Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Smagā klimata skumju nasta: diagnoze – ekotrauksme?
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Shutterstock
Ilgoties pēc zaudētā un satraukties par vēl nenotikušo. Salabot to, kas vēl salabojams, un glābt to, kas vēl glābjams. Darīt mazumiņu. Kritiski izvērtēt informāciju un viedokļus. Paturēt prātā, ka mēs vēl varam paspēt izglābt to, kas vēl ir palicis, nevis postīt tālāk. Tas nav ieteikums, kā rūpēties par savām attiecībām ar līdzcilvēkiem, bet gan ieteikums, kā cīnīties ar savu šķietamo nevarību ietekmēt neizbēgamās pārmaiņas dabā, lai mazinātu savu klimata skumju nastu un izvairītos no tās pāraugšanas kā garīga, tā fiziska rakstura veselības sarežģījumos.

Zaudējumu skartie

Papīra turziņa vai maisiņš? Vainas apziņa par nocirsto koku vai par īslaicīgā lietošanā esošo plastmasas maisiņu, kura dzīve mērāma gadsimtos? Jebkurai izvēlei ir kaitējums. Bezspēcība par pasaules sakārtošanu. Nerunāt par maisiņu un par salmiņu, varbūt nelidot? Nevis vispār nemaz, bet izvērtēt, cik daudz? Lai arī pasaule piedzīvo intelektuāli augstāko apgaismības laiku, vienlaikus uz tās acīm vēl aizvien ir patērnieciskās klapes, kas liek auļot industriālajiem zirgiem tālāk un tālāk.

Pa to laiku skolēni savos protestu plakātos uzdod jautājumu: kāpēc man jāmācās skolā, ja rītdiena nemaz var nepienākt? Tieši zaudējuma izjūta ir tā, kas visspilgtāk raksturo klimata skumju skartos. Pētījumos, kas vērsti uz garīgo veselību, aug to cilvēku skaits, kuri ziņo par stresu vai depresiju, ko izraisa klimata jautājumi un to ietekme uz cilvēku. Turklāt tā vairs nav kāda noteikta reģiona īpatnība, bet gan izpausme, kas novērota no Grenlandes līdz pat Austrālijai.
Pat nedzīvojot dabas katastrofu reģiona epicentrā, garīgās veselības problēmas var izraisīt gan neatgriezenisko pārmaiņu vērošana, gan arī raizes par savu bērnu nākotni vienlaikus ar vainas apziņu par to, kādā pasaulē viņiem būs jādzīvo.

Klimata skumjas un sēras ir cilvēka psiholoģiskā reakcija uz zaudējumiem, ko izraisa klimata pārmaiņas, tostarp uz sugu izzušanu un neatgriezenisku ainavu pārveidošanos. Turklāt klimata skumjas atšķirībā no citu veidu skumjām raksturo to bezgalība jeb nebeidzamība. Tā jau 2017. gadā ziņojumā "Garīgā veselība un mūsu mainīgais klimats" norādīja Amerikas Psiholoģijas asociācija, prognozējot ekotrauksmei (ecoanxiety) aizvien augošu aktualitāti ne tikai klimata katastrofu skartajos pasaules reģionos, bet – agrāk vai vēlāk – teju ikviena prātā neatkarīgi no ģeogrāfiskās piederības.

Klimata pārmaiņas sekmē ne vien ledāju kušanu un laikapstākļu galējības, bet arī maina psiholoģisko indivīda klimatu, izraisot trauksmi, posttraumatiskā stresa sindromu un pat depresiju.
Ekotrauksme, kurai tuvu līdzās stāv arī skumjas, dusmas, izmisums, bezcerība, vainas un kauna izjūta, ir hroniskas bailes no ekoloģiskām un vides katastrofām. Turklāt, esot hroniskā stresa stāvoklī, cilvēkam paaugstinās kortizola jeb stresa hormona līmenis, kas ilgākā laika posmā nomāc imūnsistēmu. Savukārt tas atbrīvo ceļu slimībām.
Arī ūdenslīdēji raud
Vairums sabiedrības uzskata, ka klimata pārmaiņas ietekmē tikai to fizisko veselību, piemēram, ar jaunu slimību rašanos, gaisa vai ūdens piesārņojumu vai pārtikas trūkumu. Taču veselības speciālisti pasaulē aizvien biežāk saskaras ar garīgās veselības izaicinājumiem, kuru cēloņi meklējami klimata pārmaiņu dzīlēs.

Piemēram, ekotrauksme ir indivīda nepārtrauktas bažas par planētas nākotni un par dzīvību uz tās. Trauksme cilvēkā rodas tad, kad ķermenis sāk reaģēt uz kādiem draudiem, kā pretreakciju izvēloties kādu no izdzīvošanas instinkta stratēģijām – cīņu, bēgšanu vai sastingšanu. Turklāt nereti šie draudi var nebūt nemaz acu priekšā, bet gan sakņoties kādās tālās, prātam neizskaidrojamās bailēs.

Sēro gan jaunieši, gan zinātnieki, gan pirmiedzīvotāju tautas. Piemēram, zinātnieki, kas pēta Austrālijas Lielā barjerrifa koraļļu izbalošanu, sastopas aci pret aci ar iznīcību, atzīstot neizbēgamu trauksmes, bezcerības un pat izmisuma klātbūtni. Britu jūras biologs Tims Gordons atzīst, ka asaras ūdenslīdēja tērpā ir klātesošas, jo zinātniski pētnieciskais darbs patiesībā ir šo vietu straujās izzušanas dokumentēšana jeb traģiskā apziņa "ak, tas viss mirst". Jau 2014. gadā "Guardian" rakstā ilgtspējas eksperts Džo Konfino šī gadsimta cilvēka rīcību nodēvēja par industriāla līmeņa genocīdu pret pasaules sugām.

No bezcerības līdz noliegumam
Veselības portāls "Healthline" norāda, ka pieaugošā bezcerības sajūta ir tikai viens no ekotrauksmes izpausmes veidiem. Tāpat var būt arī dusmas un vilšanās, jo sevišķi tajos, kas neatzīst klimata pārmaiņas, vai iepriekšējās paaudzēs, kas nav apzinājušās savu ietekmi uz vidi, arī pat trauksmes izjūta un atsevišķas panikas lēkmes. Tas viss var veicināt arī citas neērtības, piemēram, izraisīt bezmiegu, traucētu apetīti, grūtības koncentrēties. Tāpat sarežģīt attiecības ar tuviniekiem un draugiem, īpaši gadījumos, ja viedokļi klimata jautājumos ir atšķirīgi. Sliktākajā gadījumā – pat novest pie atkarībām. Taču vēl viens visnotaļ slikts scenārijs kā atbildes reakcija uz klimata krīzi ir gluži vienkārši tās noliegšana.

Kā norāda klimata psiholoģe Karolīna Hikmena, vairumam cilvēku ekotrauksme var tikt uzskatīta pat par dabisku reakciju uz klimata krīzi, tomēr jāpatur prātā, ka bailes par klimata pārmaiņām var pastiprināt arī citas jau esošās garīgās veselības problēmas. Laikraksts "Washington Post" pirms pāris gadiem atsaucās uz kādu psihiatri, kuras paciente savulaik atzinusies, ka slepeni vēlētos, lai pasaulē sāktos pandēmija, mazinot planētas noslodzi.

Pētnieki skaidro, ka Maldīvu salu iedzīvotājiem trauksmi radīs eksistenciāli draudi, jo jūras līmeņa celšanās šai salai rada draudus tikt pilnībā iegremdētai zem ūdens līdz 2100. gadam, taču tiem, kas mīt attīstītajās valstīs, ekotrauksmi lielākoties rada nevis tūlītēju pārmaiņu ietekme, bet gan nenoteiktība par to, kas vēl tikai gaidāms.

Kā norāda Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers, trauksme tās klīniskā izpratnē var rasties kā reakcija uz konkrētu smagu situāciju dabā, piemēram, uz ilgstošu karstumu vai uz kādas ķīmiskas vielas noplūdi dabā. No šāda veida trauksmes būtu nodalāms sabiedrības satraukums par vides jautājumiem kā attieksme pret vidi. To varam novērot aptaujās, kad cilvēks piekrīt, ka viņu satrauc klimata pārmaiņas, bet, atbildot uz jautājumu, ko viņš dara lietas labā, rīcības piemēri neseko.

"Lai cilvēks mainītu savus ikdienas paradumus rūpēs par vidi, tam ir jānodrošina apstākļi, kas to veicinātu. Piemēram, ja, pienākot pie atkritumu konteineriem, cilvēkam būs grūti saprast, kur un kas liekams, viņš drīzāk atmetīs visam ar roku un izvēlēsies savu nesamo ievietot kopējā konteinerā, necenšoties iedziļināties," skaidro profesors, uzsverot, ka aizvien biežāk liela atbildība mūsdienās tiek pieprasīta no cilvēka, tā vietā, lai konstruētu situācijas, kurās cilvēks būtu motivēts mērķtiecīgāk mainīt savus paradumus.
Zūdošā ainava
Klimata skumjas ir saistītas ar sērošanu par jau zaudēto, bet ekotrauksme ir saistīta ar to, kas vēl tikai var notikt nākotnē. Savukārt ilgtspējas profesors Glens Albrehts no Austrālijas runā par jēdzienu "solastaļģija", raksturodams to kā "ilgas pēc mājām, kad tu vēl esi mājās" un kad tur vide mainās tā, kā tu to nevēlētos. Piemēram, pamosties no rīta savās lauku mājās un ieraugi, ka aiz loga ir svaigs izcirtums, nevis mežs, vai dodies uz savām bērnības takām, bet rudens talku kartupeļu lauka vietā ieraugi jau trīsreiz lielākas egles par pašu.

Solastaļģija, ko veido latīņu izcelsmes vārds "solacium" ar nozīmi "ērtums" un grieķu izcelsmes vārds "algia" jeb "sāpes", ir emocionālas vai eksistenciālas ciešanas, ko izraisa vides izmaiņas un ierastās ainavas zaudēšana, kas līdzinās piespiedu emigrācijas skarto sajūtām, pametot savas mājas.

Sabiedrības grupas, kuras viskrasāk saskaras ar ekotrauksmes izpausmēm, ir pirmiedzīvotāju kopienas, sabiedrības grupas, kas dzīvo piekrastes vai salu reģionos, sausās apkaimēs vai citos ģeoloģiski riskantos apgabalos, maznodrošināto kopienas, cilvēki ar hroniskām kaitēm un ar invaliditāti, seniori un bērni.
Klimats – daļa no jauniešu identitātes
Iespējams, pērnruden sociālajos tīklos pamanījāt klīstam vētrainus un saviļņojošus sveicienus īsos video, kur ap Brīvības pieminekļa graciozo Mildu riņķo virpuļviesuļa dancināti atkritumi vai kur, zibeņiem sperot, Vanšu tilta pakājē Daugava kāpj ārā no krastiem. Šos sveicienus sūta jaunieši un Latvijas Dabas fonds, mudinot ikvienu uzsākt savu cīņu pret klimata pārmaiņām. Video ir daļa no jauniešu auditoriju iesaistošas starptautiskas iniciatīvas "Game on: Neļausim klimata pārmaiņām uzvarēt". Tās mērķis ir aicināt pašus jauniešus kļūt par klimata aktīvistiem, vairojot viņu izpratni par klimata pārmaiņām un par individuālas rīcības ietekmi ilgtermiņā.

"Līdz ar izmaiņām apkārtējā vidē un izpratnes pieaugumu par klimata pārmaiņu un vides degradācijas postošajām sekām ir novērojami dažādi psiholoģiskie aspekti: skumjas, satraukums, neziņa, trauksme par nākotni. Šīs izjūtas īpaši piemeklē jauniešus. Savā ziņā klimata jautājums ir daļa no mūsdienu jauniešu identitātes, un tam ir sava loma viņu dzīves izvēlēs," norāda Latvijas Dabas fonda pārstāve Maija Ušča.
Lielā neziņa par nākotni liek šaubīties par daudzām izvēlēm šodien, piemēram, vai varam atļauties radīt bērnus? Vai tas, ko mācos šobrīd, būs derīgs tad, kad iestāsies klimata apokalipse? Kādu nodarbošanos man izvēlēties? Un, galu galā, kā dzīvot dzīvojamu dzīvi klimata pārmaiņu ēnā?
Maija Ušča
Indivīda apziņa par savu nevarēšanu vienatnē novērst ekoloģisko krīzi var tikai vairot klimata skumjas, bezpalīdzības sajūtu, sēras un pat veicināt rīcību, kas ir pretēja klimatam draudzīgai, – jo mēs jau tāpat neko nevaram izdarīt. Lai arī mūsu klimatam draudzīgās izvēles, piemēram, neizmantot plastmasas salmiņus, bieži vien var izskatīties pat niecīgas uz globālā fona, tomēr šī rīcība jāaplūko gan kā konkrēta darbība, gan kā morāls žests – kopīga paradumu maiņas atbalstīšana.

"Tas ir dabiski, ka pusaudzis, saņemot informāciju, to šķeļ. Viņš saskata to kā baltu un melnu. Pelēko zonu neredz. Ja es polārlāci neizglābu, tad viss, ko es daru, ir mēsls, lai gan tā nav taisnība. Diemžēl, bet pusaudzis to tā saskata. Un otrādi. Ja esmu izdarījis mazu, foršu lietu, bet tomēr kaut kur noticis kaut kas slikts, tam nav nozīmes," tā RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons skaidroja vecumposmam raksturīgo pasaules uztveri sarunu festivāla LAMPA diskusijā "Jaunieši un klimata skumjas: Kā atvēsināt prātu un dzīvot tālāk?", ko rīkoja Latvijas Dabas fonds.
Jācenšas nodalīt savu vainas izjūtu no sabiedrības, to kopējo nepārņemot kā savu.
Artūrs Miksons
Turklāt speciālists piebilst, ka rīkojoties jāpatur prātā samērīgums, jo tas nesašķeļ sabiedrību. Vieni prasības pēc klimatam labvēlīgas rīcības var uztvert ar vainas apziņu par līdz šim paša veikto kaitējumu, kamēr citi to uztver kā tiešu uzbrukumu bez pārmaiņām, bet drīzāk ar kara stāvokli pretējo viedokļu pusēs. Un tur, kur ir karš, ir vairāk zaudējumu, nevis ieguvumu, arī klimata frontē.
Rokas klēpī neturēt
"Mēs nemirsim no vecuma. Mēs mirsim no klimata pārmaiņām." Tā kādā protesta akcijā ASV vēstīja virs jauniešu galvām paceltās kartona loksnes. Kādā intervijā režisors Alvis Hermanis izteicies, ka pusaudži tiecas sakārtot pasauli, bet neprot sakārtot pat savu istabu.

"Nav jāmēģina mainīt vai izglābt visu pasauli, bet var sākt ar individuālo paradumu maiņu, paplašināt to ģimenes, skolas, ciema vai citas jaunietim aptveramās kopienas mērogā, un, visbeidzot, – prasīt klimatam un videi draudzīgu rīcību no lēmumu pieņēmējiem, uzņēmējiem," uzsver Maija Ušča, piebilstot, ka pārvarēt skumjas un neticību saviem spēkiem palīdz labas attiecības, ciešas sociālās saiknes. "Tie, kuri daudz darbojas kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, labāk spēj saglabāt ticību savas rīcības nozīmīgumam un nepadoties."

Taču šis ir laikmets, kad streikos dodas ne jau rūpnīcu strādnieki, bet pamatskolu skolēni, pieprasot valdībām pieņemt krasus lēmumus un uzņēmējiem mainīt savu pieeju darbībai nākotnes vārdā. No jauniešiem skan skarbais pārmetums, ka "jūs atņemat mums nākotni".
Foto: LETA

Kā norāda Vides fonda Ekoskolu programmas vadītājs Daniels Trukšāns, līdz ar piecpadsmitgadnieces Grētas Tunbergas aizsākto klimata streiku 2018. gadā un no tās izaugušo starptautiskās jauniešu kustības "Fridays for Future" attīstību klimata jautājumi ir viens no aktuālajiem tematiem, kas interesē un satrauc jauniešus. Kustība ir aktīva visos kontinentos un daudzās valstīs, tostarp Latvijā. "Vecākiem noteikti iesaku atbalstīt bērnu interesi par šo tēmu. Lai mazinātu satraukumu, aicinu lielāku uzsvaru likt tieši uz rīcību, ko mēs gan kā indivīdi varam darīt, gan kā sabiedrība ietekmēt jau politikas līmenī, lai sagatavotos klimata pārmaiņu nestajām sekām," mudina Daniels. Izvēloties vienu no trim tematiskajiem virzieniem – klimata krīze, aprites ekonomika, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās –, pērn Ekoskolu Rīcības dienu laikā 49 no 93 Latvijas skolu rīcībām bija saistītas tieši ar klimata pārmaiņu tēmu. Iesaistīties, nevis padoties, vienlaikus rodot domubiedrus, ir viens no praktiskiem soļiem, kā cīnīties pret jauniešu vidū klimstošajām klimata skumjām.
Būt kopā un rīkoties
Pasaules zinātnes prāti nebeidz skandināt nevis brīdinājumus, bet jau ziņo par sekām, ko var nest straujā bioloģiskās daudzveidības izzušana, ekstremālie laikapstākļi, kas tiešā veidā ietekmēs cilvēku un tā dzīvesveidu gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Datu pietiek, bet rīcības ir par maz tik un tā.
"Kolektīva darbība ir labs līdzeklis kolektīvām problēmām," uzsver klimata psiholoģe Karolīna Hikmena, norādot uz to, cik svarīga ir rīcība, saskaroties ar šādiem garīga rakstura sarežģījumiem. Lai tos mazinātu, eksperti iesaka darīt – mainīt savu dzīvesveidu, ietverot tajā videi draudzīgāku rīcību, vai kļūt par vides aktīvistu, tādējādi mazinot savu trauksmes līmeni un vienlaikus rodot domubiedrus.

Izvairoties no galējībām, kas var pasliktināt cilvēka psiholoģisko stāvokli, profesors mudina pārmaiņas sākt pakāpeniski, nevis vienā dienā vai nedēļas nogalē tiekties mainīt visu līdzšinējo dzīvi. "Arī izvēloties skriet maratonu, nedodamies uzreiz trasē, jo tas var beigties visnotaļ bēdīgi. Mēs pakāpeniski trenējamies, pārdomājam ēdienkarti, izvēlamies sev piemērotu treniņu vietu un laiku un pārdomājam citus aspektus," stāsta profesors Austers.
"Lai nenovirzītos no sava mērķa, var palīdzēt arī tā paziņošana citiem, ko nereti ieraugām sociālajos tīklos, kur cilvēki publiski pauž savu apņemšanos. Nosmīnam, bet tā ir visnotaļ efektīva pieeja, līdzīgi kā strādā arī kaut nelielas, bet kādas likmes noteikšana vai derības par mērķu sasniegšanu," iesaka profesors Austers.
Tiem, kam jau ir savi bērni, var noderēt savas ģimenes izvēļu atsaukšana atmiņā, pārvērtējot, ko var darīt tā, kā darīja senči, bet ko var uzlabot savās ikdienas darbībās. Vecākiem ar bērniem psihologi iesaka nebaidīties runāt par vides jautājumiem un norisēm pasaulē. Kopīgi izveidojot, piemēram, savu mazdārziņu, var runāt par to, kāda ir tā ietekmi uz vidi, uz ģimenes patēriņu un uz dabas daudzveidību. Braucienu vietā kopā ar bērniem var izvēlēties vairāk pastaigu, kuru laikā var ciešāk izzināt dabu un runāt par klimata jautājumiem. Jaunu rotaļlietu vietā bērnus var mudināt izvēlēties lietotas, piemēram, laiku pa laikam mainoties ar kaimiņu bērniem.
  1. Dodies dabā pie terapeita Meža vai dakteres Upes un izvēdini galvu, pa ceļam uzlasot nevērīgi izmestos atkritumus! Padomā, kuras no savām ikdienas lietām vari darīt ārpus telpām, esot tuvāk dabai!
  2. Sporto ārpus telpām! Izvēlies iešanu kājām vai braukšanu ar nemotorizētiem transportlīdzekļiem, kas ne tikai nāks par labu paša fiziskajai un arīdzan garīgajai veselībai, bet arī mazinās izmešu daudzumu.
  3. Aprēķini savu ekoloģiskās pēdas nospiedumu: https://www.pdf.lv/epeda/epeda.html un izlem, kā, mainot paradumus, vari to samazināt.
  4. Iesaisties vietējās apkaimes aktivitātēs, piemēram, kopienas dārza iekopšanā vai kopīgas komposta kastes izveidē pagalmā ar kaimiņiem.
  5. Izvēloties profesiju vai nolemjot to dzīves laikā mainīt, izvēlies to nozari, kura var būt noderīga vides jautājumu risināšanā!
  6. Piedaloties vēlēšanās, vaicā pēc politisko spēku skaidras nostājas klimata un vides jautājumos!
  7. Atrodi vietējo vides organizāciju, kuras aktivitātes tev simpatizē, un atbalsti tās ar brīvprātīgo darbu, ar ziedojumu vai ar cita veida iesaisti, kas veicinātu organizācijas mērķu sasniegšanu!
  8. Jā, un iesākumam – vismaz atsakies no plastmasas salmiņiem dzērienu glāzē.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.