— Cilvēki nepietiekami novērtē mazās lietas un krietni pārvērtē lielās lietas, kas izskatās iespaidīgi uz kinoekrāna. Ja paskatās 50 gadus senā pagātnē, kad cilvēki centās pareģot nākotni, gandrīz nekas no tā nav piepildījies, bet ir notikušas citas lietas, kas izrādījās daudz svarīgākas. Pirms 50 gadiem mēs fokusējāmies uz liela mēroga tehnoloģijām, kā izskatītos pilsētas un vai mēs dzīvotu uz citām planētām, bet neviens neparedzēja, ka salīdzinoši mazais viedtālrunis mainīs pasauli uz visiem laikiem.

Līdzīgi ir arī ar veselību. Mēs visi gribam uzvarēt vēzi un dzīvot ilgāk, bet aizmirstam, ka esam uzvarējuši lielāko daļu slimību, ar kurām mums nācās saskarties pagātnē. Tiesa, mūs pārsteidza nesagatavotus Covid-19, kas bija viena no briesmīgākajām pandēmijām pasaules vēsturē ar vislielāko mediju uzmanību. Bet kopumā mūsu veselība palēnām kļūst arvien labāka, un tas notiek, pateicoties mazajām izmaiņām, ko mēs ieviešam savā ikdienā. Tā nav viena liela dramatiska lieta, kas mainīs mūsu dzīvi uz visiem laikiem, drīzāk tās ir mazas tehnoloģiskas optimizācijas.

— Mēs nezinām datumu, kad ikviens automobilis darbosies ar elektromotoru, bet mēs zinām, ka tas notiks. Un tieši tāpēc mēs ražojam hibrīdautomobiļus, pieļaujot, ka drīz vien liela daļa cilvēku spēs atļauties iegādāties hibrīdautomobili. Šādu braucamrīku ražotāju mērķis ir ik pēc trim gadiem nākt klajā ar jaunu, uzlabotu dzinēju un baterijām, tādā veidā virzoties elektroauto izplatības virzienā. Tas mums, futurologiem, ir svarīgi. Lieta, ko mēs nevaram ciest, – kad cilvēki prasa konkrētu datumu. Mēs nezinām, ar kādām problēmām nāksies saskarties inženieriem, mēs nezinām, kādas politikas pieņems valdības utt. Ir ļoti daudz faktoru, jo sabiedrība ir kompleksa. Jā, mēs varam prognozēt, ka, ļoti iespējams, piecu gadu laikā mēs pāriesim uz hibrīdauto un 30 gadu laikā uz elektroauto.

— Mēs zinām, ka mums ir problēma ar fosilo kurināmo. Tas nav bezgalīgs resurss – ja mēs to izmantosim kā līdz šim, tas galu galā beigsies. Mēs arī radām dramatisku ietekmi uz klimatu, un patiesībā mēs nezinām, ko klimata pārmaiņas mums nākotnē nozīmēs. Visticamāk, mēs izcelsim klimata pārmaiņu negatīvo aspektu, jo tas ir tas, ko mēs darām pēdējos 10 gadus. Ja Putins neizraisa karu un pasaulē neplosās Covid-19, klimata pārmaiņas ir vienīgais, par ko mēs runājam. Tas ir nemainīgs temats.

— Es nedomāju, ka cilvēku apziņa un morāle ir risinājums. Manuprāt, apziņa un morāle ir nepieciešama tad, kad tu dodies uz balsošanas kabīni. Tu izlem, ka balsosi par politiķiem, kuri uztver klimata pārmaiņas nopietni. Es neuzskatu, ka mums būtu jāskata klimata pārmaiņas kā morāles jautājums, – ja mēs to darām, tad sākam pieņemt nepareizus lēmumus.

— Ekonomika vienmēr ir bijusi aprites, jo mēs vienmēr esam atkārtoti izmantojuši savus resursus. Piemēram, mūsu pašu reprodukcija ir aprites. Cilvēki piedzimst, dzīvo un nomirst, pa vidu pamanoties elpot. Un ir vēl daudz tādu cilvēku, kas dara to pašu. Mēs zinām, ka sasniegsim populācijas augstāko punktu, bet pēc tam skaitļiem vajadzētu kristies. Runājot par klimata pārmaiņām, tā var būt laba zīme. Taču mēs arī zinām, ka populācija novecos, jo mums dzims arvien mazāk bērnu, kuriem būs labāka dzīves kvalitāte. Pārapdzīvotība patiesībā bija viens no lielākajiem 21. gadsimta draudiem, ko mēs pamanījāmies atrisināt. Tā ka laika gaitā mēs atrisinām problēmas. Taču tas ir jādara politiskā un starptautiskā līmenī.

— Vidējais vecums palielinās. Kavēklis bija Covid-19 pandēmija, kuras laikā nomira ļoti daudz cilvēku. Kopumā mēs kļūstam arvien veselīgāki, mācāmies, kā dzīvot pareizi, kā ēst, saņemam labākus medicīniskos pakalpojumus un medikamentus, kuri turklāt kļūst arvien lētāki. Tas viss virzās pareizajā virzienā..

— Palūkojieties uz to, kas notiek sociālajos medijos, – mēs esam kļuvuši drusku par daudz sociāli. Un tas tikai atkal pierāda, ka mēs neesam indivīdi, cilvēki ir bara dzīvnieki, sociāli dzīvnieki, pat cilts dzīvnieki – mūsdienās mēs to dēvējam par subkultūrām. Mēs pievienojamies dažādām subkultūrām virtuālajā vidē. Vai mēs kļūsim vairāk digitāli un mazāk fiziski? Mēs būsim vairāk no abiem diviem. Mēs būsim hibrīdi. Mēs ņemsim no digitālās pasaules un ar tehnoloģijām uzlabosim savu fizisko pasauli.

Izvēlēsimies kā piemēru tādu parastu izklaidi kā dejošana naktsklubā. Senatnē tas vienkārši bija brīvs placis, kur kāds stūrī spēlēja balalaiku, bet nu mums ir dīdžejs, skaņu sistēma, mirgojošas grīdas, dūmu mašīnas utt. Mēs jau dzīvojam telpā, kas ir digitālā un fiziskā sajaukums. Šī uzlabotā un hibrīdā vide ir cilvēces nākotne. Visinteresantākais fakts par mūsdienu sabiedrību ir tas, ka mēs kļūstam hipertehnoloģiski.

Tiesa, kamēr konteksts ap mums kļūst arvien intelektuālāks, mēs paši gan ne. Mēs droši vien kļūstam arvien dumjāki. Lasām mazāk grāmatu un kļūstam arvien vairāk apsēsti ar popularitāti "Instagram". Par laimi, tehnoloģijas kļūs arvien inteliģentākas. Ja pēc 40 gadiem mēs vairs nespēsim paši vadīt automašīnu, tad automašīna spēs pati sevi vadīt. Taču patiesi skaistais tajā visā ir tas, ka mēs esam izteikti sociāli un tehnoloģiski.

— Dažiem cilvēkiem nemaz nevajadzētu strādāt tur, kur viņi strādā. Es uzskatu, ka ir svarīgi to mācīt mūsu bērniem – ka ir svarīgi apgūt pamatus skolā, matemātiku, programmēšanu. Ja tev būs laba izglītība, milzīgā vērtība, ko radīs korporācijas un cilvēki, būs lielāka nekā jebkad. Un panākumu atslēga ir cilvēku attiecības ar viņu radošumu, kā arī fenomenālā datu apstrāde, ko paveiks mākslīgais intelekts, – tā ir nākotnes darbavieta. Tā ka starp mums būs zaudētāji un uzvarētāji. Būs cilvēki, kuri būs veiksmīgāki nekā jebkad, jo viņiem būs gludas attiecības ar citiem cilvēkiem un gludas attiecības ar mašīnām.

— Jā. Digitālais nomadisms nozīmē, ka tu vari jebkurā brīdī paņemt visu savu pasauli un doties, kur vēlies. Taču tas nav domāts visiem. Ir cilvēki, kuriem nepatīk un nepatiks ceļot, apgūt jaunas kultūras un valodas. Taču mums piedāvātās iespējas būs milzīgas. Es uzskatu – ir svarīgi, ka ikviens var izlemt, kādu viņš vēlas savu darba vidi.

Un šajā brīdī mēs nonākam pie komunikācijas ar kolēģiem, jo mēs strādājam un strādāsim komandās. Tev būs kolēģi, kuri būs digitālie nomadi un pastāvīgi ceļos, un jums būs jāciena vienam otra izvēles. Un dienas beigās tev ir jāizvēlas, kādā komandā, kādā kultūrā tu vēlies būt, kādu dzīvesstilu piekopt. Un šajā "konteinerā", ko tu radi, tu vari pilnvērtīgi nodoties savam darbam uzņēmumā, uzlabojot produktus un pakalpojumus, ko tu radi.

— Pilnīgi viss ir un būs par uzticēšanos! Mēs pilnīgi droši zinām, ka uzticības ķēdes ir civilizācijas pamats. Tas nav apstrīdams. Un šī iemesla dēļ es uzskatu, ka liela daļa runu par ilgtspējību uzņēmumos patiesībā tiek jaukta ar klimata problēmām. Es nekad nerunāju par ilgtspējību, es runāju par elastīgumu. Cik ļoti tavs uzņēmums ir gatavs uzņemties izaicinājumu? Piemēram, vai tavs uzņēmums bija gatavs Covid-19 pandēmijai? Vai tavs uzņēmums būs gatavs nākamajai pandēmijai? Vai tavs uzņēmums var tikt galā ar visiem politiskajiem lēmumiem?

Visas šīs lietas kalpo kā testi uzņēmuma "konteinerā" – vidē, kurā darbinieki jūtas labi, strādā un patiesi nododas uzņēmumam. Šī iemesla dēļ zviedriem un latviešiem kā piemēru vajadzētu izvēlēties vecos Vācijas un Japānas uzņēmumus, nevis atdarināt amerikāņu uzņēmumus. Un tad, kad mēs šādā uzņēmumā ieviesīsim mākslīgo intelektu, tas kļūs par ļoti elastīgu sistēmu. Uzņēmumu, kas koncentrējas uz ilgmūžību, nevis uz īstermiņa peļņu. Un tad jūs varat atgriezties pie tādiem jautājumiem kā, piemēram, – kā mums veidot ilgtspējīgu pasauli?

— O, jūs mainīsieties! Zviedri bija tādi paši, bet nu viņi ceļo vienā laidā. Es domāju, ka arī Latvija kļūs par valsti, kur cilvēki sajūt savu dzimteni, mīlēs to vairāk par visu, ik pa laikam tur atgriezīsies, visi runās angliski, kas nu ir pasaules valoda, bet tāpat jūs aizvien runāsiet latviski. Ir lieliski, ja ir sava dzimtā valoda. Bet ir lieliski, ka ir globālā valoda, ko var izmantot, kad ceļo un sazinās ar ārējo pasauli. Zviedri aizvien savā starpā runā zviedriski, bet brīdī, kad kompānijā ir kāds nezviedrs, visi automātiski pārslēdzas uz angļu valodu. Un tas ir brīnišķīgi, jo tas parāda mūsu inteliģenci.

Deviņdesmitajos gados, kad es braucu uz Rīgu, neviens nerunāja angliski. Tikai 20 gadu laikā latvieši ir iemācījušies angļu valodu. Tā ir viena no ievērojamākajām paradigmas maiņām, ko es jebkad esmu redzējis. Tas ir iemesls, kāpēc es mīlu Baltijas valstis. Pēdējo 10 gadu laikā latvieši ir kļuvuši labāki angļu valodas ziņā nekā vācieši un franči. Un, ja tu komunicēsi angliski, tu varēsi dabūt labu darbu starptautiskā korporācijā.

Nacionālisms, urbanizācija un kapitālisms ir vecās paradigmas sasniegumi. Nu tam visam pievienojiet digitalizāciju, lai kļūtu par digitālajiem nomadiem. Un, ņemot vērā to, cik ātri Latvija adaptējās ES, ieviesa eiro un sāka mācīties angļu valodu, jūs nākotnē varat kļūt par digitālu superspēku. Jums tam ir visas nepieciešamās kvalitātes.