Spēks, mīlestība, izlaušanās. 2022. gadā visvairāk lasītie 'Cālis.lv' cilvēkstāsti

"Arī mūsu, žurnālistu dzīvēs, šādi spilgti stāsti atstāj pēdas un raisa pārdomas," neslēpj "Cālis.lv" redaktore Linda Rozenbaha. "Priecājos satikties ar šiem spēcīgajiem, interesantajiem cilvēkiem un nodot tālāk viņu pieredzes lasītājiem. Atceros, kā, tiekoties ar Marijas mammu Birutu Zujāni un klausoties viņas stāstu, brīžiem pāri ķermenim pārskrēja skudriņas, kā mamma par savu bērnu cīnījusies. Bet beigās apskāvāmies, kā sen būtu pazīstamas. Bet desmit bērnu ģimene no Ukrainas, kas, bēgot no karadarbības, mājas rada Dobeles pusē, mūs ar fotogrāfu uzņēma tik sirsnīgi un... ak, vai, pie pilna galda. Ka patiešām bija jānotic Alkeksandra Dombrovskija teiktajam, ka viņi ne tikai izdzīvos, bet vēl citiem palīdzēs. Glābdams savu ģimeni, viņš "paķēra līdzi" vēl kaimiņus, brauca vairākkārt uz Ukrainu vēl citiem palīdzēt. Savukārt ar Sandru Liparti tikāmies viņas neatkārtojamā dārzā, kā tādā oāzē, kas ir viņas "psihoterapija" nebūt ne vienkāršajā ceļā pēc Laimas slimības un citām kaitēm. Es ticu, ka ar šiem stāstiem bagātinās arī lasītāju dzīve."

Līdzās sirdssiltiem stāstiem, šobrīd, kad ne viens vien piedzīvo zināmus ekonomiskos izaicinājumus, lasītāji novērtējuši arī pieredzes, kā cilvēki prot gudri izmantot sev pieejamos resursus. Esam līdzi jutuši ukraiņiem un tāpat mūs uzrunājuši latviešu atgriešanās stāsti Latvijā.

Lūk, 12 populārākie portāla "Cālis.lv" cilvēkstāsti 2022. gadā.

"Mēs nestaigājam, rokās sadevušies un neskūpstāmies pie galda, kad esam viesos, bet vienmēr jūtam un redzam viens otru," stāsta Irēna un Valentīns Greičiūnas, kuri nupat kopā ar radiem nosvinējuši dimanta kāzas un nostiprinājuši laulības baznīcā. Kopš 1962. gada 9. jūnija, kad abi apprecējās, ir aiztecējis daudz ūdeņu, taču abi labi atceras svētku dienas detaļas un stāsta, ka nekad dzīvē kopābūšanu nav nožēlojuši.

Lasīt vairāk

Kādā diskusijā sociālajos tīklos vides žurnāliste Anitra Tooma daudzus pārsteidza ar paziņojumu, ka desmit gadu laikā bez banku kredītiem spējusi nopirkt divus dzīvokļus un automašīnu. Kā?

Lasīt vairāk

Šobrīd lietuviešu rakstniece Rasa Sagē kopā ar savu nīderlandiešu vīru Basu un diviem bērniem bauda klusu dzīvi Nīderlandē. Viņa savu vīru satika Lietuvā, kur nodzīvoja kopā vairākus gadus, un tikai pēc kāda laika viņi nolēma "pacelt spārnus". Kā lietuvietei izdevies pielāgoties nīderlandiešu dzīvesveidam un kāds tas ir, intervijā atklāti stāsta Rasa.

Lasīt vairāk

Kupejā pa 25 cilvēkiem. Ilgi stāvējām kājās. Vagonā izslēdza gaismu, nogaidījām. Baidījāmies elpot, lai nekļūtu par dzīviem mērķiem… Harkiviete Kristīna portālam "Delfi" pastāstīja, ar ko saskārās, evakuējoties no dzimtās pilsētas kopā ar bērniem, dvīņiem, no kuriem viens ir īpašs. Mūsu sarunas laikā ģimene jau atradās drošībā, viesnīcā Varšavā, bet 60 gadus vecā vecmāmiņa pagaidām ir Ļvivā. Viņi plāno doties tālāk līdz Sardīnijai, kara beigām netic.

Lasīt vairāk

"Tas beigās bija diezgan spontāns lēmums," tā par atgriešanos pēc 20 Vācijā pavadītiem gadiem saka Liene Sējāne. Viņai bija gana darba mūzikas jomā, liela māja kalna galā, netālu no Bonnas, un trīs dēli. "Es senāk biju iedomājusies, ka negribu Vācijā palikt visu mūžu un nevēlos arī atgriezties dzimtenē tikai pensijas vecumā. Tad kaut kā viss sakrita – nāca ļoti labs darba piedāvājums, diemžēl arī šķīros no vīra. Izsvēru plusus un mīnusus un sapratu, ka man bija ļoti pietrūcis ģimenes un jūras," Liene atklāj, kādēļ šī gada janvārī izdomājusi atgriezties. Arī radošos projektus viņa nav nolikusi malā – top kompozīcijas kopā ar brāli Reini Sējānu.

Lasīt vairāk

Vēla stunda. Viesnīca, kur vienu stāvu aizņem Ukrainas bēgļi. Kāds lejā trokšņo – bezpajumtnieks. Palīgā tiek pasaukts viens ukrainis. Viņš jautā: "Ko tu trokšņo? Man te ir bērni, un ģimenes, ko atvedu no Ukrainas, mēģina gulēt." Vārds pa vārdam, bezpajumtnieks ieinteresējas: "Cik atvedi? Piecdesmit?" Ā... Vai jums ko vajag?" Ukrainis bez knapināšanās vajadzībās attrauc – vajag velosipēdus! Pēc laika bezpajumtnieks klāt – ar trim velosipēdiem. Ukrainis šaubīgi vaicā: "Vai nozagi?" "Nē! Kur tad Rīgā var nozagt? Visur kameras!"

Lasīt vairāk

Uz Palaipi, Latvijas Kurzemes galu, kur tā savijas ar Lietuvu, devos, lai satiktos ar Sandru Liparti – daiļdārza veidotāju. Taču mūsu saruna nav par tik priecīgu tēmu kā dārzs, bet par pieredzi ar Laimas slimību, kurai sekas jūtot vēl tagad. Pēc tam jau vēl pievienojies kovids un citi veselības izaicinājumi. Bet dārzu nevaram nepieminēt – jo tas ir kā terapija šajās grūtībās.

Lasīt vairāk

Pirms pieciem gadiem Marta Selecka man "Messenger" atsūtīja īsu video. Gaišā bērnistabā pa galdu brauca mašīna, nepazīstama meitene procesu izteiksmīgi komentēja. Sižets bija ārkārtīgi vienkāršs. Vai manam četrgadniekam filmiņa patīkot? Parādīju. Noskatījās. Marta pastāstīja, ka vēlas taisīt bērnu raidījumu, jo neesot nekā sakarīga pašiem mazākajiem latviski: "YouTube" pilns lētas datoranimācijas vai amatieru video. Viņa varētu mēģināt labākā kvalitātē, gaumīgāk. Martas dēlam Gustam tolaik bija pusotrs gads. Kad prasīšot planšeti, nebūšot nekā, ko rādīt.

Lasīt vairāk

Alinas Zelas vīrs pandēmijas sākumā zaudēja darbu, un četru cilvēku ģimene palika ar ienākumiem, kas bija uz pusi mazāki, nekā viņi bija pieraduši dzīvot līdz tam. Neskatoties uz to, viņi spēja savilkt galus un pat iekrāt ievērojamu naudas summu – 4800 eiro nepilnu divu gadu laikā. Turklāt šī ir summa, kas iegūta tikai vienā no pozīcijām – samazinot pārtikas groza apmēru uz 50 eiro nedēļā. Alina dalās pieredzē, kā bezizejas situāciju pārvērst par iespēju laiku.

Lasīt vairāk

Kādā kinokomēdijā par zinātniekiem bija citāts, ka zinātnieces tādas "žāvētas haizivis" vien ir, apkārtējā dzīve viņas neinteresē, tikai zinātne. "Garām, garām! Tas ir garām!" moži smejas LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne un stāsta pilnīgi neticamus stāstus – kā saslimusi, Kaukāzā mielojoties ar pusjēlu lāča gaļu, kā redzējusi ārkārtīgi skaisto Čerenkova efektu, kas licis iemīlēties kodolenerģētikā, kā lidināja pa gaisu "tesmeni"– ar hēliju pildītu cimdu.

Lasīt vairāk

Katastrofas, nelaimes un arī karš norauj maskas un lomas, atklājot cilvēka būtību un kodolu. Un tad var gadīties pārsteigumi. Dažādi – gan patīkami, gan nepatīkami. Šīs intervijas varoni Reini Pozņaku es pazīstu gandrīz 20 gadus, un teikšu godīgi – tas, ar kādu apņēmību viņš iesaistījās brīvprātīgo kustībā, palīdzot Ukrainai, mani pārsteidza. Ļoti patīkami pārsteidza.

Lasīt vairāk

Ar Birutu Zujāni un viņas 24 gadus veco meitu Mariju tiekamies, kad abas ir Latvijā, – ģimene jau divdesmit gadus dzīvo Francijā. Marijas dēļ. Jo tur ir lielākas iespējas viņas attīstībai un patstāvīgākai dzīvei. Marija tiekoties ir koša – īss matu griezums spilgti rozā toņos, viņa nedaudz pastāsta, ko dara Francijā. Tālāk Marijas stāstu raisa mamma. Viņas bērnu viena no ārstēm "norakstīja" un mudināja no meitiņas atteikties, jo viņai teju nebija attīstīti runas centri, taču, attīstot bērna stiprās puses, ģimene piedzīvojusi, ka Marija runā trīs valodās un strādā algotu darbu, ir daļēji patstāvīga.

Lasīt vairāk