Kāpēc mums kā ēst ir vajadzīgas inovācijas
Foto: Shutterstock
Enerģijas un darbaspēka sadārdzināšanās apstākļos Latvija attiecībā uz eksporta precēm saskaras ar tādām pašām grūtībām kā Skandināvija: mēs vairs nevaram konkurēt ar zemu pašizmaksu — mēs neesam Ķīna. Jaunajā laikmetā mūsu valsts panākumu atslēga slēpjas preču un pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību, tas ir, inovāciju, eksportā.
Mums jau ir uzņēmumi — pasaules līmeņa novatori, piemēram, LMT, "Primekss", "Latvijas valsts meži", "Edge Autonomy", "Azeron", "Longenesis" un citi. Bet tajā pašā laikā zinātnes un inovāciju finansēšanas jomā mēs nopietni atpaliekam no kaimiņiem Eiropā, un mums ir, uz ko tiekties.
Kaspars Rožkalns, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors 
Latvijas Eksportētāju asociācijas "The Red Jackets" dati liecina, ka Latvijas zinātnes finansējuma apjoms ir 3,5 reizes mazāks nekā vidēji Eiropā un 2–3 reizes mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Skaidrs, ka tas kavē inovāciju izstrādi un attiecīgi arī eksportu.
Ieguldīt inovācijās ir riskanti
Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis šādi skaidro šos datus: "Latvijā zinātniskās pētniecības darba finansējums jau ilgi ir nepietiekams. Tas ir svārstījies robežās no 0,4 līdz 0,7% no IKP, kas ir ievērojami mazāk nekā citās ES valstīs (tostarp Igaunijā un Lietuvā), kā arī būtiski atpaliek no Nacionālajā attīstības plānā izvirzītajiem stratēģiskajiem mērķiem. Latvijā finansējuma īpatsvars (% pret IKP) atpaliek no pārējām Baltijas valstīm visās nozarēs, tomēr galvenokārt šī starpība veidojas uz komercdarbības nozares rēķina."
Viesturs Sosārs, RTU Rīgas biznesa skolas rezidējošais uzņēmējs 
Foto: Publicitātes
"Visās attīstītajās valstīs inovācijas galvenokārt finansē privātais sektors — lielie uzņēmumi," skaidro RTU Rīgas biznesa skolas rezidējošais uzņēmējs Viesturs Sosārs. "Savukārt Latvijā vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka lauvas tiesa mūsu lielāko uzņēmumu ir vai nu valsts uzņēmumi, vai ar ievērojamu valsts kapitāla daļu, piemēram, "Elektrum", LMT, "Latvijas valsts meži" un citi. Izņēmumi, šķiet, ir tikai farmācijas uzņēmumi un "MikroTik". Bet valsts uzņēmumos ir tāda kārtība, ka tiem uz pirkstiem skatās Valsts kontrole un pieprasa lietderīgi tērēt nodokļu maksātāju naudu, nevis izšķiest neveiksmīgiem projektiem," paskaidro Sosārs. "Taču inovācija ir tas, kas, visticamāk, beigsies ar neveiksmi, un tomēr šis nav iemesls tajās neieguldīt."
Jāpierāda, ka neesi kamielis
Pērnais Latvijas inovāciju jomas čempions, kas saņēma LIAA "Eksporta un inovācijas balvu 2021", – uzņēmums LMT – ir spilgts piemērs, ka Latvija var sasniegt augstu līmeni inovāciju jomā par spīti visām grūtībām, ar kādām sastopas uzņēmumi ar valsts kapitāla daļām.

"Daudzos jautājumos mēs jau esam pirmajā vietā pasaulē," komentē LMT viceprezidents un valdes loceklis Ingmārs Pūķis. "Ir pagājuši tie laiki, kad varējām aizbraukt uz konferenci ārzemēs, noskatīties tur kaut kādus risinājumus un atvest pie mums. Tagad mēs paši daudzējādā ziņā esam novatori un mums pašiem ir jādomā, kā mēs izmantosim un pārdosim mūsu veiktos atklājumus un izstrādnes."

Piemēram, 5G tehnoloģija. Pēc pārejas no 4G uz 5G vidusmēra lietotāji ikdienā neizjutīs ievērojamas pārmaiņas — varbūt tikai interneta ātruma palielināšanos. "Taču arī pirms tam tas bija nepieredzēti liels. Šī tehnoloģija ir daudz svarīgāka industriālajiem klientiem. Piemēram, transporta digitalizācijas jomā. Mēs daudz un sen runājam par lidrobotiem, taču tiem ir vajadzīga tieši 5G tehnoloģija, kas ļauj sūtīt signālu tieši uz ierīcēm bez mobilā tīkla izmantošanas, signāla nosūtīšanas uz staciju un tā tālāk," stāsta Pūķis. Arī militārajā jomā un papildinātajā realitātē nevar iztikt bez 5G tehnoloģijas — tā nodrošinās arī gaidāmās fundamentālās pārmaiņas robotikas jomā.
LMT inovāciju izstāde uzņēmuma galvenā biroja ātrijā
Foto: Publicitātes
Ingmārs Pūķis norāda, ka Latvijas valsts uzņēmumiem vai uzņēmumiem ar lielu valsts kapitāla daļu līdz pat šim gadam patiešām bija grūti izstrādāt inovācijas. "Ikviens var piekasīties to darbības rezultātiem — kāpēc jūs nodarbojaties ar velns viņu zina ko, nevis vienkārši darāt savu darbu: nodrošināt siltumu, apgaismojumu vai mobilos sakarus," skaidro LMT pārstāvis. "Taču problēma slēpjas mūsu mentalitātē, nevis apstāklī, ka tie ir uzņēmumi ar lielu valsts kapitāla daļu. Piemēram, arī Zviedrijā ir daudz šādu uzņēmumu, taču tas netraucē tiem nodarboties ar inovācijām." Starp citu, Zviedrijā 20 lielākie uzņēmumi nodrošina 60% visu ieguldījumu zinātnē.
Valsts uzņēmumiem ir jāpierāda un jāpaskaidro, kāpēc kāda izstrādne ir cietusi neveiksmi. Būtībā ir jāpierāda, ka „es neesmu kamielis”. Privātuzņēmumos situācija ir citāda — tie paši nosaka, kādu virzienu attīstīt un cik daudz tajā ieguldīt.
Viesturs Sosārs, RTU Rīgas biznesa skolas rezidējošais uzņēmējs 
"Burvis zilā helikopterā" nenolaidīsies
Neraugoties uz "valstiskajiem pamatiem", LMT sekmīgi nodarbojas ar izstrādi un uzņēmumam sadarbībā ar "MikroTik" ir pat sava 5G laboratorija.

"Vispārīgi runājot, agrāk mums bija inženieri, kas nodrošina sakarus, un pārdevēji, kuri komunicē ar klientiem. Tagad, protams, mums ir nodaļas, kas mērķtiecīgi nodarbojas ar pētniecību un izstrādi, piemēram, pēta, kur un kā izmantot 5G tehnoloģiju un kā to var eksportēt," stāsta Ingmārs. "Mums, latviešiem, ir raksturīgas iedomas, ka atnāks bagāts ieguldītājs, iedos mums naudu un tas atrisinās visas mūsu problēmas. Viņš atnāks, taču tikai tad, kad būsim izpildījuši mājasdarbu, kad mums būs gatava ekosistēma un speciālisti."
LMT viceprezidents Ingmārs Pūķis un "MikroTik" valdes priekšsēdētājs Džons Tallijs 5G laboratorijā
Foto: Publicitātes
Emīls Sjundjukovs, "Longenesis" līdzdibinātājs
Foto: Publicitātes
Arī "Longenesis" līdzdibinātājs Emīls Sjundjukovs nolēma negaidīt, līdz parādīsies "burvis debeszilā helikopterā" — viņš pats, būdams pētnieks, izstrādāja inovāciju un pats to eksportēja uz ārzemēm. Vispirms bija sadarbības projekts ar Hārvarda universitāti (ASV), pēc tam — Āzija, Tuvie Austrumi un Eiropa, ir klienti arī Latvijā.

"Mūsu inovācijas jēga ir tāda, ka mēs dodam iespēju analizēt datus, būtībā tiem nepieskaroties, tas ir, neapdraudot neviena personas datus," skaidro "Longenesis" līdzdibinātājs. "Reāllaika režīmā mēs varam palīdzēt pētniekiem identificēt pētījuma dalībniekus, lai piedāvātu, piemēram, piedalīties ilgtermiņa pētījumos vai kvalitatīvāk diagnosticēt slimības gaitu. Pacients pats nosaka, kur, kāpēc un kādi viņa dati tiek izmantoti, kā arī kādus uzaicinājumus viņam drīkst nosūtīt." Pašlaik "Longenesis" tehnoloģiju jau izmanto 400 tūkstoši pacientu un pētījumu dalībnieku 14 valstīs.
"Longenesis" radošā komanda
Foto: Publicitātes
Iegulda tas, kam vairāk vajag
Emīls stāsta, ka viņš ir gan zinātnieks, gan uzņēmējs, un viņš ir pārliecināts, ka valsts nākotne ir augsto tehnoloģiju inovācijas.

Taču šāds apvienojums ir reti sastopams. Sistēma ir izveidota tā, ka zinātnieki dzīvo no valsts un Eiropas piešķīrumiem. No vienas puses, tas veicina neatkarīgas zinātnes attīstību un ļauj pētīt pat tos jautājumus, kurus nav iespējams monetizēt (vismaz ne uzreiz). No otras puses, tādējādi mēs iegūstam daudz pētījumu, kas varbūt ir interesanti, bet kam trūkst vēriena un veseluma, savukārt pašiem zinātniekiem trūkst prasmju, kā arī motivācijas mehānismu lai komercializētu savas izstrādnes. Sjundjukovs stāsta, ka viņam bija vajadzīga vesela komanda, lai piešķirtu izstrādājumam galīgo izskatu un to pārdotu.
Diez vai ir iespējams, sēžot laboratorijā un kaut ko izstrādājot, uzreiz ņemt un pārdot savu izstrādni. Ir vajadzīga komanda ar attiecīgām komercializācijas kompetencēm, lai izstrādni pārvērstu par īstu preci vai pakalpojumu.
Emīls Sjundjukovs, "Longenesis" līdzdibinātājs
Uz jautājumu, kā veicināt pētnieku un uzņēmēju sadarbību, "Longenesis" dibinātājs atbild, ka valsts līmenī ir jāizstrādā un jāsakārto zinātnisko atklājumu komercializācijas process. Vēl viens aspekts — konkurences attīstība pašu zinātnieku vidū, kas uzlabos gan pētnieciskā darba ātrumu, gan kvalitāti.

Savukārt Viesturs Sosārs atbild vienkārši: "Pirmo soli sper tas, kam vairāk vajag. Parasti vajadzības ir uzņēmējiem, un viņi meklē attiecīgas izstrādnes." Bet ir jāsaprot, ka viņi tās meklē ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, jo nolūks ir komercializēt jaunu tehnoloģiju, nevis dot darbu vietējiem pētniekiem.
Ričards Andersons, SIA "CrossChem" dibinātājs un valdes priekšsēdētājs
Foto: Publicitātes
SIA "CrossChem" dibinātājs un valdes priekšsēdētājs Ričards Andersons spriež: "Zinātnieki ir specifiska sabiedrības daļa, kurai dažkārt trūkst komerciālu zināšanu un iespēju, tāpēc vien būtu jāveido saziņas kanāli starp uzņēmējiem, kas vēlas investēt jaunos projektos un inovācijās, un zinātniekiem, kuri vēlas monetizēt savus projektus vai idejas. Mācību iestādes bieži ir nomāktas ar birokrātiskiem un personāliju jautājumiem, un to iespējas uzņemties savedēja lomu mēdz būt ierobežotas, turpretī LTRK, Latvijas Eksportētāju asociācija vai līdzīgas organizācijas akumulē lielu apjomu uzņēmēju kontaktinformācijas un var viegli nogādāt informāciju uzņēmējiem. Tāpēc mēs varam tikai ierosināt veidot interešu klubus, kuros šo zinātnes un naudas salaulāšanu var veikt."

Andersons piebilst, ka uzņēmēji tā īsti netiek pie studentu vai zinātnieku projektiem, ja vien paši dienām nerosās pa zinātnes centriem: "Turpretī iedomāsimies zinātnieku, kurš, kā viņam šķiet, ir atklājis vai redz kādu jaunu, lielisku inovāciju — kā viņam tikt pie vajadzīgā investīciju apjoma projekta īstenošanai? Pasaulē ir milzum daudz piemēru, kā tiek veidoti investoru un ideju autoru klubi, kuros tiek prezentētas idejas, un turpat ir uzņēmēji, kas ir ieinteresēti jaunos projektos. Mūsuprāt, ir nepieciešama saziņas platforma, kurā zinātnieki var pavēstīt par savu ideju, iepazīstināt ar to. Tad būs uzņēmēji, kas ir gatavi un ieinteresēti investēt kādā konkrētā sektorā vai ar ievirzi kādā konkrētā nozarē."
Vajadzīgs mērķis un sistēmiska pieeja
Ja mēs gribam iegūt vairāk inovatīvu tehnoloģiju, kuras varētu eksportēt, šis jautājums ir jārisina sistēmiski. Deviņdesmitajos gados mums bija mērķis — iestāties NATO un ES, un visiem bija skaidrs, ka tas ir nepieciešams un kas ir jādara, lai to sasniegtu. Tāda pati pieeja ir vajadzīga arī tagad — ja mēs ieguldīsim līdzekļus laboratoriju attīstībā, pētniecības atbalstā un izglītībā, tad pēc 5 gadiem mēs iegūsim speciālistus, kas mums nesīs šo ieguldījumu augļus.
Diemžēl mēs bieži grēkojam ar to, ka gribam jau pēc gada saņemt gatavus speciālistus un izstrādnes. Tā nenotiek — ir vajadzīgs laiks, pacietība un ieguldījumi. Mums ir vitāli nepieciešams šāds liels mērķis, kam pretī dosimies visi kopā, citādi mēs panākumus negūsim.
Ingmārs Pūķis, LMT viceprezidents un valdes loceklis