Bailes no vēstures – kāpēc skolēni nezina, kas bija Livonija
Viesturs Radovics, žurnālists
REFORMU VAIG?
Pēc četriem gadiem eksperiments ar vēstures (ne)mācīšanu vidusskolā ir beidzies. Pa šiem gadiem skolas solu ir pametuši jaunieši, kas vidusskolā vēsturi mācījās minimāli vai pat nemācījās vispār. Vēstures skolotāji, kuri pirmie sāka celt trauksmi par projekta “Skola 2030” sistēmu, kur vidusskolā vēsture vairs nav kā atsevišķs priekšmets, ir panākuši, ka no nākamā gada 1. septembra tā atgriežas programmā. Kā viens no iemesliem vēstures “reabilitācijai” ir arī drošības aspekti, jo izplūdušo kritēriju dēļ skolotāji saviem audzēkņiem varēja sniegt tādas vēstures interpretācijas, kādas vien viņiem ienāca prātā.
Mēs neesam to mācījušies
Lai noskaidrotu, kādas ir vidusskolēnu zināšanas par Latvijas vēsturi, “Delfi” izveidoja testu ar desmit atvērtiem jautājumiem par vēstures tēmām, kuras skolēniem māca pamatskolā. Kāds no skolēniem “Delfi” testu vērtēja kā ļoti grūtu: “Šo grūtību radīja tas, ka jau divus gadus neesmu mācījies vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu. Kopumā tests bija tāds, lai akurāti pārbaudītu zināšanas, un bija labi uzzināt, cik patiesībā maz es zinu par vēstures notikumiem.”
Vairāki vidusskolēni uzsvēra, ka kopš pamatskolas vēsturi īsti nav mācījušies, tāpēc nezināja pareizās atbildes. “Bija grūti atcerēties par vēstures notikumiem, jo pēc 9. klases vēstures stundā vairāk runā par vērtībām, demokrātiju, cilvēka identitāti un tamlīdzīgi,” norādīja kāds no skolēniem. Vēl vairāki godīgi atzina, ka vidusskolā vēsturi nav mācījušies vispār.
To, ka tests tiešām bija sarežģīts, apliecināja arī iesniegtās atbildes. Tikai viens no visiem respondentiem precīzi atbildēja uz deviņiem no desmit jautājumiem, pārējiem pareizas bija lielākoties divas trīs atbildes. Uz visiem jautājumiem pareizi neatbildēja neviens no vidusskolēniem.
To, ka tests tiešām bija sarežģīts, apliecināja arī iesniegtās atbildes. Tikai viens no visiem respondentiem precīzi atbildēja uz deviņiem no desmit jautājumiem, pārējiem pareizas bija lielākoties divas trīs atbildes. Uz visiem jautājumiem pareizi neatbildēja neviens no vidusskolēniem.
Kādas bija skolēnu interesantākās atbildes vēstures testā
Jautājums:
Kas bija Gothards Ketlers?
Atbilde:
Varbūt kāds labs cilvēks?
Jautājums:
Ko Latvijas Republikā svinam 4. maijā?
Atbilde:
Svētkus
Jautājums:
Kuras Latvijas pilsētas sākotnējais nosaukums bija Sasmaka?
Atbilde:
Cēsis, because why not
Jautājums:
Kā sauca 19. gadsimta beigu kustību, kuras viens no pazīstamākajiem dalībniekiem bija Jānis Pliekšāns?
Atbilde:
Atmoda
Jautājums:
Kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie cilvēki?
Atbilde:
13. vai 14. gadsimtā
Jautājums:
Kāda notikuma atcerei 1989. gadā bija veltīta akcija “Baltijas ceļš“
Atbilde:
Cilvēku vienotībai un "Baltijas valstu" aizsargāšanai
Jautājums:
Kāpēc 1916. gada Ziemassvētku kauju piemiņas diena ir nevis Ziemassvētkos, bet gan janvārī?
Atbilde:
Jo iekavējās ar svinēšanu
Skolēns, kuram testā bija deviņas pareizas atbildes, portālam “Delfi” atzina, ka viņam izdevies pareizi atbildēt uz jautājumiem ne jau vēstures stundu dēļ: “Mana spēja atbildēt uz šiem jautājumiem ir saistāma ar manu interesi par vēsturi ārpus skolas. Manuprāt, ja jaunietim nav pastiprinātas intereses, ir gana naivi cerēt, ka uz šiem jautājumiem atbildēs ar vairāk nekā 50% precizitāti. Un jāpiebilst, ka jautājumi nebija paši vieglākie, jo īpaši jaunietim, kurš var pabeigt vidusskolu, nezinot, kas notika 1918. gada 18. novembrī.”
Kā tūristi autobusā
“Kur visas problēmas radās? Eiropā pēc 2. pasaules kara radās divi pilnīgi atšķirīgi vēstures mācīšanas modeļi,” sarunā ar portālu “Delfi” uzsver vēsturnieks, pedagogs un vairāku mācību grāmatu autors Valdis Klišāns.
Gan pirms 2. pasaules kara, gan pēc tam, padomju okupācijas laikā, Latvijā vēsture tika mācīta kā faktoloģisks stāsts. “Šis izglītības modelis ir franču un vācu skola, kas lielākoties izglītību saprot kā zināšanas un zināšanu reproducēšanu. Primitivizējot – vēsture ir stāsts, kas jāiemācās. Otrs ir tā sauktais britu modelis, kas vēsturi galvenokārt uztver kā prasmes vai rīku, un tas saturs, ko mācās, nav tik svarīgs,” saka vēsturnieks.
Gan pirms 2. pasaules kara, gan pēc tam, padomju okupācijas laikā, Latvijā vēsture tika mācīta kā faktoloģisks stāsts. “Šis izglītības modelis ir franču un vācu skola, kas lielākoties izglītību saprot kā zināšanas un zināšanu reproducēšanu. Primitivizējot – vēsture ir stāsts, kas jāiemācās. Otrs ir tā sauktais britu modelis, kas vēsturi galvenokārt uztver kā prasmes vai rīku, un tas saturs, ko mācās, nav tik svarīgs,” saka vēsturnieks.
Klišāns šos modeļus salīdzina ar ekskursantiem tūristu autobusā. “Vienā variantā skolotājs mums ir šoferis un gids vienā personā, vadā pa pilsētu, rāda dažādus objektus un stāsta par tiem. Mēs skatāmies un klausāmies, bet ekskursijas beigās šoferis aptur autobusu un prasa, ko mēs redzējām. Savukārt britu modelis neved nekur ekskursijā, bet uzreiz māca kļūt par autovadītāju. Ar domu: ja cilvēks mācēs braukt, viņš aizbrauks, kur gribēs, un redzēs, ko gribēs redzēt. Abiem modeļiem ir pozitīvās un negatīvās puses. Pasīvā ekskursanta modelī tā bīstamība ir, ka cilvēks redz tikai to, ko viņam rāda, bet labā lieta – viņš vismaz kaut ko ir redzējis. Britu modelī, protams, ir labi, ka cilvēks mācās braukt, un, ja viņš tiešām iemācās, viņš pēc tam vēsturi var apgūt daudzveidīgāk un pilnvērtīgāk. Ja viņš neiemācas braukt, viņš nekur nebūs bijis un neko nebūs redzējis, un varbūt viņam nemaz neinteresēs braukt ekskursijās,” skaidro Klišāns. Viņaprāt, ir jāmeklē kompromiss starp šiem abiem modeļiem, kur ir gan “jāmācas braukt, gan jābrauc ekskursijās”.
Vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns
Vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns
Foto: DELFI
Tāpat Rietumeiropā pēc 2. pasaules kara valdīja sava veida “bailes no vēstures”, jo ļaudis uzskatīja, ka tieši vēstures dēļ izcēlās 1. un 2. pasaules karš. Šī iemesla dēļ Eiropa meklēja ceļus, kā deideoloģizēt vēsturi. “Arī Latvijā, kad mēs nonācām brīvajā pasaulē, bija daudz konferenču, semināru par vēsturi kā pedagoģijas nozari, un mēs jutām, ka Rietumi mums labā nozīmē cenšas mainīt pamatnostādnes, un pie mums arvien vairāk nāca prasmju elements. Un vēl joprojām it kā sacenšas divas šīs pieejas – universāls rīks interpretēt vēsturi un zināšanas par vēsturi,” skaidro Klišāns, uzsverot, ka jau 1990. gados šīs abas lietas mācību grāmatu autori centās sabalansēt.
Bēdīgi eksāmenu rezultāti
Vēsturnieks atgādina, ka 2000. gadu vidū skolās tika nodalīta Latvijas vēsture un pasaules vēsture, kas, viņaprāt, bija aplams gājiens, izjaucot loģisko stāstījumu. “Tad nāca projekts “Skola 2030”, kas it kā šo problēmu atrisināja, bet mēs iebraucām otrā grāvī. Mēs izstrādājām tik liberālu un tik nekonkrētu obligāto satura rāmi, ka vidusskolā mēs vēsturi pazaudējām,” uzsver Klišāns. Viņaprāt, kompetenču izglītība ir vērtējama ļoti pozitīvi, bet tai līdzi nākošie sasniedzamie rezultāti, vienkārši runājot, lietas, kas skolēnam būtu jāzina, šobrīd ir definētas ļoti nekonkrēti un amorfi.
Mēs izstrādājām tik liberālu un tik nekonkrētu obligāto satura rāmi, ka vidusskolā mēs vēsturi pazaudējām
Valdis Klišāns, vēsturnieks un pedagogs
Piemēram, šobrīd vidējās izglītības standartā nav noteikts, ka skolēnam būtu jāzina, kad dibināja Latviju un kas bija trīslauku sistēma, bet gan “izmantojot konkrētus piemērus, jāpamato, ka ikvienas nācijas vēsture ir unikāla, bet vienlaikus tā ir arī pasaules vēstures sastāvdaļa”. Tā kā sasniedzamie rezultāti ir tik izplūduši, katrs vēstures skolotājs var pats izvēlēties, ko mācīt vai nemācīt, un, piemēram, pievērsties tikai ekonomikai.
“Vēstures vidusskolā šobrīd praktiski nav,” sarunā ar portālu “Delfi” uzsver Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētāja, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotāja Baiba Atmane. Biedrība jau pērn rudenī sāka celt trauksmi, ka vidusskolā skolēni vēsturi praktiski nemācās un eksāmenu rezultāti būs katastrofāli. Bažas piepildījās, un šopavasar vidusskolas vēstures eksāmenā vidējais sniegums bija 38%.
“Vēstures vidusskolā šobrīd praktiski nav,” sarunā ar portālu “Delfi” uzsver Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētāja, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotāja Baiba Atmane. Biedrība jau pērn rudenī sāka celt trauksmi, ka vidusskolā skolēni vēsturi praktiski nemācās un eksāmenu rezultāti būs katastrofāli. Bažas piepildījās, un šopavasar vidusskolas vēstures eksāmenā vidējais sniegums bija 38%.
Cerēja samazināt slodzi
Šobrīd vēsturi kā atsevišķu priekšmetu māca tikai no 7. līdz 9. klasei, savukārt vidusskolā ir priekšmets “Vēsture un sociālās zinātnes”, kur reizē ar vēsturi skolēni apgūst vēl elementus no politoloģijas, ekonomikas, filozofijas, ētikas, tiesību pamatiem, reliģijas vēstures un ģeogrāfijas. 12. klasē skolēniem ir iespēja izvēlēties padziļināto vēstures kursu, tomēr daudzi jaunieši to neizvēlas, jo kopš pamatskolas ir zaudējuši interesi par vēsturi, kā arī vairākas vidusskolas nemaz nepiedāvā šo kursu.
“Skola 2030” eksperti uzsver, ka projekta mērķis bija uzlabot jauniešu finanšu pratību, kā arī veicināt sociālo līdzdalību, samazināt skolēnu slodzi un izvairīties no tā, ka saturs ir sadrumstalots.
“Skola 2030” eksperti uzsver, ka projekta mērķis bija uzlabot jauniešu finanšu pratību, kā arī veicināt sociālo līdzdalību, samazināt skolēnu slodzi un izvairīties no tā, ka saturs ir sadrumstalots.
Skola 2030” vecākais eksperts sociālajā un pilsoniskajā jomā Ansis Nudiens
Skola 2030” vecākais eksperts sociālajā un pilsoniskajā jomā Ansis Nudiens
Foto: DELFI
“Mēs zinām un paļaujamies, ka, 9. klasi beidzot, skolēns zina vēsturi – ka skolēnam ir zināšanas par nacionālo vēsturi un globālo vēsturi, un Latvijas vietu pasaulē un Eiropā. Vidusskolā mēs gribētu, lai šīs zināšanas, kuras mūsu kolēģi ir iemācījuši skolēniem, izmanto – nevis uz vēsturi skatīties kā uz stāstu, bet analizēt, meklēt, kur notiek manipulācija ar vēsturi, kur notiek vēstures falsificēšana, – tas ir šo pamatkursu un padziļināto kursu mērķis,” pavasarī raidījumā “Spried ar Delfi” skaidroja projekta “Skola 2030” vecākais eksperts sociālajā un pilsoniskajā jomā, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas vēstures un sociālo zinātņu skolotājs Ansis Nudiens.
Kā padomju laikos
“Projekta “Skola 2030” autoru ambīcijas bija milzīgas, viņi vidusskolas vēstures pamatkursā mēģināja salikt septiņas vai pat astoņas zinātnes. To visu māca viena mācību priekšmeta ietvaros. Šajā modelī vēsture kā zinātne izšķīda, jo vidusskolā vēsture tiek mācīta tikai kā piemērs citām zinātnēm, ekonomikai vai politikai un tamlīdzīgi. Man tas ļoti atgādina padomju laiku sabiedrības vēsturi. Tur bija kāda ideoloģiska dogma, un tad sekoja teikums “Kā rāda vēsture...”. Līdz ar to vēsture zaudē savu jēgu, jo vēsturē mēs patiesībā skatāmies no otra gala – kas ir noticis pagātnē un vai ir līdzīgi piemēri tagad,” skaidro vēsturnieks Klišāns.
Viņš min piemēru, ka viņam nācies strādāt ar jauniešiem, kuri nesen beiguši vidusskolu un vēlas kļūt par pedagogiem. Semināra laikā neviens no viņiem nevarēja paskaidrot, kas bija Livonija. “Šie jaunieši ir apguvuši visas “stilīgās” lietas – spilvenu mešanu, sadoties rokās, izkratīt sirdi, “ledus laušanu”, bet viņi nezina mācību saturu. Viņi neko no pamatskolas neatceras, jo vidusskolā bija tikai sociālās zinības,” atzīst Klišāns, piebilstot, ka viņam ir bijis jāstrādā arī ar jauniešiem, kas ir beiguši vidusskolu vēl pēc vecās sistēmas, un šie cilvēki zināja ne tikai Livoniju, bet arī citas lietas.
Viņš min piemēru, ka viņam nācies strādāt ar jauniešiem, kuri nesen beiguši vidusskolu un vēlas kļūt par pedagogiem. Semināra laikā neviens no viņiem nevarēja paskaidrot, kas bija Livonija. “Šie jaunieši ir apguvuši visas “stilīgās” lietas – spilvenu mešanu, sadoties rokās, izkratīt sirdi, “ledus laušanu”, bet viņi nezina mācību saturu. Viņi neko no pamatskolas neatceras, jo vidusskolā bija tikai sociālās zinības,” atzīst Klišāns, piebilstot, ka viņam ir bijis jāstrādā arī ar jauniešiem, kas ir beiguši vidusskolu vēl pēc vecās sistēmas, un šie cilvēki zināja ne tikai Livoniju, bet arī citas lietas.
Foto: DELFI
“Es nesaprotu, kāpēc, bet man rodas iespaids, ka ir paniskas bailes no vēstures temata iezīmēšanas normatīvā dokumentā. Piemēram, ekonomikā sasniedzamajos rezultātos viss ir norādīts līdz pavisam konkrētām lietām, piemēram, mācēt aprēķināt kopproduktu. Matemātikā ir norādītas konkrētas formulas. Savukārt vēsturē ir jāmāk diskutēt par reliģijas nozīmību. Ierēdņu pieeja ir – māciet, ko gribat! Un mēs nevaram pateikt, ko māca vēstures skolotāji, piemēram, Sedā. Ja šo kļūdu ar izplūdušajiem sasniedzamajiem rezultātiem izdotos novērst, tad, manuprāt, izglītības reforma būtu izdevusies,” uzskata Klišāns.
Atmane, kura ikdienā māca vēsturi Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā, stāsta, ka “sliņķiem” jaunā pieeja vēstures mācīšanā patīk, bet čaklākajiem bērniem gan tā īsti neiet pie sirds. “Bērni, kuri, teiksim tā, laiž muļķi, var sagrābstīt kaut kādu sakāmo. Tas viedoklis nav dziļš, bet, tāpat kā mūsu politiķi, kaut ko virspusēju varu norunāt. Tiklīdz ir jāraksta argumentēta eseja, sākas problēmas. Otra problēma ir lasītprasme un izpratne par lasīto, un, atgriežoties pie cēlā mērķa, ka skolēns 10. klasē spēs salīdzināt dažādus normatīvos aktus, tas nestrādā, viņi vienkārši nesaprot šo sarežģīto valodu,” stāsta skolotāja.
Vēl viena problēma, kuru rada vidusskolas vēstures un sociālās zinātnes nekonkrētā programma, ir pārāk skolotājiem dotā pārāk “lielā brīvība”, jo viņi būtībā stundās var paši izdomāt, ko vēlas mācīt.
"30 stundas mums vidusskolā ir jāvelta kolonizācijai, bet, kas konkrēti ir jāmāca, nav noteikts. Es zinu, ka viens kolēģis šajās stundās stāsta tikai par hercogu Jēkabu un viņa dzimtu, cits - par Spāniju un Spānijas mantojumu, bet vēl kāds pēta ASV pamatiedzīvotājus un kustību “Black Lives Matter”. Tēma it kā ir viena, bet katrs māca kaut ko citu. Sasniedzami rezultāti ir tik plaši, ka zem tēmas var palikt pilnīgi jebko. Būtībā šos rezultātus var sasniegt caur visiem citiem priekšmetiem, nemaz nemācot vēsturi,” saka Atmane.
Atmane, kura ikdienā māca vēsturi Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā, stāsta, ka “sliņķiem” jaunā pieeja vēstures mācīšanā patīk, bet čaklākajiem bērniem gan tā īsti neiet pie sirds. “Bērni, kuri, teiksim tā, laiž muļķi, var sagrābstīt kaut kādu sakāmo. Tas viedoklis nav dziļš, bet, tāpat kā mūsu politiķi, kaut ko virspusēju varu norunāt. Tiklīdz ir jāraksta argumentēta eseja, sākas problēmas. Otra problēma ir lasītprasme un izpratne par lasīto, un, atgriežoties pie cēlā mērķa, ka skolēns 10. klasē spēs salīdzināt dažādus normatīvos aktus, tas nestrādā, viņi vienkārši nesaprot šo sarežģīto valodu,” stāsta skolotāja.
Vēl viena problēma, kuru rada vidusskolas vēstures un sociālās zinātnes nekonkrētā programma, ir pārāk skolotājiem dotā pārāk “lielā brīvība”, jo viņi būtībā stundās var paši izdomāt, ko vēlas mācīt.
"30 stundas mums vidusskolā ir jāvelta kolonizācijai, bet, kas konkrēti ir jāmāca, nav noteikts. Es zinu, ka viens kolēģis šajās stundās stāsta tikai par hercogu Jēkabu un viņa dzimtu, cits - par Spāniju un Spānijas mantojumu, bet vēl kāds pēta ASV pamatiedzīvotājus un kustību “Black Lives Matter”. Tēma it kā ir viena, bet katrs māca kaut ko citu. Sasniedzami rezultāti ir tik plaši, ka zem tēmas var palikt pilnīgi jebko. Būtībā šos rezultātus var sasniegt caur visiem citiem priekšmetiem, nemaz nemācot vēsturi,” saka Atmane.
Atzīst kļūdas
Sarunā ar “Delfi” izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša nosauc vairākas kļūdas, kas pieļautas, realizējot projektu “Skola 2030”. Viena no tām ir arī vēstures un sociālo zinību apvienošana. “Runājot ar Vēstures skolotāju biedrību, ir skaidri redzams, ka mums šajā pieejas kontekstā ir pazudusi vēstures satura mācīšana. Ja mēs neieliekam skaidrus mērķus sasniedzamajos rezultātos vai tie izplūst pārāk plaši, skolotājs pazūd tajā, kas tad viņam ir jāliek programmā. Šī paraugprogramma nav skaidri sastādīta, tā ir pārāk plaša, un tad ir tā, ka skolotājs apmaldās tajā visumā,” uzskata ministre.
Pašlaik notiek darbs pie metodiķu didaktiķu sagatavošanas, jo pieejas maiņa prasa, lai ir cilvēki, kas skolotājiem palīdz sagatavot metodiskos materiālus. Kā labo piemēru viņa min metodisko materiālu “Fizika 1”. Komandas izveide un materiāla izstrādāšana notika divu gadu laikā. Citus materiālus plānots izstrādāt pusotra gada laikā, jo “taciņa jau ir iemīta”, vēsturei materiālu plānots izstrādāt gada laikā.
Pašlaik notiek darbs pie metodiķu didaktiķu sagatavošanas, jo pieejas maiņa prasa, lai ir cilvēki, kas skolotājiem palīdz sagatavot metodiskos materiālus. Kā labo piemēru viņa min metodisko materiālu “Fizika 1”. Komandas izveide un materiāla izstrādāšana notika divu gadu laikā. Citus materiālus plānots izstrādāt pusotra gada laikā, jo “taciņa jau ir iemīta”, vēsturei materiālu plānots izstrādāt gada laikā.
Vēsture atkal tiks mācīta kā atsevišķs priekšmets, jo tas ir valsts pastāvēšanas, attīstības un drošības jautājums
Anda Čakša, izglītības un zinātnes ministre
Lai arī skolotājs ir autonoma profesija un var izvēlēties, kā precīzi veidot programmu, noslēgumā būs eksāmens, tāpēc ir jāzina, kādas zināšanas tiks pārbaudītas eksaminācijā. “Tās ir divas lietas, kas jāsaliek kopā. No nākamā gada 1. septembra mēs nošķeļam vēsturi no sociālajām zinībām un šobrīd jau gatavojam materiālu.” Čakša arī norāda, ka materiālu un eksāmenu izstrādātāju komanda strādā saskanīgi. “Nav tā, ka ir vieni sasniedzamie rezultāti un eksāmena gatavošana ir no cita izplatījuma. Citādi skolotājiem ir nenormāls stress un bērniem ir nenormāls stress, jo jautājumi var izrādīties tiešām no citas planētas.”
Arī 15. novembrī notikušajā Latvijas vēstures kongresā Čakša uzsvēra, ka vēsture kā atsevišķs priekšmets atgriezīsies vidusskolās. “No nākamā gada 1. septembra vēsture atkal tiks mācīta kā atsevišķs priekšmets, jo tas ir valsts pastāvēšanas, attīstības un drošības jautājums,” videouzrunā sacīja ministre.
Kongresā, kur vairākkārt runātāji uzsvēra, ka Latvijā trūkst jaunu vēsturnieku, tika pieņemta rezolūcija, vienā no tās punktiem vēsturnieki aicina atsākt skolās kārtīgi mācīt vēsturi. “Uzskatām, ka vēstures mācību priekšmets ir jāatjauno vidusskolu programmās. Vēsture ir jāpasniedz kā vienots Latvijas un pasaules vēstures priekšmets. Izglītības sistēmai ir jānodrošina vēsturnieku profesijas ataudze. Latvijas Universitātes fakultāšu reorganizācijas rezultātā nedrīkst ciest jauno vēsturnieku sagatavošanas kvalitāte,” teikts rezolūcijā.
Arī 15. novembrī notikušajā Latvijas vēstures kongresā Čakša uzsvēra, ka vēsture kā atsevišķs priekšmets atgriezīsies vidusskolās. “No nākamā gada 1. septembra vēsture atkal tiks mācīta kā atsevišķs priekšmets, jo tas ir valsts pastāvēšanas, attīstības un drošības jautājums,” videouzrunā sacīja ministre.
Kongresā, kur vairākkārt runātāji uzsvēra, ka Latvijā trūkst jaunu vēsturnieku, tika pieņemta rezolūcija, vienā no tās punktiem vēsturnieki aicina atsākt skolās kārtīgi mācīt vēsturi. “Uzskatām, ka vēstures mācību priekšmets ir jāatjauno vidusskolu programmās. Vēsture ir jāpasniedz kā vienots Latvijas un pasaules vēstures priekšmets. Izglītības sistēmai ir jānodrošina vēsturnieku profesijas ataudze. Latvijas Universitātes fakultāšu reorganizācijas rezultātā nedrīkst ciest jauno vēsturnieku sagatavošanas kvalitāte,” teikts rezolūcijā.
Projekts sadarbībā ar:
Projekta “Kas notiek izglītībā” publikāciju sēriju “Reformu vaig?” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Delfi”. #SIF_MAF2023
Projekta vecākā redaktore
Vita Dreijere-Smane
Projekta redaktore
Dita Vinovska
Raidījumu producents
Aigars Lazdiņš
Versiju redaktore
Marta Sondare
Dizains
Inga Čujevska
Žurnālisti
Laine Fedotova, Žanete Hāka, Lelde Lūse, Aija Rutka, Viesturs Radovics, Sarmīte Gaidule, Ingrīda Drazdovska, Baiba Cimoška
Raidījumu vadītāji
Monika Diāna Cālīte, Andris Auzāns, Alina Lastovska
IT izstrāde
Krišjānis Bušs