Nedzirdīgie ir cīnītāji. Bērnudārza pedagoģes Māras pieredze
Māra Lasmane jau vairāk nekā 25 gadus ir pedagoģe pirmsskolas izglītības iestādē "Dzintariņš". Izaugusi bez pasaules skaņām, darbā ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi, viņa izceļ tieši ģimenes lomu iekļaujošas attieksmes veidošanā un atzīst – šķiet, Latvijā sabiedrībai gluži vienkārši trūkst informācijas par nedzirdīgajiem.
Nedzirdīgie ir cīnītāji. Bērnudārza pedagoģes Māras pieredze
Māra Lasmane jau vairāk nekā 25 gadus ir pedagoģe pirmsskolas izglītības iestādē "Dzintariņš". Izaugusi bez pasaules skaņām, darbā ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi, viņa izceļ tieši ģimenes lomu iekļaujošas attieksmes veidošanā un atzīst – šķiet, Latvijā sabiedrībai gluži vienkārši trūkst informācijas par nedzirdīgajiem.
Īstenot bērnības sapni
Māra ir nedzirdīga no dzimšanas. "Ģimenē neesmu vienīgā – arī divas manas māsas un vecāki ir nedzirdīgi." Ar pasauli viņa sazinās zīmju valodā, bet uz jautājumu, vai ir kāda skaņa, ko vēlētos dzirdēt, atbilde ir pārsteidzoša: "Man nekad nav gribējies būt dzirdīgai. Esmu vienlīdzīga ar savu ģimeni un jūtos labi."

Stabils pamats turpmākai dzīvei Mārai ielikts jau bērnībā. "Esmu no Latgales. Latgalieši jau ir ar tādu stipru raksturu. Vecāki bija vienkārši lauku cilvēki, bet inteliģenti, īpaši tēvs. Viņu ļoti interesēja politika, vēsture. Pie ēdamgalda mēs vienmēr savā nedzirdīgo zīmju valodā pārrunājām notikumus. Mums ar māsām nebija greznu rotaļlietu, piepalīdzējām vecākiem lauku darbus, barojām kolhoza teliņus. Brīvajā laikā ar māsām bēniņos spēlējām "skolās" un kā tāfeli izmantojām vecu koka gultu. Tolaik krustmāte un tante strādāja par šuvēju, varēja dabūt krītiņus, un ar tiem daudz ko varējām rakstīt," atceras pedagoģe.

Līdz astotajai klasei viņa mācījusies Rēzeknes Nedzirdīgo skolā, bet vidusskolu beigusi Rīgā. Skolas laikā meitene bijusi aktīva, piedalījusies un vadījusi dažādus pasākumus, bet, absolvējusi vidusskolu, atgriezusies dzimtajā pilsētā. "Mana pirmā darbavieta bija fermā par slaucēju, bet tēvs neļāva man turpināt strādāt – viņš zināja, ka es nedrīkstu būt izolēta no nedzirdīgo sabiedrības."

Radies, kopā ar māsām spēlējoties bēniņos, vēl aizvien dzīvs bijis sapnis par pedagoga profesiju, un Māra iestājusies Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Viņa studēja neklātienē, bet paralēli jau strādāja pirmsskolas iestādē "Dzintariņš" Rīgā.

"Mācījos bez surdotulka, protams, daudz sēdēju bibliotēkā, rakos pa grāmatām. Mani bērni vēl bija maziņi, vīrs daudz palīdzēja. Brīnījos par citu neticību tam, ka augstskolā studē nedzirdīgā. Tomēr izturēju. Uzvarēja apņēmība un vēlme būt skolotājai," studiju laiku atceras Māra. Izlaidumā augstskolas rektoru pārsteigusi surdotulka klātbūtne – viņš nebija pat nojautis, ka augstskolā četrus gadus mācījusies nedzirdīgā.
"Es lepojos ar augstāko izglītību un to, ka strādāju par skolotāju. Man ir lieliska ģimene. Tāpat kā dzirdīgie, es vadu automašīnu, braucu ar motociklu, sportoju, slēpoju, slidoju, dejoju, ceļoju pa pasauli."
"Es lepojos ar augstāko izglītību un to, ka strādāju par skolotāju. Man ir lieliska ģimene. Tāpat kā dzirdīgie, es vadu automašīnu, braucu ar motociklu, sportoju, slēpoju, slidoju, dejoju, ceļoju pa pasauli."
Zīmju valoda ir ļoti skaista
Pēc studijām darba gaitas Māra turpināja "Dzintariņā". Tur, strādājot ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi, viņa redz, ka dažkārt jau ģimenē veidojas nevajadzīgi aizspriedumi, ierobežojumi, kas kavē bērna iekļaušanos sabiedrībā.
Vēroju, vai vecāki ir dzirdīgi vai nedzirdīgi, kā vecāki sazinās ar saviem bērniem. Daži dzirdīgi vecāki kautrējas vai baidās atzīt, ka viņu bērns ir nedzirdīgs, un īsti neprot komunicēt. Es saku: "Kāpēc? Runājiet zīmju valodā, jums tā ir jāmācās!" Taču vecāki nelabprāt vēlas to apgūt. Tas ir slikti, jo, kad bērns būs liels, ar viņu vairs nebūs kontakta. Ir svarīgi to veidot jau no pašas bērnības. Zīmju valoda ir ļoti skaista. Mani mazbērni ir dzirdīgi, bet labi zina zīmju valodu, un es cenšos ar viņiem sazināties zīmju valodā, lai vairāk satuvinātos.
Māra ir piedzīvojusi arī situācijas, kad dzirdīgi vecāki nevēlas pieņemt, ka ar viņu bērniem strādā nedzirdīga skolotāja. "Viņi, šķiet, īsti neapzinās, ka ar tādu pašu attieksmi nākotnē var saskarties viņu bērns, kuru kādā darbavietā negribēs pieņemt tikai tāpēc, ka viņam ir dzirdes traucējumi."
Dzīve bez robežām
Dzirdes trūkums Mārai nav liedzis sasniegt mērķus un izbaudīt dzīvi. "Es lepojos ar augstāko izglītību un to, ka strādāju par skolotāju. Man ir lieliska ģimene. Tāpat kā dzirdīgie, es vadu automašīnu, braucu ar motociklu, sportoju, slēpoju, slidoju, dejoju, ceļoju pa pasauli.

Mani hobiji ir sēņošana, ogošana, makšķerēšana, floristika. Pabeidzu floristikas kursus.

Aktīvi piedalos Latvijas Nedzirdīgo savienības organizētajos pasākumos, esmu brīvprātīgā savienības valdes un domes locekle, Rīgas biedrības valdes locekle un Rīgas biedrības Latgales grupas priekšsēdētāja."
Tiesa, sabiedrībā dažkārt gadoties saskarties ar neizpratni, aizspriedumiem, mulsumu un gluži vienkārši – nezināšanu.

"Šķiet, ka cilvēkiem Latvijā trūkst informācijas par nedzirdīgajiem. Nedzirdīgie no dzirdīgajiem vizuāli ne ar ko neatšķiras līdz mirklim, kad jāsāk komunicēt. Tad uzreiz rodas barjera. Latvijā vairums dzirdīgo, satikuši nedzirdīgo, nobīstas – kā es ar viņu komunicēšu? Ārzemēs cilvēki šajā ziņā ir izglītotāki un, ja kāds parāda zīmi, ka nedzird, ātri vien visu "izstāsta","pieredzē dalās Māra.
Daudzās valstīs skolās mācību programmā esot nedzirdīgo zīmju valoda, un cilvēki ir daudz vairāk izglītoti par nedzirdīgo kultūru.

"Mums, piemēram, veikalā pārdēvēji ir apmācīti, kā strādāt ar cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi, ar garīgi slimiem cilvēkiem, bet viņi nezina, kā strādāt, ja cilvēkam ir dzirdes traucējumi. Reiz pārdevēja aiz sejas maskas vēlējās man kaut ko pateikt, es nevarēju nolasīt no lūpām un parādīju, ka esmu nedzirdīga. Viņa nesaprata un nosarka. Es mierīgi atkārtoju zīmi, ka nedzirdu, bet viņa runāja vēl skaļāk..."

Informācijas trūkums ietekmē arī cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, bet Māra aicina darba devējus nebaidīties – galu galā ir iespēja cilvēku pieņemt uz pārbaudes laiku un pārliecināties par viņa prasmēm un spējām.

"Sava loma ir arī tam, ka daļai nedzirdīgo ir zems pašvērtējums, ko viņos rada un uztur doma – ja nedzirdu, tad nevaru. Nedzirdīgajiem par savu vietu ir jācīnās. Mums ir rokas un kājas, mēs redzam un jūtam. Ja gribam kaut ko sasniegt, mēs varam to izdarīt," pārliecināta ir Māra.