No jaunības 'bedres' izvilka peruānis Karloss. Kā Evita kļuva par paraugu līdzcilvēkiem

Viņi pēc dažām klātienes tikšanās reizēm apprecējās. Ģimenē tagad ir četri bērni, Evita pirms pāris gadiem kļuvusi par katoļu draudzes locekli un brīvprātīgā darba veicēju, par ko decembrī saņēmusi Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apbalvojumu.

Ļoti, ļoti neparasts stāsts – Evita savā ģimenes mājā Carnikavā ir uzbūrusi galdu ar gardumiem un tēju, fonā skan neuzbāzīga Ziemassvētku mūzika, eglītē deg gaismiņas un nemanot aizmirsti laiku. Evita tik mierīgi, nosvērti un ar atklātu sirdi stāsta savu dzīvi, ka dažbrīd elpa aizraujas. Prāts negrib (nevēlas?) ticēt dažiem notikumiem viņas dzīvē. Viņa ir tik trausla, smalkas miesas būves sieviete, bet uzreiz redzams – krampis kā kārtīgam vecim. Sarunas pašā noslēgumā viņa arī piemin dažas lietas, kas par to nepārprotami liecina. Par pieredzi dzīvē – visādu. Tas viss reiz bijis, bet nu jau gandrīz izsāpēts un nolikts tālākos atmiņu lādes plauktiņos. Jau 13 gadus Evita ir civilinženiera sieva un mamma, kurai bērni var uzticēt visu, jo viņu nespēšot šokēt nekas, kā arī drauga plecs daudziem jauniešiem, kurus dzīve nav lutinājusi un kuri dzīvo ārpusģimenes aprūpes centrā.

Salsa, uzdzīve un Karloss kā nejaušais glābējs

Lai sāktu stāstu par Evitu, kura šogad kļuva par vienu no titula "Gada brīvprātīgais 2023" īpašniecēm, jāsāk no bērnības. Viņi ir četri bērni ģimenē – Evita, vēl divas māsas un brālis. Dzīvoja viņi reiz Gulbenē, bet tad, kad Evita sāka skolas gaitas, tēvs nonāca ieslodzījumā. Māte bērnus audzināja viena. Kā mācēja un varēja. Kā apstākļi ļāva. Tagad, atminoties pieredzi, kas ne vienmēr bijusi ideāla, Evita mammai neko nepārmet, gluži pretēji – mammīti ir iekārtojusi dzīvot netālu no pašu mājas, bet pati gan grib būt citāda mamma – atrast laiku aprunāties ar katru no bērniem individuāli un aicināt nebaidīties uzticēties. Visu var labot! Ja tikai pasaki, kur kļūdījies un ka vēlies būt labāks cilvēks!

Evitas stāstījums par savu smagāko dzīves posmu faktiski ir atbilde, kādēļ viņa jau divus gadus ir iesaistījusies brīvprātīgo darbā un ko tas sniedz viņai personīgi un sabiedrībai kopumā. "Šis smagais posms sākās 18 gadu vecumā, un uzreiz varu pateikt, ka noiet no ceļa ir ļoti viegli. Ar savu pagātni vēl joprojām strādāju. Toreiz biju it kā pieaugusi, bet bērns taču, kurš nespēj pieņemt lēmumus."