Ja būtu jāzīmē Latvijas skolotāja portrets, izmantojot tikai statistikas datus par vecumu un dzimumu, tā būtu sieviete virs 50 gadiem. Ne visi jaunie skolotāji pēc studijām uzreiz alkst strādāt skolā. Savukārt citi strādā jau paralēli mācībām. Lai gan tieši studenti ir daudzu skolu glābēji situācijās, kad kritiski trūkst darbaroku, universitātes nav īsti mierā, ka studenti jau strādā, nepabeiguši apmācību procesu.

Kā uz šo absurdo situāciju raugās paši topošie skolotāji? Kas viņus visvairāk biedē? Kādus risinājumus viņi redz skolotāja prestiža uzlabošanai? Cik dziļā bedrē esam ar skolotāju trūkumu? Kā ar to cīnās pašas skolas? Par to šajā rakstā.

Sarunā ar “Delfi” Majoru vidusskolas direktore Ilze Ose stāsta, ka šobrīd skolotāju netrūkstot, bet no jaunā gada mūzikas skolotāja dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc jāmeklē kāds vietā. “Mūzikas skolotāju meklēju jau no oktobra vidus. Gan rakstu uz augstskolām, gan liekam pilsētas mājaslapā [sludinājumu – red.], gan esmu likusi lietā savus personīgos kontaktus, uzrunājusi kolēģus un bijušos kolēģus, dažādus ar izglītību saistītus cilvēkus. Viena studente pieteicās, bet tomēr nevar ar studijām apvienot šo darbu, divas dienas nedēļā mācoties,” viņa skaidro.

“Katra skola ir laimīga tajā brīdī, kad viss pedagoģiskais personāls ir nokomplektēts. Visu laiku ir tā, ka trūkst kādas specialitātes skolotāju,” atklāj Ose. Viņa arī atzīst, ka lielākais vairums skolas pedagogu ir vecumā virs 50 gadiem un nākotnē problēma ar jaunu skolotāju trūkumu vēl vairāk saasināsies. Šī tendence atklājas arī statistikas datos par skolotāju vecuma un dzimuma sadalījumu.

Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA), kas pārstāv pedagogu intereses, vadītāja Inga Vanaga uzsver, ka situācija ar skolotāju novecošanos un trūkumu ir dramatiska. “Mēs tiešām esam diezgan dziļā bedrē, bet tas ir tādēļ, ka ir ļoti daudzas reformas. Pārmaiņas ir tiešām vajadzīgas, bet pietrūkst profesionalitātes to īstenošanā. Kaut vai, piemēram, kompetencēs balstītais saturs, vai, piemēram, iekļaujošas izglītības veicināšana, bet ne tikai bērnu ar speciālām vajadzībām, arī talantīgo vai ar uzvedības problēmām, vai reemigrējušo iekļaujošā izglītība,” viņa komentē.

Saistībā par daudzajām brīvajām skolotāju vakancēm viņa atklāj, ka darba sludinājumu vai pašvaldību lapās neatklājas pilnā aina, jo daudzas skolas meklē skolotājus pa saviem iekšējiem ceļiem, publiski nepasakot, cik īsti trūkst, arī pārstrukturē jau strādājošo pedagogu slodzes. Tāpat Vanaga norāda, ka pēdējos gados parādās vairāk vakanču arī uz iestāžu vadītāju un vietnieku posteņiem.

Intervijās ar “Delfi” Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes skolotāju programmas 2. kursa studenti atklāti stāsta par savām sajūtām un redzējumu par skolotāja profesiju, savām gaidām un bažām. Raksta tapšanas laikā “Delfi” aprunājās ar 19 topošajiem dažādu priekšmetu skolotājiem – gan humanitārā, gan eksaktā virziena. Tie, kuri vēl nav iemēģinājuši roku “īstajā darbā”, atklāj, ka vairāk pieredzējušo studiju biedru stāsti dažkārt ir demotivējoši. “Dzirdot, ko apkārt runā studiju biedri, dažkārt kļūst bail iet strādāt par skolotāju. Daudz tā negatīvā, kas notiek skolās,” saka Jēkabs Zadumins (20), topošais sociālo zinību un vēstures skolotājs.

Topošās latviešu valodas un literatūras skolotājas Gabrielas Ķirses (20) noskaņojums šajā jautājumā ir svārstīgs. “Domas visu laiku svārstās, strādāšu vai nestrādāšu skolā. Varbūt pastrādāšu pāris gadu, tad mācīšos ko citu. Visu laiku domas mainās. Nedzīvojam utopijā, redzam, kas notiek, ko citi stāsta. Kad dzird, ka ceļ algas, tad atkal gribas. Kad aiziet uz praksi, redz, ka tur ir forši, tad ir vairāk jā, nekā nē. Kad ir sesija, tad atkal nāk šaubas,” saka Gabriela. Arī Majoru vidusskolas direktore Ose min, ka jaunie skolotāji pastrādā skolā dažus gadus un aiziet, jo tomēr vēlas sevi izmēģināt citur.

Vaicāti par skolotāja profesijas bēdīgo prestižu, daudzi studenti atzīst, ka viņiem ir kauns citiem atklāt, ko viņi studē. “Man ir, ar ko salīdzināt, man jau ir 41 gads, un es mācījos pēc vecās sistēmas, sāku ar padomju skolu, biju pat oktobrēns. Agrāk skolotāja prestižs bija daudz lielāks, skolotājs bija autoritāte un bija cieņa pret skolotājiem. Mums likās, ka skolotājs ir cilvēks uz pjedestāla. Cilvēks, kurš visu zina, visu prot," sarunā ar "Delfi" saka vēstures skolotāja Tatjana Litoša. "Pret skolotāju ir tāda nicināšana gan no bērnu, gan vecāku puses. Nevaru teikt, ka no visiem, bet ļoti ievērojami, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem," pauž Tatjana.

Nonākot īstajā darba vidē skolā, daudziem jaunajiem skolotājiem atveras acis un nokrīt rozā brilles, ieraugot skarbo realitāti. Bērni ir nepaklausīgi, skolotāja iespējas viņus savaldīt – ierobežotas. Tāpat uzreiz top skaidras lietas, kurām augstskola nav sagatavojusi, un tā arī nevar iziet cauri visiem iespējamiem scenārijiem un situācijām, kādas skolotājam jārisina savā darbā, daudzi risinājumi jāizdomā uz vietas pašam. “Pēc manas pirmās darba dienas man bija tik liels šoks, ka asarās biju gatava rakstīt atlūgumu. Nolēmu, ka es nepalikšu šajā skolā strādāt. Bet prakse bija jāiziet, lai to ieskaita, tāpēc paliku vismaz līdz 1. semestra beigām. Varbūt skola no skolas atšķiras, bet mans sapnis vienmēr bija strādāt ar gudriem, talantīgiem bērniem, ar kuriem varētu diskutēt un apspriest kaut kādus jautājumus, bet tas, ar ko es saskāros, liecina par kaut ko citu. Bērni nesaprot pat elementārākos uzdevumus,” savu pirmo pieredzi atceras vēstures skolotāja Tatjana.

Arī topošā matemātikas skolotāja Indra Pelša (20), kura jau paralēli strādā skolā, norāda, ka, nākot studēt, daudzi varbūt pat nedomāja, kāda ir emocionālā vide skolotājam darbā. “Kad es gāju uz šo profesiju, tas man bija kā aicinājums, jo es gribēju tiešām strādāt ar bērniem, man nebija svarīgi dzīvē pelnīt miljonus, bet tā attieksme, kāda ir pret skolotāju ne tikai stundā, bet arī no vecāku puses... Vecākiem jāmāca bērniem arī cieņa. Es šeit esmu, lai jums kaut ko iemācītu, nevis klausītos murgus un apvainojumus. Ja dienas beigās skolotājam jāiet mājās un jādomā, kā savākties un iet nākamajā dienā uz darbu, tad es nezinu, cik tālu mēs vispār iesim. Arī vecākiem jāpadomā, nevis tikai kliegt, kāpēc skolotāji to un to pieprasa, bet padomāt, kā audzina savu bērnu un ko paši dara. Visi var paskatīties līdzi bērnam to pašu reizrēķinu,” viņa pauž.

Savukārt Sanda Bembere-Širokova (30) sajutusi aicinājumu mainīt grāmatveža-nodokļu konsultanta profesiju un kļūt par matemātikas skolotāju. Tāpēc viņa sevišķi uzsver, ka iekļaujošās izglītības konceptā ir daudz robu, kas liek skolotājam katru stundu risināt 15 dažādas bērnu problēmas, nevis viņus kvalitatīvi mācīt.

“Tas finansiālais arī ir svarīgs, jo darba ir daudz, ne tikai stundās. Būtu jābūt, ka tā ir prestiža profesija, uz kuru speciālisti grib iet, lai ir ieguldījums nākotnē,” uzsver Sanda.

Majoru vidusskolas direktore Ose akcentē, ka viens no skolotāja pamatuzdevumiem ir ne tikai mācīt savu priekšmetu, bet arī prast vadīt klasi. “Visi esam skolā gājuši un zinām, ka klasē ir dažādi skolēni, un jāmāk savas zināšanas likt lietā un darbu organizēt tā, lai skolēni strādātu un būtu pozitīvais pienesums, jāmāk disciplinēt,” uzsver direktore. Viņa stāsta, ka ideālā stunda ir šāda: “Ja jūs ieejat klasē, visi bērni strādā, un jums liekas, ka skolotājs nedara neko.”

“Tā ir augstākā pilotāža – panākt, ka visi bērni strādā vienu vai citu darbu,” saka Ose.

Lai iegūtu pedagoģisko izglītību, var studēt LU, bet var izvēlēties arī kādu mazāku augstskolu. Paši aptaujātie studenti atzīst, ka iestāties un tikt budžeta grupā LU ir ļoti viegli. Studenti programmā “Skolotājs” tiek uzņemti, balstoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem. Kā norāda universitātē, vidējās izglītības dokumentā jābūt sekmīgiem izvēlētās studiju jomas priekšmetu vērtējumiem. Ja ir vēlme kļūt, piemēram, par matemātikas vai vēstures skolotāju, šajā priekšmetā nedrīkst būt zemāks vērtējums par septiņām ballēm.

Studiju programmas “Skolotājs” direktore Indra Odiņa sarunā ar “Delfi” stāsta, ka pirms iestāšanās studentiem ir arī iestājpārbaudījums – tam ir rakstiskā un mutiskā daļa. Odiņa uzsver, ka pārrunu laikā uzmanība tiek pievērsta pretendenta motivācijai, komunikācijas spējām, iepriekšējām ārpusskolas aktivitātēm – ko darījis un kur piedalījies papildus. Studenti norāda, ka šīs pārrunas ir ļoti vienkāršas, jo galvenie pārrunājamie jautājumi jau ir doti iepriekš un visam var laikus sagatavoties.

No programmā “Skolotājs” pašlaik studējošajiem 387 studentiem jau tagad paralēli studijām skolā strādā 187, kas ir gandrīz puse no studējošajiem. Proporcionāli studentu skaitam visvairāk ir vēstures un sociālo zinību skolotāju, dabaszinātņu skolotāju un dizaina un tehnoloģiju skolotāju. Kopskaitā tie ir 119 studenti no 292 pilna laika klātienes studentiem un 68 no 95 nepilna laika klātienes.

2023. gada 29. un 30. maijā profesionālā bakalaura studiju programmā “Skolotājs” tika aizstāvēti 35 bakalaura darbi: deviņi latviešu valodas un literatūras skolotāja modulī, 11 angļu valodas skolotāja modulī, trīs vācu valodas skolotāja modulī, četri matemātikas skolotāja modulī, pieci dabaszinātņu skolotāja modulī, trīs datorikas skolotāju un divi – dizaina un tehnoloģiju skolotāja modulī. No 35 absolventiem uz studiju pabeigšanas laiku skolā nestrādāja tikai trīs cilvēki, liecina LU apkopotie dati.

Lai gan Odiņa uzsver, ka universitātei ne sevišķi patīk, ka studenti sāk strādāt jau pirmajos kursos, šī statistika liecina, ka to tomēr dara mazākā puse studentu.

“Mums tikai saka, ka skolotāju trūkst, bet neko nedara, lai to labklājību skolās paceltu un palīdzētu skolotājiem. Viņu jau trūks vienmēr. Universitāte min, ka skolotāju ir sagatavots pietiekami daudz, lai visas skolas piepildītu, bet neviens jau negrib tajās strādāt. Tad ir tādi indivīdi kā es, kuriem tiešām patīk un ir palaimējies ar skolu, bet ne visiem tā ir,” savu pieredzi atklāj Kristens Prokopovičs (20), kurš septembrī pirmo semestri sācis 7.–8. klasei mācīt sociālās zinības.

Problēmu un izaicinājumu šajā nozarē netrūkst, taču Kristens ir viens no tiem jauniešiem, kas jūt aicinājumu kļūt par skolotāju. Viņš gatavojas mācīt arī vēsturi un kopumā ir ļoti apmierināts ar savu darbu un azartisks to darīt ar pilnu atdevi. “Kopumā esmu 98% pārliecināts, ka būšu skolotājs vēl ilgi,” viņš saka.