Foto: DELFI
"Dievu dievs". Tā K.I.D. nometnes direktoru Dmitriju Bočarovu, vidēja auguma bārdainu vīrieti, aprakstīja viena no K.I.D. dalībniecēm. Viņš bija centrā visam – nometnēm, pasākumiem, intelektuālajām spēlēm. Tostarp tad, kad vairākas jaunas sievietes saskārās ar seksuālo uzmākšanos. Kā noskaidroja pētījuma autores, arī pats Bočarovs sagādājis nepatīkamus brīžus vairākām jaunām sievietēm – nometņu dalībniecēm.

Šis ir rakstu sērijas "Līdera apskāviens" ceturtais raksts. Pārējos rakstus var lasīt šeit. Pētījums tapis kopā ar Latvijas Radio, un podkāstus iespējams noklausīties šeit.

Ar bērniem un jauniešiem Bočarovs, tagad 42 gadus vecs vīrietis, strādā ļoti sen. Daudzus gadus organizē fizikas olimpiādes, pasniedz universitātēs. Oficiālajos reģistros redzams, ka viņš ir bijis direktors 12 nometnēm, tostarp K.I.D., viens no atslēgas cilvēkiem skolēnu prāta spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?". Pētījumā intervētajiem jauniešiem viņš paticis – gudrs, zinošs, zinātnieks. Taču vairākas jaunietes ar laiku iepazinušas citu viņa personības daļu.


Dmitrijs Bočarovs 2012. gadā K.I.D. nometnē
Foto: Bočarova "Facebook" profils

"Galu galā Tu audz"

2013. gada vasarā 17 gadus vecā Jūlija (pēc sievietes lūguma vārds ir mainīts) pirmo reizi aizbrauca uz K.I.D. nometni. Tur iepazinusies ar nometnes vadītāju, tolaik 32 gadus veco Bočarovu, ar kuru vēlreiz satikusies tradicionālā K.I.D. pārgājienā ar nakšņošanu teltīs. Jūlija atceras, ka tur vīrietis pēkšņi pievērsis meitenei pastiprinātu uzmanību – sācis uzdot dziļus jautājumus par dzīvi, apskāvis, ņēmis aiz rokas. Atpakaļceļā vilcienā Bočarovs apsēdies Jūlijai blakus un uzlicis savu roku uz viņas rokām, kuras meitene turējusi klēpī, uz mugursomas.

"Tas likās ļoti dīvaini, tā ļoti smagi kaut kādā ziņā. Tas nebija patīkami. Kāpēc viņš man pievērš tādu uzmanību? Kāpēc viņš tā dara? Bet es arī nepateicu, lai viņš tā nedara, es tā arī sēdēju ar viņa roku uz manām. Un es sapratu, ka arī citi to redz," atminas Jūlija.

Jūlija ar Bočarovu turpinājusi tikties K.I.D. neformālajos iknedēļas pasākumos. Arī tur nometnes direktors turējis skolnieci aiz rokas, apskāvis, pieskāries. Gan pārgājiens, gan šīs iknedēļas tikšanās ir publiski pasākumi. Tur ir gan citi jaunieši, gan citi līderi – pieaugušie. Vai citiem Bočarova interese par skolnieci nav likusies aizdomīga? Te jāatceras par "obņimašku" kultūru – īpašu saskarsmes veidu K.I.D. nometnēs, kur pieskārieni, apskāvieni, tostarp starp līderiem un dalībniekiem, bijusi norma.

Jūlija saka, ka to varēja būt pamanījis iepriekšējo rakstu "varonis" Vermuts jeb Pāvels Vereteņņikovs. Viņai sarunu ar Vermutu esot atstāstījis pats Bočarovs. "Un man liekas, ka Dmitrijs man par to teica, ka Pāvels viņam jautājis: "Nu, kā viņa tev patika?"(..) Un man likās tik pretīgi, ka pieauguši vīrieši spēlējas ar to uzmanības pievēršanu mazām meitenēm."

Bočarovs Jūlijai arī aktīvi rakstījis. Pētījuma autorēm ir bijusi iespēja iepazīties ar pilnu saraksti vienā no sociālajiem tīkliem.

Daži fragmenti no Bočarova rakstītā:

"Čau! Miljona vērts jautājums. Vai man mēģināt kontrolēt riskus kļūt atkarīgam no tevis?"

"Es noteikti zinu, ka tu esi ļoti pievilcīga."

Jūlija uz šādām frāzēm atbild izvairīgi, nekas no viņas teiktā neliecina, ka viņu interesētu romantiskas attiecības ar Dmitriju. Taču abi tiekas divatā. Jūlija pētījuma autorēm skaidro, ka bijusi naiva – aicināšanu paviesoties pie Bočarova nav uztvērusi kā kaut kādu mājienu. Kā atstāsta Jūlija, divās tikšanās reizēs Bočarovs pārkāpis skolnieces robežas.

Pirmais gadījums noticis pie Bočarova mājās. K.I.D. nometnes direktors uzlicis meitenes roku uz sava dzimumlocekļa. Viņa skaidro, ka tajā brīdī jutusi riebumu.

Drīz vien pēc tam, citā reizē, pie Jūlijas mājās pēc vakariņām virtuvē Bočarovs, neprasot piekrišanu, sācis pieskarties meitenes dzimumorgāniem. Jūlija atceras, ka jutusi šausmas.

"Kādā mirklī viņa roka bija manās apakšbiksēs. Es biju ļoti satraukta, es nesapratu, kas notiek, jo es, jo tajā brīdī es vēl nezināju, kas ir dzimumattiecības, man nebija vēl pieredzes. (..) Nu, viņš arī mani nepiespieda neko tālāk darīt. Bet tomēr tas, ka viņš vienkārši pēkšņi iebāza savu roku manās biksītēs, tas arī nebija īsti forši," stāsta Jūlija.

"Es bija supersatraukta, un es redzēju, ka viņš ir nu ļoti..., ka viņš ļoti grib mani, ļoti. Un viņš laikam to manu satraukumu sev iztulkoja kā kaut ko līdzīgu, ka es arī gribēju, bet vienkārši sev aizliedzu. Bet es negribēju. (..) Viņš mēģināja mani stimulēt ar pirkstiem, tas bija dīvaini, es negribēju. Es tiešām neatceros, ko tieši viņam teicu. Bet kaut kādā brīdī laikam es pateicu, ka tomēr nevajag, un kaut kā tas viss ar to arī beidzās mums," apraksta Jūlija.

Jūlija saka, ka īsi pēc notikušā esot izslēgusi šo pieredzi no savas dzīves, bet tagad saprot, ka tas bija atstājis sekas viņas dzīvē – vēlāk, dibinot attiecības, intimitāte viņai radījusi riebuma sajūtu.

"Viņš toreiz bija uzbudināts. Tas mani nobiedēja, un kādu laiku es pat vispār nevarēju iedomāties, kā var vispār izģērbties kāda priekšā. Tas ir šausmīgi. (..) [Man šķita,] ka intimitāte nav kaut kas skaists un patīkams, man likās, ka tas ir pretīgi," saka jaunā sieviete.

Lai gan divatā abi vairs nav tikušies, vīrietis turpinājis skolniecei regulāri rakstīt. Viņš skaidroja, ka viņam esot noticis "prāta aptumsums" un pirmo reizi mūža izjutis "kaisli". Jūlija vairākkārt lūgusi Bočarovam likt viņu mierā un vairs nerakstīt, skaidri norādījusi, ka abu starpā nav iespējamas attiecības, bet no Bočarova katru dienu iekritušas ziņas. Viņš rakstījis par savu dzīvi, ikdienas gaitām, detalizēti aprakstījis savu emocionālo stāvokli, atkārtojis atkal un atkal, ka esot sailgojies. Šajā sarakstē ir nolasāms vēstījums: sievietes "nē" vīrietis drīkst ignorēt.

Jūlija atceras savu apmulsumu, kad Bočarovs rakstījis viņai, ka gribētu dibināt ģimeni: "Viņš man teica, ka mani pat apprecētu. (..) Viņš teica, ka nebaidītos radīt pēcnācējus kopā ar mani. Man tas likās dīvaini – kādi bērni, kad es pati vēl esmu bērns! (..) Man bija citas darīšanas, citi uzdevumi tajā laikā, un es jau biju 12. klasē, man bija skola jāpabeidz."

Beidzot abi sazvanījušies, un Jūlija vēlreiz lūgusi Dmitriju ar viņu nekomunicēt. Intensīva rakstīšana beigusies, bet Bočarovs vēl daudzus gadus ik pa brīdim rakstījis – piemēram, ka Jūlija esot liktenīgā sieviete.


Bočarovs 2014. gadā
Foto: Bočarova "Facebook" profils

"Jutekliska mute un bērnišķīga seja"

Taču laikā, kad ziņu straume Jūlijas virzienā apsīkusi, tā sākusi plūst citas skolnieces, Ilonas, pastkastītē. Ilona iepazinusies ar Bočarovu, kad sāka spēlēt intelektuālo spēļu "Kas? Kur? Kad?" klubā. Viņai tikko palika 18, mācījās 12. klasē. "Naivāku jaunieti bija grūti sameklēt," tā Ilona apraksta sevi tolaik. Bočarovam bija 32 gadi.

Dmitrijs bija "Kas? Kur? Kad?" skolas līgas organizētājs. Savā ierakstā sociālajos tīklos Ilona viņu apraksta kā autoritāti bērniem un jauniešiem, kuru grūti pārvērtēt. Ilona stāsta – kādu dienu Bočarovs viņu aicinājis kopā apmeklēt "Staro Rīga" pasākumu un šajā laikā, tāpat kā Jūlijai K.I.D. pārgājienā, esot pievērsis lielu uzmanību. Esot jautājis par dzīves plāniem, pasaules uzskatiem, runājis arī par romantisko pieredzi: "Vienā brīdī viņš mani paņēma aiz rokas un teica: "Tu sāki apmeklēt skolu vēlāk, nekā es to absolvēju. Tāds jokains fakts.""

Tad, līdzīgi kā Jūlijai, Bočarovs sācis intensīvi meitenei rakstīt. Tajā, kā Bočarovs rakstīja abām skolniecēm, ir daudz kopīga. Viņš ilgi nereaģēja gan uz vienas, gan otras meitenes skaidriem lūgumiem vairs nerakstīt, abās meitenēs centies radīt sajūtu, ka viņas ir īpašas, ne tādas kā pārējās, – jo romantiskas jūtas viņam rodoties ļoti reti. Sarakstē gan ar Jūliju, gan ar Ilonu viņš regulāri izcēlis to, ka viņas ir jaunas, bērnišķīgas. Viņas saucis par meitenēm ("devočkām"), bet sevi par zēnu – "maļčiku".

Ilona stāsta, ka fiziski Bočarovs nebija uzmācies, bet viņa jutusi, ka vīrietis viņai ne minūti neliek mieru: "Man visu laiku bija jādomā, kā uzvesties, lai vēl vairāk neiekristu viņa redzeslokā."

Te daži piemēri no Bočarova rakstītā:

"Es jau teicu, ka jūtos uz 24–25, bet mani nepievelk komunikācija ar savām vienaudzēm. Bet vecumā 18–25 vēl ir pareizas meitenes."

"Ja es Tev pēkšņi sākšu patikt kā zēns, pasaki to man. Tu man tagad patīc kā meitene."

Ilona stāsta – Bočarovs turpinājis rakstīt arī pēc tam, kad abi satikušies K.I.D. nometnē, kur viņš bijis direktors, bet viņa – dalībniece. Ilona apraksta, ka skolēniem domāto "Kas? Kur? Kad?" spēļu laikā Bočarovs nepatīkami ilgi viņu apskāvis un nenovērsis acu skatienu. Ilona stāsta, ka toreiz "Kas? Kur? Kad?" cilvēki bija viņas vienīgais sociālais loks un viņa ir pārliecināta – Bočarovam bija pietiekami daudz varas, lai meiteni izslēgtu no "Kas? Kur? Kad?" pasaules. Pēc spēlēm viņš rakstījis seksuālas nokrāsas komentārus par viņas izskatu, vienlaikus akcentējot, ka Ilonai ir bērnišķīgi vaibsti. 

"Gribu bildēt Tavas krūtis kā kalnus"

Ap to pašu laiku Bočarovs rakstījis vēl vienai K.I.D. nometnes dalībniecei – Annai, kura arī tolaik bija aptuveni Ilonas un Jūlijas vecumā. Anna tobrīd nedzīvoja Latvijā un uz nometnēm brauca reti. Sākumā viņi sarakstījās par nenozīmīgiem tematiem, bet pēc kāda laika Bočarovs jautājis, vai jauniete nevēlas bildēties plika, un prasījis, kāda viņai ir bikini zonas frizūra.

"Tie bija komplimenti". Bočarovs no paskaidrojumiem izvairās

Pētījuma autorēm zināms, ka Ilonai un Jūlijai Bočarovs rakstījis, vēl pirms viņas bija publicējušas savus stāstus sociālajos tīklos. Abām lūdza piedošanu. Jūlijai savu uzvedību skaidroja ar smagu emocionālo stāvokli un sarežģītu dzīves situāciju, bet Ilonai sūdzējās: "Pūlis ar dakšām ir gatavībā."

Ieskatu viņa domāšanā sniedz arī "Kas? Kur? Kad?" kluba organizatoru sarakstes, kas ir pētījuma autoru rīcībā. Tajās redzams, ka vīrietis atzīst, ka viņa rīcība attiecībā pret Jūliju bija problemātiska, bet Ilonas un Annas sūdzības noraida.

Sazvanīts Bočarovs nepiekrīt intervijai, bet pētījuma autorēm izdodas sastapt viņu kādā publiskā pasākumā – "Zinātnieku naktī". Tās laikā viņš Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā aizrautīgi stāstīja jauniešiem par fizikas principiem. Žurnālistēm Bočarovs uzsver, ka Ilonai rakstītās piezīmes bijušas komplimenti. Uz jautājumu, vai tiešām tie bija pieņemami, Bočarovs atbild: "Tajā laikā noteikti jā, jo līdz... Tas bija pirms visiem "Me too" un līdzīgām lietām."

Bočarovs norāda, ka vēlas uz jautājumiem atbildēt rakstiski. Taču uz nosūtītajiem jautājumiem joprojām atbilde nav saņemta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!