reize, kad tika runāts par tiešo komunikāciju ar lielāko izglītības sistēmas daļu, bet tā ir tik svarīga problēma, kuru knapi iekustināja atklātā vēstule, un tas mani uztrauc.
Dienas beigās, protams, lai arī kādas problēmas stājās mūsu ceļā, pie atestātiem tikām, tomēr, vispārinot šo situāciju, ieteiktu mums visiem mazāk dzīvot pēc teiciena “viss labs, kas labi beidzas”. Šo mazohistisko dzīvesveidu atstāt sporta arēnai, ticot, ka šoreiz futbolā mūsu valstsvienībai būs ja ne uzvara, tad vismaz neizšķirts, un saukt problēmas īstajos vārdos, kā es to sagaidu no “Skola 2030” izvērtēšanas.
Nevēlēšanās uzņemties atbildību par projekta ieviešanas mehānismiem ne tikai noniecinās trauksmi un izmisumu, ko šie vidusskolas gadi daudziem ir nesuši, kārtējo reizi ignorēs skolotāju saucienus pēc atbalsta, bet arī liks stagnēt turpmākajai izglītības sistēmas attīstībai, jo lēmēji slikti reaģēja uz to, kas notiek skolās.
Bet prieks, ka tagadējie 12. klases skolēni arī ir gana motivēti, lai – ja būs nepieciešamība un VISC turpinās nesekmīgi piegādāt informāciju – uzrakstītu jūnijā vēl vienu atklāto vēstuli un aprunātos ar IZM un VISC pārstāvjiem, lai izstāstītu, kā tad tās lietas skolā notiek. Šablons vēstulei jau ir, tik jāpadod ziņa, atsūtīsim “.docx” formātā.
Projekts sadarbībā ar:
Projekta “Kas notiek izglītībā” publikāciju sēriju “Reformu vaig?” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Delfi”. #SIF_MAF2023
Projekta vecākā redaktore
Vita Dreijere-Smane
Projekta redaktore
Dita Vinovska
Raidījumu producents
Aigars Lazdiņš
Versiju redaktore
Marta Sondare
Dizains
Inga Čujevska
Žurnālisti
Laine Fedotova, Žanete Hāka, Lelde Lūse, Aija Rutka, Viesturs Radovics, Sarmīte Gaidule, Ingrīda Drazdovska, Baiba Cimoška
Raidījumu vadītāji
Monika Diāna Cālīte, Andris Auzāns, Alina Lastovska
IT izstrāde
Krišjānis Bušs