Argentīnietis Enzo Latvijā ieradās, lai spēlētu regbiju, taču iemīlējās latvietē, iemācījās sēņot, lēkt pāri ugunskuram un tagad studē maģistrantūrā Latvijas Universitātē. Basketboliste Dikeija no ASV Rīgas ielās sāka no jauna mācīties vadīt mašīnu. Hokejistam Jošihiro patīk braukt ar skrejriteni, un futbolists Sedriks no Kotdivuāras jau sešus gadus cenšas pierast pie Latvijas laikapstākļiem un ēdieniem.
"Delfi" sarunājās ar ārvalstu sportistiem par to, kā viņi nokļuva Latvijā, cik viesmīlīga mūsu valsts ir pret ārzemniekiem un vai nav grūti pierast pie vietējā dzīves ritma.
Enco Beltramino (regbijs). Argentīna, spēlē RK "Livonia". "Pirmoreiz Latvijā ierados 2020. gada pavasarī. Tolaik profesionāli spēlēju regbiju Spānijā. Kovida karantīnas laikā menedžeris ieteica trīs mēnešus uzspēlēt kādā Latvijas klubā. Sākumā nospriedu, ka viņš kaut ko ir sajaucis: "Kur? Regbijs Latvijā? Tu nekļūdies?" Bet tad es nolēmu, ka dzīvot jaunā valstī ar pavisam citu kultūru būtu interesanta pieredze. Divas nedēļas pēc ierašanās es guvu traumu – bija risks nosēdēt bezdarbībā uz rezervistu soliņa visus trīs mēnešus. Mani izglāba tas, ka sieviešu komandai nebija trenera. Es pieteicos un tā iepazinos ar Eviju. Beidzoties līgumam, aizlidoju uz Spāniju, bet pēc gada atgriezos. Tagad jau uz ilgu laiku."
Sedriks Kvadio (futbols). Kotdivuāra, spēlē FK RFS. "No Kotdivuāras es aizlidoju uz Franciju, bet tur guvu traumu. Gadu ārstējos, un tad aģents ieteica variantu Daugavpilī. Par Latviju es vispār neko nezināju. Valsts nosaukumu biju redzējis tikai videospēlēs. Tikai lidostā uzzināju, ka "Daugavpils" spēlē otrajā līgā. Bet nebija, kur likties: es ilgi nebiju spēlējis, šī bija iespēja novērtēt savu līmeni. Rezultātā kļuvām par čempioniem, un pēc pusotra gada mani uzaicināja uz virslīgas klubu RFS. Rīgā dzīvoju jau četrus gadus."
Dikeija Koena (basketbols). ASV, spēlē "TTT Rīga". "Pirms Latvijas paguvu padzīvot Izraēlā, Turcijā, Spānijā un Austrālijā. Pirms pusotra gada man beidzās līgums Austrālijā, un aģents ieteica braukt uz Rīgu, lai spēlētu "TTT Rīga". Šī ir cienījama komanda, ar Eirolīgas tituliem. Nolēmām, ka šī ir laba iespēja. Atbraucu, nospēlēju sezonu un atkal tiku uzaicināta. Augustā atgriezos."
Jošihiro Kurojiva (hokejs). Japāna, spēlē HK "Prizma". "No 16 gadu vecuma ceļoju pa pasauli. Esmu paspējis padzīvot Kanādā, Dienvidkorejā, Ukrainā un Somijā. Uz Latviju mani uzaicināja draugs. Tobrīd es par šo valsti neko nezināju, izņemot, kur tā aptuveni atrodas kartē. Sākumā spēlēju otrajā līgā HK "Tukums" sastāvā, tad saņēmu uzaicinājumu uz virslīgas komandu "Prizma". Vispār ar pārtraukumiem šis man ir ceturtais gads Latvijā. Pašam neticas!"
Kultūršoks: šņabja komprese, sēnes un maisiņi uz kājām
Enco Beltramino. Es biju ļoti pārsteigts, cik šeit ir mierīgi uz ielām. Un arī sabiedriskais transports funkcionē, kā nākas. Nepastāv daudzas problēmas, ar kurām mēs saskaramies Dienvidamerikā. Taču daudz kas mani te pārsteidza. Kādu dienu Evija piedāvāja iet sēņot. Es pat nesapratu. Kā tas ir? Vienkārši ieiet mežā un lasīt sēnes? "Nu ja. Meklēsim sēnes, pēc tam mājās pagatavosim," viņa atbildēja. Tā bija interesanta un garšīga pieredze. Starp citu, Dienvidamerikā mēs vakariņojam diezgan vēlu: ap deviņiem vai desmitiem. Kad sāku dzīvot ar Eviju, uzzināju, ka šeit vakariņo daudz agrāk. Nācās vienoties.
Mani arī pārsteidza tas, cik daudz ir veidu, kā izmantot degvīnu. Kad guvu traumu, man ieteica paņemt kāposta lapu, noskalot to degvīnā un pielikt pie locītavas. Taču es to nedarīju. Vēlāk uzzināju, ka šeit šņabi lieto kā tautas līdzekli, piemēram, pret iekaisumu, vai ierīvē krūškurvi, kad slimo.
Sedriks Kvadio. Laikapstākļi tiešām ir traki. Kādu dienu mēs trenējāmies ārā, kad bija mīnus divdesmit grādi. Uzvilku divus pārus cimdu un plastmasas maisiņus kājās zem zeķēm, bet man tik un tā bija ļoti auksti.
Dikeija Koena. Skolā ASV mēs mācījāmies par Baltijas valstīm, tāpēc man bija kaut kāds priekšstats par Latviju. Un es biju gatava aukstumam. Bet tas, kas mani šokēja, bija neticamā mākoņu sega. Pat ja ir auksts, bet spīd saule, visi ir laimīgi. Tie ir īsti svētki. Latvija ir sniegotākā vieta, kur esmu dzīvojusi. Te pirmo reizi uzvilku cimdus un šalli un notīrīju sniegu no mašīnas. Man bija jāmācās braukt ziemā!
Šeit braukšanas kultūra ir pavisam cita. Sākumā bija neparasti un pat biedējoši: Rīgā mašīnas brauc tik tuvu viena otrai! Dažreiz šķiet, ka varu pastiept roku un pieskarties citai automašīnai.
Jošihiro Kurojiva. Pirmajā gadā es biju pārsteigts par to, kā šeit prot priecāties. Japānā mēs tik bieži nesvinam! Te vairāk lieto alkoholu un aktīvāk dejo. Bet mana mīļākā lieta ir elektroskūteri. Latvijā vari iznomāt skrejriteni, braukt ar to un atstāt, kur vien vēlies. Tas ir tik ērti! Japānā mēs varam novietot motorollerus tikai īpašās stāvvietās. (Redaktora piezīme: arī Rīgā tuvākajā laikā tiks ieviestas īpašas zonas, kur novietot elektroskūterus.)
Cilvēki: galvenais ir iegūt uzticību
Enco Beltramino. Sākumā var šķist, ka latvieši ir diezgan noslēgti. Dienvidamerikā mēs varam viegli uzsākt sarunu ar cilvēku uz ielas. Šeit tas notiek reti. Tas mani sākumā šokēja. Taču, tiklīdz nokļūsti, tā teikt, uzticības lokā, viss mainās. Ir grūti tajā iekļūt, bet tas ir to vērts. Tikko ieguvu draugus, dzīve kļuva labāka.
Sedriks Kvadio. Man Daugavpilī bija smieklīgs atgadījums. Braucu tramvajā, un pie manis pienāca apmēram 80 gadus veca sieviete. Viņa ilgi skatījās uz mani un tad sāka man pieskarties. Acīmredzot nekad nebija redzējusi tumšādainu cilvēku: pārbaudīja, vai esmu īsts vai ne.
Vispār Daugavpilī cilvēki bieži reaģēja, atskatījās, apsprieda. Likās, ka es viņiem esmu retums. Bet tas vairāk aiz ziņkārības. Nekāda negatīvisma. Es nekad neesmu izjutis rasismu Latvijā. Šeit, Rīgā, man ir daudz latviešu draugu.
Dikeija Koena. Pastāv stereotips, ka cilvēki šeit ir diezgan noslēgti. Daudzējādā ziņā tā ir taisnība, bet runa ir par svešiniekiem. Piemēram, ieejot veikalā, ir nedaudz neparasti, ka neviens nesmaida un nesasveicinās. Bet es neiebilstu, tas ir labāk nekā tad, ja visi uz tevi skatās. Spānijā vai Turcijā uz mani pastāvīgi blenza. Cilvēki nav pieraduši pie mana izskata. Latvijā jūtos ērti. Atkal, tiklīdz jūs iepazīstat cilvēku, viss mainās. Šeit vienkārši ir cita komunikācijas kultūra: te vairāk sazinās atsevišķās kompānijās. Bet dažreiz cilvēki pienāk pie mums un uzsāk sarunu.
Jošihiro Kurojiva. Ja izvēlēties starp atvērtajiem un atraisītajiem spāņiem un nopietnajiem, strādīgajiem japāņiem, tad latvieši ir tuvāki spāņiem. Ļoti atvērti un draudzīgi.
Un jūs arī esat relaksētāki. Japānā ir normāli ierasties stundu pirms treniņa, lai trenētos patstāvīgi. Šeit to dara tikai jaunie spēlētāji.
Latviešu valoda: ļoti sarežģīta un ļoti skaista
Enco Beltramino. Latvija ir unikāla valsts. Ja cilvēki redz, ka tu centies iemācīties latviešu valodu un mēģini runāt, viņi uzreiz sāk tevi cienīt. Ja, piemēram, Francijā tu runā franču valodā, bet slikti, par tevi nav nekādas intereses. Es šeit jūtu lielu atbalstu. Tas ir lieliski. Latviešu valoda ir ļoti grūta, bet tā ir jāiemācās, lai adaptētos. Ne visi saprot angļu valodu, īpaši vecākā paaudze. Tagad valodu mācos pie skolotāja reizi nedēļā, pie katras izdevības cenšos runāt.
Sedriks Kvadio. Latviešu valoda ir ļoti grūta valoda. Es to zinu pamatlīmenī – vienkāršas frāzes un vārdus, bet kopumā tā ļoti atšķiras no visām man zināmajām valodām. Bet tā nav problēma. Rīgā ir ļoti ērti dzīvot, ja esi ārzemnieks. Šeit ir daudz ārvalstu studentu un tūristu. Daudzi runā angliski. Apmācības notiek arī angļu, latviešu valodā, dažkārt treneris runā arī krieviski.
Dikeija Koena. Komandas ietvaros sazināmies angļu valodā. Kad treneris kaut ko pasaka latviski, es saprotu, ka šī informācija nav domāta man. Lai gan es jau saprotu dažus vārdus. Bet vispār valoda ļoti atšķiras no angļu valodas.
Jošihiro Kurojiva. Latviešu valoda skan ļoti skaisti un mierīgi. Man patīk. Krievu valoda ir rupjāka. Visi mūsu komandas treniņi notiek latviešu valodā. Es nezinu daudz vārdu, bet kopumā man izdodas visu saprast. Lielākā daļa runā angliski, tāpēc man nekad nebija nekādu problēmu.
Ēdiens: leģendārā aukstā zupa un nepareizie rīsi
Enco Beltramino. Man ļoti pietrūkst gaļas! Argentīnā mēs ēdam "asado" gandrīz katru dienu, tā ir tradīcija. Sanāk kopā ģimene, draugi. Gaļa Latvijā ir ļoti dārga. Man ļoti pietrūkst vārītā kondensētā piena. Te tas ir pilnīgi citāds. Tajā pašā laikā man ļoti patīk latviešu virtuve. Daudz salātu un garšīgi kartupeļu ēdieni. Man iepaticies kvass, vietējais alus un "Rīgas balzams". Bet visvairāk man patīk aukstā zupa ar rupjmaizi. Aukstā gaļa man nepatika – kaut kāda dīvaina želeja.
Dikeija Koena. Man vēl nav bijis iespējas izmēģināt vietējo virtuvi. Lai gan es bieži eju uz "Lido" – tas der? Esmu daudz dzirdējusi par auksto zupu, plānoju to izmēģināt.
Sedriks Kuadio. Es ļoti mīlu Kotdivuāras virtuvi un ļoti ilgojos pēc tās. Mēs ēdam diezgan asu ēdienu. Latviešu virtuve man īsti nepatīk. Visi slavē auksto zupu, bet es neesmu zupu cienītājs.
Jošihiro Kurojiva. Man garšo vietējais ēdiens, man patīk šašliks, bieži pusdienoju "Lido". Āzijas virtuvi izmēģināju arī Latvijā, nevaru sūdzēties. Lai gan, protams, labākos rīsus Rīgā gatavoju es. Dažreiz es gatavoju suši visai komandai. Pareiza rīsu pagatavošana aizņem divas trīs stundas. Jūs gatavojat rīsus citādi. Mājās man pusdienās visbiežāk ir rīsi ar vistu un olu, tas ir tradicionāls japāņu ēdiens. Un, protams, tēja ar pienu!
Par sportu Latvijā: visi domā, ka šeit ir viegli spēlēt. Tā tas nav
Enco Beltramino. Latvija ir neparasta vieta, kur spēlēt regbiju, ļoti īsās sezonas dēļ. Lielākā daļa spēlētāju ir amatieri, bet dažās komandās spēlē jauni ārzemju spēlētāji. Tie jau ir profesionāļi. Leģionāri palīdz celt kopējo regbija līmeni, taču viņu pagaidām nav daudz. Tagad spēlējam Baltijas līgā. Līdz labākajām pasaules komandām mums, protams, pagaidām vēl ir tālu.
Sedriks Kvadio. Pēdējo divu trīs gadu laikā Latvijas futbola čempionāta līmenis ir būtiski audzis. Katru gadu atbrauc labi spēlētāji. Daudzi domā, ka Latvija ir maza valsts un šeit būs viegli spēlēt. Tā tas nav. Pērn RFS sasniedza UEFA Konferences līgas grupu turnīru. Neviens nedomāja, ka komanda no Latvijas uz to ir spējīga. Ceru, ka arī fanu skaits augs.
Dikeija Koena. ASV basketbols ir ātrāks, spēlētājiem ir lielāka brīvība. Eiropā uzsvars tiek likts uz spēles analīzi un kopējo taktiku. Sieviešu basketbols Latvijā nav tik populārs kā vīriešu. Bet arī mums ir atbalsts. "TTT Rīga" ir ļoti bagāta vēsture: mēs bijām labākās Eiropā. Šobrīd cenšamies atgriezties elitē. Ceru, ka tad, kad atgriezīsimies Eirolīgā, uz mūsu spēlēm nāks vairāk skatītāju.
Jošihiro Kurojiva. Japānā hokejs ir ātrs, bet ir mazāk manevru. Latvijā spēlētājiem ir augsts hokeja IQ. Līmenis ir ļoti augsts, tāpēc komandās nav daudz leģionāru. Jums pietiek ar saviem spēlētājiem. Par Latvijas hokeja līmeni runā jūsu izlases rezultāti. Un tas, kā komanda vēlāk tika sagaidīta Latvijā, – Japānai tas ir pilnīgi neiedomājami. Hokejs pie mums nav īpaši populārs. Bet es gribu atgriezties mājās un spēlēt izlasē.
Dzīvesveids: pastaigas un lēkšana pāri ugunskuram
Enco Beltramino. Man Latvijā patīk. Protams, daži argentīniešu paradumi man būs vienmēr, piemēram, vēlās vakariņas vai mate tējas rituāls. Bet es cenšos pielāgoties vietējam dzīves ritmam. Šovasar pirmo reizi svinēju Līgo svētkus: divas dienas pavadījām laukos, lēcām pāri ugunskuram, ēdām tradicionālos ēdienus. Īsta Latvijas pieredze.
Es dzīvoju blakus stadionam, kur trenējas mans klubs "Livonia". Trenējamies trīs reizes nedēļā pa pusotrai stundai. Pārējā laikā eju uz sporta zāli un lasu. Katru nedēļu man ir latviešu valodas stunda. Septembrī sākās maģistrantūras studijas. Man jau ir filozofijas maģistra grāds – gribēju stāties doktorantūrā Latvijā, bet nevarēju apstiprināt diplomu. Tā nu iestājos Latvijas Universitātes maģistrantūrā. Mans plāns – doktorantūra un iemācīties latviešu valodu.
Dikeija Koena. Mēs pamatā dzīvojam savā basketbola burbulī. Klubs organizē visu manu dzīvi: īrē dzīvokli, automašīnu. Viss, kas man jādara: jākoncentrējas spēlei. Tagad mums ir viens vai divi treniņi dienā piecas dienas nedēļā. No rītiem sporta zālē ir vispārējie fiziskie treniņi, bet vakarā – basketbols.
Man Latvijā patīk. Šeit ir drošāk nekā Amerikā un nav jāuztraucas par daudzām lietām. Sāku biežāk gatavot ēst un iet uz veikalu, jo te viss ir tuvu. ASV parasti dodies kaut kur ar mašīnu. Rīgā var vienkārši atbraukt, novietot automašīnu, pastaigāties pa pilsētu un spontāni ieiet jebkurā restorānā. Vai vispār paņem taksometru un ej pastaigāties. Es neatceros, ka citās valstīs tik bieži būtu izmantojusi taksometru lietotnes.
Komandā esam četras leģionāres. Un mēs cenšamies pēc iespējas vairāk iepazīt Latviju, pastaigāties pa Vecrīgu. Nesen bijām ekskursijā ar kuģīti. Pagaidām manā paziņu lokā pamatā ir amerikāņi no vīriešu komandas un amerikāņu militārpersonas, Rīgā viņu ir diezgan daudz.
Bet es cenšos pielāgoties jaunajai valstij. Esmu atvērta visam jaunajam. Esmu gatava atbalstīt jebkuru latviešu tradīciju. Komandas ietvaros mēs obligāti svinam visas dzimšanas dienas. Visi latviešu valodā dzied "Sveicam dzimšanas dienā". Tas ir ļoti jauki.
Sedriks Kvadio. Dzīvoju Rīgas centrā, klubs nodrošina dzīvokli. Mana parastā diena ir vienkārša: no rīta treniņš, atjaunošanās procedūras, pusdienas un pēcpusdienas snauda. Vakarā eju pastaigāties, varu satikties ar draugiem. Pirms gulētiešanas es lūdzos. Esmu katolis, Rīgā atradu baznīcu, bet tur eju reti. Dažreiz mums ir divi treniņi dienā. Brīvu dienu treneris dod tikai pēc mačiem. Un tad mēs ar brazīliešiem braucam uz Jūrmalu pludmalē spēlēt "fūtvoleju".
Es nedomāju, ka mana dzīve Latvijā atšķirtos no dzīves citā valstī. Galu galā to, pirmkārt, nosaka komandas dzīve. Tā ir liela ģimene, cilvēki ar līdzīgu domāšanu, sapņiem, ambīcijām. Unikāls ģimenes un konkurences sajaukums. Nav svarīgi, no kuras valsts esi un ar ko spēlē. Dzīve futbola komandā ir ne ar ko nesalīdzināma pieredze.
Mums izdodas radīt neticamu atmosfēru. Mēs visu laiku pavadām laiku kopā. Mēs kopā ejam vakariņās. Mēs sveicam viens otru Lieldienās, nav svarīgi, katoļu vai pareizticīgo. Kopā pavadām arī Līgo svētkus, jo sezona tobrīd iet pilnā sparā. Latvieši spēlē nacionālo mūziku. Visiem ir jautri. Pat tie spēlētāji, kas tikko ieradušies spēlēt komandā, ātri vien sajūtas piederīgi.
Jošihiro Kurojiva. Man ir jāapvieno profesionālais hokejs un darbs. Kad spēlēju Japānā, visiem hokejistiem obligāti bija kaut kur jāstrādā. Sākumā strādāju loģistikā, pēc tam pārgāju uz IT un mārketingu. Šīs sezonas beigās plānoju kārtot biznesa angļu valodas eksāmenu, lai dabūtu darbu labā uzņēmumā.
Katru rītu man ir treniņš. Pa dienu strādāju, vakarā eju uz sporta zāli. Brīvajā laikā atpūšos, skatos filmas vai pastaigājos pa pilsētu. Dievinu Rīgas arhitektūru. Ja pie manis ciemos atbrauks draugi no Japānas, noteikti aizvedīšu viņus uz Vecrīgu apbrīnot katedrāles un vēsturiskās ēkas. Iespējams, šis būs mans pēdējais gads Latvijā. Es gribu spēlēt Japānas izlasē. Nākamgad sāksies kvalifikācija olimpiskajām spēlēm. Un mēs plānojam pacīnīties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
