Kintija Barloti: Mīļie pacienti, pusgadu neslimojiet – kvotas beigušās!  (1)

Veselība – viena no 2024. gada valsts budžeta prioritātēm. Tā tam būtu jābūt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Jo vesels cilvēks ir ieguvums valstij – strādātspējīgi cilvēki stiprina tautsaimniecību un, maksājot nodokļus, pilda valsts budžetu. Vesels cilvēks nozīmē arī ieguldījumu demogrāfijā, aizsardzībā un citās jomās. Vesels cilvēks – tie nav izdevumi (darbnespējas pabalsti, slimības lapas, arodkaites), bet gan valsts virzītājspēks. Tieši tāpēc ir izšķiroši svarīgi ieguldīt preventīvos darbos veselības aprūpē. Cilvēku dzīvildzi spēj pagarināt pilnvērtīga veselības aprūpe.

2024. gadā veselības aprūpes finansējums bija mazliet vairāk nekā divi miljardi eiro. Skaitlis gana liels, bet arī vajadzību daudz, jo daudzas veselības nozares problēmas ir ielaistas jau gadiem.

Galvenā sāpe, protams, ir nepietiekamais finansējums. Proti, cilvēkiem ir jāsaprot, ka medicīna nav bezmaksas pakalpojums. Pateicoties mūsu samaksātajiem nodokļiem, valsts daļu izdevumu sedz. Tiek prasīts tikai pacienta līdzmaksājums. Taču nauda ir ierobežotā daudzumā, tāpēc jau ar zināmu regularitāti katru vasaru publiski izskan pirmie veselības aprūpes sniedzēju signāli – kvotas ir vai drīz tiks izsmeltas. Kārtējais gads ir tikai pusē, bet uz daudziem izmeklējumiem valsts apmaksātās vietas ir teju izsmeltas. Veidojas rindas – pusgadu, gadu garas. Pacienti ir neizpratnē – kā tad tā? Vai veselības iestāde cer iedzīvoties uz slimnieku rēķina? Nē! Valsts naudas ir tik, cik ir. Taču arī atraidīt pacientu mēs nevaram, nesniedzot palīdzību. Turpinām strādāt, sniedzot pakalpojumus ar cerību, ka valsts ar mums kā iestādi norēķināsies. Veidojas parāds.

Mums kā medicīnas pakalpojumu sniedzējam ir jādzīvo – jāuztur infrastruktūra, jāmaksā algas, jo tad, ja mediķim nebūs pacientu, viņš pie mums nestrādās. Ir ļoti izaicinoši atrast, piesaistīt speciālistus, taču, esot šajā nemitīgajā kvotu trūkuma realitātē, arī ārsti, māsiņas nogurst. Cik motivējoši ir strādāt, nepiedodami bieži dzirdot – šodien nevaram operēt, šodien nevaram pieņemt, jo pietrūkst valsts finansējuma? Nozare, it sevišķi reģionos, zaudē ārstus. Jo ir taču iespēja strādāt Zviedrijā, Vācijā un citviet. Tā ir vēl viena nemitīgā naudas trūkuma blakne. Mediķi strādā trīs, četrās un vairāk darbavietu, jo daudzas medicīnas iestādes nevar nodrošināt pilnu slodzi. Tas pamatīgi grauj mediķa profesijas prestižu. Papildus kā negatīvs "bonuss" tam nāk klāt obligātā dokumentācija, formalitāšu gūzma, kas prasa milzum daudz laika, nozogot to ārsta primārajam uzdevumam – rūpēm par pacienta veselību. Šīs problēmas atrisinājums būtu digitalizācija, bet patlaban tālāk par slikti funkcionējošu e-veselību mēs nozarē netiekam. Uzskatu, ka pirmais un galvenais uzdevums jaunajam, nesen dibinātajam Latvijas Digitālās veselības centram ir beidzot savest kārtībā mūžīgi klibojošo e-veselību. Ar tās darbības problēmām ārsti un māsas sastopas katru darbadienu. Ļoti svarīgs uzdevums būtu pabeigt veidot un beidzot ieviest dzīvē pacientu elektronisko pierakstu sistēmu, kas ievērojami atvieglotu mediķu ikdienas darbu ambulatorajā sektorā un mazinātu milzīgos rindu pierakstus pie speciālistiem un uz izmeklējumiem.

Nemitīga naudas bada apstākļos mēs esam spiesti celt pakalpojumu cenas un pāriet uz maksas medicīnu. Teiksim godīgi – Latvijā otrajā gada pusē lielākoties dominē maksas medicīna. Mums kā iestādei palīdz izdzīvot veiksmīgā sadarbība ar apdrošinātājiem, kas sedz izmaksas par pacientam sniegto pakalpojumu. Paldies darba devējiem, kuri saprot veselības apdrošināšanas nozīmi darbinieka labbūtības nodrošināšanā. Tiem, kam apdrošināšanas nav, atliek cerēt uz valsts kvotu pietiekamību vai bērnu finansiālu atbalstu, taču tad lielākoties jārēķinās ar milzu rindām. Pieminot tās, jāteic, ka daļēji arī paši pacienti tās rada, jo rindā uz izmeklējumu pierakstās vairākās vietās. Izmeklējumu veic vienā no tām, taču citviet pieteikumu neatsaka.

Turklāt pacientu skaitam ir tendence pieaugt. Tam ir vairāki iemesli: cilvēki ir kļuvuši labāk izglītoti – viņi vēlas pārbaudīt savu veselību, tiek piedāvātas plašas diagnostikas iespējas, kas ļauj laikus pamanīt slimību, un cilvēki šo iespēju vēlas izmantot. Šobrīd izjūtam arī Covid-19 "atskaņas". Tolaik ambulatorā palīdzība netika sniegta un hroniskās slimības netika pienācīgi ārstētas – tagad redzams šo slimību saasinājums. Visbeidzot, mēs kā sabiedrība novecojam, un, kļūstot vecākiem, arvien vairāk parādās hroniskas kaites – pacienti slimo ilgi, ārstēšana ir laikietilpīga, un šie pacienti galvenokārt ir ambulatoro iestāžu klienti.

Tāpēc vēl jo satraucošāks bija politikas veidotāju medicīnas izstādē "Medbaltica" publiski paustais par veselības jomas nākotni. Proti, naudas sadalē nav pat pieminēta ambulatorā aprūpe. Pirms pāris gadiem tika skaļi postulēts, cik dārgi izmaksā viena gultas vieta slimnīcā un ka primāri ir jāfokusējas uz ambulatoro aprūpi, jo tādējādi mēs varam slimību atklāt laicīgāk, ilgtermiņā mazāk iztērējot budžeta naudu, un kaites netiek ielaistas.

Tagad ambulatoro aprūpi pat nepiemin. Valdība šobrīd strādā pie nākamā gada budžeta. Izskan informācija, ka 2025. gadā 474,4 miljoni eiro tiks papildus piešķirti prioritārajiem virzieniem. Lielākās summas tiks novirzītas aizsardzībai. Veselības ministrijas jomā paredzēts apstiprināt pasākumus veselības aprūpes pakalpojumu – onkoloģijas un citu slimību ārstniecībai, kurām neatliekami turpināma terapija, – uzlabošanai 21,6 miljonu eiro apmērā.

Pieminētajā medicīnas izstādē tika prezentēti grandiozi plāni saistībā ar lielajām valsts slimnīcām – paredzēta jaunu un vērienīgu korpusu celtniecība. Taču kur paliek rūpes par cilvēkiem reģionos? Ne visi var atļauties braukt ārstēties par maksu uz Rīgu, kur šobrīd pat uz maksas pakalpojumiem ir rindas. Kas strādās šajos jaunajos korpusos? Vai pārvilinās ārstus no reģioniem? Veidojas kalambūrs – slimnīcas primāri sniedz akūto palīdzību, bet, ja gadījums nav steidzams, sūta ārstēties ambulatori. Taču tur pacients konstatē, ka valsts kvotas ir nepietiekamas, tāpēc veidojas garas rindas vai arī pakalpojums jāsedz par savu naudu, vai to izdara apdrošinātājs. Protams, ir vēl viena iespēja– organizēt kursus, lai iedzīvotāji paši iemācās izņemt diegus no operētām brūcēm, jo ambulatori pieņemošajam ķirurgam kvotas ir beigušās.

Un šī noteikti nav vienīgā absurdā situācija medicīnā. Atsevišķi šoreiz vēlos izteikties tieši par onkoloģijas pacientiem. Onkoloģija Latvijā ilgstoši definēta kā prioritārā veselības aprūpes joma. "Labākās zāles" pret onkoloģisko slimību ir agrīna diagnostika, kuras priekšnosacījums ir regulāri un mērķtiecīgi izmeklējumi cilvēkiem bez slimības simptomiem. Taču naudas trūkuma apstākļos nereti rodas dīvainas situācijas, piemēram, ja ārsts diagnozes aprakstā norāda uz aizdomām par onkoloģisku saslimšanu, mums pacients ir obligāti jāpieņem, turklāt pēc iespējas ātrāk. Valsts vajadzīgo izmeklējumu apmaksā. Taču ir izmeklējumi, kurus var veikt tikai ar anestēziju. Bet anesteziologa pakalpojuma apmaksa nav iekļauta zaļajā koridorā. Tādējādi par anestēziju samaksā poliklīnika no sava budžeta, ko veido ienākumi no maksas pacientiem. Zaļais koridors ir ļoti vajadzīga un apsveicama iniciatīva, taču sistēmā nav viss pārdomāts. Pacienta iemidzināšana pirms procedūras valstij laikam nešķiet atmaksas vērta. Tāpat šiem pacientiem nepienākas valsts apmaksāta anesteziologa konsultācija. Vai šie pacienti valstij vairs nav vērtīgi?

Minēšu vēl kādu izbrīnu raisošu situāciju – sievietes reizi divos gados saņem uzaicinājuma vēstuli no Nacionālā veselības dienesta veikt valsts apmaksātu mamogrāfiju (krūšu izmeklējumu). Taču tagad to sūta uz "latvija.lv" oficiālo e-pasta adresi. Pirmkārt, ne visi šo faktu zina. Otrkārt, ne visiem ir izcilas digitālās prasmes un izpratne, kur uzaicinājums jāmeklē. Treškārt, izrādās – sievietēm pēc 68 gadu vecuma šādu uzaicinājumu nenosūta. Ja esot sūdzības, lai vēršoties pie ārsta. Unikāli! Tad, kad jau ir sūdzības, parasti vairs nav runa par vēža pirmo vai otro stadiju, bet trešo un ceturto. Vai tā mēs nezaudējam jau tā rūkošo valsts iedzīvotāju skaitu?

Būsim reāli – veselības nozarē neieplūdīs papildu milzu naudas summas, tāpēc ir jādomā, kā efektīvi, racionāli izmantot pieejamos līdzekļus. Manuprāt, viens no risinājumiem ir apdrošināšanas medicīna. Katrai jaunai valdībai ir apņemšanās šo jautājumu sakārtot, bet konkrēts rezultāts līdz šim izpalicis. Jāsaņemas un beidzot jānosauc konkrēti procenti, cik no katra cilvēka samaksātajiem nodokļiem tiek novirzīts veselības aizsardzībai. Nolemts, ka līdz 2025. gada 31. decembrim tiks saglabāta līdzšinējā pieeja veselības aprūpes finansēšanā. Proti, veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros varēs saņemt neatkarīgi no veiktajām iemaksām. Tātad šajā jautājumā neesam pavirzījušies uz priekšu.

Taču savas pārdomas vēlos noslēgt ar pozitīvu vēsti – pateicoties veselības ministra Hosama Abu Meri neatlaidībai, no nākamā gada zāles iedzīvotājiem būs lētākas. Tas ir solis pareizā virzienā.