Daudz novēlējumu un atceres vārdu izskanēja gan no darbiniekiem, gan no kultūras atbalstītājiem. Audio sveiciens saņemts arī no Kultūras ministres Daces Melbārdes. "Ik viens tautas nams un kultūras centrs ir svarīgs Latvijas kultūras atbalsta vieta. Dažreiz tā ir vienīgā iespēja vietējiem iedzīvotājiem radoši izpausties, un tā nav tikai mākslinieciskā jaunrade, bet arī brīnišķīga iespēja iepazīt un izprast dažādas kultūras vērtības un būt pašiem atbildīgiem savas kopienas veidotājiem," savā apsveikumā uzsvēra ministre.
Īpašs sveiciens bija atsūtīts no Afganistānas, kur šobrīd misijā ir Dainis Siliņš - vienīgais vīrietis, kurš strādājis šeit par kultūras darbinieku. "Ienākot pirmo reizi Stalbes tautas namā, bija jūtama īpaša aura, jūtama šeit esošo cilvēku mīlestība pret savu darbu. Šī ir vieta kur mīl un ciena kultūru," savā apsveikumā raksta Dainis.
Profesionālā māksla Stalbē sāka attīstīties pirms 100 gadiem. Sākotnēji kā pašiniciatīva, organizējot kapelas, pūtēju orķestrus, korus. Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, stalbēnieši savus kultūras un sabiedriskās dzīves pasākumus noturēja skolās, pagastu pārvaldēs un citās izdevīgās vietās.
Sešdesmitajos gados Stalbes padomju saimniecība jau bija nostiprinājusies, bet nebija nevienas telpas, kur varētu notikt sanāksmes, kinoizrādes vai pašdarbības mēģinājumi. Padomju saimniecībai nebija atļauts celt kultūras namu, tāpēc tika apiets likums un jaunais kultūras nams 1963.gadā tika būvēts kā muižas ēkas rekonstrukcija.
1964. gada 18. aprīlī jauno klubu atklāja toreizējais sovhoza direktors Ilgvars Liepiņš ar novēlējumu: lai šajā vietā nekad neapklust dziesmas un dejas solī kājas nenogurtu. Par jaunatklātā kluba vadītāju sāka strādāt Lauma Bērzkalne. "Tad, kad cēla klubu, visiem gribējās pielikt savu roku un pūles. Atceros, ka netālu no kluba pa zāli rāpoja lieli un mazi cilvēki. Izrādījās, ka viņi lasīja akmentiņus, jo no kluba celtniekiem bija nācis rīkojums, savākt akmeņus tautas nama foajē telpas grīdai," atceras Laumas kundze.
Par jaunā kluba labiekārtošanu rūpējās pašdarbnieki. Vizma Rostoka atceras kā ar draudzenēm pašas šuva aizkarus. Ar kluba nodošanu ekspluatācijā sākās daudzas jaunas tradīcijas – pirmoreiz notika svinīga bērna dzimšanas apliecības izsniegšana, ģimeņu vakari, svinīgi dienestā tika izvadīti jaunieši, katru gadu bija darba svētki, kad sumināja pirmrindniekus.
