Foto: Privātā arhīva kolāža
Bija 1995. gada vasara, kad toreiz 20 gadus vecais Jānis Bībers kopā ar draugu Andri sakravāja čemodānu, atrodot vietu arī volejbola bumbai, un iesēdās lidmašīnā uz Ameriku. Ņujorkā dzīvoja viņa radi, kuri par divu latviešu ierašanos uzzināja, kad viņiem pieklauvēja pie durvīm. Kopš tā laika ir pagājuši 28 gadi, – Jānis šovasar dzimtenē ciemojās pirmo reizi. Tādi bija apstākļi. Un sevi izaicināja – līdz mātes kapam Viesītē no lidostas Rīgā dosies ar kājām.

Mammas bērēs viņa nebija. Jūnijā Jānis ar mammu domās varēja aprunāties kapos. Aptuveni 150 kilometru – ieelpojot maijpuķīšu reibinošo smaržu, paejot garām tumšajiem siliem un kājas noberžot līdz sulojošām tulznām.

Ar Jāni tiekos dažas dienas, pirms viņš sēdies lidmašīnā uz ASV. Neredzējis dzimto zemi 28 gadus, viņš pārcēla savu izlidošanas laiku. Tik ļoti bija sailgojies pēc Latvijas, draugiem, radiem. Vēl pasmējās, vai draugiem nebūs viņš jāsasien un jāieliek lidmašīnā. Te viņš pavadīja vairāk nekā divus mēnešus, nosaucot pat precīzu dienu skaitu. Viņš, tāpat kā sieva Laura un meitas – 12 gadus vecā Luīze un 10 gadus vecā Alise–, ir lieli Latvijas patrioti, tomēr atgriezties, vismaz pagaidām, neplāno. Tur, aiz okeāna, ir daudz lietu, kas Latvijā vēl neesot sakārtotas. Gan Jānis, gan Laura pagaidām savu dzimteni mīl no tāluma, uztur dzīvas tradīcijas, valodu un Latvijā labprāt viesojas kā tūristi.

Par to arī parunājāmies ar Jāni – kas viņu aizveda prom, kā viņš tur iedzīvojās, kā ir – mīlēt tēvzemi, esot aiz okeāna. Un par sāpīgo arī. Tādas viņam bijušas attiecības ar vecākiem, arī dažiem citiem līdzcilvēkiem. Tāpēc Jānis sarunas laikā Rīgas klusā centra restorānā vairākkārt domīgi un nedaudz skumjām acīm (ko prasmīgi cenšas slēpt – aut.) saka: "Ir jādomā, ko tu saki. Vārdiem ir liels spēks".

Kad sportists nevienam nav vajadzīgs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!