Foto: DELFI

Agrā 1919. gada 30. janvāra rītā Ventspilī no Kuldīgas puses iejāja Padomju Latvijas armijas 3. atsevišķais kavalērijas divizions. Pie Inženieru ielas jātnieku kolonna sadalījās divās daļās – 1. eskadrons devās taisni uz pilsētas centru, bet 2. eskadrons ar lielu loku uz Ventspils ostu. Pēc septiņām stundām Konstantīna Urbanoviča komandētie "sarkanie" kavalēristi veica vienu no lielākajiem kara noziegumiem Latvijas Neatkarības kara laikā – 97 sagūstītu vācu karavīru nošaušanu

Šodien par “sarkanajiem” strēlniekiem un lielinieku laika notikumiem Ventspilī atgādina Jāņa Fabriciusa piemineklis pilsētas centrā. Pats Fabriciuss līdz Ventspilij 1919. gadā gan netika, taču pilsēta, spriežot pēc Ventspils muzeja un pašvaldības komentāriem, ar savu novadnieku joprojām lepojas. Pirms trim gadiem komentārā Viesturam Radovicam jau norādīju, ka Fabriciuss bija neatkarīgās Latvijas pretinieks.

Tiesa gan, viņa loma kaujās pret Latvijas neatkarību nebija tik liela, kā viņš to vēlāk pats mēģināja pasniegt. Fabriciuss bija politiskais komisārs, kura galvenais pienākums bija strēlnieku un viņu komandieru pieskatīšana. Viņam nebija ne militārās izglītības, ne kaujas pieredzes. Fabriciusa lielākie “sasniegumi” bija saistīti ar vēlākām kaujām Krievijas pilsoņu kara frontēs un kāpšanu pa politiskās un militārās karjeras kāpnēm PSRS. Tādēļ vairāki Latvijas vēsturnieki ir pauduši savu neizpratni par Fabriciusa pieminekļa atrašanos Ventspilī.

Daži argumenti Fabriciusa labā

2023. gada novembrī Ventspils pašvaldības mājaslapā tika publicēts Ventspils muzeja komentārs par Fabriciusa pieminekli, kura argumentācija par labu pieminekļa saglabāšanai ir visai interesanta. Pirmkārt, tiek uzsvērts, ka Fabriciuss savu militāro karjeru esot sācis kā latviešu strēlnieks. Taču strēlniekos viņš nokļuva tikai 1917. gada septembrī, kad strēlnieku pulki jau atradās uz sabrukuma robežas un aktīva karadarbība gandrīz vairs nenotika. Otrkārt, tiek pieminēts arī apšaubāms Arveda Švābes citāts par to, ka boļševiku uzvara Krievijā nesusi brīvību Latvijai. Pārfrāzējot būtu jāsaka – Ļeņins uzdāvinājis Latvijai neatkarību. Ja pieņemam šādu absurdu apgalvojumu, tad jāuzdod divi jautājumi. Pirmais – kā kvalificēt tos Latvijas armijas karavīru tūkstošus, kuri Neatkarības karā cīnījās un krita kaujās pret Ļeņinu un viņa piekritējiem? Otrais – kad Ventspilī tiks atjaunots Ļeņina piemineklis?

Visbeidzot, Ventspils muzejs uzsver, ka “ikviens piemineklis nav tikai konkrētajam cilvēkam, bet veselam laikmetam”. Tam tik tiešām var piekrist. Tādēļ aicinu uz brīdi atgriezties 105 gadus senajā pagātnē, laikmetā, par kuru atgādina staltais akmens Fabriciuss.

Kauja par Ventspili

Uzbrukums Ventspilij bija labi organizēts. Konstantīna Urbanoviča rīcībā bija detalizēta izlūkinformācija par stāvokli pilsētā, un bija panākta vienošanās ar vietējiem padomju kaujiniekiem par piedalīšanos uzbrukumā. Pirmie šāvieni atskanēja ostā, kur kavalēristi ar šautenēm apšaudīja vācu tvaikoni “Capella”. Tam bija jāevakuē vācu garnizons no Ventspils, taču kuģim bija sabojājusies dzenskrūve. Divas stundas kuģi apšaudīja un apmētāja ar rokas granātām, līdz komanda nolēma padoties. Tobrīd uz kuģa klāja gulēja divi kritušie un četri ievainotie.

Daudz smagāka bija kauja pilsētas centrā, kur komandantūras ēkā Pils ielā bija nocietinājusies lielākā daļa pilsētas garnizona – aptuveni 120 vācu karavīru. Vietā, kur šodien stāv Fabriciusa piemineklis, izvērtās nikna apšaude sešu stundu garumā. Mēģinājumus tuvoties ēkai vācieši atvairīja ar rokas granātām. “Sarkano” apņēmība sāka noplakt, taču komisārs Fricis Bernovskis neļāva uzbrucējiem atkāpties. Galu galā aizstāvjiem beidzās munīcija, un viņi bija spiesti nolikt ieročus.

Tādi bija laiki...

98 sagūstītos vāciešus, šauteņu laidņu sitieniem pavadītus, aizdzina līdz kādam zirgu stallim pilsētas nomalē. Šeit sargi viņiem atņēma laulības gredzenus un citas vērtslietas, bet pēc tam, sadalītus 20 cilvēku grupās, dzina uz nošaušanu. Viņiem bija jāskrien no nogāzes, saņemot šāvienus mugurā. Kad visi gūstekņi bija nošauti, jātnieki pameta nozieguma vietu un devās uz naktsmītni Piltenē. Pēc slepkavu nozušanas uz lauka parādījās vietējie iedzīvotāji, kuri aplaupīja līķus. Mēs to zinām, jo par notikušo liecību ir atstājis vienīgais Ventspils slaktiņā izdzīvojušais – vācu lidotājs Holdhauss. Viņam paveicās laikus nokrist zemē un izlikties par mirušu. Vairāku stundu laikā, kuras viņš pavadīja sniegā, viņam tika novilkti zābaki un iztīrītas kabatas, taču neviens nepamanīja, ka viņš vēl arvien ir dzīvs.

Noslēgumā varētu vien noplātīt rokas – tādi nu bija tie laiki, kurus simbolizē Fabriciusa piemineklis. Taču mūsdienās Krievijas armija, kura sevi uzskata par Fabriciusa pārstāvētās Sarkanās armijas mantinieci, Ukrainā dara to pašu – ņirgājas, aplaupa un nogalina gūstekņus. Bet varbūt padomju varas laiks Ventspilī bija pārāk īss – vien trīsarpus nedēļas, kuru laikā ventspilnieki nepaspēja izbaudīt visus lielinieku režīma “labumus”?

Post scriptum vietā

Kāds bija Ventspils slaktiņa organizatoru liktenis? 3. atsevišķā kavalērijas diviziona komisārs Fricis Bernovskis par Ventspils ieņemšanu saņēma tolaik augstāko Sarkanās armijas apbalvojumu – Sarkanā Karoga ordeni. 30. gados Padomju Savienībā viņš vadīja latviešu izglītības biedrību “Prometejs” (Bernovskis bija biedrības priekšsēdētāja vietnieks un direktors-rīkotājs). Viņu nošāva “Komunarkas” poligonā Staļina Lielā terora laikā 1938. gadā. Konstantīna Urbanoviča liktenis skaidri nav zināms, bet, pēc vēl pārbaudītām ziņām, arī viņu nogalināja 1938. gadā “latviešu operācijas” laikā.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!