Arī privātajos dārzos ir atļauts indēt nezāles, kukaiņus vai ar ķīmiskiem līdzekļiem apkarot slimības. Lai gan visu pasauli pāršalc gan kopienu, gan politiskas iniciatīvas, kas pieprasa mazināt šo vielu izmantošanu, lauksaimniecības bizness nav gatavs ātri pārkārtoties. Arī Latvijā publiskajā telpā izskan konvencionālo lauksaimnieku viedoklis par to, ka bīstamo vielu izmantošana ir jāturpina kā līdz šim. Vienlaikus Eiropas Komisijas izsludinātais Zaļais kurss paredz, ka līdz 2030. gadam par 50% jāsamazina sintētisko pesticīdu izmantošana, tāpat mazumā jāiet antibiotiku un minerālmēslu lietošanai. Kamēr industrijā pārmaiņu procesi norit gausi un jāsaskaras ar lielu pretdarbību, katrs savā dārzā jau no tā ierīkošanas brīža var izaudzēt no lauksaimniecības ķīmijas brīvu pārtiku.

Tas ir pa spēkam ikvienam dārzkopim. Pārliecinoši to apstiprina vairāk nekā trīs miljoni bioloģiski sertificētu zemnieku saimniecību, kas audzē tīru pārtiku visā pasaulē. Taču tikpat būtiski ir neskaitāmie ģimenes dārzi, kas nav sertificēti un netiek uzskaitīti, taču tiek uzturēti ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Ko tas īsti nozīmē – videi draudzīgs dārzs un pārtika?

Iedvesmojoties no bioloģiskās, biodinamiskās, reģeneratīvās lauksaimniecības vai permakultūras idejas un metodes, dārzam jākļūst par maksimāli pašpietiekamu sistēmu.

Jāņem vērā – lai zeme pašattīrītos no iepriekš izmantoto ķīmisko vielu atliekām un atgūtu dabisko līdzsvaru, paies vairāki gadi. Arī bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu zemnieku saimniecība saņem tikai trešajā gadā pēc tam, kad ir pārgājusi uz bioloģisko praksi.

Vai kopt dārzu bioloģiski nozīmē iegūt ražu, atsakoties no sintētisko pesticīdu (tās ir ikviena konvencionālā pārtikas ražotāja plaši izmantotās indes – herbicīdi nezāļu iznīcināšanai, insekticīdi kukaiņu apkarošanai, fungicīdi pret slimībām u. c.) vai ķīmisko mēslošanas līdzekļu izmantošanas? Arī, taču pilnīgi noteikti ne tikai, jo augsnes auglība būs jāpanāk ar dabas likumos balstītiem paņēmieniem, nevis iejaucoties ar pretdabiskām vielām.

Lai iekārtotu dabai draudzīgu dārzu, nevajag ķerties uzreiz pie lāpstas. Dārzam vispirms jātop galvā. Ne tik daudz plānam, kur būs diļļu un kur redīsu dobes, bet gan vīzijai par to, kāds ir dārza ierīkošanas mērķis. Bioloģiskā dārzkopība piedāvā radīt dārzu, kur vielas ir nemitīgā apritē. Tā nemanāmi noris acu priekšā katram dārzkopim, kurš gatavo kompostu.

Lūk, daži "eksāmena jautājumi" topošajam dabai draudzīga mazdārziņa saimniekam. Vai dārzā tiks atvēlēta vieta mežonīgai puķu pļavai vai dobei, kur uzturēties sanošam apputeksnētāju mākonim? Vai no tā netiks izraidīts krupis, vai skrejvabolei netiks kāpts uz galvas? Vai rožvaboles kāpuri, kas pēc vaiga līdzīgi maijvaboles pēcnācējiem, netiks nedomājot iznīcināti?

Šādā dārzā vielas, izmantojot dabas ritējumu, ir nemitīgā apritē. Līdz ar to gandrīz viss, kas nepieciešams biodārza ierīkošanai, tev jau ir, ja vien tev ir zemesgabaliņš, kur drīksti stādīt un novākt ražu. Var gadīties, ka tirgotāji jauno dārznieku vēlēsies samulsināt, uzspiežot zilas vai rozā minerālmēslu bumbiņas, gliemežu mērdētājus, meliorācijas speciālista kurmja aizbaidītājus. Jāspēj noturēt muguru, jo dabai draudzīgi strādājošam dārzniekam nekas no tā nav vajadzīgs. Bioloģiskā dārzā ir vieta vienīgi dzīvībai, tāpēc līdzekļi, kas paredzēti dzīvības apkarošanai, jāatstāj veikala plauktā.

Dārzs ir lieliska vieta, kur ļaut vaļu iecerēm materializēties, taču vienmēr vispirms uzdodot jautājumu – vai mērķis attaisno līdzekļus? Vai stādījumi un celiņi, kuru uzturēšanai nepieciešama nezāļu inde, ir ierīkošanas vērti? Vai patiešām dārzā nepieciešamas īsa mūža ķīniešu solārās lampiņas, plastmasas rūķi un stārķi, melnās plēves kilometri? Dārznieks ir radītājs, bet, aizrāvies ar dabai svešām vielām, lietām un idejām, viegli var kļūt par vidi graujošu elementu.

Bioloģiskais dārzkopis ar dārzu mācās sarunāties sadarbības valodā, nevis nemitīgi kaut ko apkarojot. Dārzs nav vieta "karadarbībai", bet dzīvības daudzveidības oāze, kur smelties spēku un būt lieciniekam brīnumam, ko palaiž garām pārējie, – tam, kā izaug ēdiens.

Kā saimniekosi, tā ēdīsi – ja dārzu aprūpēsi, iedvesmojoties no bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, tad arī raža un maltīte būs atbilstoša. Jāpatur prātā, ka atteikšanās no pesticīdiem un minerālmēsliem nenozīmē nekā nedarīšanu. Ne tuvu, jo to vietā jāliek tādi paņēmieni kā zaļmēslojums un sedzējaugi, mulčēšana, jāveido komposts, jāgatavo augu raudzējumi, laiku pa laikam jālūko pēc kvalitatīviem kūtsmēsliem. Tāpat nelielā dārzā vai dārza daļā noderīgas var izrādīties augstās dobes un organiskās dobes. Jāatceras, ka augsni nevajag ilgstoši atstāt kailu vai pārlieku traucēt ar rakšanu.

Baro dārzu bioloģiski – iepriecini sevi un augsni. Savā ģimenes dārzā Salaspils novada Mīliņos nelietojam neko no vielām, kuras nav atļautas arī bioloģiskajiem lauksaimniekiem, un tas ir nepārkāpjams princips, ja vēlies, lai tava aizraušanās ar dārzkopību nebūtu slogs videi. Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir pieļaujama dabiskas izcelsmes mēslojuma lietošana. Augsnei patiks, un dabiskā dārzā ir pieļaujama arī biodinamisko preparātu lietošana.

Atgriezīsimies pie ikviena dārza centrālās ass – augsnes. Vai esi redzējis, ar kādu izzinošu apbrīnu mazulis grozot pēta savas rokas? Ar tikpat neviltotu interesi un apbrīnas pilnu attieksmi dārzkopim būtu jāuzlūko "sava" augsne.

Dabiska dārza saimnieks rūpējas par to, lai palielinātu augsnes mikrobioloģisko aktivitāti un pieaugtu arī organisko vielu saturs. Ja augsnes sīkbūtnes būs žiperīgas, tās nemanot paveiks brīnumu lietas, padarot augiem pieejamas augsnē esošās barības vielas. Lietojot minerālmēslus un pesticīdus, notiek pretējs process, augsne kļūst slinka un palēnām mirst. Katrā ziņā, pirms durt zemē lāpstu, vērts ar zemi tuvāk iepazīties un sirsnīgi sasveicināties – un nevis ar taisni nostieptu roku, bet – pieglaužot vaigu.

Vai zināji, ka arī bioloģiskie dārzkopji drīkst izmantot augu aizsardzības līdzekļus jeb pesticīdus? Taču tie ir īpaši līdzekļi. To vidū ir tikai dabiskas izcelsmes vielas un arī dažādi dzīvie organismi, piemēram, vērtīgas augsnes baktērijas un kaitēkļu dabiskie ienaidnieki.

Patiesi bioloģiskam dārzam jābūt arī daudzveidīgam, tostarp dārzaugu sugu un šķirņu ziņā. Dārzkopja iegribas papildinot ar dabas un kosmosa ietekmi, rodas kaut kas vairāk par vienkārši dārzeņu rindām. Es pat teiktu, ka dārzs iegūst dvēseli tad, ja tam tiek dota iespēja būt mazliet mežonīgam. Un kur nu bez aromātiskajiem garšaugiem, tējām un puķēm. Īsteni daudzveidīgā dārzā aug arī vēsturiskās vietējās šķirnes, kuru sēklas tiek gadu no gada ievāktas un draudzīgi nodotas arī citiem dārzniekiem. Daudzveidīgi dārzeņi gluži vienkārši nes arī vairāk prieka.

Kā piesaistīt biodaudzveidības spēkus? Daudzveidības jēdziens dārzā, protams, ietver ko daudz plašāku par tomātu vai citu dārzaugu šķirņu dažādību. Biodaudzveidības mērķtiecīga uzturēšana palīdz piejaucēt derīgos mikroorganismus, kukaiņus, dzīvniekus, putnus un palielināt to daudzumu. No vienas puses, tas ir vienkāršs un dārzkopim ērts mehānisms – cilvēks nodrošina vidi, daba gādā par pārējo. Piemēram, var cīnīties ar kukaiņiem, bet var apzināti izvēlēties runāt ar dārzu sadarbības valodā, piesaistot dārzam kukaiņēdājus putnus. Viena zīlīte, pēc Latvijas Dabas fonda aprēķiniem, ziemas laikā "nostrādā" 500 darba stundas (62 darba dienas), barotavas tuvumā revidējot augļudārza kokus, kur ziemo kaitēkļi. Kā potenciālu mājvietu dārza mazajiem "darbiniekiem" noderīgi ierīkot dzīvžogu vai akmeņu krāvumu, noderīgs patvērums būs arī dēļu vai malkas čupa.

Vismazākās izredzes bioloģiskajai daudzveidībai ir īsi skūtā mauriņā no žoga līdz žogam. Tādēļ sevi cienošu saimnieku pagalmā lietderīgi atvēlēt daļu mauriņa ziedošai pļavai vai ierīkot savvaļas augu joslas, kur savairosies derīgo plēsēju sugas un palīdzēs uzturēt kārtību vairāku desmitu metru attālumā. Dārzā visvairāk kukaiņu piesaista ziedošie čemurzieši. Piemēram, plēsīgie jātnieciņi barojas ar pētersīļu ziedputekšņiem, dēj savas oliņas ābeļziedu smecernieku kāpuros, apēdot tos un samazinot kaitēkļu daudzumu.

Uz līdzīgiem principiem būvēta arī visa bioloģiskās lauksaimniecības sistēma, kas ir vienota visā Eiropas Savienībā. Bioloģiskās ražošanas mērķi, ko nosaka regula, paredz sniegt ieguldījumu vides un klimata aizsardzībā, ilgtermiņā uzturēt augsnes dabisko auglību, sekmēt bioloģisko daudzveidību un veicināt reto un vietējo šķirņu saglabāšanu, līdz minimumam ierobežot neatjaunīgo un ārējo resursu izmantošanu.

Tomēr apturēt biodaudzveidības sarukšanu un mazināt lauksaimniecības industrijas ietekmi uz vidi Eiropas Komisijai līdz šim īsti nav izdevies. Tādēļ jārīkojas pašiem šeit un tagad – savā dārzā.