Valters Zelčs: Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?

Apskatot lauksaimnieku izvirzītās prasības dažādās Eiropas valstīs, ir pilnīgi saprotams daudzu cilvēku apjukums un neizpratne – izvirzītās prasības ir kā raibs, kopā sašūts lupatu deķis, kurā kādas likumsakarības grūti saskatīt. Vācijas lauksaimnieki cīnās par akcīzes atlaidi dīzeļdegvielai, Nīderlandē zemnieki pieprasa atkāpes no nitrātu direktīvas, Spānijā lauksaimnieki nav mierā ar lētiem trešo valstu tomātiem, poļi iestājas pret Ukrainas graudu importu, savukārt Latvijā tiek runāts par PVN, ierobežojumiem, krievijas graudiem un birokrātiju. No šāda rakursa vērtējot, lauksaimnieku prasības tik tiešām varētu šķist bezsakarīgas, taču koordinētība protestu laika un veidu ziņā bija acīmredzama, kas lielai daļai apskatnieku lika sākt attīstīt dažādas teorijas par to, kas tad ir '’patiesais protestu kūdītājs’’, piesaucot gan krievijas vēlmi destabilizēt Eiropu, gan galēji labējo partiju centienus tikt pie varas dalībvalstīs. Jāsaka, ka, kaut arī abām iepriekšminētajām pusēm zemnieku protesti visticamāk neraisīja galvassāpes, primāri protestu iemesli rodami pašā Eiropā – neskaidrā un līdz galam neformulētā lauksaimniecības politikā, vājā tirdzniecības politikā un mākoņus stumjošā zaļajā politikā.

Neskatoties uz to, ka katras dalībvalsts lauksaimnieki protestu priekšplānā izvirzīja savas individuālās vēlmes, Eiropas lauksaimnieku protestiem tik tiešām bija, un joprojām ir, vienojošas Eiropas līmeņa problēmas – dubultie pārtikas standarti, milzīgā birokrātija un praktiski nerealizējamas zaļā kursa prasības

Dubultie pārtikas standarti ir joma, kur acīmredzami konfliktē Eiropas lauksaimniecības politika un Eiropas noslēgtie tirdzniecības līgumi. Eiropas Savienībā pārtikas tīrības, drošuma un nekaitīguma standarti ir nesalīdzināmi augstāki kā citos pasaules tirgos. Vēl jo vairāk Eiropas Savienībā uzmanību vērš ne tikai uz gala rezultātu – saražoto burkānu vai kartupeli –, bet arī uz procesu, kā tas ražots. Eiropā, papildus tūkstošiem citu lietu, tiek regulētas augsnes apstrādes metodes, mēslošanas līdzekļi, laiki, devas, izmantotie augu aizsardzības līdzekļi, izmantotie veterinārie medikamenti, uzraudzīta dzīvnieku labturība, regulēts ainavu elementu un neražojošo platību daudzums. Bez šaubām, katra no šīm prasībām sadārdzina ražošanas procesu, kā rezultātā lauksaimniekiem pazūd peļņas marža, kuru uz katru burkānu, kartupeli, piena litru vai graudu tonnu var iegūt. To būtu iespējams risināt, izolējot Eiropas pārtikas tirgu un ļaujot Eiropā ražoto pārtiku pārdot par augstāku cenu. Proti, jā, tā ir dārgāka, bet veselībai, videi un klimatam labāka.

Tomēr šeit arī slēpjas Eiropas Savienības dubultā morāle. Veicot tirdzniecību ar citiem pasaules reģioniem, Eiropas Savienība konstanti atļauj Eiropas tirgū ienākt lētai produkcijai no trešajām valstīm, kura ražota ar līdzekļiem un metodēm, kuras Eiropas Savienībā ir aizliegtas jau gadu desmitiem. Tā kā citviet pārtikas ražošanas regulējums ir ļoti brīvs, trešo valstu zemnieku pārtiku spēj saražot gana lēti. Rezultātā Eiropas lauksaimniekiem ar savu produkciju, kas saražota, ņemot vērā augstus kvalitātes kritērijus un līdz ar to arī ar augstāku pašizmaksu, veikalu plauktos jākonkurē ar pārtiku, kura ir ražota lēti. Lieki teikt, ka tas ir ļoti grūti un aizvien biežāk noved pie tā, ka Eiropas zemnieki savu produkciju veikalos izvieto ar zaudējumiem – tas arī provocē akcijas ar izlietu pienu vai izmestiem dārzeņiem.

Birokrātija ir aspekts, par kuru zina visi, taču neviens nevēlas uzņemties atbildību. Eiropas Komisija saka, ka nevienu no apjomīgajām birokrātijas atskaitēm tā nav uzspiedusi, taču dalībvalstis saka, ka nevienu no atskaitēm tās nav pašas izdomājušas un spiediens nācis no Eiropas Komisijas. Tas ir futbols, kuru šobrīd spēlē institūcijas, taču paralēli lauksaimnieki "plēš matus", mēģinot saprast, kas, kādā formā un kad ir jāiesniedz. Lauksaimnieki ļoti labi saprot, ka, saņemot publisko finansējumu, ir korekti pretī iesniegt arī atskaites. Un tās arī vēsturiski ir tikušas iesniegtas. Lauksaimnieki ziņo par dzīvnieku skaitu, šķirnēm, identifikācijas numuriem, pakļaujas regulārām pārbaudēm. Tiek iesniegti dati par lauku platībām, identifikācijas numuriem, iesētajiem kultūraugiem, izmantotajiem līdzekļiem, ainavu elementiem un citām lietām. Lauksaimniekiem pret to nav bijuši izteikti iebildumi. Tomēr, ņemot vērā mūžīgi pieaugošo atskaišu skaitu un to jēgpilnuma trūkumu, Eiropas lauksaimnieki neizprot, kādēļ katru dienu vai katras nedēļas beigās ir jānodod informācija par uz lauka esošo tehniku un tās reģistrācijas numuriem, kāpēc par katras izejvielas lietojumu ir nepieciešams tūlītējs tiešsaistes ziņojums, kādēļ ir jāfotografē savi lauki, savu traktoru vadības termināļi, savas kūtis, pakaiši un virkne citu lietu. Ir brīži, kad atskaites no saprotamām un jēgpilnām kļūst par liekām, neizprotamām un nejēdzīgām. Tādām, kuras būtiski sāk apgrūtināt primāro zemnieku uzdevumu – pārtikas ražošanu. Acīmredzot, jaunās atskaites, kuras ar šo gadu lauksaimniekiem jāsniedz un par kuru bezjēdzīgumu neviens nevēlas uzņemties atbildību, ir vieta, kur zemnieki ir novilkuši sarkano līniju.

Zaļās vienošanās vietā kurss. Šķiet personai, kura terminu '’European Green Deal’’ iztulkojusi kā Eiropas zaļais kurss nevis Eiropas zaļā vienošanās, ir visnotaļ liels potenciāls kļūt par gaišreģi, jo vienošanās aspekts Eiropas dabas aizsardzības likumdošanā ir izpalicis. Formāli Eiropas Komisijai par diskusiju trūkumu pārmest nevar. Ir organizēti simti vai pat tūkstoši dažādu semināru, diskusiju un priekšlikumu iesniegšanas pasākumu. Tomēr, cik formāli šie pasākumi bijuši, tik formāli arī ir bijuši rezultāti. Lauksaimnieku iebildumi, priekšlikumi vai jautājumi saistībā ar dažādām vides un klimata politikām ir tikuši ignorēti, tā vietā aktīvi turpinot uz priekšu virzīt dažādas regulas, stratēģijas un direktīvas. Piemēri tālu nav jāmeklē.

Piemēram, '’No lauka līdz galdam’’ stratēģija paģērē lauksaimniekiem par 20% mazināt mēslojuma apjomus, par 50% mazināt augu aizsardzības līdzekļu apjomus, par 50% mazināt antibiotiku lietojumu un līdz 25% palielināt bioloģiski sertificēto platību īpatsvaru. Tomēr, neviens nav spējis atbildēt lauksaimniekiem, kā kompensēt ražas zudumu, kurš rastos nemēslojot laukus, neviens nav pateicis, kā efektīvi cīnīties pret miltrasu, lakstu puvi, melnplauku vai kolorado vabolēm, ja nevaram lietot augu aizsardzība līdzekļus. Neviens nav paskaidrojis lopkopim par to, kā ārstēt dzīvnieku, ja tas savainojies un sākusies bakteriāla infekcija. Neviens nav arī iedevis skaidru ceļa karti, kā atrast uzticamus bioloģiskās pārtikas noieta tirgus, lai izvairītos no situācijām, kur bioloģiski ražotā produkcija maksā praktiski tikpat, cik konvencionālā. Tā vietā lauksaimnieki un mežsaimnieki tiek pasniegti kā merkantili, egoistiski uzņēmēji, kuri iestājas pret zaļu nākotni. Patiesībā visu šo noliegumu caurstrāvo neziņa, neizpratne un absolūts jēgpilna dialoga trūkums, kur mērķi tiek uzspiesti no augšas, taču risinājumi tiek sagaidīti no apakšas. Diemžēl risinājumi, kuri nodrošinātu ekonomiski pamatotu lauksaimniecību, reizē sasniedzot ambiciozos mērķus un esot konkurētspējīgiem globālā tirgū, vēl nav izdevies atrast, taču izvirzīto mērķu sasniegšanas datumi ar katru dienu tuvojas.

Analizējot protestu daudzskaitlību, virzienu uz kulmināciju, bet pēkšņu un neizprotamu protestu apsīkumu, varētu rasties sajūta, ka lauksaimniekiem kaut kas ir apsolīts un tā rezultātā protesti izčākstējuši. Zināmā mērā tā tas arī ir – Eiropas Komisija ir devusi pilnvaras dalībvalstīm veikt būtiskas izmaiņas savās lauksaimniecības politikās, lai atvieglotu birokrātiskos slogus. Papildus arī pati Eiropas Komisija ir gatava veikt izmaiņas Kopējās lauksaimniecības politikas pamataktos, lai no atkārtotiem protestiem izvairītos. Tomēr, patiesais protestu apsīkšanas iemesls ir pavisam vienkāršs – ir sākusies lauksaimniecības aktīvā sezona. Tiek sēts, stādīts, pļauts, mēslots un smidzināts, līdz ar to, lauksaimniekiem vienkārši nav iespējas savu neapmierinātību manifestēt ielās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rudenī protesti neatkārtosies. Protestu atsākšanās būs tiešā mērā atkarīga no tā, vai Eiropas institūcijas spēs izpildīt dotos solījumus par lauksaimniecības politikas sakārtošanu.