Cilvēks pļavā un pļava cilvēkā.
Kristapa Kalna fotostāsti

Raksts: Raivis Bahšteins

Foto: Kristaps Kalns

Fotogrāfs Kristaps Kalns iemūžinājis 11 stāstus par dabisko pļavu atjaunotājiem. Fotogrāfijas papildina Latvijas Dabas fonda Komunikācijas vadītājas Lienes Brizgas-Kalniņas cilvēka un pļavas attiecības uztaustošie teksti.
Fotogrāfs Kristaps Kalns un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa fotoizstādes "Pļavas ļaudis" tapšanas laikā.
720 hektāru. Tik lielu platību izzūdošo dabisko pļavu izdevies atjaunot, kopš 2017. gada, kad Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar 11 saimniecībām sāka projektu "GrassLIFE". Tas nav pietiekami, lai mūsu pļavas saglabātos kaut vai pašreizējā apjomā, kas ir tikai 0,7% no mūsu valsts teritorijas. Jau vēsturiski pļavas Latvijas teritorijā ziedējušas, patiecoties ekstensīvām ganībām. Taču cilvēks var ne tikai saudzīgi atveseļot pļavas unikālo ekosistēmu, bet arī to iznīcināt, pārvēršot simtzālīšu pļavas industriālās lauksaimniecības teritorijās.

Kristapa Kalna fotogrāfijās redzami cilvēki, kuriem dabas daudzveidība nav apgrūtinājums, bet lepnuma avots, un šī izjūta sakņojas ainavas mantojumā, kas Latvijas sabiedrībai slīd laukā no pirkstiem. "Iespējams, tieši pļava un pļavas cilvēki ir viena no atbildēm uz jautājumu, kā mēs visi kopā – visas sugas – varam turpināt labi dzīvot šajā pasaulē," uzskata Liene Brizga-Kalniņa.

Fotoizstādi "Pļavas ļaudis" veido pļavu sargu portreti, jo, kā fotogrāfs Kristaps Kalns secinājis apmeklējot saimniecības, cilvēks pļavas pasaulē nebūt nav svešķermenis.
Atsauce uz veco laiku fotogrāfiju.
Kristaps Kalns
"Primāri esmu kultūras un portretu fotogrāfs. Bet daba man patīk un es labprāt izbraucu uz laukiem. Iepriekšējais ar dabu saistītais projekts bija grāmata "Latvija man" kopā ar Imantu Ziedoni, kad es apbraukāju visu Latviju pēc viņa norādēm. Tur ir tas foršums – no savas pamatpieredzes iekāpt blakus lauciņā, lai ar mīlestību un bez notrulinājuma paskatītos ar svaigām acīm uz kaut ko tādu kā pļava.

Piecu gadu garumā projektā "GrassLIFE" bildēju visu, kas saistīts ar pļavu un darbībām tajā, bet šajās bildēs vairāk izcelta nevis darīšana, bet paslavēti paši darītāji. Tāpēc šeit nav tik daudz stāsts par pļavām kā par pļavu cilvēkiem. Fotogrāfijas ir darītāju apstāšanās, bet izstāde – uzmanības pievēršana šiem darītājiem. Kā bildes pēc sūdu vai kartupeļu talkas, kad talcinieki nofotografējas pēc labi padarīta darba. Fotogrāfijas ir tapušas rudens pusē, un rudens vispār ir tāds apstāšanās laiks. Siena laikā nepiedienētu būt stāvošam un apcerīgam. Es aicināju šos cilvēkus mirkli apdomāt paveikto pēc piecu gadu darba, kas veltīts pļavu atjaunošanai. Tā reizē ir atsauce uz veco laiku fotogrāfiju. Kad fotogrāfs aizbrauc pie zemnieka un zemnieks uz brīdi sastingst. Reportāžas un dinamika mums apkārt ir nepārtraukti, šeit gribēju ko citu.

Esmu novērojis, ka pļava ir ienākusi cilvēku apziņā. Līdz šim daudz runājām un šķēpus lauzām par mežu, bet tagad arī pļava pieteikusi sevi kā ļoti svarīgs dabas elements. Var teikt, ka pļava ir iznākusi uz skatuves. Es par to priecājos. Jo pļavā ir tik daudz visa kā. Manā pieredzē bez tā, kas pļavā dzīvo zemes līmenī, vēl tur notiek satikšanās ar cilvēkiem, radošais process. Katrā pļavā un katrā siena zārdā var notikt kaut kas skaists."
Pļava aizrauj, ievelk, savaldzina.
Liene Brizga-Kalniņa
"Esmu pilsētniece pēc izcelsmes un mentalitātes, man nav bērnības atmiņu par laukiem vai lauku radu, pie kā ciemoties. Kad pirms septiņiem gadiem sāku strādāt Latvijas Dabas fondā, nepazinu pļavas puķes un vispār pļavas manā pasaulē bija kaut kas visai nenoteikts. Tāpēc varētu teikt, ka vispirms pļava man bija atklājums. Atklājums bija arī tas, ka īstu pļavu ir palicis tik maz. Kā izrādījās, šķietami pašsaprotamā daļa no Latvijas ainavas pašlaik vairāk mājo cilvēku atmiņās, literatūrā, mākslā, nekā patiešām dabā. Tad pamazām es pļavu iepazinu – sāku atšķirt augus, iegaumēt to vārdus. Es "iezūmoju" – ielūkojoties pļavā, atklājas milzīgi daudzveidīga pasaule. Izrādījās, ka man ir savi mīļākie pļavas augi – parastais vizulis un kalnu āboliņš, un es pati vasarās reizēm esmu pārsteigta par to prieku, kas manī vienkārši pamostas tad, kad es tos sastopu.

Jāsaka, ka viena no manas dzīves spilgtākajām dabas pieredzēm bija tieši pļavā. Biotopā "Sausi zālāji kaļķainās augsnēs" nokļuvu ziedēšanas laikā. Koši dzeltenā īstā madara, sārti violeti ziedošais mārsils, košās dzirkstelītes, sarkanās spradzenes – neticams krāsu košums, spēcīga medus smarža un tās pievilināto bišu dūkšana radīja tādu absolūto dabā būšanas sajūtu. Es to nekad neaizmirsīšu. Pļava aizrauj, ievelk, savaldzina. Man tā pilnīgi noteikti ir pavērusi jaunu pasauli."

Gunta un Andris Gavari

Kad iebrauc Līves ciemā un iegriežas Gavaru "Ceriņos", pārņem sajūta, ka šeit esi pieņemts un gaidīts. Te ir plaša sēta un silti cilvēki. Te vienlaikus jūtama nemitīga kustība, darbošanās, vibrēšana un tajā pašā laikā dabas noteiktā lietu kārtība, ritms un līdz ar to arī miers. Brīžiem šķiet, ka šeit ir pat pārāk skaisti. Pļavu ietvertie Gaujas līkumi – ja vēl rīta vai vakara miglā, govis, kas pārpeld upi, uz ganībām dodamās, un visas tās puķes – sākot no smalkā vizuļa līdz naktsvijolēm, jumstiņu gladiolām un spradzenēm. Gunta tā arī saka – viņa savas pļavas ir bezgalīgi iemīlējusi. Andris vairāk runā par tehniku, traktoriem, aplokiem. Viņu pieci bērni ir skaisti un stipri, izauguši, strādājot pļavās. Tad, kad Andris, nemierīgs un skaļš pēc dabas, aizraujas kādā strīdā, Gunta klusi uzliek viņam plaukstu uz pleca un viņš rimst, jo arī viņi paši ir saauguši kopā.
SIA "Andruks" Smiltenes novada Virešu pagastā
Bioloģiska saimniecība
Gaļas liellopu audzēšana
Apsaimnieko 172 ha zālāju
Atjaunoti 70,7 ha dabisko zālāju

Inese un Viesturs Lārmaņi ar meitu Grietu

Gaujas līkumu līkumi un tās vecupju labirints, milzīgi, seni koki pļavās un tam pa vidu – nedaudz mežonīga paskata Hailanderu govis. Tā ir Viestura un Ineses, tagad arī Grietas pasaule. Tā ir pasaule, kurā līdzās viņiem, cilvēkiem, mājo aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, krāšņas puķu pļavas, simtiem tauriņu, sienāžu, spāru un savvaļas bišu. Viesturs ir kā tilts starp tradicionālās zemkopības praksēm un mūsdienu pasauli, meklējot, kā nākotnes sabiedrība varētu saimniekot un dzīvot laukos, saudzējot un vairojot dabas daudzveidību. Viņu pašu varētu dēvēt par Renesanses cilvēka tipu – daudzpusīgu, radošu, strādīgu, tikai viņa un "Beku" pasaules centrā ir daba.
Dabas saimniecība "Bekas" Valkas novadā
Platība 120 ha
Vislielākais īpaši aizsargājamo dzīvotņu blīvums Eiropas Savienībā vienas saimniecības vienlaidus teritorijā
11 dažādi pļavu un ūdeņu dzīvotņu veidi
Audzē gaļas liellopus, ražo medu un citus pļavas produktus
Atjaunoti 56,8 ha dabisko zālāju

Ģirts Dzērve

"Atbrauciet maijā, tad smaržo tā, ka no kājām gāž nost," ar kurzemnieka pieskaņu valodā saka Ģirts par savām bruņcepuru dzegužpuķēm. "Nu smukas," tā viņš saka par savām pļavām. Jau kopš bērnības Ģirts ir pļavas cilvēks, un jāatzīst, ka viņa pļava patiešām ir nedaudz īpašāka, nekā citas. Tā ir nogāzē. Visi, kas brauc uz Kurzemi, zina un priecājas par šo ainavu pirms Sabiles. Nogāzes terasēs ritmiski mijas ziedu pļavu gabali, kadiķu audzes un zāļu purvs, nopļauti un noganīti pleķīši ar atstātām augu joslām. Tajā ir muižas seno ceļu pēdas un tagad arī melnraibas gotiņas. Ainava nerunā, tā stāv krāšņa un cēla, atgādinot simts gadus vecas pastkartes no Abavas ielejas. Ģirts gan izstāstīs daudz – par savu pļavu laikā un telpā, par to, kā pļāvis slīpumā ar rokām un kā tagad palīdz govis. Viņam patīk visa tā darīšanās pļavās, viņam patīk, ka redzams rezultāts. "Ja pļavas pazudīs, tad visi gali ūdenī, tad vairs nekā," saka Ģirts. Un tāpēc viņš ir te. Ar zaļu somiņu, kurā ir našķi govīm, pie savas skaistās pļavas nogāzē.
ZS "Drubazas" Talsu novada Abavas pagastā
Atrodas dabas parkā "Abavas senleja"
Dabas tūrisma saimniecība, audzē vīnogas, dara vīnu, audzē gaļas liellopus
Kopējā saimniecības platība – 42 ha
Atjaunoti 26 ha dabisko zālāju

Jānis un Zaiga Kudliškas

Jānis ir smaidīgs un žiperīgs, ar viņu var daudz runāties un jokoties. Bildējoties viņš paceļ uz augšu īkšķi un smaida vēl platāk. Zaiga reizēm uz viņu skatās nedaudz pārmetoši, cik var runāt. Bet ar laiku nāk apjausma, ka aiz jokiem un tarkšķēšanas ir liela nopietnība. Aiz tā visa ir lauksaimnieka dzīves realitāte, kas nemaz nav viegla un vienkārša. Jānim ir graudaugu lauki, viņš audzē kukurūzu un rapsi. Pamatīga saimniecība, pamatīgs bizness. Tad, kad pļavu atjaunošanas darbi jau bija noritējuši gadu, vienā no Jāņa pļavām parādījās pārsteidzoši daudz jumstiņu gladiolu, un tagad arī tās ir daļa no saimniecības.
ZS "Jaunkraukļi" Jēkabpils novada Ābeļu pagastā
Atrodas dabas liegumā "Ābeļi"
Graudkopība un lopkopība
Apsaimnieko vairāk nekā 250 ha zemes, 60 ha no tiem ir ilggadīgie zālāji
Atjaunoti 42,4 ha dabisko zālāju

Rūdolfs Medenis

Rūdolfa pļava ir Madonas – Rēzeknes ceļa malā. Liela un plaša, tās vidū varens ozols. Vēl pirms pieciem gadiem tā bija bēdīgā stāvoklī – mitra, daļēji aizaugusi ar krūmiem, to izvagoja senas rises, meža cūku rakumi, slapjas ieplakas, bija uzkrājusies kūla un reiz krāšņo puķu paklāju nomākuši suņuburkšķi. Rūdolfs pavisam nesen bija pārņēmis saimniecību no tēva, ķērās klāt arī pļavai. Gadu pēc gada krūmus cirta, saknes frēzēja, zālāju ecēja, šķīvoja, diskoja, pievēla. Gluži kā dārgumus meklējot. Un pļava atdzīvojās. Augsnē vēl no senākiem laikiem mītošās sēklas atkal sāka dīgt, augiem tika dota iespēja izaugt, izziedēt un atkal iesakņoties. Kalnu āboliņš, vītolu staģe, vidējā ceļteka, ziemeļu madara, jumstiņu gladiola, tās visas tagad tur ir – pļavā ceļa malā. Bet Rūdolfam pa šo laiku auga vēriens un ieceres, papildinājās ganāmpulks, dzima bērni. Kad viņš stāv savā pļavā, tad ir tikpat liels, stiprs un pārliecināts kā ozols pļavas vidū.
ZS "Kalna Rubeņi" Madonas novada Praulienas pagastā
Bioloģiska zemnieku saimniecība
Gaļas liellopu audzēšana un augkopība
Apsaimnieko vairāk nekā 500 ha zemes, tai skaitā 250 ha dabas parkā "Kuja" iekļautus dabiskos zālājus
Atjaunoti ES nozīmes biotopi 59 ha platībā

Normunds Nīcgals

Kad uzņēmējs no Rīgas Normunds Nīcgals sāka saimniekot savā īpašumā, viņš atbraukušos aicināja apstaigāt pļavu robežas, aiziet līdz kādam īpaši labam skatam uz Daugavas loku, kurā iegūlušas viņa pļavas. Toreiz līdz Daugavai tikt nepavisam nebija vienkārši – brikšņi, krūmi, līdz kaklam aizaugusi krastmala. Normunds pa šo mežonīgo teritoriju soļoja veikli un ātri, viņš ir izbijis orientierists. Savukārt skats uz Daugavas loku bija lūkojams pa zaru ierāmētu lodziņu un nebūt nelika aizrauties elpai. Taču bija skaidrs, ka Normunds uz to skatās nākotnes acīm. Tagad te ir govis, kas reiz aizaugušo krastu noēdušas kā pludmali, saimnieks ar aizrautību rāda iztīrītās, atjaunotās pļavas un izveidoto ainavu. Viņa apvidus auto ir galīgi nobraukts, telefons parasti izlādējies un pusdienās tikai ābols, kas paķerts no kaimiņu dārza. Viņš ir kļuvis par daļu no Krastu pļavu plašumiem Daugavas loka labajā krastā.
ZS "Krasti" Augšdaugavas novada Salienas pagastā
Atrodas dabas parkā "Daugavas loki"
Gaļas liellopu audzēšana
Apsaimnieko 200 ha
Atjaunoti dabiskie zālāji 125 ha platībā

Jānis Kravalis

Ir tāds pusparazītisks pļavu augs zvagulis. Un ir Jānis. Zvagulis noder aizaugušu pļavu atjaunošanai, jo tas barojas no treknajām graudzālēm un pamazām tās novājina, tā palīdzot pie teikšanas tikt arī citām, sīkākām pļavu puķītēm. Jānis pļavās ir ienācējs un iesācējs, ārpus pļavas – uzņēmējs, vada savu IT kompāniju. Tad, kad viņa pļavai vajadzēja palīdzību, viņš devās uz Vecpiebalgu pēc zvaguļa. Ar dakšām krāva zvaguļu sienu, veda uz Skrīveriem, lika pie darba bērnus, izklāja pļavu ar zvaguļu segu, mānīja ārā zvaguļu sēklas. Vienu gadu, otru, trešo. Bet zvagulis neieaugās. Pļava to neņēma pretī. Taču tas nav viss, ko var darīt lietas labā. Var pļaut, noganīt, vērot pļavu, lūkot, kur parādās kādi vērtīgie augi, sargāt tos. Tā Jānis ir atklājis savās pļavās krustlapu drudzeni, pie viņa zied sveķene un ir skaidrs, ka pļavas Daugavas krastā atgūsies. Zvagulis tajās neieauga, bet Jānis gan.
ZS "Piekrastes" Skrīveru novadā
Atrodas dabas parkā "Daugavas ieleja"
Kopējā īpašuma platība – 27,6 ha, 20 ha no tiem – bioloģiski vērtīgie zālāji un ilggadīgie zālāji
Atjaunoti 20 ha dabisko zālāju

Jurijs Prokofjevs

Palūkojoties uz Juriju, pirmajā brīdī varētu likties, ka viņam pierē rūpju rievas. Un tas nebūtu nekāds brīnums, jo viņam bez briežu dārza un pļavām ir arī trakā Pededzes upe, un tieši upe nosaka to, kā šeit saimniekot. Kad citviet Latvijā lopi jau tiek vesti ganībās, Jurija saimniecība vēl izskatās kā jūra – ūdens klāj visu. Ziemā pārplūdušās palienes sasalst un ganības pārvēršas par milzīgu slidotavu, no ledus ārā slienas vien aploku stabiņi, atgādinot, ka vasarā te staigā govis un tiek pļauts siens. Bet īstenībā Jurijs daudz smaida un viņam ir ļoti sirsnīgas acis. Var just, ka viņam ārkārtīgi patīk sava vieta, šī trakā upe, neparastība un mežonīgums, kas ik dienu apkārt. Tas iet kopā ar Jurija uzņēmēja garu un nemieru, meklējot arvien jaunus veidus, kā panākt nākamo uzrāvienu savai saimniecībai. Viņu varētu dēvēt par dabas uzņēmēju.
SIA "Sita Nature park" Gulbenes novada Litenes pagastā
Bioloģiska zemnieku saimniecība
Atrodas dabas liegumā "Sitas un Pededzes paliene"
Audzē gaļas liellopus
Apsaimnieko 418 ha dabisko zālāju
200 ha platībā atjaunoti Eiropas Savienības nozīmes biotopi

Verners Pudāns

Ar ko īsti nodarbojas Verners? Tā uzreiz to nemaz nevar pateikt, jo viņš savā dzīvē ir darījis daudz dažādas lietas un arī šobrīd nemitīgi kustas, darbojas, domā un interesējas. Verners pats sevi dēvē par zemkopi, un šis apzīmējums kā mezgls sasien kopā visas viņa nodarbes un intereses. Savu Gaujas pļavu plašumos, līdzās lielajiem kokiem, kuri tās nodala, Verners izskatās tāds mazs cilvēks, un varētu rasties jautājums – nu ko tad viens te var izdarīt? Un viņš, mūžīgā rosībā esošais, rāda, ka var, soli pa solim ar lielākiem un mazākiem darbiem. Krūmus izzāģēs un sakraus tik lielā kaudzē, ka tā gandrīz sauli aizsedz, bet puķes savāks un mēģinās notvert to smaržu burciņā. Mugurves pļavās, kurās viņš darbojas, ir simtgadīgas ganības. Tās ir Vernera vērtība, viņa darbs un pamats, lielais konteksts mazajam cilvēkam.
Saimniecība "Stirnas" Smiltenes novadā
Apsaimnieko vairāk nekā 85 ha dabisko un ilggadīgo zālāju aizsargājamo ainavu apvidū "Ziemeļgauja" un dabas liegumā "Mugurves pļavas"
Atjaunoti 20 ha dabisko zālāju

Sanita un Ainis Āboliņi

Pavasaros pie "Vekšu" mājas mēdz būt pietauvota laiva, kurā saimnieki kāpj iekšā un airējas dienas gaitās. Aizved bērnus līdz ceļa galam, kur var pārsēsties auto un tikt līdz skolai. Tas tāpēc, ka Gauja pārplūst un Ainis un Sanita savā mājā dzīvo kā uz salas. Arī tad, kad plūdu nav, savā ziņā šī vieta Ziemeļgaujā ir kā sala – nomaļa un tāla, no vienas puses – Gauja un tās līkumi, vecupes, no otras – meži. Arī "Vekšu" saimniekiem piemīt kaut kas no salinieku mentalitātes – savrupība, atturība, zināms skarbums. Viņi ir sargātāji. Ainis un Sanita sargā savas parkveida pļavas ar milzīgajiem ozoliem, sargā savu īpašo vietu šajā pasaulē, kurā dzimtas saknes stiepjas līdz 1850. gadam, un arī viens otru sargā. Un nav jau tā, ka tikai skarbums ir viņu raksturā. Dzerot tēju, Vekšu saimnieki pastāstīs, cik ļoti priecājas par to, kāds skats tagad paveras pa logu, kad pļavas ir atjaunotas un ainava kļuvusi caurskatāma līdz pat Gaujai. Arī par to, kādu gandarījumu dod tas, ka var dzīvot šeit, Ziemeļgaujā, un veidot vidi sev apkārt.
ZS "Vekši" Valkas novadā
Saimnieko Sanita un Ainis Āboliņi
Atrodas aizsargājamo ainavu apvidū "Ziemeļgauja"
Bioloģiska saimniecība
Audzē gaļas liellopus
Apsaimnieko 180 ha zemes, tai skaitā 140 ha dabisko zālāju Gaujas ielejā
25 ha platībā atjaunotas parkveida pļavas un ganības

Valdis Pīrs

Pirms Valdis kļuva par pļavu cilvēku, viņš bija jūrnieks. Pabijis pasaulē, atgriezās Latvijā dzīvot un strādāt savā saimniecībā. Tad arī pļavu lietā jauno lauksaimnieku, kuram piederēja vērienīga vistu olu ražotne, ievilka Ziemeļgaujas kaimiņi. Varētu teikt, ka pierunāja, ieaicināja nākt tādā projektā, kas palīdzēs atjaunot pļavas Gaujas krastā. Kad Valdis bija mazs, šīs pļavas vasarās bija ziedu pilnas. Kad viņš atgriezās Latvijā – tās jau bija aizaugušas brikšņos. Tagad, kad Valdis tām pielicis roku, atkal atgriežas ziedi. Tomēr viņš nav vīrs, kurš būtu īpaši aizrāvies ar puķītēm. Viņa prieks un lepnums ir govju ganāmpulks. Liellopus saimniecībā gribējies vienmēr, un tie ļoti labi saskan kopā ar pļavu atjaunošanu. Govis, Valdis un pļavas.
ZS "Vētras" Valkas novadā
Graudkopība, putnkopība un gaļas liellopu audzēšana
Apsaimnieko vairāk nekā 300 ha zemes
Gandrīz 70 ha atrodas Gaujas ielejā, īpaši aizsargājamā dabas teritorijā "Ziemeļgauja"
54 ha platībā atjaunoti dabiskie zālāji