Uz sākumu Sākums Zaļie pirmsvēlēšanu solījumi Cilvēka un augu attiecības Pieci bioloģiskie lauksaimnieki Izzināt dabu rudenī Māksla un ekoloģiskā identitāte Dabas velšu spēks Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava.
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Satuvināties.
Par ekoloģijas un mākslas attiecībām

Raksts: Kitija Balcare

Foto: no Ritas Brokas personīgā arhīva

Augot klimata pārmaiņu kalnam, aizvien biežāk cilvēka un dabas attiecības ienāk arī mākslā, lai modinātu cilvēkā iesnaudušos ekoloģisko apziņu. Par savām attiecībām ar dabu un mākslu stāsta vizuālā māksliniece Linda Boļšakova, māksliniece un pētniece Rita Broka, dramaturģe Linda Rudene un režisore Krista Burāne.

Poētiskie starpsugu attiecību meklējumi

"Motivācija strādāt kopā ar augiem un savā ziņā arī visa mana pašreizējā mākslas prakse sākās no kaut kā beigām. No mana tēva nāves. Daudzi jauni procesi dabā sākas no tā, kas ir pagājis, lai gan ir grūti runāt par skaidrām robežām starp pagājušo un izaugušu, jo viss ir tāda termodinamiska reinkarnācijas deja,” skaidro vizuālā māksliniece Linda Boļšakova, kura strādā ar dažādiem medijiem, tostarp performances mākslu, instalāciju, arī fotogrāfiju, ar to palīdzību pētot robežas starp cilvēku un apkārtējo vidi, jo sevišķi augu valsti. “Tā nu es stāvēju pie sava tēva kapa, pie kura aug koks, un sapratu, ka viņš ir daļa no šīs vides, ka cilvēks neizbēgami ir daļa no tās, ja vispār šāds nošķīrums ir iespējams."

"Semina futuri: iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai"

Foto: Lauris Aizupietis
Māksliniece interesi par ekoloģijas un mākslas sinerģiju savos darbos skaidro ar pāri identitātei stāvošo savstarpējo saikņu atklāšanas pievilcību. Par neatņemamu viņas mākslas prakses daļu ir kļuvusi sadarbība, piemēram, ar biologiem, filozofiem, komponistiem, un līdz ar to arī starpdisciplinārais mākslas raksturs. Jaunrades pamatā un nereti arī viņas mākslas darbu centrā ir attiecības: gan cilvēkam ar cilvēku, gan cilvēkam ar dabu, jo īpaši ar augu valsti.

"Jau vairākus gadus domāju par sugu daudzveidību un to izmiršanu. Pētīju sēklu bankas kā lielisku buferi. Taču sēklas tiek glabātas sterilā vidē bez adaptācijas iespējām. Dažas retās sēklas nav iespējams izaudzēt sēklu bankās un atjaunot šo sēklu kolekciju kāda nezināma faktora dēļ vai, piemēram, specifiska augstuma, augsnes vai apputeksnētāja dēļ, kuru nav iespējams atdarināt. Tas nozīmē, ja šis retais augs izmirst savā dabiskajā vidē un ja šī vide trīsdesmit gadu laikā ir mainījusies tik ļoti, ka, iesējot sēklu, kas glabāta sēklu bankā, tā tur vairs nevar izaugt, tad šīs sēklas glabāšana šādā bankā ir tikai maldinošs mierinājums," savas darbu sērijas "Semina futuri: iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai" tapšanas aizmetņus atklāj Boļšakova.

"Šajā darbā nākotnes sēkla netiek glabāta sēklu bankas sterilajā vidē, bet tā ir dzīvojusi un saziedējusies ar daudzām citām sugām. Tā nepārtraukti ir saskārusies ar apkārtējo vidi un to uzņēmusi sevī: ne tikai augsnes skābumu, lietu un sauli, bet arī tehnoloģijas, kultūru, piesārņojumu un ģenētisko modifikāciju." Māksliniece, kura, veidojot Sēklu bibliotēku, pati ievākusi stāstus no Sporta pils dārzu kopienas dārzniekiem un to pirmo pieredzi dārzkopībā, augstu vērtē Latvijā aktīvo sēklapmaiņas kustību: "Darbs, ko Latvijā veic sēklapmaiņas punkti, jo īpaši Sandra Stabinge un visi, kas vāc un sēj savas lolotās un mantotās sēklas, ir ārkārtīgi vērtīgs!"
Foto: Lauris Aizupietis
Darbs "Semina futuri: iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai", kurš tapis sadarbībā ar mākslinieku Alvi Misjunu, komponisti Annu Ķirsi, Dr. biol. Daci Kļaviņu Tēlniecības kvadriennālē Rīgā 2020. gadā, pieteikts kā pētniecībā balstīta fikcija par nākotni, dabu, augiem un cilvēku un ir veidots interaktīvi ar paplašināto realitāti. Pašreiz darbs atrodas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī un Nezahat Gökyiğit botāniskajā dārzā Stambulā. Ar viedierīci nolasot QR kodu, paplašinātajā realitātes telpā ar kustības un skaņas palīdzību no nākotnes sēklas izdīgst sievietes un auga hibrīds.

Šis augs ir Latvijā apdraudētas orhideju sugas pārstāve dzeltenā dzegužkurpīte. Atdzīvinot tās tēlu iedomātā realitātē, māksliniece caur šādu virtuālo performanci runā par nākotnes daudzveidību, marginalizētiem ekosistēmas pārstāvjiem un līdzāspastāvēšanu. Auga izvēle nav nejauša, jo orhidejas ir īpašas ar apputeksnēšanās tehnoloģiju un ciešo mijiedarbību ar citiem sēņu un kukaiņu sugas pārstāvjiem. Māksliniecesprāt, tās īpašības cilvēkam māca par sugu sadarbību, katra mazā organisma nozīmību un paša auga inteliģenci. Savukārt instalācija "Mīlestības bioloģija" (2021) izstādē “Lauka pētījumi” balstījās nātru raibeņa dzīves cikla izpētē, vērojot to instalācijā, kura atgādināja pamestu siltumnīcu ar visu tās smaržu un augiem.
Foto: Kristīne Madjare

"Māksla ir cieši saistīta ar iztēli. Runājot, piemēram, par nākotnes potenciālu klimata krīzes apstākļos, māksla spēlē ārkārtīgi lielu lomu, aicinot un piedāvājot iztēloties citādu nākotni, kā arī redzēt sevi šajā pasaulē citādāk. Citādas nākotnes iespējamība ir atkarīga no mūsu spējas to vispirms iedomāties. Māksla var likt pieredzēt pasauli un mūsu vietu tajā citādāk," pārdomās par mākslas spēju veicināt ekoloģiskās identitātes apzināšanos dalās Boļšakova. Viņas darbos skatītājs nereti tiek aicināts uz aktīvu līdzdalību, padarot mākslas procesu par divvirzienu saziņu jeb par ciešāku attiecību veidošanu starp radīto mākslas darbu un tā pieredzētāju.

Piemēram, performancē "Svešinieku tuvība" (2020) ISSP Galerija pārtapa par smaržīgu, dzeltenu, ziedputekšņiem pildītu performatīvu telpu, kurā apmeklētāji piedalījās no dabas iedvesmotā kopradē jeb apputeksnēšanas procesā. Taču Boļšakovas darbos didaktiski, plakātiski apgalvojumi, kuri varētu vairot vainas izjūtu, visticamāk nebūs atrodami: "Man patīk uzticēties skatītājam un dot vietu tam, lai viņš izdarītu pats savus secinājumus. Man patīk uzdot jautājumus vai aicināt iztēloties un pieredzēt."
Tā multisensorā pieredzes performancē vienam cilvēkam "Dzīvā atmiņa" (2021), kas norisinājās Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotā notikumu ciklā "Pārmaiņu ekosistēmas", Boļšakova uzdeva jautājumu, vai mūsu atmiņas – tāpat kā augu sugas – var izzust, ja zaudē savu biotopu? Performance pievērsās ne tikai cilvēka atmiņām, bet arī augu valsts mantojumam, pievēršoties alpu kreimulei, kuras vienīgā dabiskā audze Latvijā uz Staburaga klints tika appludināta 1965. gadā, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Šobrīd alpu kreimule, kas ir viena no pēdējā ledus laikmeta lieciniecēm, aug tikai īpašos laboratorijas apstākļos. Latvijas izcelsmes alpu kreimule ir zudusi pavisam, un kreimule, kas šobrīd tiek audzēta Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, nāk no Igaunijā ievāktām sēklām.

"Māksla var veicināt rūpes par vidi. Ir būtiski katram uzticēt iespēju veidot pašam savas saiknes un attiecības ar vidi. Galu galā mēs jau tāpat esam daļa no ekoloģijas un dabas procesiem, to apzinoties vai nē," secina māksliniece.

Dabas krāsu palete audumā

To, kā pārnest krāsu paleti no dabas taustāmā mākslas darbā, nepazaudējot vietas izjūtu, savā radošajā darbībā un akadēmiskos pētījumos skata māksliniece un pētniece Rita Broka. Aizraušanās ar dabas krāsām aizsākās pēc tam, kad māksliniece izpētījusi, ka krāsas, arī izdaudzinātās "pelēkās", ieviešanos lielā mērā noteica Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa īpatnības, nevis nespēja vai nevēlēšanās lietot košus toņus. Izrādās, līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei pasaulē tekstila krāsošanai tika lietotas vienīgi dabiskās krāsas. Šo seno zināšanu un metožu izpēte mudināja izveidot pašai dabiski krāsotu objektu kolekciju – vēl aizvien mākslinieces dārzā aug arī centrālais krāsaugs – krāsu mēle.

"Meklējot datus par dabiskās krāsošanas lietojumu, mēģinot izprast tos praksē, man radās vairāki atklājumi. Pirmkārt, tas bija lauku viensētas dzīves ainas papildinājums, kur vispārzināmiem amatnieciskajiem un zemes darbiem, pievienojās krāsošana. Krāsošana ar augu krāsām nozīmēja ciešu kontaktu ar apdzīvotās vides apstākļiem un to noteiktajām iespējām, kā arī zināmu dzīves ritmu, ko ietekmēja attiecīgā perioda krāsaugu ievākšana un pielietošana," stāsta māksliniece. "Svarīgi, ka krāsas ieguva, pirmkārt un galvenokārt, no tuvējā apkārtnē pieejamajiem augiem. To toņus ietekmēja vietējās augsnes un ūdens specifiskais sastāvs un, protams, krāsotājas prasmes. Otrkārt, atklājās dabiska saikne ar vides uztveres iespaidiem, jo krāsu toņus un to salikumus nereti noskatīja apkārtnes ainavās."
Foto: no Ritas Brokas personīgā arhīva
Šo pētnieces pieņēmumu pierāda etnogrāfes Ainas Alsupes pētījumi par etnogrāfiskajām segām, kur aprakstīti rudens deķi, silmalas deķi, rožu segas un pat maizes krāsnī noskatītu krāsu lietojums audumā. "Visvienkāršāk un bagātīgāk iegūstamās krāsas Latvijas apstākļos ir dzelten-zaļgan-brūni-pelēcinātie toņi. No šejienes izriet košo krāsu, piemēram, sarkana, koši zaļa, zila, minimālais un godpilnais lietojums senajās tekstilijās. Pateicoties ģeogrāfiskajam stāvoklim, piemēram, aktīviem ūdensceļiem, Latvijā nonāca arī svešzemju košākās krāsas, materiāli, ko bija iespējams nopirkt pie tirgotājiem,” skaidro Broka, kura pēc vēsturiskās izpētes arī pati pievērsusies savā mākslinieces praksē darbam tikai ar dabisko krāsu un šķiedru, ko iegūst pašas apdzīvotās teritorijas robežās.

“Es nevis meklēju reti sastopamus vai mūsdienās nelietojamos krāsaugus no senajām receptēm, bet krāsoju ar tādu dabas krāsu materiālu, kāds nu tas šobrīd tuvējā aizaugušajā laukā, ceļmalā, dārzā, skvērā, pamestā rūpnieciskā teritorijā ir atrodams. Praktiski tā izpaužas gan senatnē, gan manā izpratnē lietotā pieeja – ar atbildību dabā," stāsta māksliniece. "Dabiskā krāsošana bija un manā gadījumā ir daļa no dzīvesveida, kur process nenotiek kampaņveidīgi, bet virzās pastāvīgā dabas ritmu noteiktā secībā no gada uz gadu, savienībā ar savu apdzīvoto teritoriju, uztveres iespaidiem, ikdienas ceļiem. Tā veidojas manas ainavas, kur krāsa vien ir noteikta laika un vides fakts."

Pašreiz māksliniece ne tikai rada savus darbus, kuros atklājas mūsdienu Latvijas krāsu palete, bet Latvijas Mākslas akadēmijā turpina pētīt ainavu austajās tekstīlijās jeb gobelēnos, tiecoties pierādīt, ka izaustais formu, krāsu un tekstūru kārtojums ir ainava. Atbildes pētniece meklē mākslinieku biogrāfijā, personīgajā ģeogrāfijā jeb saistībā ar noteiktu vietu. Par pētāmajiem piemēriem izraudzītas trīs tekstilmākslinieces: Aija Baumane (1943 – 2019); Ilma Austriņa (1940) un Zinta Beimane (1948), jo šo mākslinieču daiļradē ainava ieņem nemaināmi aktuālu vietu. "Šo mākslinieču ainavas ir kā austi sajūtu pieredzes reģistri, kuros ilgā un skurpulozā aušanas procesa laikā sakoncentrēts viss uztveres pārdzīvojuma materiālais spektrs. Šīs ainavas saistās ar noteiktu vietu un fiziskām vai atmiņu formā eksistējošām attiecībām ar to," skaidro pētniece.

Tā, piemēram, Aija Baumane visu mūžu ir bijusi saistīta ar sava tēva mājām, kas atrodas Kurzemē, Balgales pagasta mežos. Šīs vietas ainaviskās vērtības – mežs, upe, ezers, ceļš, avotiem caurstrāvotā piemājas zeme – vienmēr ir bijusi tēma, pie kā visdažādākajās formās un nozīmēs māksliniece atgriezusies visu savu radošo mūžu. Dzīvojot savā īpašumā pie Kalsnavas ezera, Ilma Austriņa veidojusi virkni austo ainavu, kuros caurvijoša, nemainīgi dziļi apzināta tēma ir ezera un tā apkārtnes dabas radītie iespaidi un domu ceļi. Savukārt jaunākas paaudzes pārstāvei Zintai Beimanei ainavu tēli saistās ar bērnībā gūtajiem iespaidiem pie Gaujas Cēsu pusē un Rojas puses jūru, kur joprojām māksliniece rod iespaidus jauniem darbiem: akmens dzīslojums upes atsegtajos krastos, smilšu raksti kāpās ir motīvs, kas nezūd.
Foto: no Ritas Brokas personīgā arhīva
"Kad pirmo reizi sakrāsoju apģērbu, bija aprīlis. Zeme un apkārtējās ainavas bija kā jau Latvijā tas ir visur šajā laikā – pelēcināti brūnas, ietītas kūlas lauku garajā zālē. Tad, uzspīdot saulei, viss iemirdzas zeltītos toņos.Toreiz, izvedot pavasara ainavā savu meitu, vēroju, kā viņa organiski kļūst par tās neatņeamu daļu. Bērns dabas krāsu tērpā bija šīs dzīvās, augošās pasaules dabiska vienība," stāsta māksliniece.“Dabiskā krāsā var krāsot tikai dabisku šķiedru. Šī kombinācija priekš manis ir ideāla. Tās ir taustes, redzes, dzirdes un smaržas sajūtas, kas nepieviļ un konsekventi ved tālāk. Tekstilijas ir materiāls, kas visciešāk saistītas ar cilvēka eksistenci. Dabiskā šķiedra un krāsa ir bezgalīga. Tajā ir dzīvība."
Foto: no Ritas Brokas personīgā arhīva

Galvenajā lomā – augi

Foto: no Lindas Rudenes personīgā arhīva
Augiem ir sava loma arī teātrī. Piemēram, dramaturģe Linda Rudene pirms pāris gadiem kā veltījumu izzūdošajai dabiskajai pļavai izveidoja audioizrādi "Pļavas dzelzenes atzīšanās". Tajā dramaturģe kā meža zemenes uz smilgas virknēja vienu otram līdzās dažādu dabiskajā pļavā reiz sastopamu augu sugu nosaukumus, kuri paši par sevi ir apbrīnojami poētiski: melnā dedestiņa, asinssārtā gandrene, lielziedu vīgrieze, trejzobu akmeņlauzīte, šaurlapu skarene, dūkstu madara, rudens vēlpiene, kamolainā pulkstenīte, kailā pļavlauzīte.

"Biju pamanījusi, ka pļavās zūd augu daudzveidība, bet nebiju tam pievērsusi uzmanību kā dzīvotnes izzušanas jautājumam. Man visa bērnība saistās ar to, ka es iebrienu pļavā un apakšā ir sūnas, vēlāk meža zemenes, tad jau pīpenes un pēterpogas, zvaniņi. Viss sīc un dūc ar kamenēm. Brīdī, kad zālāju eksperte kādā pasākumā minēja, ka dabiskās pļavas Latvijā ir tuvu izzušanas robežai, man sāka birt asaras. Es sapratu, ka tiešām savas bērnības pļavas sajūtu neesmu jau ilgu laiku piedzīvojusi un diezin vai kādreiz arī vēl sajutīšu," stāsta dramaturģe. "Es katru dienu dzirdu par kūstošiem ledājiem. Dzirdu par sugu izzušanu. Apzinos to. Taču tad, kad sapratu, ka nekas man vairs nespēs atsaukt bērnības sajūtu pļavā un ka mani vēl nedzimušie bērni to nekad vairs nepieredzēs, tas radīja iekšēju traģisku sajūtu."

Šo pārdomu rezultātā, tuvojoties 2020. gada Valmieras Vasaras teātra festivālam, tapa Lindas Rudenes audioizrāde "Pļavas dzelzenes atzīšanās": "Lasīju augu nosaukumus un sapratu, ka tur jau viss ir, jo tā ir tīra dzeja, reizē arī mēlesmežģis. Ja dabas aizsardzības tēma tevi aizskar personīgi, tad tu sāc domāt, ārprāts, kas notiek?" Šo klausāmo īsizrādi personīgajās audioaustiņās, stāvot līdz ceļiem zālē, bija mudināti pieredzēt Valmieras Vasaras teātra festivāla apmeklētāji, dodoties uz pilsētas nomali pie vecā šaursliežu dzelzceļa tilta jeb pie "Dzelzīša". Taču dramaturģes veidoto audioizrādi var aiznest sev līdzi uz jebkuru pļavu. Tā ir iespēja baudīt audiāli pašmāju augu sugu daudzveidību stundas ceturkšņa garumā, vienlaikus cenšoties saprast, vai un cik daudz no sugām vel var atrast savā apkaimē, savā tuvākajā pļavā. Tā izrāde var kalpot arī par uzdevumu vasarai: doties Latvijas pļavās, iepazīt tajās sastopamos augus un pacensties tos visus ieraudzīt dzīvē.
Noklausies audioizrādi "Pļavas dzelzenes atzīšanās"!

Samazināt plaisu starp cilvēku un dabu

Aizvien lielāku uzmanību cilvēka un dabas attiecībām savos pēdējo gadu darbos pievērš režisore un dramaturģe Krista Burāne, uzsverot nepieciešamību apzināti skatīties uz cilvēku kā uz daļu no dabas: "Darbi, kurus apzināti esmu veidojusi kā mēģinājumu iekustināt domāšanas maiņu no antropocentriskā uz ekocentrisko domāšanu, ir "Noktirne" (2018), "2020 soļi" (2020), "No tā laika koki vairs nerunā" (2020), "Cilvēka triumfālā uzvara pār biti" (2021) un "Pasaules gals un citas blēņas" (2021). Tā vietā, lai piedalītos aktīvisma procesu organizēšanā, kas prasa ārkārtīgi daudz laika un spēja, es apzināti esmu izvēlējusies veidot mākslas darbus, kas veltīti šim mērķim." Māksliniece ir pārliecināta, ka ekoizrādes, kas norisinās vidē, vides teātris un līdzdalības izrādes piedāvā skatītājam daudz spēcīgāku ekoloģiskās domāšanas rašanos un šādu emociju atpazīšanu sevī.

Kā meditatīvi sazemējošu izrādi-instrukciju Krista Burāne pandēmijas laikā izveidojusi nepilna stundas audiomonologu jeb audioizrādi-instrukciju "2020 soļi" ("Dirty Deal Teatro", 2020), ko ierunājusi pati, mērojot pastaigu gar Gaujmalu, kur dzirdamas rīta dabas skaņas. "Man kā cilvēkam, kurš ir izaudzis latviskas kultūras tradīcijā, justies par dabu atbildīgai ir ļoti dabiska lieta. Otra lieta ir tā, ka man patiešām ir aktīva sociālā pozīcija pret notikumiem, kuri norisinās līdzās manai dzīvei, ir cieši saistīti ar to vai ietekmē manu dzīvi. Mana dabīgā reakcija ir piedalīties vai mēģināt būt par sarunas dalībnieku," savu interesi par vides problemātikas aktualizēšanu savos darbos skaidro režisore.

Klausāmizrāde, ko var piedzīvot jebkurā sev ērtā laikā un vietā ar viedierīces un audioaustiņu palīdzību, aicina tās līdzdalībnieku spert dabā pusstundas garumā savus 2020 soļus, klausoties mākslinieces balsī un vienlaikus izsekojot dažādu sugu izzušanai mūsu ērā. Pārsteidzoši esot bijis tas, ka, atskatoties vēsturē, laika gaitā daudzas sugas ir gājušas bojā ne tikai cilvēka darbības ietekmē, bet arī citu, turklāt ne vienmēr noskaidrotu iemeslu dēļ. "Arī ļoti daudz cilvēku ir gājuši bojā dažādu dabas katastrofu dēļ. Saliekot kopā, tu saproti, ka visu laiku dzīvo šajā dzīves-nāves ciklā. Mēs dzīvojam šajā ciklā. Svarīgi ir apzināties šīs bojāejas dažādos cēloņus un to, vai tu esi vai neesi atbildīgs," piebilst Burāne.
Noklausies audioizrādi "2020 soļi"!
Turpretī Kristas Burānes veidotā urbānā izrāde-pastaiga "No tā laika koki vairs nerunā" ("Homo Novus", 2020) atskatās uz pirmā Rīgas parku un dārzu direktora Georga Kūfalta pieredzi Rīgas apstādījumu veidošanā pirms simts gadiem un vienlaikus mudina īpašvietas izrādes dalībnieku apzināties koku nozīmi Rīgas ielās šodien. Izrāde, kuras laikā pilsētvidē pat tiek iestādīti jauni koki , ir apzināts mākslas aktīvisma solis. "Man bija jāpieņem lēmums: veidot izrādi vai piedalīties protestos," stāsta māksliniece. "Šī izrāde tapa divu ar koku izciršanu un dabas politiku saistītu skandālu laikā – ar Skanstes dārziem un ar Marsa parku. Savu radošo enerģiju izlēmu labāk veltīt izrādes veidošanai, savā ziņā vispārinot šo tēmu, bet vienlaicīgi ļoti konkrēti norādot uz konkrētām problēmām, kas tajā laikā bija aktuālas Rīgai un cilvēkiem, un kas joprojām turpina būt aktuālas."
Foto: Andrejs Strokins
Pašreiz izrādes audioversiju ar norādēm Rīgas kartē var piedzīvot ikviens, izstaigājot mākslinieces veidoto maršrutu arī individuāli, tā paraugoties uz Rīgu un tās kokiem no cita skatupunkta un aizdomājoties par savas rīcības vai tās trūkuma ietekmi uz tiem.

"Dusmas manī rada tas, kā šie cilvēki godīgi aiziet uz darbu, nocērt pa tīro Skanstes dārzus brīdī, kad tur ir putnu un zvēru mazuļi, un tad priecīgi, ar labi padarīta darba sajūtu dodas mājās samīļot savus bērnus," motivāciju runāt par cilvēka un dabas attiecībām teātra valodā skaidro Burāne. "Mana nesapratne ir par to, kā veidojas šīs atšķirīgās vērtību uztveres cilvēkos, kas domā vai jūt līdzīgi man, un cilvēkos, kas godīgi iet uz darbu, esot pārliecināti par savas dzīves vērtību un labumu. Kā mēs te blakus eksistējam? Kāpēc mēs nesatiekamies? Jebkurā gadījumā ceru, ka izrādes, ko veidoju, ir arī stāsti par šīm dažādajām vērtībām, bet vienlaicīgi arī mēģinājums ietekmēt skatītāju."
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.