Фото: Kristīne Zavale
Mūsdienās vairums vecāku ir labi informēti un izglītoti bērnu audzināšanas jautājumos, tomēr bieži vien viņi piemirst parūpēties paši par sevi, tādā veidā radot problēmas ģimenē – gan emocionālā, gan fiziskā līmenī. Jaunie vecāki bieži neprot pareizi dozēt savu uzmanību, ko velta bērnam un ko paši sev. Tikai tie vecāki, kuri būs apmierināti paši ar sevi, varēs būt labi vecāki bērnam.

Par tendencēm ģimenes sistēmas modelī, par to, ko nozīmē rūpēties par sevi un par to, kā iepazīt pašam savu iekšējo bērnu, sarunā ar portālu "Cālis" stāsta ģimenes psiholoģijas centra "Līna" radītāja un vadītāja, psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa, kura pati ir mamma četriem bērniem – 20, 17 un deviņus gadus vecām meitām un sešus gadus vecam dēlam.

"Līna" jau 15 gadus ir vieta, kur psiholoģisku atbalstu saņem jaunas ģimenes ar maziem bērniem, un tieši par godu centra dzimšanas dienai tiek organizēta starptautiska konference "Labi vecāki šodien", kas notiks 6. oktobrī RISEBA arhitektūras un mediju centrā "H2O". Tajā galvenais akcents tiks likts uz atbalstu vecākiem, nevis kārtējo reizi pamācīt, kā audzināt paklausīgus bērnus. Par to arī mūsu sarunā ar Vitu, bet plašāku informāciju par konferenci atradīsi šeit.

– "Līna" svin 15, dzimšanas dienu. Tāds pusaudža vecums… Kādi ir šodienas vecāki, kuri lūdz psiholoģisko palīdzību, salīdzinot ar tiem, kādi viņi bija pirms 15 gadiem?

– Jā, "Līnai" paliek 15 gadi un visus šos gadus esmu tikusies ar dažādiem vecākiem. Vispār grūti jau izvērtēt, jo arī pati esmu mainījusies. Arī mani bērni – vieni ir izauguši, citi – piedzimuši pa šo laiku. Cik objektīvi to varu vērtēt, bet, manuprāt, viena tāda nozīmīga atšķirība ir, ka pirms 15 gadiem bija tikai tādi pirmsākumi, ka vecāki interesējās par to, kā būtu labāk bērnus audzināt un ko tas viņiem dos, kā viņus netraumēt. Tas bija pats, pats sākums, ka vecāki ārkārtīgi centās iedot to labāko – audzināšanā, attieksmē, notika arī pirmās vecāku mācību grupas "Bērna emocionālā audzināšana". Tas kurss šobrīd šķiet pilnīgi pašsaprotams un sabiedrībā iegājies, bet tolaik tas bija tikai sākums, un daudziem tās bija tādas pārsteidzošas lietas, aspekti, kas tur tiek runāts. Skaidrs, ka arī šobrīd atnāk vecāki, kuri ir pārsteigti par daudzām lietām, bet procentuāli tomēr arvien vairāk ir tie informētie, izglītotie vecāki, kas grib bērniem iespējami vairāk iedot.

Un te ir arī klupšanas akmens, jo tendence pārāk aiziet bērnu virzienā. Protams, par bērniem ir jārūpējas, bet satieku vecākus, kuri iedzīvojas nopietnās problēmās – partnerattiecību, piemēram, jo viņi nemāk sadozēt rūpes par sevi, par savu partneri un rūpes par bērnu. Ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērns ir nonācis tādā pilnīgā centrā, kur ap viņu ir visa koncentrēšanās, visa uzmanība, visi resursi aiziet tikai viņam. Vecāki it kā sevi velk tam visam pakaļ. Un tas ir neveselīgs virziens. Skaidrs, ka ilgtermiņā šādi vecāki nevarēs funkcionēt – sāks slimot vai partnerattiecības juks un bruks. Jo cik gan ilgi partneris gaidīs, kad atkal viņam beidzot pievērsīsies, jo viss ir tikai bērnam. Visos laikos jau ir bijis visādi, bet šo kaut kā es arvien vairāk redzu.

Vecāki ir pilnīgi pārņemti līdz detaļai izdarīt visu pareizi priekš bērna, bet rūpes par sevi ir svešākas. Kas tas tāds ir un pasakiet, ko tieši man darīt? Viņi gaida tādas tiešas instrukcijas un padomus, kā izdarīt, lai jau laikus būtu pret daudz ko nodrošinājušies. Pirms 15 gadiem tas bija stipri retāk un vairāk nāca risināt jau samilzušākas problēmas. Tomēr, lai arī ir vairāk informēto vecāku, joprojām ir vecāki, kas par audzināšanas jautājumiem neinteresējas maz un vēlas vienkārši ērtu un klausīgu bērnu.

Bērns karaļa godā un 'braukšana' no viena grāvja malas uz otru

Фото: Kristīne Zavale

– Vai to nevar saukt par hiperaprūpi un bērna celšanu karaļa godā, bet nereti tieši tas bērnam nodara lielāku kaitējumu nekā varbūt kāda nepareizāka audzināšanas metode?

– Bērnam ir jābūt kā vienam ģimenes loceklim, kurš ir tikpat vērtīgs kā citi. Skaidrs, ka runājot par zīdaiņa vecumu, ir jāizdara izņēmums, īpaši, mazuļa pirmajā dzīves pusgadā, kad viņš ir absolūti atkarīgs no mūsu aprūpes. Tad viņam uzreiz vajag pievērsties, viņš vēl nespēj pagaidīt. Tas ir jāņem vērā, bet otrajā dzīves pusgadā bērns var kaut nedaudz pagaidīt. Ja viņš ir paēdis un padzēries, ja viņam nekas nesāp, tad viņš kādu brīdi var pagulēt, paspēlēties, paskatīties kaut ko pats, piemēram, kamēr vecāki sarunājas viens ar otru. Bet vecāki bieži, pat tad, kad bērnam ir divi, trīs vai četri gadi, saka, ka mēs jau vispār viens ar otru nevaram sarunāties, jo bērns vienmēr mūs pārtrauc, lien pa vidu, viņam viss kaut kas ir vajadzīgs, un tad mums viņam jāpievēršas, un mūsu sarunas beidzas un vairs nav iespējamas.

Un tas jau tiešām ir kaut kas pārprasts, un patiesībā jau nevienam bērnam nav izdevīgi izšķirt savus vecākus, tas nav viņa labā. Viņam ir daudz labāk, kad vecāki ir kopā, jūtas laimīgi un priecīgi, apmierināti, tad arī bērns ir ieguvējs. Bet, ja viņam tas nav parādīts un pamācīts, ka tev ir jāpagaida, ka arī mamma grib paēst līdz galam, piemēram, ka arī tētim ir svarīgi, atnākot no darba, kādas 10 minūtes pasēdēt mierīgi un nevajag uzreiz viņu bakstīt, ka tā ir viņa vajadzība. Ja to neparāda, viņi paši to nevar zināt. Un tad sanāk, ka bērni mums kaut ko neļauj, viņu dēļ mēs ciešam, bet reāli jau mēs ciešam sevis dēļ, jo mēs paši nemaz nepasakām, kas mums ir vajadzīgs, paši nemēģinām to paņemt un nepasakām tiem ģimenes locekļiem. Visi bērni būtu tikai laimīgi, ja viņi šos noteikumus zinātu, nevis nemitīgi nonāktu situācijās, kad vecāki uz viņiem ir īgni un neapmierināti. Un skaidrs, ka vecāki dusmojas: "Atkal tev kaut ko vajag! Ko tu lien, kas ir?" Bērnam arī šķiet – es nāku, bet kāpēc viņš ir tik neapmierināts? Bet, ja bērnam būtu skaidrs, ka ir brīži, kad mammai kaut ko vajag un tad ir brīži, kad es varu dabūt, un mamma ir priecīgāka. Tas būtu daudz foršāk visiem.

– Kā to ratu pagriezt uz otru pusi – ja iepriekš vecāki nezināja, kā audzināt bērnus, bet tagad esam otrā grāvī ar šo pārdozēšanu…

– Es domāju, ka arī agrāk vecāki sev daudz uzmanības nepievērsa. Toreiz vispār vēl nekas netika runāts par veselīgu ģimenes modeli. Šobrīd bērnus audzina vecāki, kas dzimuši Padomju Savienībā vai pēc tās pastāvēšanas beigām, un tajos laikos jau vispār tāds veselīgs ģimenes modelis netika pieļauts. Līdzīgi kā Vācijā, audzinot bērnus nacisma režīma laikā, arī Padomju Savienībā varai bija svarīgi, lai bērni aug bez drošas piesaistes ar saviem vecākiem, tad viņi būs viegli vadāmi un ietekmējami pieaugušie. Mums būtu jāaug ģimenē, kur mēs redzam – tā veselīgi veidot attiecības, kā izturēties pret partneri un bērniem, un mēs savā ģimenē vēlāk to darām tālāk. Tā tam vajadzētu būt, bet diemžēl šobrīd tas īsti nav iespējams.

– Bet visiem bērniem diemžēl nav šo labo, veselīgo ģimeņu…

– Tas otrs grāvis ir tajā, ka mēģina ar prātu saprast pareizās lietas, nevis mēģina sajust to caur sevi. Daudzas mammas un tēti, izlasot visādus ieteikumus, īsti nesaprot, ka, - lai apmierinātu bērna vajadzības, mums viņš ir jāsajūt. Skaidrs, ja galva tik ļoti dominē, mēs vairs nejūtam. Kā atgriezt atpakaļ to sajušanu? Tikai un vienīgi ar rūpēm par sevi. Tie vecāki, kuri jūt sevi, izjūt savu ķermeni un vajadzības, varēs sajust arī savu bērnu., Piemēram, cik mammas ir tādas, kuras visu dienu neiet čurāt, jo bērns nelaiž vai sagaida, kad vīrs atnāk un tad kājas krustām, skrien. Vai neēd vai nedzer visu dienu, tādas elementāras ķermeņa vajadzības neapmierina? Viņas ir iemācījušās sevi nejust, tikai pateicoties tam, ka es nejūtu sava ķermeņa signālus, es varu to izturēt.

Bet šāda mamma, kura nejūt savu ķermeni, viņa nav spējīga sajust arī savu bērnu. Tā ir mamma, kura tikai caur galvu izdomā, ā, manam bērnam pulksten 15 jāiedod 200 grami maisījuma. Tas varbūt bērnam ir vajadzīgs, bet varbūt galīgi nē. Varbūt viņam nevajag pulksten 15, bet 14.30, un to viņa varētu sajust tikai tad, ja justu sevi, tikai tad viņa varētu iejusties bērna ādā. Taču, ja sieviete nejūt pati savu ādu, kur nu viņa vēl jutīs bērna. Te sanāk, ka vecāki intelektualizē, kā pareizi audzināt bērnu, bet šajā inetelktualizācijā lielākais risks ir pārspīlētība.

Jo tas nav īstais, kas vajadzīgs ģimenei, katrs bērns, tētis un mamma ir individuāls. Ja es to visu laidīšu tikai caur prātu, tas ies garām. Caur prātu es gribu justies kā vislabākā mamma – ja es šos punktus izpildu, tad drīkstu sev teikt: "Labi izdarīts darbs". Bet, vai patiešām manam bērnam un mūsu ģimenei tas viss bija vajadzīgs? Šādi jautājumi tikpat kā netiek uzdoti. Tomēr ir skaidrs, ka vecāki, kas tik ļoti cenšas, grib to labāko savam bērnam, un viņu nespēja sevi just diemžēl ir viņu pašu bērnības pārdzīvotā rezultāts. Lai tiktu galā ar šiem pārdzīvojumiem, ir vērts reizēm arī paprasīt palīdzību speciālistam. Vienam ar šīm sāpēm saskarties vai izrādīties par grūtu.

Reizēm vecāki izlasa un izdomā ideālo aprūpes veidu, piemēram, sagatavo un sadozē pareizā daudzumā visveselīgāko ēdienu, bet tad, kad bērns to atsakās ēst vai pat pagaršot ir izmisumā, jo ieguldījuši tik daudz, bet viss izrādās velti. No vienas puses varētu šķist, cik milzīgas rūpes par bērnu, bet no otras puses tā ir vēlme visu notiekošo kontrolēt, nevis rūpes. Vecāki mēdz būt pilnīgā izmisumā, domājot, kā piespiest bērnu iekļauties viņu plānā, tā vietā, lai pavērotu bērnu, iejustos viņā un reaģētu uz viņa vajadzībām adekvāti. Tas notiek daudzās jomās, kad vecāki izmisumā nezina, nejūt, izdomā, kā vajag un lauž bērnu, jo tad, ja tas bērns to paņems pretī, viņi drīkstēs justies kā labi vecāki. Tiešām līdz tādiem ļoti dziļiem pārdzīvojumiem , vecāki var justies patiesi izgāzušies savā vecāku lomā, ja izdomātais plāns par ideālo aprūpi nav realizējams.

Nečurāt un neēst visu dienu ir norma?

Фото: Privātā arhīva foto

– Ko sevī ietver rūpes par sevi? Kādas, jūsuprāt, ir veselīgās rūpes par savu labsajūtu – gan fiziskajā, gan emocionālajā līmenī?

– Jebkuras rūpes par sevi sākas ar fiziskajām rūpēm par sevi. Tas ir pats, pats sākums, ka vispirms es uzņemos pilnīgu atbildību par to, lai es esmu paēdies un padzēries, kas šķiet smieklīgi, bet jaunajiem vecākiem, īpaši mammām, kamēr viņas mājās ir ar bēbīti, tas ir tā, ka vakarā atskārš – no rīta uzvārītā putra turpat tai bļodiņā stāv un pa vidu viņa varbūt ir uzgrauzusi tikai kādu sausiņu un kafiju iedzērusi. Un sieviete brīnās, kāpēc viņa jūtās slikti – gan fiziski, gan emocionāli. Arī nervu sistēmai ir nepieciešams bagātīgs uzturs. Ja mēs to nedarām, tad ir daudz vieglāk piedzīvot pēcdzemdību depresiju, mēs ātrāk kļūstam neiecietīgi, mums nav spēka sagaidīt kaut ko, mēs ātrāk uz bērnu sakliedzam.

Ēdiens, dzēriens un miegs ir būtiskas lietas, lai par sevi rūpētos. Visiem ir zināms, ka neļaut gulēt ir spīdzināšanas metode, bet skaidrs, ka mēs to varam norakstīt uz bērnu – re, viņš ceļas un neguļ un kā panākt, lai viņš guļ. Bet reāli bērnam tiešām ir paredzēts mosties pa nakti, un viņš modīsies pāris reizes naktī pat līdz trīs gadu vecumam. Mazākā vecumā – biežāk, pēc tam retāk, tas ir normāli, un tas ir saistīts ar bērnu attīstību. Bet tas, ko vecāki bieži vien grēko, ka gribas paspēt visu. Kad noliek bērnu gulēt, tad viņiem vēl jānoskatās filma, jāpastrādā, un tas ir uz miega rēķina. Kā rezultātā, tad, kad viņš beidzot ir aizgājis gulēt, bērnam jau ir pirmā mošanās reize, un skaidrs, ka vecāks ir dusmīgāks un neiecietīgāks un viņam šķiet, ka bērns vispār neguļ. Parasti jau mazs bēbītis, ja aiziet gulēt pulksten 21 un noguļ līdz 2 bez mošanās, tad var uzskatīt, ka viņam ir lielisks miegs, bet, ja mamma ir aizgājusi gulēt tikai pulksten 1 un tad uzreiz viņai ir jāmostas, tas ir ļoti grūti. Tāpat vajadzētu izmantot katru brīdi pa dienu, lai pagulētu kopā ar bērnu, nevis atkal steigtu īstenot savus neskaitāmos projektus.

Skaidrs, ka ir ģimenes, kurās īsti nav izvēles, reizēm ir, ka nav ko ēst, tādēļ ir jāpiestrādā, bet esmu saskārusies ar tik daudz ģimenēm, kur šis stāsts nav par to. Tas ir par prioritātēm, par izvēli, kad šķiet – pacietīšos, studiju laikā arī taču negulēju, es zinu, ka es daudz varu, bet paciešanās uzkrājas un sākas ar fiziskām un psihiskām problēmām, un šis process vairs nav priecīgs. Tā vairāk ir tāda vilkšanās pa dzīvi. Reizēm man atnāk kāda jaunā mamma un man šķiet, ka viņa ir tikai kā uzzīmēta. Domāju, ka tā vispirms ir viņas pašas atbildība, ka tam ļāvusi tik tālu aiziet. Protams, nākamais – runāt ar savu partneri vai vecākiem, par atbalsta sistēmu apkārt, ja man ir bērns, kurš ir grūtāks un prasa vairāk kādā brīdī, tad pateikt – lūdzu palīdziet man vismaz katru trešo dienu pagulēt pusdienlaiku. Šīs būtu tās fiziskās lietas.

Ja runā par emocionālām rūpēm par sevi, te noteikti jāpiemin, ka pēc bērna, īpaši pirmdzimtā, nākšanas pasaulē, mainās pāra attiecības. Kas, manuprāt, pārsteidz daudzus vecākus, ka tik ļoti maz atliek laika, lai pabūtu kopā, lai pievērstos viens otram, sniegtu uzmanību, mīlošu skatienu vai vārdu. Tu visu laiku jūties, ka tik daudz dari, bet nav tādas īstas pateicības vienam pret otru. Nav spēka pateikt kaut ko mīļu, jauku. Un tad tu visu laiku jūties tāds nenovērtēts, noraidīts. Tas arī ārkārtīgi iztukšo. Tā tomēr ir milzīga vajadzība, lai tev kāds cilvēks pasaka kādu labu vārdu, ka tas ko tu dari, ir kā vērts, ka tas ir smags darbs. Mūsdienās, kur sabiedrībā nav pieņemts, ka kāds uz ielas tev pienāktu klāt un pateiktu: "Re, kā, mammīt, cik forši, cik laba mamma tu esi". Cik daudz vispār kāds no apkārtējiem saņem kādu labu vārdu kā vecāks? Lielākoties, ja vispār saņem kādu uzmanību, tad negatīvu. Tas, ka tu dari tik grūtu darbu, bet nejūties citu apstiprināts, tā arī ir būtiska vajadzība, kas izpaliek.

Un vēl, protams, tas ir laiks priekš sevis. Lielākoties, ko izjūt pāri pēc bērna piedzimšanas, ka es vairs vispār neko nevaru kontrolēt savā dzīvē. Es nezinu, vai es šodien izmazgāšu matus, vai pagūšu ieiet dušā vai nepagūšu. Es nezinu, vai kafiju atkal dzeršu ar ledus kārtiņu vai liešu jau kuru krūzi ārā un taisīšu nākamo. Līdz tam vecāki ir varējuši, ja ne visu ieplānoto, tad vismaz kaut ko no tā visa paveikt, paļauties uz kaut ko, bet bērns bieži visus plānus atsauc. Un tas arī ir milzīgs pārdzīvojums ļoti daudziem. Biežāk jau sieviete to paņem uz sevi, tad viņai atkal šķiet, ka tas vīrietis, lūk, drīkst no rīta saģērbties un aiziet ar pieaugušiem cilvēkiem parunāties, kamēr viņa paliek mājās ar maziņo, un ka tas nav godīgi. Tās arī ir tās vajadzības, un vispār jau nav paredzēts bērnu audzināt vienai, esot četrās sienās. Agrāk tas tā nekad nav bijis – sievietes dzīvoja kopienā, vīri gāja ārpusē kaut ko darīt, un sievietes ar lielākiem vai mazākiem bērniem bija bariņos, dalot darbiņus – kāda vārīja ēst, kāda tīrīja, kāda bērnus pieskatīja. Visi biji kopīgie bērni, un pieaugušajiem bija iespēja savā starpā parunāties. Mūsdienās sieviete bieži ir viena pati ar to mazo bērnu psihiskai veselībai tas ir milzīgs risks. Reizēm viņa ir mājās ar diviem un trim bērniem, un reizēm kāds no viņiem slimo, un sieviete pat nevar iziet ārā pastaigāties.

Starp citu, vajadzība pēc skābekļa ir ļoti, ļoti būtiska nepieciešamība. Īpaši, ja ir daudz baiļu, un to jaunajiem vecākiem netrūkst, svaigs gaiss ir viena no pirmajām lietām. Ja mēs neejam svaigā gaisā, smadzenes daudz ko interpretē kā bīstamāku nekā tas ir, Šīs ir tādas vienkāršākās un saprotamākās lietas, domājot par rūpēm par sevi. Ja vecāki varēs atrast sevī to labāko sajūtu, tad bērniem jau būs labi.

Par mūsu iekšējiem bērniem

Фото: Kristīne Zavale

– Pēdējos gados arvien biežāk var dzirdēt terminu – "iekšējais bērns". Paskaidrojiet, ko tas īsti nozīmē un kāpēc ir svarīgi būt kontaktā ar to!

– Kad mēs augam, ik pa laikam piedzīvojam situācijas, ar kurām kaut kādā veidā mums ir grūti tikt galā. Tās var būt sāpīgas, grūtas emocijas, kurāsmēs netiekam atbalstīti , lai ar to situāciju tiktu galā, un tajā brīdī, mēs atrodam kaut kādu emocionālu veidu, lai mēs to varētu izturēt, tomēr šo pieredzi mūsu smadzenes saglabā atsevišķi, un katru reizi, kad piedzīvojam ko emocionāli līdzīgu, mēs atkal neapzināti nonākam šīs pieredzes izraisītajās jūtās jeb aktivizējam savu iekšējo bērnu.

Un viņš paliek tajā vecumā, lai arī mēs esam jau pieaugušā vecumā. Piemēram, ja kādam bija septiņi gadi, kad izšķīrās vecāki, kas bērnam ir liels pārdzīvojums, neraugoties, kā tas viss ir noticis, ļoti iespējams, ka, lai gan viņam šobrīd ir 30 vai 40 gadi, viņā iekšā ir šis viens sāpinātais iekšējais bērns, septiņgadnieks, kurš tā arī joprojām līdzīgās situācijās reaģē no tā bērna skatpunkta. Piemēram, dzirdu, ka divi cilvēki viens uz otru šausmīgi bļaustās. Pēkšņi es kā bērns aizspiežu ausis un skrienu projām, lai gan reāli esmu pieaudzis cilvēks un tiem abiem varētu teikt: "Klau, kas te notiek! Apsēžamies un parunājam!". Bet pēkšņi man ir kāda bērnišķīga reakcija – es tur negribu iet, negribu klausīties. Iespējams, ka es kā bērns līdzīgās situācijās tā rīkojos, jo neviens man nepalīdzēja ar to tikt galā citā veidā. Bieži vien pieauguši cilvēki saka: "Es nezinu, kāpēc es tā darīju. Tas bija bērnišķīgi" Tā ir tā iekšējā bērna reakcija.

Un, ja mēs domājam par vecākiem, viņu sāpinātie iekšējie bērni atmostas, kad mūsu bērns sasniedz tādu pašu vecumu, kāds bija mums, tolaik, kad tikām sāpināti un kad mūsu bērns piedzīvo ko līdzīgu, ko esam piedzīvojuši mēs, bet nesaņēmām pietiekamu atbalstu. Piemēram, klasiski ir iekšējie bēbīši – bērns raud un mums varbūt gribas viņus nolikt vienus pašus citā istabā – paraudās un aizmigs. Tajā laikā tā darīja. Šobrīd es it kā saprotu, ka man vajadzētu bērnu ņemt rokās, mierināt, neatstāt vienu, bet īstenībā es to nevaru izturēt, man ir šausmīgas dusmas uz viņu – ko viņš raud, man pašai nāk raudiens, man ir tāds izmisums, jo man ir bail, kāpēc te nav neviens cits pieaugušais. Es burtiski atkrītu atpakaļ tajā laikā, tajās izjūtās, kad pati biju tajā lomā un nesaņēmu to, ko man vajag. Vai pusotrgadīgs bērns, kurš kliedz, ka kaut ko vajag un krīt gar zemi, ja arī manī iekšā ir šis bērniņš, kurš savulaik krita gar zemi vai arī tikai izjuta līdzīgas jūtas, bet jēgas nekādas nebija, tad es kā mamma sāku nevis mierīgi viņu vest no tām jūtām ārā, nomierināt, bet haotiski sāku viņu raustīt, kliegt virsū, draudēt vai manipulēt, jo tas mans iekšējais bērns tajā brīdī patiesībā nomāc pieaugušā cilvēka loģiku. Tas ir ļoti izplatīti. Kamēr mēs neiemācamies sadzīvot ar savu iekšējo bērnu un neiedodam viņam kaut kādas savas rūpes un uzmanību, tikmēr arī būt kopā ar saviem reālajiem bērniem un viņu emociju izpausmēm mums ir liels izaicinājums.

– Vai katrs pats var šo savu sāpināto iekšējo bērnu savaldīt, dziedēt, nemēģinot to paveikt kopā ar kādu speciālistu?

– Tas ir atkarīgs no sāpinājuma smaguma. Ja ir notikuši ārkārtīgi traumatiski pārdzīvojumi, tad droši vien bez speciālista palīdzības neiztikt. Bet, ja tas bijis tādā vieglākā formā, ir iespējams pašam ar viņu strādāt un sakontaktēties, parunāties, nomierināt, bet ir jādabū ideja, kā to izdarīt, tad ir iespējams. Tas darbojas.

Tipiskākās jauno vecāku ķibeles

Фото: Shutterstock

– Vai varat raksturot biežākos iemeslus, kādēļ vecāki meklē psiholoģisko palīdzību pie jums?

– Ja runā par bērna pirmo dzīves gadu, bieži palīdzību meklē, lai pārstrādātu traumatisku dzemdību pieredzi. Tādu vecāku ir ļoti, ļoti daudz, un ir īpaši smagi dzirdēt stāstus par neiejūtīgu attieksmi tik trauslā dzīves brīdī. Turklāt arvien vairāk nāk tēti, lai pārstrādātu pieredzi, ko guvuši esot līdzās savai partnerei dzemdībās, kas citreiz pašai dzemdētājai iespējams nemaz nebija tik traki, kā mazuļa tēvam. Visbiežāk viņi nav bijuši sagatavoti tam procesam, arī paši nav pietiekami gatavojušies ne informatīvi, ne praktiski, paļaujoties, ka gan jau viss notiks pats no sevis.

Tad noteikti aktuālas ir partnerattiecības, kas ar tām notiek laika gaitā. Tur arī pietrūkst normālas informācijas, kas tad vispār notiek ar attiecībām. Mazuļa dzimšana ir dabiskā attiecību krīze, kurai normāli pārim būtu jāiet cauri. Jja partneri to nezina, ja viņi nezina, kā krīze izpaužas un kā tajā izturēties, tad viņiem var rasties pat radikālas domas. Pāris atnāk un saka: "Viss, mums jāšķiras." Kāpēc? "Mēs laikam neesam radīti viens otram," – tā skan atbildes. Tas tāds mītisks uzskats – viņiem tikko piedzimis bērniņš, bet viņi nav radīti viens otram. Pietrūkst zināšanas par ģimenes attīstību kopumā.

Noteikti arī bērniņa pārmērīga raudāšana, lai gan šo lietu vecāki pie mums kaut kā cieš. Vācijā ir tā dēvētās raudātāju ambulances nu jau gandrīz katrā lielākā pilsētā, kur vecāki dodas ar pārmērīgi raudošiem maziem bērniem un risina šo jautājumu. Pie mums to raudāšanu tomēr cieš, bet, kad tas pāriet uz gulēšanu, tad palīdzību prasa biežāk, bet daudz vecāki vēršas pēc palīdzības par mazu bērnu ēšanas jautājumiem. Cieš, cieš, cieš, kamēr šīs problēmas pāraug citā līmenī. Bieži adekvātas informācijas trūkums ir iemesls, kādēļ meklē palīdzību. Ja atnāk vecāks ar zīdaini un prasa man, kā panākt, lai viņš noguļ visu nakti, tad tas vecāks vienkārši to nezina, ka fizioloģiski zīdainim tas nav iespējams. Arī ar ēšanu – nav taču viens obligāts daudzums, kas līdz pēdējam bērnam ir jādabū iekšā. Jāskatās kopumā, kā bērniņš attīstās un kā jūtās, nevar tikai visu mērīt uz svariem. Nevērojot bērnu un viņa vajadzības, viegli kļūt vardarbīgiem pret viņu.

Otrā bērna ienākšana ir liela tēma, kas daudzām ģimenēm rada problēmas, jo it kā negribas, lai vecākais bērns cieš, bailes ir no viņa greizsirdības izpausmēm. Vecāki parasti domā – mēs dalīsimies, viens ar vienu, bet otrs ar otru bērnu, un tad es viņai vaicāju, kad jūs būsiet paši ar sevi un kad viens ar otru. Un atkal uzmanība likta uz bērniem. Ja pirmais bērns neizšķīra, tad otrajam tā iespēja ir vēl lielāka, jo mēs visā tajā vienkārši sabrūkam, cik lielas prasības mums ir pret sevi, otru, pret dzīvi. Viens tētis kādā seminārā sacīja: "Pēdējā diegā turos". Protams, grūti ir ģimenēs, kur bērniem ir maza gadu starpība. Ja starpība ir līdz diviem gadiem, tas prasa ļoti daudz fiziska un emocionāla spēka.

Būtu labi, ja vecāki atbildīgāk pieietu tam, kur un kā viņi uzlādē savu iekšējo bateriju. Ja vēlamies kaut kur nokļūt ar auto, cenšamies tomēr izvērtēt, vai degvielas pietiks, un kad to vajadzēs atkal uzpildīt, lai nepaliekam pusceļā. Aprūpējot un audzinot bērnus, ir viegli palikt šai bezspēka pusceļā, ja nesekojam līdzi tam, kā jūtamies, un kas mums vajadzīgs, lai uzpildītos.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !