Domāšanas ziņā "Kurtuve" Valmierai ir iedevusi milzīgu grūdienu

Trīs rakstu sērijā stāstām gan par šo projektu un citiem arhitektu biroja "Sudraba Arhitektūra" pārsteidzošākajiem projektiem, gan par Valmieras teātra pagaidu mājvietu "Kurtuve" un teātrī notiekošo, tam uzsākot 102. sezonu, gan par Valmieras laikmetīgās mākslas telpas tapšanu, arhitektūru un pilsētvides attīstību.

Pirmajā rakstā aicinājām "Delfi" lasītājus iepazīt arhitektu biroja "Sudraba Arhitektūra" daiļradi, vairāk uzzinot par desmit šī biroja projektiem. Otrajā – kā radās ideja katlu māju pārveidot par laikmetīgās mākslas telpu un kā plānots attīstīt Valmieras pilsētvidi. Savukārt šajā par to, kā Valmieras teātra pagaidu spēles telpa bijušajā katlu mājā ir kļuvusi par iecienītu vietu un Rīgas ielas areālam – Vecpuišu parks – koncertzāle – Sv. Radoņežas Sergija pareizticīgo baznīca – kinoteātris – ir piešķīrusi jaunu ritmu un vibrāciju.

Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena ir pārliecināta, ka cilvēku izpratne par lietām var tikt veidota vai mainīta: "Ja no sākuma liekas pretdabiski spēlēt teātri bijušajā katlu mājā, tad vēlāk redzi brīnišķīgo telpu un sāc domāt citādāk, ka visur nav jābūt tikai reģipsim un taisnām sienām. Var radīt arī telpu, savienojot robusto ar kaut ko smalku un laikmetīgu."

Jautāta par to, kāds redzējums sākotnēji bija par to, kā "Kurtuve" varētu mainīt Valmieras dinamiku, Evita Ašeradena stāsta, ka viss notika tik strauji, ka nav sanācis laiks domāt, kāda būs "Kurtuves" ietekme ilgtermiņā. "Šajā gadījumā veiksmīgi saslēdzās kopā vairāki apstākļi, kādēļ tas varēja notikt. Arhitekti Reinis Liepiņš un Ilze Liepiņa, un birojs" Sudraba arhitektūra" šim projektam bija pieslēgti jau ātrāk, un viņu vīzija palīdzēja iedot ēkai papildu šarmu. Iespējams, ja "Kurtuve" būtu gatava jau pirms lemšanas par Eiropas kultūras galvaspilsētu, žūrijai savu izvēli būtu izdarīt daudz grūtāk. Tobrīd bija tikai aprises un skices, kā tas varētu izskatīties.

Galvenā bija izšķiršanās "Kurtuvi" taisīt nevis pagaidu versijā, bet uz palikšanu. "Kurtuve" bija iespējama tāpēc, ka bija valsts finansējuma atbalsts, jo pašvaldība gada beigās neko tādu nevarētu atļauties. Kultūras ministrija kopā ar Finanšu ministriju bija norezervējusi naudu. Tas pašvaldībai deva brīnišķīgu iespēju – viena ēka, kas vēl būtu gaidījusi finansējumu un iespēju vēl vairākus gadus, tika pārbūvēta divarpus mēnešos. Droši vien, ka tas ir iespējams tādā samērā mazā pilsētā kā Valmiera. Pati redzēju, kā visi būvnieki un celtnieki, kuri piedalījās, zināja, ko viņi dara un kāpēc. Arī tie, kuri kārtoja dokumentāciju. Viss saslēdzās kopā. Domāšanas ziņā laikmetīgās mākslas telpa "Kurtuve" Valmierai ir iedevusi milzīgu grūdienu. "Kurtuve" ir unikāla tādā ziņā, ka parasti katlu mājas ir pilsētas nomalē, bet Valmierā – pilsētas centrā. Ideāla ēka."

Jāpiemin, ka, Valmierai, kandidējot Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 titulam, viens no procesiem, ko aizsāka kandidēšana, ir bijušās katlu mājas pilsētas centrā pārveidošana par laikmetīgās mākslas telpu "Kurtuve". Bijušo katlu māju kā laikmetīgās mākslas telpu bija plānots atvērt 2027. gadā. Taču, kad 2022. gada rudenī kļuva skaidrs, ka Valmieras teātra ēkas pārbūve ieilgs un teātrim jāmeklē pagaidu mājvieta, Valmieras novada pašvaldība, Valmieras teātris, arhitektu birojs "Sudraba arhitektūra" un būvnieki SIA "R.K.C.F. Renesanse" dažu mēnešu laikā bijušo katlu māju pārveidoja par teātra ēku, saglabājot tās industriālo raksturu.

Daļa publikas "Kurtuvi" paguva redzēt vēl vecajā veidolā, kad Valmieras vasaras teātra festivāla laikā katlu mājā notika laikmetīgā opera "Vēsā". "Katlu māju kā norises vietu izvēlējās Reiņa Suhanova komanda saistībā ar pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētai ar ideju, ka tur varētu veidot laikmetīgās mākslas telpu. Viņam bija komanda, kas meklēja vietas, un tad radās šī ideja. Tāpēc arī "Kurtuvi" varēja tik ātri īstenot, ka bija jau iestrādes. Mazliet sirreāli tas, protams, ir."

Arhitektūras pētnieks Jānis Dripe savā jaunajā grāmatā "Kultūrtelpa. 21. gadsimta būves" Valmieras "Kurtuvei" veltītajā sadaļā uzsver, ka "tik operatīva jaunās skatuves izveide bija iespējama, vien pateicoties labai sadarbībai starp pilsētas domi un teātra vadību". Jautāta, kas ir labas sadarbības pamatā, teātra direktore stāsta: "Skaidrs bija tas, ka teātrim nav kur palikt un tā ir bezizejas situācija. Nācās piestrādāt, lai paskaidrotu, ka teātris nevar iet vienkārši uz kādu kultūras namu pilsētas pievārtē. Lielākais uzdevums bija pārliecināt, ka teātrim šobrīd ir vajadzīga cita veida skatuve. Mēs esam pietiekami izauguši no kultūras nama skatuves, kur skatītāji sēž vienā līmenī un skatuve ir mazliet augstāka. Arī iepriekšējā 17 gadu smagā pieredze ar spēlēšanu Vaidavas kultūras centrā bija radījusi vēlēšanos no tā atturēties. No Valmieras novada pašvaldības nāca izpratne. Tas ir rezultāts ilgai, ilgai sadarbībai ar pašvaldības domi. Deputāti nāk uz izrādēm, viņi teātri uztver kā pilsētas daļu. Tā kā tika rasts finansējums katlu mājas pielāgošanai teātrim, bija vajadzīga labā griba un brīnišķīgi Valmieras novada Būvvaldes cilvēki. "Kurtuves" tapšana bija brīnums arī tādā ziņā, ar kādu visi celtnieki metās iekšā darbā. Lielu daļu no viņiem uzaicinājām uz pirmo izrādi. Viņi par to bija ārkārtīgi priecīgi un aizkustināti. Ja tu cel teātri, tu uztver to ar misijas apziņu. Tas novērojams arī, pārbūvējot teātra ēku Lāčplēša ielā. Tas ir citādāk nekā celt veikalu. Ja vēl redz aktierus staigājam, tad celtnieki ir ļoti pacilāti – re, šis džeks no tā seriāla un šis – atkal no tā! Tas ir tik skaisti. Radot "Kurtuvi", iesaistījās neprātīgi daudz cilvēku. Pēc tam, kad bija ieliets betons, bija palikušas deviņas dienas, lai iekārtotu visu, ko tagad cilvēki šeit redz. To vajadzētu rādīt kādā vēsturiskā filmā, kādā ātrumā visu varēja izdarīt!"

Teātra direktore skaidro, ka "Kurtuve" joprojām būs Valmieras teātra spēles telpa arī pēc atgriešanās pārbūvētajā Valmieras teātra ēkā (Lāčplēša iela 4), "Kurtuvē" varēs noskatīties atsevišķas izrādes, piemēram, "Jāzeps un viņa brāļi". Tāpat tur notiks dažādi Valmieras novada pašvaldības rīkoti notikumi.

30. jūlijā ar kopsapulci par jaunās sezonas iecerēm un tradicionālo fotografēšanos pie Krodera ābeles jau ar atjaunoto teātra ēku fonā Valmieras teātris uzsāka savu 102. sezonu, atgriežoties mājās Lāčplēša ielas ēkā.

Arī iestudējumu tēma ir par atgriešanos mājās un mīlestības dažādām izpausmēm – no bērna sapņošanas un draudzības, pusaudžu kategorisma līdz nenovēršamai kaislībai un mīlas trīsstūriem. Turpinoties teātra jaudīgajai draudzībai ar Borisa un Ināras Teterevu fondu un pateicoties fonda dāsnajam atbalstam jau otro sezonu, kas sasniedz 350 tūkstošus eiro, šajā sezonā taps pieci nozīmīgi jauniestudējumi – Viljama Šekspīra traģēdija "Romeo un Džuljeta" Ineses Mičules režijā, Gunāra Priedes "Zilā" Māras Ķimeles režijā, Annas Brigaderes pasaku luga "Sprīdītis" Reiņa Suhanova režijā, vēl viena Gunāra Priedes luga "Trīspadsmitā", kura ir pamatā līdz pat Kannu kinofestivālam zināmajai režisora Rolanda Kalniņa filmai "Četri balti krekli" ar Imanta Kalniņa mūziku. Jaunos akcentus šodienas kompromisiem, konjunktūrai un mākslinieka sirdsapziņas izaicinājumiem meklēs režisors Jānis Znotiņš. Savu pirmo iestudējumu uz Valmieras teātra Lielās zāles skatuves – Tomasa Manna "Burvju kalna" interpretāciju veidos režisors Toms Treinis, kurš līdz šim iemantojis vārdu kā niansēts kamerstila režisors.

Pirmā pirmizrāde teātrī bija jau 10. septembrī Apaļajā zālē – dokumentālas liecības par sievietēm divos karos izrādē "Izdzīvošanas piezīmes" Mārtiņa Eihes režijā. Pirmo satikšanos ar skatītājiem izrāde piedzīvoja šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā, pēc tam sava vērtīgā, šodien tik nepieciešamā vēstījuma dēļ nonākot Valmieras teātra repertuārā. Dramaturģe Krista Burāne, kura veidojusi šo stāstu no vācu žurnālistes Martas Hillers dienasgrāmatas ierakstiem par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko eseju fragmentiem, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada, saka: "Diemžēl nav manos spēkos atļaut Ukrainai aizstāvēt sevi Krievijas teritorijā, bet es varu aicināt jūs, kuri skatīsieties "Izdzīvošanas piezīmes", apzināties to, cik ļoti mūsu domas un vērtības ir ietekmējusi PSRS un Krievijas koloniālā politika, un tad sākt tai pretoties."

Sezonas pirmā pirmizrāde Lielajā zālē gaidāma 4. oktobrī – igauņu režisora Andresa Noormeta iestudējums "Cosmopolitan" top kā sadarbības projekts ar Igaunijas teātri "Ugala" Vīlandē, un tā ir senas draudzības atjaunošana, kas iesākusies jau pagājušā gadsimta 50. gados. Izrāde igauņu absurda estētikas cienītājiem. Tiem, kuri uzdod nopietnus jautājumus par pasaules gaitu, bet kuriem nav sveša arī humora izjūta. Izrādē dzirdams četru valodu sajaukums. Taču Lielā zāle tiks atklāta jau 26. septembrī ar Jāņa Znotiņa "Kurtuvē" iestudēto un nu uz Lielās skatuves pārcelto izrādi – "Valmieras puikas".

25. oktobrī Jaunajā zālē gaidāma pirmizrāde režisora Toma Treiņa iestudējumam "Tuvāk", kas ir Patrika Mārbera populārās lugas interpretācija. "Četru savstarpēji svešu cilvēku likteņi satiekas īstā kaislību, mīlestības un iekāres vētrā. Šis ir nenogludināts stāsts par varu un mīlestību, par patiesību un meliem, par iekāri un instinktiem," saka Toms Treinis. Vairāk par repertuāru https://valmierasteatris.lv/

5. septembrī Valmieras teātrī norisinājās atjaunotā teātra nama atklāšanas pasākums pēc pārbūves darbiem, piedaloties Kultūras ministrijas, Valmieras novada pašvaldības, Valsts nekustamo īpašumu, Valmieras teātra, kā arī projektā iesaistīto būvniecības uzņēmumu pārstāvjiem un arhitektiem.