Pirmās Vīzijas par atjaunoto latviju – no Godmaņa līdz Birkavam un Gailim
Raivis Spalvēns Delfi žurnālists
Neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošana, atgriešanās Rietumu valstu saimē, pilsoņu jautājums, padomju armijas izvešana, atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem – šie ir tikai daži no neatliekamiem stratēģiskiem mērķiem, kas bija 5. Saeimas un tās laikā strādājušo divu Ministru kabinetu dienaskārtībā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas īstenojamo reformu apjoms bija milzīgs, turklāt visus jautājumus nācās risināt no nulles. Savā ziņā valsts turpmākās attīstības ideju izstrādāja Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome, bet pēc 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā virkni darbu pārņēma šīs Saeimas laikā strādājušie Valda Birkava un Māra Gaiļa Ministru kabineti.
Mītiņš pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Latvijas Republikas Saeima) Latvijas PSR Augstākās Padomes 12. sasaukuma 1. sesijas laikā. Deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" atbalstītāji ar plakātiem. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
Laiks no 1990. gada 4. maija, kad tika pasludināta Latvijas Republikas neatkarība, līdz 1993. gadam, kad darbu sāka 5. Saeima, raksturojams kā "pārejas posms". To 1990. gada 7. maijā uzsvēra Godmanis savā uzrunā Augstākajai padomei pāris stundas pirms iecelšanai valdības vadītāja amatā: "Pārejas posmā valdības galvenais uzdevums ir praktiski piepildīt un īstenot šā pārejas posma norisi. Ar to pārejas posmu es saprotu laiku, līdz tiek izveidotas neatkarīgas Latvijas Republikas valsts formas."
Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns pie Augstākā Padomes ēkas deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas procesā laikā. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
"Valdība - tās sastāvs, tās politika, tās deklarācija - vienmēr atspoguļos savu laiku, tā aktualitātes, bet arī to, kādā veidā valdība redz savas valsts nākotni,"
5. Saeimas sēdē norādīja deputāts Egils Levits.
Par pie varas esošo politisko spēku idejām, solījumiem un padarīto var spriest no dažādiem avotiem – Saeimas sēžu stenogrammām, pieņemtajiem Ministru kabineta noteikumiem un likumiem, medijos vēstītā utt. Tomēr par pamata dokumentu, kurā valdošā koalīcija pirms darba sākšanas iezīmē plānoto rīcību, prioritātes un mērķus, var uzskatīt valdības deklarāciju.

Tiesa, deklarācijā uzskaitītā darāmo darbu saraksta īstenošana ir atkarīga no koalīcijas spēku iekšējām attiecībām, valsts ekonomiskajām iespējām un citiem faktoriem, tāpēc nereti atsevišķi deklarācijā minētie darbi paliek neizpildīti. Pētot pirms 30 gadiem tapušās Godmaņa, Birkava un Gaiļa valdību deklarācijas, redzams, ka, neskatoties uz politisko un ekonomikas turbulenci, šīs valdības paspēja spert valstij nozīmīgus soļus, piemēram, atjaunoja Satversmi, pieņēma Pilsonības likumu, Latviju uzņēma Eiropas Padomē, tika veikta pašvaldību reforma, noslēgts līgums par Krievijas armijas izvešanu.

Tajā pašā laikā virkne pirms 30 gadiem aktualizēto jautājumu joprojām ir politiķu un sabiedrības redzes lokā, piemēram, nevienlīdzības mazināšana, atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem, veselības aprūpes sistēmas uzlabošana, izglītība valsts valodā u.c.

2023. gadā apritēs 30 gadi kopš Latvijā atkal notiek Saeimas vēlēšanas, tāpēc "Delfi" ieskatās 30 gadus senos politikas dokumentos un tajā, kas Saeimā ievēlētajiem un valdību veidojošajiem politiskajiem spēkiem šķita svarīgi, atjaunojot Latvijas valsti.

Godmaņa vīzija
Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 7. maija sēdē lēma par Ministru Padomes priekšsēdētāja jeb valdības vadītāja iecelšanu, kura uzdevums būtu līdz 5. Saeimas sanākšanai īstenot apjomīgs reformas neatkarīgas Latvijas iekārtas iedibināšanai. Šim amatam bija viens pretendents - Ivars Godmanis, kuru Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs raksturoja visai sausi, nesniedzot detalizētu vērtējumu par šī premjera amata kandidāta piemērotību amatam:
Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis Latvijas Republikas Augstākās Padomes sēžu zālē. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
"Ņemot vērā vairākuma frakcijas priekšlikumu, es ierosinu par Ministru padomes priekšsēdētāju apspriest Ivara Godmaņa kandidatūru. [..] Dzimis 1951. gadā, augstākā izglītība, strādā Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju, no 1974. gada vienlaikus arī zinātniskajā darbā Latvijas Universitātē. Fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Latvijas Tautas frontes II kongresā 1989.gada oktobrī ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieku. Precējies, divu bērnu tēvs. Man liekas, ka esmu īsi un izsmeļoši pateicis savu priekšlikumu."
Pirms balsojuma Godmanis deputātiem 30 minūšu laikā izklāstīja tēzes par jaunās valdības galvenajiem uzdevumiem, virzieniem un problēmām, kā arī Godmanis iezīmēja viņa vadītās valdības neatkarību: "Situācija ir ļoti nopietna, taču tajā pašā laikā domāju, ka nevar valdību padarīt tikai par ekonomisku piedēkli, kā tas bija labu laiku atpakaļ, kad bija pietiekami daudz politisku organizāciju, kas diktēja valdībai savu politiku lielākoties direktīvu orgānu personā un direktīvu veidā. Šis laiks ir bezcerīgi pagājis. Un tāpēc es ļoti atklāti varu teikt, ka valdība darbosies tajos ietvaros, ko Augstākā padome tai noteiks, bet neviena sabiedriski politiskā organizācija tiešā veidā ar saviem lēmumiem tās darbības politiku nevarēs saistīt."

Runājot par valdības galvenajiem darbiem, Godmanis minēja "ne vairāk, ne mazāk kā vienpadsmit" uzdevumus:


1. Republikas īpašuma saglabāšana;
2. Ieviest tirgus ekonomikas likumsakarības;
3. Tautsaimniecības koncepcijas izstrāde;
4. Jārealizē zinātniski tehniskā politika;
5. Jārūpējas par sociālā taisnīguma īstenošanu;
6. Jārūpējas par iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanu;
7. Jārisina veselības aizsardzības politikas īstenošanas uzdevums;
8. Jāattīsta preču tirgus attiecības un ekonomiskās saites gan Latvijā, gan arī ārpus Latvijas;
9. Jārūpējas par dabas resursu racionālu izmantošanu;
10. Jārūpējas par likumības nostiprināšanu un kārtības uzturēšanu;
11. Patstāvīgi jārealizē ārējā politika.


Vēlāk šie virzieni detalizētāk tiek pamatoti 113 lappušu garajā Godmaņa valdības deklarācijā, kuras ievadā sniegts kritisks vērtējums par PSRS nesaimnieciskas rīcības rezultātā nodarīto postu Latvijas ekonomikai, videi un sociālajai aizsardzībai:
Ivara Godmaņa vadītās Ministru padomes deklarācija par darāmajiem darbiem.
"Pēckara gados republikā daudz voluntāru ekonomiski nepamatotu pasākumu. Tāpēc tautas saimniecībā izveidojušās nopietnas disproporcijas un strukturālas deformācijas. Piespiedu kolektivizācija un kampaņa par viensētu likvidēšanu sagrāva lauksaimniecības materiāltehnisko bāzi [..] Tā rezultātā neapmierinoši tiek izmantota republikas galvenā nacionālā bagātība – zeme. [..] Republikā izjūtama asa dzīvokļu krīze. Nepietiek vietu pirmsskolas bērnu iestādēs.[..] No mūsdienu prasībām ievērojami atpalikusi veselības aizsardzības iestāžu materiāltehniskā bāze."
Ivars Godmanis
Tālāk Godmaņa vadītās Ministru padomes deklarācijā uzsvērts, ka, pirmkārt, jāpanāk Latvijas Republikas starptautiska atzīšana, jāparedz valsts valodas statuss, jāizved padomju armija, jāīsteno privatizācija, jāveicina sadarbība ar Rietumu valstīm un jātuvinās Eiropas ekonomiskajām struktūrām.

Vienlaikus Godmaņa valdības deklarācijā minēti arī tādi pasākumi, kas tiks iekļauti nākamo valdību deklarācijās, piemēram, sociālā un ekonomiskā stabilitāte, dzīves līmeņa paaugstināšana mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, Krievijas energoresursu monopola mazināšana, vietējo energoresursu plašāka izmantošana, tautsaimniecības atveseļošana, vienota Baltijas tirgus izveide, īpašuma aizsardzība u.c.

1993. gada 3. augusts. Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, noliekot pilnvaras, un Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Birkavs. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
"Tagad sākas tāds posms, kurā visi valdības lēmumi būs nepopulāri un nepatīkami — cenas, apkure, dzīvokļu īre, maksa par pakalpojumiem, tai skaitā arī apdrošināšanas medicīna."
Ivars Godmanis

Ministru padomei darba ir daudz un socioekonomiskā situācija pārmaiņu veikšanai nav labvēlīga. 1990. gada 21. septembrī Godmanis intervijā "Lauku avīzei" atzina, ka viņam neiznāk laika "tā vienkārši lielceļa malā satiktam tautietim vienmēr pateikt to, ko gribu šobrīd teikt arī visiem citiem — esi izturīgs, esi atbildīgs par savu darbu — centies panākt, lai tavs darbs nenestu labumu tikai tev, bet arī sabiedrībai un Latvijai —, mēģini nepagurt, mēģini atrast savu negrozāmo viedokli gan politikā, gan ekonomikā un nepazaudē savu mērķi — Latvijas valsti".

Savukārt pēc gada, 1991. gada 28. novembrī, uz laikraksta "Diena" jautājumu: "Vai jūs uzskatāt, ka mums ir normāla valsts?" Godmanis atbildēja: "Mums uz to ir nelokāmi jāiet. Mēs nevaram mūžīgi aizbildināties, ka esam nenormāla valsts, tāpēc pie mums darbojas un darbosies citādi likumi! [..] Tagad sākas tāds posms, kurā visi valdības lēmumi būs nepopulāri un nepatīkami — cenas, apkure, dzīvokļu īre, maksa par pakalpojumiem, tai skaitā arī apdrošināšanas medicīna. Visi šie pasākumi ir ļoti nepatīkami, pie tiem neviens nav pieradis un tikai runā teorētiski, ka ir ar mieru šos pasākumus pieņemt."

Neskatoties uz to, ka Godmanis no Latvijas Tautas frontes saraksta kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās, viņš parlamentā netika ievēlēts. Tolaik mediji Godmaņa un iepriekš tik populārās Latvijas Tautas frontes sakāvi skaidroja ar nespēju atrisināt valsts saimnieciskās problēmas. Pirmajā 5. Saeimas sēdē 1993. gada 6. jūlijā Godmanis Saeimas tribīnē kāpj vienu reizi, lai paziņotu, ka Latvijas Republikas Ministru Padome noliek savas pilnvaras jaunievēlētās Latvijas Republikas Saeimas priekšā.

Portāls "Delfi" apkopojis biežāk un retāk lietotos vārdus 113 lappušu garajā Ivara Godmaņa valdības deklarācijā.
Reformators Birkavs
"Valdība [..] ļoti rūpīgi pieņems lietas no Godmaņa valdības. Lai kā mēs katrs vērtētu Godmaņa kungu un viņa valdību, neaizmirsīsim, kādus laikus, kādas grūtības mēs pārdzīvojām kopā ar šo valdību. Nu tā aiziet vēsturē, bet ne vēstures mēslainē. Godmaņa kungs personīgi un viņa vadītā valdība sagatavoja augsni reformām. Jā, ir uzdīguši daudzi asni, bet tiem vajadzētu būt jau krietni lielākiem. Daudz kas ir nokavēts. Un tomēr es gribu pateikt paldies Godmaņa kungam personīgi un aizejošajai valdībai, jo tas, ko jūs izdarījāt labu, nāk par labu Latvijai. Tās lietas, kur jūs diemžēl kļūdījāties, būs pamats analīzēm un mācībai," šādu vērtējumu Ministru padomes darbam sniedza Valdis Birkavs 1993. gada 20. jūlijā notikušajā 5. Saeimas sēdē, kurā deputāti gatavojās balsot par pirmo Ministru kabinetu kopš Latvijas Republikas atjaunošanas.

Pāris dienas iepriekš, 1993. gada 8. jūlijā, 5. Saeimas sēdē svinīgo zvērestu deva jaunieceltais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš tūlīt pēc tam nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir uzaicinājis Saeimas deputātu Valdi Birkavu sastādīt Ministru kabinetu, tādējādi nomainot pirmos neatkarības gadus strādājušo Godmaņa vadīto Ministru padomi.

Latvijas Republikas 5. Saeimas Ministru prezidents Valdis Birkavs Sēžu zālē. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
"Šodiena pierādīs, vai vārdi atbilst darbiem, vai Latvijā pie darba ķersies reformu koalīcija vai dominēs pretreformu spēki."
Valdis Birkavs
Savukārt 1993. gada 20. jūlija Saeimas sēdē Birkavs stāstīja par savas valdības prioritātēm un norādīja uz reformu nepieciešamību: "Latvija gaida. Gaida enerģisku, reformspējīgu un tautas rūpes izprotošu valdību. Latvija gaida. Gaida aktīvu, konstruktīvu un tautas interesēm atbilstošu Saeimas rīcību. Ir laiks! Šie vārdi, kurus mēs redzējām priekšvēlēšanu plakātos, jāpārvērš darbos. Ir laiks! Un šodiena pierādīs, vai vārdi atbilst darbiem, vai Latvijā pie darba ķersies reformu koalīcija vai dominēs pretreformu spēki," uzrunā Saeimai sacīja Birkavs.

Teju stundu garajā uzrunā Birkavs uzskaita valdības deklarācijā ietvertos darbus un reformu virzienus – tiekšanās uz brīvo tirgu, iestāšanās Eiropas kopienā, valsts īpašuma privatizācija, Latvijas lauku attīstība, Latvijas tradicionālo tautsaimniecības nozaru daļēja pārorientācija uz Rietumu, Centrāleiropas un Ziemeļvalstu tirgiem, līdzsvarotas energopiegādes no dažādiem avotiem gan Austrumos, gan Rietumos. Nodokļu jomā piedāvāts vairāk aplikt patēriņu, mazāk – ienākumus. Birkava valdība uzskata, ka nodokļu sistēmai jābūt saprotamai un stabilai ilgākā laika posmā.

Reformu īstenošanai nepieciešamas jaunas institūcijas, tāpēc Birkavs informē deputātus par Ekonomiskās attīstības padomes, Privatizācijas aģentūras, Attīstības aģentūras un Valsts ieņēmumu dienesta izveidi. Īpaši uzsvērta arī Pilsonības likuma izstrāde, kam jākalpo kā galvenajam rīkam cilvēku un pilsoņu konstitucionālo tiesību nostiprināšanā.

No Saeimas tribīnes arī izskan nepieciešamība konsekventi īstenot latviskās, arī latgaliskās izglītības atjaunošanu, atbalsts mazākumtautību skolām, it īpaši izceļot lībiešus kā Latvijas pamattautību. Savukārt, lai sekmētu cittautiešu integrāciju latviskajā vidē, Birkava valdība iecerējusi realizēt konsekventu politiku valodas jomā. "2-3 gadu laikā valsts finansētajai augstākajai izglītībai, bet 3-5 gadu laikā vidējai speciālajai un arodizglītībai jāpāriet uz apmācību latviešu valodā," deputātiem sacīja Birkavs.

Uzrunas noslēgumā viņš uzsvēra, ka visas šīs reformas pakļautas Latvijas iedzīvotāju interesēm, jo tikai pareizi organizēta tiesiska valsts var kļūt arī saimnieciski stipra.

"Tikai saimnieciski stipra valsts spēj pietiekami gādāt par saviem pilsoņiem, par viņu sociālo aprūpi, veselību, izglītību, kultūru, drošību. [..] Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai izkļūtu no krīzes, stabilizētu situāciju valstī un sāktu augšupeju. Latvija gaida, gaida rīcību. Ir laiks, laiks izšķirties un sākt rīkoties."
Debašu laikā deputāts Egils Levits gan atzīst, ka reformas nenotiks uzreiz, tomēr šis process ir neizbēgams. "Ja jūs šodien apstiprināsit šo valdību, tad rīt vēl nebūs šīs kārtības, taču jāiesāk kārtības iedibināšanas process. Un to var tikai konstruktīva valdības politika, kas balstās uz attiecību atbalstu Saeimā. Tādēļ šis ir šīs valdības piedāvājums Saeimai un arī Latvijas tautai. Šis process ies diezgan ilgi, jo ir nepieciešamas ne tikai valsts reformas, kas šeit arī tiek piedāvātas. Mēs mainām nevis valdību, bet mēs mainām sistēmu. Mēs piedāvājam latvisku, bet vienlaicīgi modernu un eiropeisku sistēmu, kas ir izmēģināta daļēji jau Latvijā, bet it īpaši mazajās Eiropas valstīs. [..] Šis process nebūs ātrs, nebūs tūlītējs, neradīs tūlītējus rezultātus, taču kaut kad beidzot šis process ir jāiesāk. Ja mēs neiesāksim to šoruden, 1993. gada vasarā, tad mums tas būs jāiesāk 1995. gada rudenī, nākamajās vēlēšanās, un viss atkal tiks atlikts. Tādēļ es teiktu, ka šis ir šīs valdības piedāvājums sākt kārtības ieviešanas procesu," deputātiem pauda Levits.

Valdības deklarāciju atbalstīja 85 deputāti, pret balsoja viens, bet atturējās – seši.

Viena lieta ir valdības deklarācijas pieņemšana, bet pavisam cita – tajā minēto darbu īstenošana. Ekonomiskā situācija ir nokaitēta un jau dažus mēnešus pēc valdības apstiprināšanas, 14. oktobrī, Birkavs parlamenta sēdē secina, ka valstī ir ļoti dziļa finansiāla krīze, tiesa, "ar vājām optimisma pazīmēm, vājiem optimisma asniem".

"Es gribētu savas valdības valdīšanas gadu nosaukt par jauno pamatu ielikšanas gadu. Un tas vienmēr ir smags darbs,"
tā Valdis Birkavs.
Šādos "vāja optimisma" apstākļos Birkava valdība nostrādāja gadu. 1994. gada augustā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" atreferēts Birkava sacītais Latvijas Radio, kurā premjers atskatās uz pirmajā gadā paveikto: " Nāca Ivara Godmaņa valdības laiks, kas lielā mērā bija noārdīšanas laiks, lai nojauktu vecās struktūras, lai noārdītu veco kārtību. Bet arī Ivars Godmanis savas darbības beigās sāka likt valsts jaunos pamatus. Es gribētu savas valdības valdīšanas gadu nosaukt par jauno pamatu ielikšanas gadu. Un tas vienmēr ir smags darbs."

Tiesa, pēc mēneša, 1994. gada septembrī, nesaskaņas koalīcijā lika Birkava valdībai demisionēt un 5. Saeimai bija jālemj par jaunu Ministru kabineta vadītāju.
Portāls "Delfi" apkopojis biežāk un retāk lietotos vārdus 27 lappušu garajā Valda Birkava valdības deklarācijā.
Gailis par konkurētspēju
1994. gada 15. septembrī 5. Saeimas dienaskārtībā ir jautājums par jauna Ministru kabineta apstiprināšanu. Valdības vadība tiek uzticēta deputātam, līdzšinējam Ministru prezidenta biedram Mārim Gailim, kurš uzrunu deputātiem sāk ar vērtējumu par Latvijas politiskajiem procesiem, tos salīdzinot ar stāstu par Šartras katedrāles celtniecību: "Kāds ceļotājs reiz vairākiem strādniekiem jautājis - ko viņi dara? Viens atbildējis, ka slīpējot kolonnas, cits - ka pievedot akmeņus, vēl kāds - ka gatavojot javu. Tikai viens teicis - es ceļu katedrāli. Skaidrs, ka ikviens no mums gribētu būt tas, kurš gara acīm skata katedrāli, šajā gadījumā - brīvu un pārtikušu Latviju. Taču ikdienas smagums, iepriekšējā vēstures perioda mantojums nereti nospiež plecus, liedz pamanīt pozitīvās pārmaiņas, kas lēni, bet, man gribētos teikt, nenovēršami mūsu sabiedrību raisa vaļā no ieilgušā ziemas miega."

Viņš uzsver, ka "šobrīd Latvijā ir pilnīgi atšķirīgs stāvoklis nekā pirms dažām nedēļām", jo valsti ir atstājusi Krievijas armija. Tajā pašā laikā nav mazinājusies nepieciešamība stiprināt iekšējo un ārējo drošību, tāpēc izskan priekšlikums izveidot Satversmes aizsardzības biroju, centralizēti apkarot noziedzību, stiprināt Nacionālos bruņotos spēkus.

Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Gailis Saeimas tribīnē. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
"Tikai nodibinot valstī kārtību, varam cerēt uz būtisku dzīves līmeņa kāpumu katrā ģimenē."
Māris Gailis
"Tikai nodibinot valstī kārtību, radot vienādas saimniekošanas iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem, dodot izglītību jaunatnei un zināšanas esošajiem un topošajiem uzņēmējiem, varam cerēt uz būtisku dzīves līmeņa kāpumu katrā ģimenē [..] Ir pienācis pieņemto likumu un lēmumu ieviešanas laiks!" pausts Gaiļa valdības deklarācijā.

Arī Gaiļa deklarācijā minēti tie paši darbi un uzdevumi, kuras izvirzīja iepriekšējās valdības. Tomēr ir viena joma, kurai Gaiļa valdība savā deklarācijā pievērš īpašu vērību, - tā ir izglītība.

Uzrunā Saeimai Gailis uzsver, ka valsts ģeopolitiskais stāvoklis un ierobežotie dabiskie resursi nosaka, ka "Latvijas konkurences spēju nodrošinošie faktori ir un būs kvalificēti un izglītoti iedzīvotāji, zinātniski un intelektuāli ietilpīga tautsaimniecība". Premjers iezīmē nepieciešamību stiprināt profesionālās izglītības sistēmu, pieaugušo izglītību, ieviest studiju kreditēšanas sistēmu, tādējādi iezīmējot pakāpenisku pāreju uz maksas augstāko izglītību un pakāpenisku studentu līdzdalību savas izglītības iegūšanas finansēšanā.

Arī deputāts Egils Levits kolēģiem norāda uz izglītību kā priekšnosacījumu iedzīvotāju konkurētspējas celšanai: "Atšķirībā no iepriekšējās valdības mums parādās viena jauna prioritāte - izglītība, kura, es ceru, būs ilgstoša prioritāte nākamajos 10-15 gados un ka varbūt kāds ministru prezidents, prezentējot savu nākamo deklarāciju, varēs teikt, ka šis mērķis nu ir sasniegts un ka latvietis ir tikpat kvalificēts kā, piemēram, jebkurš cits Rietumeiropas iedzīvotājs."

Nule kā darbu beigušās Birkava valdības finanšu ministrs Uldis Osis 5. Saeimai sniedza savu vērtējumu par Gaiļa valdības deklarāciju, izceļot tajā ietvertās ekonomiskās reformas, privatizāciju, strukturālos pārkārtojumus un citus reformu pasākumus, kas visi ir pakārtoti galvenajam mērķim – attīstībai.

"Birkava un Godmaņa valdības mēģināja gan ekonomiskās, gan sadzīves problēmas risināt galvenokārt ar īstermiņa pasākumiem, manevrējot kārtējā gada robežās ar valdībai pieejamiem resursiem [..] Ir pienācis laiks pavērsienam ekonomiskajā un sociālajā politikā, ir pienācis laiks izvirzīt jaunus mērķus [..] Iepriekšējo deklarāciju mēs varētu nosaukt par makroekonomiskās stabilizācijas un reformu programmu. Šo iezīmi pārmantojusi arī jaunā deklarācija. Bet tās galvenais vadmotīvs ir cits. Tā ir tautsaimniecības atveseļošana un attīstība ilgākā laika posmā."
"Mēs vienmēr esam zinājuši, ka mūsu atgriešanās Eiropā ir tikai laika jautājums."
Māris Gailis
Lai arī Gaiļa valdības mūžs nebija garš, tā strādāja vien gadu – līdz 6. Saeimas sanākšanai 1995. gadā, tomēr viņa vadītā valdība īstenoja daļu iecerēto darbu, tostarp – no Latvijas tika izvesta Krievijas armija un sekmēta Latvijas atgriešanās Eiropā.

Saistībā ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē 1995. gada 15. februāra vakarā Māris Gailis rīkoja pieņemšanu Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē. "Latvijas Vēstnesis" atreferē Gaiļa sacīto pieņemšanā: "Dažreiz dzirdam apgalvojumus - kāpēc gan mums tā Eiropa ir vajadzīga? [...] Mūsdienu pasaulē neviena valsts (tajā skaitā Latvija), ja vien tā neizvēlas pašnāvniecisko izolacionisma politiku, nespēj palikt vienatnē pati par sevi. Mums vajadzīgi stipri un uzticami draugi un sabiedrotie [..] Iestāšanās Eiropas Savienībā uzskatāma par būtisku arī latviešu tautas izdzīvošanai un Latvijas valsts saglabāšanai."

5. Saeimas laikā arī izkustas privatizācijas jautājums. 1994. gada 17. februārī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju, kas paver ceļu privatizācijas sākšanai Latvijā. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka privatizācijas process nenoritēs gludi, sevišķi lielo uzņēmumu, kā to pierādīja "Latvijas Kuģniecības" smagnējais, ilgais un aizdomīgais īpašnieku maiņas process. Tāpat 5. Saeima, precīzāk tās laikā strādājošā Gaiļa valdība iegājusi vēsturē ar banku krīzi, sevišķi "Bankas Baltija" bankrotu un tās izraisīto sociālo spriedzi.

1995. gadā notikušajās 6. Saeimas vēlēšanās Gailis kandidēja no "Latvijas Ceļa" saraksta un tika ievēlēts. Nedēļu pirms vēlēšanām intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta avīze" uz jautājumu: "Kādā kārtībā atstājat valsti?" Gailis atbildēja: "Man ir patiess prieks par daudz ko. Mums patiešām izdevies valsti piekārtot. Patlaban, piemēram, arī jūs manā kabinetā esat liecinieki varbūt šķietamam sīkumam, kas galu galā tomēr ir ļoti nozīmīgs. Kārtība jebkurā mājā sākas no darbgalda. Pie tāda strādājot, domas raisās labāk un, manuprāt, tad tās ir tīras. Tātad interjera iekārtošana. Tas zināmā mērā man ir kā jājamais zirdziņš. Interjers jebkurā telpā man vienmēr ir šķitis ļoti svarīgs. Jebkuru no savām iepriekšējām darbavietām esmu atstājis ideālā kārtībā. Kā redzat, tāds ir arī šis mans kabinets." Un vēlāk aizejošās valdības vadītājs piebilst: "Protams, manu valdību pieminēs galvenokārt sakarā ar banku un budžeta krīzi."

Portāls "Delfi" apkopojis biežāk un retāk lietotos vārdus 35 lappušu garajā Māra Gaiļa valdības deklarācijā.
Zudušais varas prestižs
Pēc 1995. gadā notikušajām 6. Saeimas vēlēšanām mainījās parlamenta sastāvs, kas attiecīgi nozīmēja arī jauna Ministru kabineta izveidi. 1995. gada 21. decembra parlamenta sēdē, sakot ardievas Gaiļa valdībai, savu vērtējumu par pirmajiem Ministru kabinetiem atjaunotajā Latvijas Republikā sniedza amatu atstājušais veselības ministrs Pēteris Apinis: "Ar premjerministru ir tāpat kā ar olimpisko čempionu. Deputāti nāk un iet, bet premjerministrs ir un paliek premjerministrs uz visiem laikiem. Tādēļ mēs vēl joprojām cienām Ivaru Godmani [..]. Lai mēs mākam pateikties arī Valdim Birkavam un Mārim Gailim - vienam par viņa enciklopēdiskajām zināšanām, nosvērtību, situācijas analīzi, tālredzību un mūžīgo smaidu, otram - par darba spējam, spējām strādāt ar cilvēkiem, komandas atlases principiem, nenogurstošo enerģiju un aizrautību."
"Šīs valdības darba stilu galvenokārt noteiks laika trūkums,"
uzrunā 6. Saeimai saka premjera amatam nominētais Andris Šķēle. Avots: "Latvijas Vēstnesis"
Tajā pašā laikā kritiku par līdz šim paveikto 21. decembra Saeimas sēdē pauda jaunieceltais valdības vadītājs Andris Šķele, kurš uzsvēra, ka "šodien politiskie spēki Latvijā nevar lepoties ar nedalītu tautas uzticību un paļāvību" un valsts varas prestižs tautas acīs ir pamatoti zems. Uzrunā deputātiem Šķēle iezīmē baisu un naturālistisku sociālo ainu:

"Situācija valstī ir smaga. Mēs ielās redzam ubagojošus bērnus. Mēs redzam vecus cilvēkus, kas dzīvo pusbadā, jo tie nespēj zaudēt savu pašcieņu, ejot lūgties, vai palikt parādā par dzīvokli. Mēs redzam slimus cilvēkus, kas nespēj nopirkt ārstu izrakstītās zāles. Mēs zinām ģimenes, kas nespēj savus bērnus sūtīt skolās. Mēs redzam cilvēkus, kas pārtiek no atkritumu konteineros atrastā. Mēs zinām ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir sievas vai meitu prostitūcija. Daudzi no trūkumā nonākušajiem cilvēkiem visu mūžu ir smagi un godīgi strādājuši. Viņu izmisums nav ietērpjams vārdos. Uzņemties atbildību par šo situāciju un tās tālāko attīstību ir milzīgs izaicinājums katra politiķa profesionalitātei, goda un atbildības jūtām."

Šķēle uzrunā deputātiem norāda uz nepieciešamību īstenot reformas, ko viņš salīdzina ar velosipēdu, kas vai nu iet uz priekšu, vai apgāžas. Viņa vērtējumā, piecus gadus pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas velosipēds jau grīļojas, tāpēc sēsties pie tā stūres ir drosmīgs solis: "Un tas raksturo to, kā es saprotu atbildību un izaicinājumu. Izaicinājumu sevī ietver ne tikai sarežģīti uzdevumi, bet arī tas, ka šīs valdības darba stilu galvenokārt noteiks laika trūkums. Apņēmīgu rīcību vairs nevar atlikt, aizbildinoties ar nepieciešamību apsvērt, pārdomāt, pamācīties," saka Šķēle un, uzaicinājis savā valdībā strādāt arī Birkavu un Gaili, sāk jaunu lappusi Latvijas politikā.
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atbalstītāji pēc Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas 11. novembra krastmalā. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
Toreiz idejām bija lielāka nozīme
No neatkarīgās Latvijas pirmo trīs valdību deklarācijām izriet, ka to mērķi bijuši tiešām apjomīgi, turklāt ir visai skaidrs, ka ne visas ieceres būs īstenojamas. Vismaz ne 5. Saeimas darbības laikā. Tāpēc šo valdību deklarācijas savā ziņā ir uztveramas kā valsts ilgtermiņa plānošanas dokumenti, kuros uzskaitītas gan īstermiņa vajadzības, gan stratēģiski nākotnes mērķi, neņemot vērā nedz konkrētā laika finansiālās iespējas, nedz sociālo, ekonomisko un politisko realitāti.

Latvijas Universitātes profesora politoloģijā Jāņa Ikstena vērtējumā, 1993. gadā, atšķirībā no mūslaikiem, idejām Latvijas politikā bija lielāka nozīme. "1993. gadā valda liela vienprātība par to, kādā veidā būtu jāveido politiskās prioritātes – brīvais tirgus, denacionalizācija, privatizācija, konkurence, te diezgan liela vienprātība," atzīst Ikstens.

Tiesa, tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas politika virzās uz konkrētu mērķu sasniegšanu - Latvijas iekļaušanās Rietumu valstu saimē, pāreja uz tirgus ekonomiku utt. Tomēr Godmaņa, Birkava un Gaiļa valdību deklarācijās iezīmētie atsevišķie mērķi – atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem, pieejamāka un kvalitatīvāka veselības aprūpe, izglītības kvalitātes celšana un mācības tikai valsts valodā, mazaizsargāto iedzīvotāju nodrošinājums utt. - tā arī nav atrisināti joprojām.

Vaicāts, kāpēc virkne darbu 30 gadu laikā tā arī nav paveikti, Ikstens atzīts, ka daudzas problēmas ir saistītas ar sociālo sfēru. "Nav pārsteigums, jo šīs problēmas vienmēr ir sabiedrības uzmanības centrā. Nevienlīdzība kā bija, tā ir. Lai nu kur, bet šajā jomā daudz ko darīt ir joprojām. Inflācija, ikdienišķās problēmas, algas, komunālie pakalpojumi, gāze... Tas šobrīd cilvēku prātus nodarbina ļoti pamatoti. Turklāt valdība nerada lielu drošības sajūtu," vērtē Ikstens, piebilstot, ka jo vairāk tā runā, jo rodas vairāk neskaidrību.

Politologa vērtējumā, patlaban Saeimas līmenis "lineāri gājis tikai uz leju", jo parlamentu sastāvs un diskusijas par politiku, kādas bija 1990. gadu sākumā, nav salīdzināmas ar to, kā runājam par politiskiem jautājumiem šodien.

"Šodien ir neskaidra tehnokrātiska murkšķēšana, aiz kuras nav saprotami lielie mērķi un uzdevumi. Sabiedrība un mediji arī ir pie vainas, jo nav kvalitatīvas analīzes, kas notiek politikā, sabiedrība nav gatava spējīga runāt par to, kas notiek politikā. Mediji netur līmeni. Viss tiek reducēts uz personiskiem apvainojumiem, birku karināšanas, nav konceptuālas sarunas. Sabiedrība, kad pienāk vēlēšanas, tā arī vērtē politiķus un piedāvājumu, tieši izejot no tā līmeņa, kurā tie pieraduši sarunāties par politiku, ja par to runā lamāšanās un banalitāšu līmenī," vērtē Ikstens.

Plašāku vērtējumu par politisko vidi, idejām un paveikto neatkarību atguvušās Latvijas pirmajos gados skatieties cikla "Jaunais ceļš" nākamajā sērijā – ekspertu diskusijā "Populisma pote".