Suga tiek klasificēta kā apdraudēta, ja tās populācija ir samazinājusies par 50–70% un ja tās populācija ir ierobežota līdz mazāk nekā 250 pieaugušiem indivīdiem. Patlaban Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) Sarkanajā sarakstā 41 415 sugas, no kurām 16 306 ir apdraudētas sugas ar draudiem uz iznīcību. Šis skaitlis ietver gan apdraudētus dzīvniekus, gan augus, un ir pieaudzis kopš pērnā gada 16 118, raksta dabas aizsardzības biedrība "Animals Around the Globe" un uzskaita 10 visvairāk apdraudētos dzīvniekus 2022. gadā.

Pasaulē ir palikuši tikai 67 Javas degunradži, kas šo kritiski apdraudēto degunradžu sugu padara par vienu no visvairāk apdraudētajām lielo zīdītāju sugām pasaulē. Tomēr apdraudētas ir visas trīs degunradžu sugas – melnais, Javas un Sumatras. Mūsdienās vienīgā Javas degunradžu populācija atrodama vienā nacionālajā parkā Indonēzijas Javas salas ziemeļos. Savukārt kontinentālu Javas degunradža izmiršanu pasludināja 2011. gadā Vjetnamā – galvenokārt malumedniecības un to ragu nelegālas tirdzniecības dēļ.

Kalifornijas cūkdelfīns ir mazs cūkdelfīns, kura dzimtene ir ļoti maza teritorija Kalifornijas līča galējā ziemeļu daļā Meksikā. Tas ir mazākais zināmais vaļveidīgais, kas dzīvo mūsdienās, – tā garums ir vien 1,2 līdz 1,5 m, bet nesver tas vairāk par 45 kg. Meksikā to dēvē par "vaquita", kas burtiskā tulkojumā nozīmē "mazā govs".

Vairākus gadu desmitus kalnu gorillas ir bijuši nekontrolētas medniecības upuri, kas turklāt pakļauti slimībām, dzīvotņu zaudēšanai un cilvēku konfliktu postījumiem. Tiesa, 2008. gadā to statuss no "kritiski apdraudēti" tika mainīts uz "apdraudēti", jo aizsardzības pasākumu dēļ to skaits palielinājās. Kalnu gorillas sastopamas Āfrikā: Ruandā, Ugandā, Kongo Demokrātiskajā republikā, Kongo republikā un Centrālāfrikas republikā.

Bengālijas, Indoķīnas, Sumatras, Sibīrijas un Malajas tīģeri ir iekļauti Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) Sarkanajā sarakstā, no kuriem Malajas un Sumatras ir kategorizēti kā "kritiski apdraudēti". Visā pasaulē savvaļā ir sastopami vien aptuveni 3,5 tūkstoši tīģeri, un vislabākā vieta, kur tos ieraudzīt, ir Bandhavgaras Nacionālais parks Indijā.

Āzijas zilonis ir klasificēts kā apdraudēts un pēdējo 75 gadu laikā tā populācija ir samazinājusies par 50%, galvenokārt malumedniecības un ziloņkaula nelegālas tirdzniecības dēļ. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība lēš, ka savvaļā ir saglabājušies 20 līdz 40 tūkstoši Āzijas ziloņu. Aptuveni trešdaļa Āzijas ziloņu dzīvo nebrīvē, lielākoties Āzijas dienvidaustrumos. Tos var ieraudzīt Taizemē, Kenijā un Šrilankā.

Apdraudēti ir gan Sumatras, gan Borneo orangutāni. Pirms gadsimta savvaļā dzīvoja vairāk nekā 230 tūkstoši orangutānu, taču patlaban Borneo orangutānu skaits ir aptuveni 104 700 (apdraudēti) un Sumatras – 7500 (kritiski apdraudēti). Galvenie iemesli to iznīcībai ir tropisko lietus mežu izciršana un to platību pārvēršana lauksaimniecības zemēs, radot vietu eļļas palmu plantācijām. Sastopami Sumatras un Borneo salās.

Ādainais bruņurupucis nosaukumu ieguvis savu bruņu dēļ, kas vairāk atgādina ādu, nevis kaulu kā citiem bruņurupučiem. Tie ir lielākā jūras bruņurupuču suga, kas turklāt ir ir viena no visvairāk migrējošajām – šķērso gan Atlantijas, gan Kluso okeānu. Pieauguša ādainā bruņurupuča svars svārstās no 250 līdz 700 kg, tā garums ir 1,8 līdz 2,2 m, bet peldot ūdenī tas var sasniegt līdz pat 35 km/h lielu ātrumu. Labākās vietas, kur tos mēģināt ieraudzīt, ir Kostarikas "Playa Grande" pludmale, Gili salas Indonēzijā, Herona sala Austrālijā, Tiomanas sala Malaizijā un Havaju salas.

Zinātnieki lēš, ka sniega leopardu skaits pasaulē varētu būt no 4080 līdz 6590, un to statuss Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkanajā sarakstā ir "neaizsargāts". Sniega leopards mājo Centrālāzijas un Dienvidāzijas kalnos 3000—5500 metrus virs jūras līmeņa, kopumā 12 valstīs, tostarp Ķīnā, Butānā, Nepālā, Indijā, Pakistānā, Krievijā un Mongolijā. Sniega leopards ir Afganistānas nacionālais dzīvnieks un Pakistānas nacionālā mantojuma dzīvnieks.

Iravadi delfīns ir eirihaliīns – tas nozīmē, ka tas var dzīvot gan sālsūdenī, gan saldūdenī. Viņiem nav delfīniem raksturīgā "knābja" un plūdlīnijas formas galvas – tā vietā Iravadi delfīni ir apveltīti ar augstu pieri un strupu purnu. Pieaudzis delfīns var sasniegt līdz pat 190 kg lielu svaru un to garums svārstās no 1,5 līdz 2,8 m. Delfīni ir svarīgs ekosistēmas veselības kritērijs, taču to skaits arvien turpina samazināties – Mekongas upē ir palikuši aptuveni 80 Iravadi delfīni.

Atlantijas zilspuru tuncis pēdējās desmitgadēs ir smagi cietis no pārlieku lielas zvejniecības un maluzvejniecības, jo tas ir pieprasīts produkts augstākās klases suši tirgos. Tiesa, kritiski apdraudētais Atlantijas zilspuru tuncis veido tikai 1% no pasaules nozvejas. Zvejniecības metodes attīstās ātrāk nekā notiek zivs saglabāšanas pasākumi, tāpēc arī tā iekļuvusi kritiski apdraudēto sugu sarakstā. Zinātnieki uzskata, ka Atlantijas zilspuru tunča izzušana varētu veicināt krasu bentopelaģisko galvkāju biomasas veidošanos, piemēram, kalmāru, kas savukārt negatīvi ietekmētu sardīņu populāciju. Atlantijas zilspuru tuncis galvenokārt dzīvo Ziemeļatlantijas pelaģiskajā ekosistēmā un tai blakus esošajās jūrās, jo īpaši Vidusjūrā. Ģeogrāfiski to populācija ir izplatīta visā Atlantijas okeāna ziemeļdaļā, no Ekvadoras līdz Norvēģijai un no Melnās jūras līdz Meksikai.