Bioloģiskā septembra stāsti: pieci iedvesmojoši lauksaimnieki


Teksts: Raivis Bahšteins
Foto: Matīss Markovskis
Iepazīsties ar pieciem bioloģiskajiem lauksaimniekiem, kuri domā gan par savu saimniecību, gan skatās plašāk – kā Latvijas lauksaimniecību un pārtikas sistēmu kopumā padarīt dabai un sabiedrībai draudzīgāku.
Septembris Eiropas Savienībā tiek godināts kā Bioloģiskās pārtikas mēnesis un vienlaikus šis ir ražas kulminācijas laiks, tādēļ Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija aicina šomēnes ikvienu pircēju biežāk izvēlēties bioloģiski sertificētus pārtikas produktus.
Ar pirkumu pateikt paldies bio zemniekam
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis mudina septembrī uzturā jo īpaši dot priekšroku bioloģiski sertificētiem produktiem. Lai tos atpazītu, uz iepakojuma jālūko pēc bioloģiskās pārtikas marķējuma – Eiropas Savienības zaļās ekolapiņas un preču zīmes "Latvijas ekoprodukts".

Katrs eiro, kas iztērēts par bioloģiski sertificētiem produktiem, ir ieguldījums tīrā vidē, lauksaimniecības dzīvnieku labturībā un sabiedrības veselībā, norāda Norkārklis. Lai izvairītos no garu globālo pārtikas piegādes ķēžu atbalstīšanas ar savu maku, vērts īpašu uzmanību pievērst Latvijas saimniecībās un uzņēmumos ražotiem bioloģiskajiem produktiem. Katrs ekoproduktu pirkums turklāt ir zemnieka darba novērtējums, apliecinot pircēja atbalstu bioloģisko ražotāju izvēlei strādāt saskaņā ar dabu. Pašmāju bio produktus tirdzniecības vietās palīdz atpazīt preču zīme "Latvijas ekoprodukts" uz iepakojuma līdzās ES zaļajai ekolapiņai.

"Septembris ir ražas svētku laiks, kad pašmāju bioloģisko lauksaimnieku produkcijas klāsts ir visbagātīgākais," norāda Gustavs Norkārklis. Tādēļ Bioloģiskais septembris ir labākais laiks, kad pārtiku meklēt ne tikai lielveikalā, bet arī tirdziņos un pa tiešo no bioloģiskajiem zemniekiem, sagādājot krājumus ziemai. Kā uzsver Norkārklis, neviena krīze nedrīkst vides saglabāšanu un saudzēšanu atbīdīt otrajā plānā, tādēļ bio pārtikas kā atbildīgas izvēles nozīme nemazinās.

Savukārt 23. septembris kopš 2021. gada visā Eiropā tiek atzīmēts kā Bioloģiskās pārtikas diena, lai uzsvērtu katra pircēja iespēju, iegādājoties pārtiku, izdarīt izvēli par labu savai un planētas veselībai un atbalstīt godīgu pārtikas ceļu no ražotāja līdz patērētājam.

“Neviena krīze nedrīkst vides saglabāšanu un saudzēšanu atbīdīt otrajā plānā, tādēļ bio pārtikas kā atbildīgas izvēles nozīme nemazinās.”

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs
Gustavs Norkārklis

Latvijā ir vairāk nekā 4000 bioloģisko saimniecību, kas bioloģiski apsaimnieko vairāk nekā 300 tūkstošus hektāru lauksaimniecības zemes, vēl aptuveni 700 tūkstoši hektāru ir bioloģiski sertificētās savvaļas platības.
Avots: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija
Kaspars Ādams
Baltijā vienīgās liellopu izsoļu vietas "Liellopu izsoļu nams" un gaļas liellopu saimniecības "Adams Farm" īpašnieks, kooperatīva "Green Beef" vadītājs un graudu tirgus platformas "Biobidgrain.com" izveidotājs
"Nepastāv viena recepte, kā saimniekot bioloģiski. Ne velti pat ilggadēji bioloģiskie lauksaimnieki saka, ka joprojām šo metodi nav līdz galam atkoduši, lai pateiktu, kā darīt ir labāk. Konvencionālajā saimniekošanā agronomi ar aizvērtām acīm var pateikt priekšā, kā ar ķīmiju panākt lauksaimniekam vēlamo līdzsvaru uz lauka. Bet mani nekad nav uzrunājušas ķīmijas kannas, un nebija īpašu šaubu brīžu – kad saimniecība sāka augt, domāju ne tikai par to, kā saimniekot ekonomiski, bet arī par to, kā man pašam gribētos saimniekot," viņš atzīst.
Savā saimniecībā Kaspars rūpējas par gaļas liellopu ganāmpulku, kā arī audzē kukurūzu, ziemas kviešus, auzas, griķus, zirņus. Kopumā bioloģiski apsaimnieko 620 hektāru zemes un meža Aizkraukles novada Mazzalves un Kurmenes pagastā.

Kaspars uzskata, ka Latvijai tāpat kā citām Eiropas valstīm jācenšas savus bio lauksaimniekus sargāt un viņu saražoto produkciju visos iespējamos veidos nogādāt līdz savas valsts patērētājam, sevišķi – bērnudārzu un skolu virtuvēs. "Gribētu, lai Latvija nevis skatās uz citiem un tad dara, bet lai citi skatītos uz mums un gribētu darīt, kā mēs," viņš saka.

"Kad ejam iepirkties, mani dēli meklē bioloģisko marķējumu. Paņem kādu produktu un prasa: tēti, vai šo var pirkt? Skaidroju – nevar, jo tam uz iepakojuma nav ekolapiņas. Vecākais dēls saka mazajam brālim – to nevar, tas ir ķīmiskais! Uzskatu, ka mums kā valstij jāspēj nodrošināt daudz vairāk bioloģiskās produkcijas skolām un bērnudārziem. Kad par to sanāku runāt lauksaimnieku aprindās, dzirdu šādu viedokli – vai tad konvencionālais piens ir slikts, vai mēs ar to indējam bērnus? Un tomēr – bioloģiskais ir bioloģiskais, dosim bērniem labāko! Stabilu attīstību nozarei varētu dot valsts pati, nākot pretim bioloģiskajam sektoram un izstrādājot jaunus noteikumus, lai bioloģiskajiem ražotājiem būtu lielākas iespējas sasniegt skolu virtuves ar savu produkciju. Pašlaik tur iekļūt tādam ražotājam kā man ir gandrīz neiespējami. Latvija ir maza valsts un visam vajadzētu būt vienkārši izdarāmam. Ja spējām ātri pieņemt likumu, lai nojauktu tā saucamo uzvaras pieminekli, tad taču spētu veikt nepieciešamās izmaiņas arī citās jomās. Arī šim lēmumam pamatā būtu globālie notikumi, piemēram, pēdējie pētījumi par to, ka glifosāts izraisa vēzi," atzīst lauksaimnieks. Tāpēc Kaspars tic, ka pārmaiņas ir iespējamas arī skolu ēdināšanas sarežģītajā sistēmā.

Kaspara ieskatā lielākais izaicinājums bio nozarei ir tas, ka daudzi cilvēki Eiropā un arī Latvijā uz ielas saka, ka atbalsta bioloģisko lauksaimniecību, bet, ieejot veikalā, vispirms skatās uz centu atšķirībām, nevis bio marķējumu. "Ja prasīsi uz ielas, cik cilvēku ir ticīgi, saskaitīsim diezgan daudz. Bet svētdienās baznīcā ir dažas tantiņas."

Ja Eiropas Savienībā nebūtu nācis lēmums atbalstīt bioloģisko lauksaimniecību, mēs nebūtu sasnieguši to, ko šodien, jo varbūt tikai desmit procenti pašreizējo zemnieku strādātu bioloģiski – stingras pārliecības vārdā, uzskata Kaspars.

"Mūsu saimniecība būtu starp tām, neskatoties uz to, ir vai nav subsīdijas. Eiropai piedāvājot attīstības mehānismus, bija politiska apņemšanās, un sabiedrība lēnām saauga ar šo domu, ka pārtiku var izaudzēt arī šādi," stāsta Kaspars. Viņa ieskatā tagad jādod iespēja Zaļajam kursam sevi pierādīt, bet konvencionāls lauksaimnieku lobijs cērt pretī: ekonomika cietīs, ražība kritīs.

"Es teiktu tā – nekļūsti uzreiz par bioloģisko, bet iesākumā vismaz samazini pesticīdu un minerālmēslu lietojumu, pavēro augsni, varbūt veidojas kaut kas labāks. Sēžot uz pesticīdu zara, neviens jau sevi nevēlas atzāģēt nost. Stāstu lauksaimniekiem un arī sev atgādinu – koncentrējies uz tām lietām, ko vari ietekmēt. Tāpēc fokusējos uz saviem izaicinājumiem, piemēram, uz bio graudu audzēšanu," atzīst Kaspars.
Viktors Grūtups
Uzņēmuma "Rāmkalni Nordeco" īpašnieks
"Kad nāca ideja par maizes cepšanu, man nebija divu domu, ka tai jābūt bio maiznīcai. Lai dabai labi, lai cilvēkiem labi un – pašiem prieks." Tā saka Viktors Grūtups, uzņēmuma "Rāmkalni Nordeco" īpašnieks.

Gaujas krastos bioloģiski maizi cep ne tikai "Ķelmēnos" Gulbenes novadā, bet kopš šā gada maija arī "Rāmkalnos". Bio maiznīca ir pandēmijas tumšākajā bedrē aizkūries projekts, un tagad ikkatram garāmbraucējam ir iespēja tikt pie svaigas bio maizes. Ne tikai klasiskās ierauga rupjmaizes, bet pat kraukšķīgas bagetes un itāļu čabatas.
Latvijas sukāžu karalis bioloģiskās lauksaimniecības metodēs urbjas ar neslēptu kaislību. Ne bez iemesla, jo pārtikas nozarē pieredzējušā uzņēmēja iekšējā balss arī graudkopībā liek iet tālāk – līdz gala produktam. Tādēļ Viktoram ir sapnis par to, ka "kādu dienu cepsim maizi no pašu audzētiem bio miltiem". "Rāmkalnu" saimniecības bioloģisko rudzu druvas Gaujmalā šosezon bija tīras un spēcīgas, taču Viktors laukos Sējas un Inčukalna pagastos audzē ne tikai graudus vairāk nekā simt hektāru platībā, bet arī kartupeļus, ķirbjus, rabarberus un cidonijas, savukārt Zilupes pusē – lielogu dzērvenes.

Kad uzņēmumā izkristalizējušies plāni par bio maiznīcu, Viktoram skaidrs kā diena bija tas, ka, jācep bio maize. Tomēr uzcept bio maizi esot sarežģītāk nekā konvencionālo, jo milti "uzvedas citādāk", jo šādas maizes tapšana ir "dzīvs process," skaidro Viktors. “Jāņem vērā, ka nevienam produktam bio marķējums pats par sevi vēl negarantē tirgu. Vispirms – jābūt garšīgi. Ja ir gan viens, gan otrs, tad izdosies,” zina sacīt uzņēmējs.

"Mēs būtu priecīgi, ja visa pārtika Latvijā būtu bioloģiska. Tā vajadzētu būt, un diskusijai par pārtikas tīrību un veselīgumu vispār nevajadzētu pastāvēt. Taču tirgus konjunktūra ir tāda, kāda tā ir, pārmaiņas nenotiek tik strauji. Pasaule lēni ir aizgājusi līdz tādai pārtikai, kāda tā ir šodien, un tikpat lēni tai jāaiziet atpakaļ uz bio pārtiku. Tur nav baigās drāmas, tas vienkārši ir jāņem un jādara. Mums prieks, ka varam līdzdarboties šajā procesā – gan ar saviem bioloģiskajiem laukiem, gan tagad ar bio maizi. Nevajag būt oportūnistam un iedomāties, ka šī pāreja notiks ļoti viegli un ātri, tomēr lēniem milzu soļiem mēs varam pie tā nonākt," pārliecināts uzņēmējs.

Piedalīšanās starptautiskās bioloģiskās pārtikas izstādēs, kur var apjaust nozares vērienu un izaugsmes tempus, Viktoram ir dopings, kas ļauj atmest šaubas par to, vai bioloģiskā pārtika pasaulei ir vajadzīga. "Nemitīgā nozares izaugsme ir likumsakarīga, tāpēc attīstības iespējas ir patiešām lielas," uzskata Viktors.

Juridisko izglītību ieguvušais Viktors bioloģisko lauksaimnieku vidū iejuties labi un novērtē empātiju, kas valda saimnieku vidū. "Tā kā esmu jurists, nevis agronoms, man nav bail eksperimentēt un testēt visu jauno," viņš atzīst.

"Daudzi prasa – kāpēc bio? Manuprāt, strādāt bioloģiski ir tāpat, kā saudzēt ozolus, cērtot mežu. Visi zina, ka atstāt ozolus ir pareizi. Un ar bio lauksaimniecību ir līdzīgi – tā strādāt ir pareizi," salīdzina Viktors. Tāpēc "Rāmkalnu" lauksaimniecības stāsts uzreiz sācies zem bio karoga. "Savukārt klimats lauksaimniecību padara par ļoti neprognozējamu nozari, bet tieši tāpēc vienlaikus arī ļoti dzīvīgu, un tas man patīk," atzīst uzņēmējs.

Jau 10 gadus veiksmīgi darbojas vēl kāds Viktora uzņēmums – SIA "Lauku rudzupuķe". Tas pircējiem un pārtikas ražotājiem labāk pazīstams kā "Klēts" nodaļa mazumtirdzniecības tīkla "Rimi Latvija" veikalos. Pašlaik Latvijā darbojas 11 Klētis, un, kā atzīst Viktors, daudzi mazie ražotāji tādējādi ir iecelti saulītē, pamazām izaugot par nopietniem tirgus dalībniekiem. Vienlaikus šis projekts ir reāla investīcija, lai cilvēki paliktu laukos un varētu darboties savās saimniecībās.
Viktors atklāj, ka līdz ar uzņēmumu attīstību arī lauksaimniecības platības vēl augs. Tas arī ir ceļš uz saviem – "Rāmkalnu" – miltiem, vēlreiz apliecina Viktors.
Ieva Spriža
Bioloģiskās saimniecības "Dabas gardumi" saimniece
Sprižu ģimenes bioloģiskā saimniecība "Dabas gardumi" lielā Cenu tīreļa malā ir viena no nedaudzajām bioloģiskajām saimniecībām Pierīgā. Kamēr citviet Rīgas pievārtes pļavas pārvēršas ciematos cilvēkiem, šeit tiek būvēti sausseržu nami, upeņu bulvāri un aveņu laukumi.
"Dabas gardumi" apsaimnieko 150 hektārus zemes, no tiem īpašumā ir 28. Lielāko daļu zemes saimniecība nomā. Šeit nav daudz iespēju, kur izplesties, jo pilsēta nāk virsū – apkaimes zemes kāri nolūko kārtējo guļamciematu attīstītāji. Ilggadīgajos zālājos Jānis gatavo sienu apkaimes zirgaudzētājiem, bet augļudārzs kuplo jau vairāk nekā 20 hektāros. Dažkārt tirdziņos cilvēki netic, ka "Dabas gardumi" ir īsti ražotāji, jo Mārupē taču nevar būt īsta lauku saimniecība!
Saimnieki Ieva un Jānis šķiet kā pretpoli. Sapņu piļu cēlāja Ieva (jāteic, ka tās patiešām izdodas uzcelt) un burtiski sazemētais Jānis, kas studiju gados uzskatu atšķirību dēļ ecējies ar dogmatiskajiem agronomijas pasniedzējiem un tagad ar aizrautību eksperimentē pašu bioloģiskajā augļudārzā. Projektu konkursi ir Ievas otrā āda – pateicoties prasmīgi un pacietīgi piesaistītajam finansējumam, Ievas ieceres var materializēties.

Jaunās saimniecības attīstības stāsts sācies pirms septiņiem gadiem, kad Ievas ideja ieguva pirmo vietu konkursā "Laukiem būt" – ar ideju par augļu un ogu salmiņu ražošanu. Nekāda cukura, tikai dabīgs saldums. Par naudas balvu tika iegādātas nopietnākas žāvētavas, un tolaik tika pieņemts svarīgs lēmums – turpmāk strādāt bioloģiski. "Dzīvojam tīrā vietā meža malā, un šis lēmums nāca nepiespiesti, saplūstot ar mūsu dzīves veidu un redzējumu, kā vēlamies attīstīt savu ģimeni un saimniecību," stāsta Ieva.

Ogu sezona šeit ir gara – maija beigās sāk ražot agrākās sausseržu šķirnes piecu hektāru platībā, tad pievienojas upenes, jāņogas, ērkšķogas, un sezonu noslēdz rudens avenes. Gadumijas laikā pieprasīti kļūst pārstrādes produkti – augļu un ogu salmiņi, bumbiņas, pulveri, arī sulas un saldētas ogas. Taču pamats visam ir augsne, uzsver Jānis. Viņš aizraujas, eksperimentējot ar augsnes auglības paaugstināšanu. Kā skaidro Jānis, lai iegūtu labākas ogu ražas, nepieciešams aktivizēt "mikroorganismu bāzi", tā barības vielas pārvēršot augiem uzņemamā formā.

Ieva studē maģistrantūrā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (Latvijas Lauksaimniecības universitātes jaunais nosaukums), pētot sausseržus. "Nosakot bioloģiskās aktivitātes rādītājus, ieguvu kreizī rezultātus. Sausserdis ir superoga. C vitamīna ziņā tas, protams, nepārspēj upenes, bet visos citos rādījumos gan," bilst Ieva. Sausseržu veselīgumu apliecina ne tikai laboratorijas testi, jo Ieva pieļauj, ka atveseļoties no kovida Sprižu ģimenei palīdzējusi bieži un apzināti malkotā sausseržu sula. Runājot par audzēšanu bioloģiskā ogu dārzā, pozitīvi ir tas, ka pagaidām sausseržiem nozīmīgu kaitēkļu Latvijā nav.

Kas vēl jāņem vērā, cerot iegūt labas ražas bioloģiskā augļudārzā? "Domāt ar galvu, salikt daudz putnu būrīšu lauka malā, nodrošināt zaru čupiņas, kur patverties derīgajiem kukaiņiem. Patiesībā ļoti vienkārši – būt saskaņā ar dabu," stāsta Jānis.

Rūpīgi gatavotās produkcijas paciņas rotā Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas preču zīme "Latvijas ekoprodukts". "Tā ir kā pievienotā vērtība. Pircēji to novērtē. Gribētos, lai Latvijā ir vairāk bioloģisko produktu, lai lielveikalos tie tiktu vairāk izcelti, būtu īpaši stendi un skaidrojošie materiāli. Mēs bioloģisko sertifikātu neuzskatām par rīku cenas celšanai, bet vairāk saskatām to kā pievienoto vērtību, un tas palīdz uzrunāt pircēju."

Pandēmijas laikā "Dabas gardumi”" pa tirdziņiem nedzīvojās, vairāk koncentrējoties uz darbiem saimniecībā un veidojot to atvērtu viesiem, par ko signalizē arī lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides kvalitātes zīme "Zaļais sertifikāts". Tā tiek piešķirta lauku tūrisma saimniecībām, kurās ievēro zaļas saimniekošanas principus.
Gundega Jēkabsone
Zemnieku saimniecības "Geidas" saimniece
"Man ir divas mīlestības – mazpulki un bioloģiskā lauksaimniecība," atzīst zemnieku saimniecības "Geidas" saimniece Gundega Jēkabsone, kas vienlaikus ir arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes locekle un biedrības "Latvijas Mazpulki" padomes priekšsēdētāja.

Ilgus gadus "Geidas" bija bio piena saimniecība, bet pirms triem gadiem saimnieki Gundega un Oskars Jēkabsoni govis pārdeva un pievērsās graudu audzēšanai. "Priecājamies, ka ģeogrāfiski esam ļoti labā vietā – agrāk pienu nodevām netālajā "Tukuma pienā", bet tikpat tuvu mums ir arī "Dobeles dzirnavnieks", kur realizējam graudus. Veiksmīgi, ka "Dobeles dzirnavnieks" ir atvēris bioloģisko graudu rūpnīcu un graudus tagad pieņem arī tieši no kombaina. Tas mums der ideāli – kā kuļam, tā vedam," stāsta Gundega. "Geidās" graudus audzē 85 hektāros, no tā auzas – ap 40 hektāru, nedaudz arī miežus, kviešus un speltu.

Kāpēc ir vērts cīnīties par bioloģiskās lauksaimniecības izaugsmi? "Lai pasauli padarītu tīrāku, bagātāku. Lai mūsu darbā lauksaimniekiem nav jāindējas, lai mūsu mājām apkārt tīrāks gaiss un ūdeņi," uzskata Gundega. Lai veicinātu pieprasījumu pēc bioloģiskās pārtikas pēc viņas domām jāsummē vairāki faktori: produktu pieejamība, cena, informācija, pircēju informētība.

Bioloģiski "Geidas" saimnieko kopš 2004. gada. "Kāpēc izvēlējāmies pāriet uz bioloģisko lauksaimniecību? Neslēpju to, ka mums vienlīdz svarīgi bija visi trīs vaļi. Ekonomika, ekoloģija un pašu veselība. Jau pirms tam biju sapņojusi par strādāšanu bioloģiski, bet bērni bija jāaudzina, un nav jau tā, ka var dzīvot tikai no entuziasma vien. Tāpēc uzreiz, kad parādījās iespēja saņemt subsīdijas, sapratām – ejam un darām! Lai arī bija bailes par to, kā būs, tomēr ar katru nākamo gadu pārliecinājāmies, ka izvēlēts pareizais ceļš, un arī sirdsapziņa ar to ir mierā."

Oskaram kāds zemnieks reiz teicis: "Oskar, tev kā bioloģiskajam gan grūti. Tu nevari to un nevari šo…" Bet, kā atzīst "Geidu" saimnieki, patiesībā nelietot ķīmiskās vielas nav grūti – ir tieši pretēji. Nepatika strādāt ar pesticīdiem bija nozīmīgs faktors, kas palīdzēja pieņemt lēmumu saimniekot bioloģiski, bija Oskars vēl kolhoza laikos ar pesticīdiem smagi saindējās. No saskares ar tā saucamajiem augu aizsardzības līdzekļiem cieta visa brigāde. Viņi bija sējuši kodinātus graudus. Oskaram nakts pēc šī darba bija ļoti smaga, viņš vēma un mocījās.

"Miglošana jau nav grūts darbs, bet apziņa, ka tu vienlaikus indē arī sevi, nu – tā kaut kur urdēja. Tāpēc svarīgi ir dvēselē kaut mazliet patiesi gribēt, un tad ej uz priekšu savos soļos uz bioloģisko lauksaimniecību. Tikai naudas dēļ – domāju, ka tad patiesa gandarījuma nebūs. Vairāk gan esmu reāliste, nevis ideāliste. Droši vien ir pārspīlēti un utopiski teikt, ka visai lauksaimniecībai jābūt bioloģiskai. Bio lauksaimniecības attīstību redzu tā, ka ātrāk vai lēnāk bioloģiski apsaimniekotās lauksaimniecības zemes īpatsvars kļūst lielāks, kļūstam spēcīgāki, sabiedrība vairāk atpazīst un spēj novērtēt bioloģisko produktu," saka Gundega.

Viņa atzīst, ka iedzeļ sirdī, kad citi saka, ka bioloģiskais produkts ir dārgs. Vai arī – ja nevaru iegādāties visu pārtiku bioloģisku, bet tikai atsevišķus produktus, tad vispār nav vērts tam pievērsties. Taču lielas pārmaiņas notiktu pat tad, ja katrs cilvēks kaut reizi nedēļā savā iepirkumu groziņā ieliktu vienu bioloģiski sertificētu produktu. Pēc gada – divus, pēcāk – vēl dažus.

"Vēlos, lai sabiedrība sāktu novērtēt un vairāk iegādātos bioloģisko pārtiku, lai cilvēki atpazītu marķējumu un izprastu tā nozīmi,” saka "Geidu" saimniece. "Vienlaikus diskusija par jautājumiem, kas saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību un pārtiku, nekad nav bijusi tik asa, kāda tā ir pašlaik. Pretspars no konvencionālajiem lauksaimniekiem ir ievērojams. Taču mani silda tas, ka jauniešos saskatu dziļu izpratni par vides jautājumiem, jo viņi dzīvo daudz ekoloģiskāk, un tas man liek piedomāt arī par savām ikdienas izvēlēm. Tāpēc man šķiet, ka nākotne ir labās rokās. Varbūt tieši tas saasinājis šo cīņu – sabiedrībā parādās cilvēki, kas aktīvi pieprasa pārmaiņas. Tam seko nervozitāte no tiem, kas izmaiņas nevēlas," spriež Gundega Jēkabsone.
Jānis Hercbergs
Bioloģiskās saimniecības "Vizbuļi" saimnieks
Bioloģisko saimniecību "Vizbuļi" pazīst daudzi, un laikam jau pateicoties jaunā saimnieka Jāņa Hercberga mammas Laimas komunikācijas talantam un atbruņojošajam humoram, saimniecība nereti tiek uzskatīta par bio dārzeņkopības etalonu un tās saimnieki – par nozares seju.

Pelnīti – ne katram ir dūša strādāt šajā no roku darba tik atkarīgajā nozarē un turklāt vēl nesatricināmi saimniekot pašā pesticīdu frontes līnijā. "Vizbuļi" ar pietiekami lielu pašcieņu izvietojušies industriāli apsaimniekoto Zemgales lauku masīvu vidū Dobeles novada Penkules pagastā. Hercbergu meistarstiķis ir agrās zemenes un cukurzirņi siltumnīcās, bet uz lauka – saldā kukurūza.

"Vizbuļu" ļaudis apsaimnieko gandrīz 20 hektāru, no tiem divos hektāros aug kartupeļi, trīs atvēlēti citiem dārzeņiem, bet siltumnīcas kopā aizņem vairāk nekā 1000 kvadrātmetru no planētas Zeme. No salīdzinoši nelielās platības četri hektāri atvēlēti dabiskajām pļavām.

"Vizbuļos" allaž tikusi turēta godā kultūraugu dažādība. Laima, par to stāstot, atgriežas 2004. gadā, kad no pagasta centra ģimene pārcēlusies uz vīra vecāku saimniecību. Tajā laikā notika tirdziņi Berga bazārā, un Vizbuļu bioloģiskie lauku labumi tur bija cieņā. "Atceros, ka pirmie tirgošanai tika stādīti ķirbji, bija vaga ar burkāniem. Te viscaur auga nātres, arī tās vācām un fasējām, lai vestu uz Rīgu. Uzreiz secinājām – ja tev ir vairāk, ko aizvest, tad vieglāk nosegt degvielai iztērēto. Plašais sortiments nodrošina to, ka samazinās pašizmaksa. Ar burkānu vien tirgū nebūtu, ko darīt. Turklāt – ja neizaug viens dārzenis, ražos otrs vai trešais. Ja Briseles kāpostus nograuž kaitēkļi, tad es varbūt neēdīšu sviestu, bet maizei nopelnīšu – ar kukurūzu. Tā mēs raujamies, un domāju, ka daudziem bioloģiskajiem līdzīgu apsvērumu dēļ rodas daudz ideju, jaunu pārstrādes produktu."

Arī "Vizbuļu" dažādības buķetē ir neliels skaits gaļas liellopu – galvenais tikai astoņu galvu lielā ganāmpulka uzdevums ir gādāt par organisko mēslojumu saimnieku dārziem. "Jo uzskatu, ka vislabākais mēslojums mūsu zemei ir tas, kas radies šeit, uz vietas. Lai augsne ģenerējas no jauna," bilst Laima. Turklāt liellopu gremošanas “rūpnīcās” pazūd visi brāķētie dārzeņi un pārpalikumi, kas nesasniedz veikalu plauktus un neskar pircēju mutes. Vasarā, kad kabaču lavīna draud nosmacēt, liellopi metas ar to cīņā tikpat dedzīgi, kā sanbernāri Alpos, kas glābj dzīvības. Rudens pusē ir laiks attīrīt apvārsni no ābolu kalniem, un te atkal palīgā steidz vienmēr kārās liellopu mutes. “Būtu ļoti labi, ja būtu arī cūkas un vistas. Cūkas izēstu vārpatu, vistas izvilktu maijvaboļu kāpurus. Daudz ko vajag! Bet esam priecīgi arī par liellopiem, jo tieši atgremotāji caur sarežģīto kuņģi vislabāk atdod zemei atpakaļ to, ko ir paņēmuši no lauka,” skaidro Laima.

Jānim ir, ko piebilst: "Arī nezāles viņi atdod atpakaļ, jo to sēklas vienkārši izlaiž sev cauri, nāk ārā dīgtspējīgas!"

Bet, par daudzveidību arī dārzeņu šķirņu ziņā turpinot, cilvēki tomēr vairāk mīlot klasiku un turas pie tās, liecina Hercbergu pieredze. Pircējiem patīkot atbraukt, nofotografēties ar raibiem burkāniem, bet ikdienā tādus izvēlēties – nē. Neparasti krāsotie dārzeņi bijuši aktuālāki tad, kad saimniecība sadarbojās ar šefpavāru Mārtiņu Rītiņu, kas pamudinājis uz daudzām lietām, palīdzējis pat meklēt sēklas. "Viņš bija ģenerators daudzām idejām, kuras man droši vien nekad neienāktu prātā," saka Laima. Kā "Vizbuļi" vēl Berga bazāra tirdziņu laikā tikuši uz Rītiņa viļņa, tā arī sērfo tālāk. "Tā nu dzīvojam šajā burbulī. Miljonus nepelnām, bet mums klājas labi, vismaz es pilnīgi nemaz nesūdzos," atzīst Laima. Jānis atzīst, ka gandarījumu sniedz tie mirkļi, kad cilvēki saka – nezinām, kā varētu dzīvot bez jūsu produktiem.” Kāds dārzeņu regulārs pircējs sociālajos tīklos bija publicējis bildi ar vasarīgo guvumu no "Vizbuļiem" ar pievienotu tekstu, ka beidzot būšot, ko ēst.