Redzīgi par mammām. Dzejniece Anna Auziņa par filmu 'Klātbūtne'

Domājot par dokumentālajām filmām, kas pievēršas privātām un intīmām, bet vienlaikus universālām pieredzēm, kāda ir bērna nākšana pasaulē, pirmā prātā nāk jau par klasiku kļuvusī Herca Franka “Augstā dziesma”. Kad apceru “Klātbūtni” tās kontekstā, saprotu, ka dokumentālais kino, ja netiek manipulēts, ir pateicīgs žanrs, lai rādītu realitāti tādu, kāda tā ir, un vienlaikus padarītu par daudznozīmīgu mākslas materiālu. “Klātbūtne”, protams, apjoma un arī koncepcijas dēļ sniedz konkrētāku un bagātīgāku vielu pārdomām – sievietes šeit ir tikušas pie balss un dalās savās izjūtās, izteikties lūgti arī bērnu tēvi. Filmas veidotāji izturas cieņpilni un saudzīgi pret varonēm un viņu ģimenēm, bet vienlaikus asredzīgi atklāj plašākas kopējās tendences, vispārinājumus gan atstājot skatītāju ziņā.

Četras filmas varones Rūta, Beāte, Vija un Valērija ir savstarpēji atšķirīgas, taču nav pašmērķīgi atlasītas pēc iespējas dažādākas, drīzāk nozīme bijusi nejaušībai un pieejamībai. Tās ir četras drosmīgas grūtnieces, kuras bijušas ar mieru atļaut ielūkoties savā dzīvē. Dzirdamie stāsti ir parasti, tie šķiet sarunās ar mammām jau dzirdēti, un vienlaikus katrs no tiem ir unikāls. Rūta un Vija gaida otro bērniņu, Beāte un Valērija – pirmo. Beāte vada “vintage” apģērbu veikaliņu, arī Valērija ir uzņēmēja, bet Vija visu laiku veltī vecākajai meitiņai. Beāte runā par to, ka iepriekš nav varējusi iedomāties savā dzīvē bērnu, Vija stāsta par depresiju pēc iepriekšējām dzemdībām un tās saistību ar pašas agrīno pieredzi, kad viņas māte grūtniecības laikā piedzīvojusi vardarbību. Valērija atklāj sāpes saistībā ar kādreizējā mīļotā nodevību, kam sekojis aborts un panikas lēkmes. Rūta ir horeogrāfe, un viņas kopā ar Annu Novikovu radītā laikmetīgās dejas izrāde “Divotne” ietver un caurvij filmā rādītos notikumus. Arī sarunā Rūta uzsver mātes personības divējādo dabu, pat sašķeltību, kas uzskatāmi iezīmējas epizodē, kad pēc izrādes viņai nav iespējams parunāties, jo vecākais bērniņš pieprasa ilgi gaidīto uzmanību.

Jana Kukaine savā recenzijā pamatoti attiecina Rūtas Pūces izrādē un izteikumos problematizēto sašķeltības stāvokli uz visām filmas varonēm un norāda, ka labāk to izsaka nosaukuma angliskā versija “Mothers and Others”, kamēr nosaukums “Klātbūtne” visā savā daudznozīmībā ir integrālāks. Kukaine atsaucas uz 20. gs. filozofijas jēdzienu Cits: Rietumu kultūrā visbiežāk sastopamais Cits ir sieviete, kamēr Es jeb subjekts parasti ir vīrietis. Filmā savukārt dalījums ir plūstošs un mainīgs: vai Es automātiski ir māte, bet Cits – pārējā sievietes personība? Varbūt otrādi? Vai, visdrīzāk, Citi ir varoņu vīri un bērni.

Filmā dzirdamie izteikumi vai stāstītie notikumi var tikt uzlūkoti sociāli kritiski, taču paši izmantotie stāstījumi kā vienots kopums nerada iespaidu par inscenētu ideoloģisku ievirzi. Filmētajos kadros skatāma dzīve tās daudzveidībā, taču bez pārspīlējumiem. Redzējums ir smalkjūtīgs, tas lielākajā daļā filmas apliecina teicamu operatora darbu, nav pārestetizēts un arī netīksminās par neviennozīmīgo vai ne tik glīto. Vienlaikus izmantoti pašu dalībnieču vai viņu dzīvesbiedru filmētie kadri ar dažādām nejaušībām. Tiek rādītas četras dažādas mājas un sadzīves, kādas tās ir, akcentējot dažas detaļas, bet nespekulējot ar tām. Ģimenes ir heteroseksuālas, un visiem gaidāmajiem bērniem ir tēvi, divi no viņiem jau apliecinājuši savu nodomu noturību, audzinot iepriekšējos mazuļus. Rūpes par bērniem nav vienkāršas, un dažas epizodes ar vecāko brāli vai māsu manī izraisīja līdzjūtību, taču vienlaikus filmā nav sirdi plosošu ainu vai skaudras sociālās realitātes. Bērna gaidīšana un piedzimšana nav nepārtraukts prieks un piepildījums, taču Vija filmas sākumā un Beāte nobeigumā tomēr runā par nebijušu laimes un mīlestības sajūtu.

Matīss Gricmanis jūtīgajā un niansētajā apskatā raksta par diskusiju ar sievu, pēc kuras domām, filmā nav atspoguļoti grūtniecības un dzemdību pozitīvie aspekti. Iespējams, tas tā var izskatīties nevis tāpēc, ka filmas veidotāji būtu baidījušies pārsaldināt redzējumu vai gribējuši akcentēt ēnas puses, bet gan tāpēc, ka iekšējās izjūtas dokumentālā filmā bez šmaukšanās ir grūti atbilstoši parādīt: šajā nolūkā tomēr jālieto noteikti mākslinieciskie paņēmieni, no kuriem tad radošā komanda acīmredzot ir gribējusi izvairīties. Līdzīgi būtu, ja filmētu mīlošu dzīvesbiedru dzimumaktu, kas viņiem sagādā neatkārtojamus pārdzīvojumus: pieļauju, ka autentisks nofilmētais materiāls nekādu laimes sajūtu neapliecinātu.

Viena veiksmīga sagadīšanās gan šajā ziņā ir bijusi: Valērijas dzemdības, kas ir visas filmas kulminācija. Gribu īpaši uzteikt, kā uzņemta pošanās uz dzemdību namu un bērna piedzimšana: fragmenti no visu četru sieviešu dzemdību stāstiem veido vienu, lielāku. Visām sievietēm filmas veidotāji iepriekš ir piešķīruši kameras, lai būtu iespēja delikāti ielūkoties viņu privātajā telpā tiktāl, cik viņas pašas un viņu ģimene ir ar mieru. Rezultātā Valērijas izspiešanas fāze simboliski vēsta arī par pārējo bērnu piedzimšanu. Viņas dzemdību noslēgums ir ātrs un klasisks: vecmāte aicina spiest un pēc dažām kontrakcijām bērniņš ir klāt. Ļoti daudzām sievietēm un viņu mazuļiem dzemdībās klājas grūtāk, taču arī šajā epizodē ir izmantots pieejamais materiāls, nevis tīši meklēti pierādījumi dzemdību smagumam un riskiem. Drīzāk nomācoši ir vērot pirmsdzemdību kadrus, gaidīšanu, neziņu, sirds toņu mērīšanu. Valērijas meitiņas piedzimšana vizuāli perfekti manifestē sprādzienveida atvieglojumu, kādu dzemdībās izjūtam vēl pirms prieka.

Mazliet par maz man šķita parādīta tālākā varoņu dzīve ar mazuli, lai gan pieļauju, ka tā varētu sagādāt vielu vēl vismaz tikpat garai filmai, kā arī varētu būt vēl intīmāka un ievainojamāka pieredze par grūtniecību un dzemdībām.

“Es nevaru iedomāties nevienu brīdi, kad cilvēkam vispār varētu būt bērni,” filmas nobeigumā saka Rūta, māksliniece un nu jau divu bērnu mamma. Turpinājumā viņa izvērš domu, ka allaž ir daudz uzdevumu, kurus gribētos paveikt vispirms. Arī šis naratīvs man šķiet dzirdēts, lai gan biežāk sarunās tiek uzsvērta cita nianse, implicējot – ja jau nekad nav iespējams būt gatavai bērnam, tad nevajadzētu šaubās nokavēt iespēju dzemdēt. Jebkurā gadījumā, kopš potenciālā māte tiek uzskatīta vispirms par cilvēku, nozīme ir izvēlei. “Sievietei vajag drusku padzīvot,” saka Valērijas vīrs, kurš tāpēc negrib desmit bērnus, bet tikai četrus vai piecus. Taču ne tikai grūtniecība, dzemdības un pirmie gadi, bet arī tālākā bērna audzināšana abiem vecākiem nozīmē atteikšanos, un līdzās jautājumam, kāpēc tā nav savienojama ar dzīvošanu, iespējams uzdot arī jautājumu, kāpēc tomēr to uzņemamies, nesamierinoties ar tādām banālām atbildēm kā “bērna smaids atsver visas grūtības”.