Pētnieces stāsta, ka ekspedīcijās parādās interesanti atgadījumi, kad vietējie iedzīvotāji, norādot uz viņu lietotajiem savvaļas augiem, ved ekspedīcijas dalībniekus pa savām ierastajām savvaļas augu ievākšanas takām. Nereti, tieši šī daļa ir pati izteiksmīgākā ekspedīcijas daļa, jo vienlaikus iezīmē arī dabas izmaiņas konkrētā apkaimē. Piemēram, atklāj konkrētu augu sugu vai arī citviet iemīļoto sēņu vietu izzušanu.Piemēram, tā kā savvaļas ķimeņu augšanas vietas ir izzudušas, ķimenes iedzīvotāji pērk veikalā, savukārt tuvējo mežu izciršanas rezultātā mainās arī ieradums vākt mežā ogas un sēnes.

"Šī ekspedīcijas daļa ļauj ielūkoties apkaimes ainavā ar stāstītāja acīm, lūkojot, kur apkārtnē atrodas vietas, kurās tiek vākti ārstniecības augi, izprast katra individuālās augu ainavas nozīmi. Piemēram, kāda sieviete ekspedīcijas laikā stāstīja, ka vāc baldriānus, taču neatpazina šo ceļā sastapto augu. Viņa paskaidroja, ka baldriānus vāc tikai noteiktā vietā gravā, kur tie gadiem ilgi auguši, tādējādi citur sastapto augu viņa dēvēja par suņuburkšķi – šajā gadījumā tieši auga augšanas vietai un ainavai bija ļoti svarīga nozīme," novēroto lauka pētījumos atklāj Ieva Mežaka. Ko tad īsti mūsdienās vēl cilvēks pats prot dabā atrast un izmantot? Lauka pētījumi Latgalē, atklāj, ka ārstniecības nolūkiem vai pārtikā vietējie iedzīvotāji visbiežāk izmanto mellenes, bērzu, meža avenes, skābenes, meža zemenes, nātres, pļavas ķimenes, brūklenes, dzērvenes un kumelītes.

Tomēr, daloties savos augu lietošanas paradumos, vietējie iedzīvotāji piebilst arī to, paši novēro izmaiņas augu sastopamībā. "Ekspedīcijā Dagdas novadā ķimene vēl arvien minēta kā viens no visbiežāk lietotajiem augiem, taču starp pierakstītajiem stāstījumiem ir liecības, ka mūsdienās ķimenes pērk veikalā, taču agrāk izmantoja pašu vāktās savvaļas ķimenes, kas bijušas aromātiskākas. Ķimenes izmantotas kā garšaugs – gan skābējot kāpostus, pievienotas, gatavojot sieru, maizi un gaļu, lietotas arī ārstniecībā, tējās," stāsta Mežaka.

Tā kā laika gaitā zināšanas par augu izmantošanu ir pakāpeniski mazinājušās un fragmentējušās, šī nemateriālā mantojuma pārmantošanai ir būtisks etnobotānikas pētnieku darbs, apkopojot un sistematizējot šīs zināšanas gan no iepriekš savāktajiem arhīvu materiāliem, gan arī mūsdienu etnobotānikas pētījumiem. Tā etnobotāniķi top teju par zaļo zināšanu mantojuma pārvaldniekiem. Etnobotānika ir zinātnes virziens, kurš pievēršas cilvēka un augu attiecībām un tiecas tās saglabāt kā vietējo kopienu zināšanas. Zviedru zinātnieks Ingvars Svanbergs uzsver, ka katra sena kultūra, kurai ir bijusi arī sava rakstu valoda, ir savā noteiktā veidā dokumentējusi savas zināšanas par dzīvniekiem, augiem, vidi.

Kā skaidro Baiba Prūse, ja sākotnēji etnobotānika bijusi botānikas daļa, kas vāca un sistematizēja noteiktā kopienā vai tautā izplatītās ziņas par augiem, tad mūsdienās tā rok jau dziļāk, tiecoties izprast, kāpēc cilvēka un augu attiecībās ir novērojamas atšķirības. Vienlaikus etnobotānikas pētnieki top par sava veida starpniekiem starp zinātnieku atziņām un vietējo kopienu zināšanām. Vietējo iedzīvotāju zināšanas tie atklāj gan savos stāstos, gan vedot pētniekus savās takās, savukārt pētnieki, pārliecinoties par zināšanām, piedāvā, piemēram, piedāvāt atpazīt konkrētus augus. Prūse pētījusi arī to, kā etnobotānika kopā ar sabiedrisko zinātni var kalpot par atbalsta instrumentu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Līdz ar to etnobotāniķu "ievāktās" zināšanas ir vērtīga augsne jau citu jomu ekspertiem, piemēram, vides aizsardzībā, pārtikas tehnoloģijās, pārtikas drošībā, socioloģijā un citur.

"Tradicionāli bērnībā mācāmies no vecākiem. Zināšanas par augiem no paaudzes uz paaudzi parasti manto no mātes vai vecmāmiņas. Arī vīrieši ekspedīcijās ir atzinuši, ka par augu lietojumu ārstniecībā uzzinājuši no mātes. Taču jau vēlāk zināšanas iegūstam arī no citiem pieaugušajiem un vienaudžiem, un tās ir tikpat nozīmīgas kā vecāku sniegtās. Apgūstot savvaļas augu izmantošanas tradīcijas – zināšanas par vides, cilvēku un augu attiecībām, daba kļūst par cilvēka dzīves un līdz ar to arī par kultūras daļu," stāsta bioloģe Mežaka, norādot, ka mūsdienās zināšanas par augiem var smelties ne tikai ģimenē, bet arī citos avotos, piemēram, grāmatās vai interneta resursos. "Projektā "GrassLIFE" esam veikuši Latvijas iedzīvotāju aptauju, kura atklāj, ka 71% ārstniecības augu lietotāju kā galveno izziņas avotu min tieši ģimeni, taču aptaujātie izmanto arī grāmatas (36%), internetu (44%) un citus informācijas līdzekļus (16%). Taču katrs desmitais norādīja, ka īpašu zināšanu avotu par ārstniecības augu tēmu viņam nav."

Lai atgādinātu par ārstniecības augu un dabisko pļavu nozīmi, šogad jūnijā Cēsu Pilsmuižas klētī durvis vēris Ziemeļu dabas medicīnas muzejs (www.naturemedicine.lv) un kurš apmeklētājus šosezon gaida līdz oktobrim. Ekspozīciju veidojuši Vides risinājumu institūta pētnieki, un tās centrā ir ziemeļu reģiona ārstniecības augi. To izzināšana iespējama ar dažādiem mijiedarbes elementiem: var apgūt botānisko ilustrāciju uz gaismas "molberta"; var iztincināt savu ožu, atpazīstot vīgriezi, priedi, gaiļbiksīti un citus augus pēc to aromāta; var izpētīt augu daļas ar miniatūru ultravioletās gaismas lukturīti vai makrolīmenī – zem mikroskopa vērīgās acs; var pārbaudīt savas zināšanas un nezināšanas, pildot interaktīvu testu, bet izskaņā, pirms doties atpakaļ ielās, var ietīties kādā no etērisko eļļu smaržām, piemēram, baldriāna smaržas mākonī. Ekspozīcija vēsta, ka jau 400. gadā pirms mūsu ēras par medicīnas tēvu dēvētais filozofs un ārsts Hipokrāts atklājis, ka slimības izraisa ne jau dievu dusmas, bet gan iekšējo faktoru līdzsvara trūkums. Tā Ziemeļu dabas medicīnas muzejs stāstu par augiem un to ietekmi uz cilvēku veido ar anatomijas starpniecību – ar orgānu sistēmu darbības principu ilustrēšanu un ārstniecības augu ietekmi uz tām. Izklaidējoši izzinoši, turklāt smaržīgi nomierinoši.

Lai apgūtu prasmi atpazīt augus dabā, ieteicams šai ceļā ņemt līdzi jau zinošu augu pazinēju vai taujāt pēc padoma kādā dabas muzejā vai botāniskā dārzā. Noderēs arī drukāts augu noteicējs, kurā auga radiniekus jāmeklē pēc auga daļām – ziediem, lapu formas un skaita, augļiem vai sēklām. Noderīgs padomdevējs, kura ieteikto pareizo atbildi tomēr ir ieteicams pārbaudīt divkārt, ir arī mobilās lietotnes, piemēram, "PlantNet" vai "Google Lens", kuras augu palīdz atpazīt pēc tā fotogrāfijas.

Otra promocijas darba daļa veltīta ticējumos minēto ārstniecības augu – ievas un pelargonijas – ekstraktu pretiekaisuma īpašību pārbaudei. Pētniece secinājusi, ka citos pētījumos apkopotie parastās ievas lietošanas veidi sakrīt ar latviešu tautas ticējumos minēto: ievas augļus izmantoja caurejas ārstēšanai, ziedus – locītavu un reimatisko sāpju, kā arī rozes ārstēšanai: "Ticējumos bija minēta arī ievas lietošana tādu traucējumu ārstēšanai kā galvassāpes, zobu, ausu, kakla un vēdera sāpes, klepus, zilumi un tūska. Kā redzams, ieva tika izmantota ļoti plaši. To varētu skaidrot gan ar plašo pretiekaisuma un pretsāpju iedarbību, gan arī to, ka ieva bija bieži sastopams savvaļas augs Latvijas teritorijā." Igauņu etnobotāniskie pētījumi par ārstniecības augiem atklāj, ka ieva ir viena no desmit visbiežāk lietotajām augu sugām no 19. līdz 20. gadsimtam. Mūsdienās tā ir gandrīz aizmirsta un tās droga nav nopērkama tējas, uztura bagātinātāju vai zāļu veidā. Savukārt tautā par ausu puķi dēvētā pelargonija bija viens no visbiežāk minētajiem svešzemju augiem, tāpēc raisījusi pētniecisku interesi.

"Mūsdienās daudzus augus saucam par indīgiem, lai cilvēki tos pašrocīgi neizmantotu. Mūs ieinteresēja strutene, kas satur alkaloīdus – ķīmiskos savienojumus, kas atbild par citotoksisko aktivitāti. Laboratoriski vērtējām strutenes ekstraktu pretvēža aktivitāti trīs dažādos paraugos – ādas vēža, aknu vēža un zarnu trakta vēža šūnu līnijās. Šie vēža veidi tika izvēlēti, balstoties uz tautas medicīnas datiem. Augstāka pretvēža aktivitāte bija novērojama tieši uz B16-F10 jeb ādas vēža šūnām. Jāņem vērā, ka efektivitāte uz šūnu līnijām laboratorijas apstākļos ir tikai pats pirmais solis, jo nepieciešama virkne pētījumu, lai apstiprinātu, ka to lietošana medikamentos ir efektīva un droša," stāsta Sīle, piebilstot, ka pierādīts efekts ir struteņu sulas izmantošanai pret kārpām.

Vēl sadarbībā ar Vides risinājumu institūtu padziļināti tika pētīta strutene un efeju sētložņa, tiecoties saprast, vai šos savvaļas augus var pieradināt un kultivēt lielākos apjomos, kā arī izpētīt to ķīmisko sastāvu un salīdzināt bioloģisko aktivitāti jeb auga spēku. Ticējumos efeju sētložņai ir minēta iekaisumu ārstējoša, urīndzenoša, gremošanu veicinoša un vielmaiņu aktivizējoša iedarbība. Līdzīgi kā ar ievām, tā ir bieži sastopama un tautas medicīnā minēta, taču mūsdienās reti izmantota.