Pienākusi Latvijas dzimšanas diena. Deviņdesmit septītā.
Skaitlis, kurš jau droši apziņā prasās apaļojams uz augšu. Uz simtu, kuru jau sākts gaidīt gan oficiāli, gan cilvēku sirdīs. Simts gadi - tās ir 10 dekādes. Vai arī tās ir 10 paaudzes. Tādā nozīmē paaudzes, ka katras desmitgades bērni Latvijā piedzīvoja kaut ko unikālu, kas raksturīgs tikai viņu bērnībai.
#10atmiņas ir multimediāls publicistikas darbs, kas uz Latvijas simtgadi palūkosies no vistīrākā redzes punkta - ar bērna acīm. Bērnība ir pats laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Iespējams, visskaudrāk to apzināties palīdz Milana Kunderas paradokss slavenā "Nepanesamā esības viegluma" ievadā: "Nesen sevi pieķēru neticamās izjūtās: pārlapojot grāmatu par Hitleru, daži attēli mani aizkustināja. Proti, tie man atgādināja bērnību, manu kara gadu bērnību. Vairāki tuvinieki aizgāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnēs, taču kas gan ir viņu nāve, ja Hitlera fotogrāfijas man atsauc atmiņā tos laikus, kas vairs neatgriezīsies?"
#10atmiņas nav par prezidentiem, politiķiem un saeimām (lai gan tie tiks pieminēti), par padomju okupāciju vai Atmodu (lai gan arī tās tiks pieminētas). Tās nav par oficiālo vēsturi, kas sastāv no kariem, likumiem, juridiskiem paktiem, socioloģiskajiem un ekonomiskajiem rādītājiem. Ap Neatkarības dienu katru gadu par to visu mediji tāpat runā gana daudz. #10atmiņas ir par Latviju, kurā cilvēki, kas reiz bija mazi bērni, atceras Ulmaņa spiegšanu, brauc stāvus kravas automašīnu piekabēs, spridzina kara laika lādiņus, lien zem braucošiem vilcieniem un klīst pa pamestiem kinoteātriem. Bērniem vienmēr un visos laikos ir bijis, ko teikt.
Tomēr visvairāk #10atmiņas ir par Dzīvesprieku. Un par lielu, varenu Pasauli, kas jāiepazīst. Un - par Dzimtenes mīlestību. Tādu - visīstāko. Tieši tāpēc, ka par to netiek runāts tieši un plakātiski, bet tāpat katrā stāstā tā ir klātesoša.
Desmit Latvijas cilvēki, kas katrs bērnību piedzīvojis savā desmitgadē, skaitīt sākot no Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā - Tamāra Stalaža, Jānis Šūsters, Jānis Miesnieks, Edīte Laime, Juris Dukāts, Didzis Erra, Renārs Sproģis, Mārcis Ziemiņš, Anastasija Tetarenko, Ādams Bikše - 2015. gada rudenī žurnālistei Gundegai Gaujai un operatora Kārļa Dambrāna kamerai pastāstīja, kā viņiem klājās bērnībā. Tā mēs ieguvām #10atmiņas - populārākā Latvijas ziņu portāla "Delfi" apsveikumu Latvijai 97 gadu jubilejā.
“Cilvēku bija daudz, nebija tā, ka kāds kliegtu. Nu varbūt kādu – urrā! Es jau no apakšas arī daudz neredzēju. Bet visi prezidenti, ko es atceros tajā laikā, visi bija ar cilindriem!”
“Hedvig, tu neklausies un neprecē viņu, nebrauksi šitai pēc benzīna un eļļas smirdošā mašīnā! Es tevi ar skaistu rikšotāju ērzeli izvizināšu!”
“Un tā vienā dienā ap mūsu māju, cik es varēju redzēt, atgriežoties nogāzās vienpadsmit krievu lidmašīnas!”
“Mamma brien, ceļa praktiski nav, neko neredz. A man tik silti, vēl neesmu lāgā pamodusies un vienkārši izveļos laukā... Mamma pārgurusi iet tālāk.”
"Tad kad mēs aizbraucām līdz laukiem, mēs bijām pelēki – pilnīgi pelēki! Kā miltu maisi! Bet to izbaudīt – to laimi nevar izstāstīt!"
"Kā tādā pūstošā valstī, kur valda posts un sit nēģerus un proletariātu, kura pārstāvis es biju, var būt šāda mašīnīte?? Ar labāku amortizāciju, riepām, dizainu – kā tas ir iespējams?"
"Atceros, ka vienu bumbiņu pārdevu par rubli. Mana mamma uzzināja un lika naudu atdot, jo spekulēt bija slikti!"
"Māsa un mamma savus čīzburgerus apēda uzreiz, bet es visu ceļu taupīju to makdonaldu uz ceļiem rokās. Gribēju aizbraukt mājās un ēst to burgeri normāli uz šķīvja pie galda!"
"Kaimiņi gāja pie kaimiņiem runāt, tantiņām un babiņām puķainajos lakatos tas bija top temats - uz soliņiem, kāpņutelpās, tirgū, puķu bodēs – kā tu nobalsoji?"
"Tur mazgājas tā, ka ielej ūdeni spainīti un ar to, kas spainītī, tu nomazgājies. Tur nav daudz ūdens, tā ka Latvija īstenībā ir ļoti, ļoti bagāta."