Mēs ar māsu esam izcils tandēms. Varam pāris stundu laikā sakopt visus kokus un krūmus dārzā, jo, kas vienai nepadodas, otrai iet kā smērēts – viņa darbojas ar motorzāģi, kamēr es ar mazajām "Fiskars" knaiblītēm. Pusstundas laikā mēs varam uzklāt svētku galdu padsmit cilvēkiem, faktiski nesarunājoties, jo saprotamies ne tikai no pusvārda, bet nu jau vispār bez vārdiem. Mēs smejamies viena par otras melnākajiem un trakākajiem jokiem un šad tad viena otru nosaucam kādā rupjā lamuvārdā, jo māsas tā drīkst darīt. Ir tikai viena nianse – "pēc papīriem" māsas man nemaz nav.

Mēs ar māsu esam izcils tandēms. Varam pāris stundu laikā sakopt visus kokus un krūmus dārzā, jo, kas vienai nepadodas, otrai iet kā smērēts – viņa darbojas ar motorzāģi, kamēr es ar mazajām "Fiskars" knaiblītēm. Pusstundas laikā mēs varam uzklāt svētku galdu padsmit cilvēkiem, faktiski nesarunājoties, jo saprotamies ne tikai no pusvārda, bet nu jau vispār bez vārdiem. Mēs smejamies viena par otras melnākajiem un trakākajiem jokiem un šad tad viena otru nosaucam kādā rupjā lamuvārdā, jo māsas tā drīkst darīt. Ir tikai viena nianse – "pēc papīriem" māsas man nemaz nav.

Kā es tiku pie māsas, brāļa un vecmāmiņas

Pirms kādiem gadiem sešiem vai septiņiem pavasarī es piedzīvoju smagu un negaidītu šķiršanos no toreizējā dzīvesbiedra, ar ko kopā bijām nodzīvojuši astoņus gadus. Pa šo laiku viņš un viņa radi bija kļuvuši par manu ģimeni, jo es ietilpstu tajā īpatņu kategorijā, kam ar bioloģiskajiem radiem nav ne labu, ne sliktu attiecību. To vienkārši nav. Šķiršanās brīdī es pazaudēju ne tikai vīrieti, ko mīlēju, bet arī ģimeni, kuru, kā man šķita, biju ieguvusi. Tovasar es nedēļu nogalēs sāku braukt līdzi tuvu draugu ģimenei uz viņu vasarnīcu. Sāku pļaut mauriņu un ravēt dobes. Ar draudzeni un viņas brāļa ģimeni pašu rokām plēsām nost vecās tapetes no vasarnīcas sienām un pa vienai istabai pārvērtām to no noplukušā pīlēna par (gandrīz) gulbi. Man iedalīja pašai savu istabiņu vasarnīcā, kas tika dēvēta par verandu. Pa to vasaru mēs saaugām tik ļoti, ka ne tikai kopā pārstādījām rododendrus vai labojām virtuvīti, bet arī Ziemassvētkus sāku svinēt ar šiem cilvēkiem.

Tā mēs turpinājām draudzēties, pārrunājām svarīgus un ne tik svarīgus jautājumus, šad tad izkliedzāmies cits uz citu, bet lielākoties mīļi dzīvojām, kopā rīkojām svinības, pļāpājām līdz rīta gaismai un cits citu atbalstījām gan emocionāli, gan arī, ja visi striķi trūka, materiāli.
Kādā citā vasarā mēs ar draudzeni un viņas vīru no vasarnīcas aizbraucām uz Nika Keiva koncertu Positivus festivālā, jo Nika mūzika bija kļuvusi par mūsu draudzības skaņu celiņu. Niks mums bija palīdzējis gan neaizmigt garās naktīs, marinējot sēņu kalnus, gan dekorējot māju Helovīna svinībām, kamēr bērni guļ. Pēc koncerta sēdējām un pļāpājām līdz saullēktam, pinkšķējām un smējāmies, līdz vienā brīdī draudzene pateica skaļi to, ko mēs abas jau labu laiku jutām un domājām: "Es vienmēr gribēju, lai man būtu māsa. Tagad man ir! Es tevi oficiālu pasludinu par savu adoptēto māsu!"

Vai man ir tiesības izvēlēties ģimeni?

Teorētiski tieši to aizsargā Civillikums – indivīda tiesības veidot vai neveidot ģimeni. Tomēr veidi, kā to legāli izdarīt, ir ļoti limitēti. Būtībā kļūt par māsām mēs varam tikpat vienkārši, kā Latvijas Republikā homoseksuāls pāris var tikt atzīts par ģimeni likuma priekšā. Principā vienīgais veids būtu nošpikot no Toma Sojera un Haklberija Fina viņu asinsbrālības līgumu, saskaņā ar kuru viņi pasludināja sevi par brāli un… brāli.

Pirmā doma, kas nāk prātā, ir adopcija. Taču tam ir nokavēti jau vismaz 19 gadi – pilngadīgas personas adoptēt nav iespējams. Tad kā pārliecināties, ka par manas mākslīgās plaušas atslēgšanu lems tieši mans tuvākais cilvēks, kam es pilnībā uzticos, nevis kāds, ko neesmu redzējusi pusi dzīves? Kā pārliecināties, ka, notiekot negadījumam, mans sūri grūti sapelnītais piķis netiks izdalīts cilvēkiem, kas manā dzīvē nav piedalījušies?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!