Par dejotājiem Viktors nosaka: “Dejotājs – tā ir diagnoze! Šitā ir cita tauta! Parasti mēs sakām tā – dziedātāji māk ļoti skaisti dziedāt, bet dejotāji gan dejo, gan dzied. Man liekas, ka laukos dejotāju paliek tomēr mazāk, bet tie, kas ir, nu, mēs Sarkaņu pagastā, iedomājies – divi senioru kolektīvi. Tas nav maz! Es pat varu aizdot kādreiz savus dejotājus citiem, ja kādam kolektīvam trūkst uz uzstāšanos.”

Kad jautāju Viktoram, kas tad viņu aizvedis līdz dejošanai, viņš saka, ka dejo jau no mazotnes: “Dejoju jau no pirmās klases. Dejoju gan tautas dejas, gan sporta dejas. Bija tā – Jelgavā pa parku staigāju, tad mana bijusī skolas biedrene un partnere klubā pa logu bija mani redzējusi, teikusi, ka vajag mani savākt uz tām dejām, un savāca arī! Puiši izgāja ārā parkā, paņēma pie padusēm, nostādīja iekšā zālē un nolikta fakta priekšā – jādejo! Tā ilgi nodejoju TDA “Kalve” – tā bija labākā dzīve, kas varēja būt. Mazliet žēl, ka mani jaunieši nav izbaudījuši “koju” dzīvi, tur bija tik lustīga dzīve, ka tikai pusgadā reizi atbraucu atrādīties vecākiem! Pēc tam apmēram četrus gadus dejoju “Vektorā”. Dejojot ir svarīgi saglabāt azartu un emocionālo pacēlumu. Kad nedejoju, tad dziedāju korī. Un tad Cesvainē pilnīgas sagadīšanās pēc sāku darboties ar sarīkojumu dejām. Tagad reizēm deju kolektīvā atnāk tādi, kas nav dejojuši vispār, pat zaļumballēs. Un ir forši skatīties, kāds azarts pārņem tos, kas sākuši dejot!”

Viktorija ir no Madonas un arī sākusi dejot jau agrā bērnībā: “Atceros, ka sākumā man nemaz nepatika dejot, puiši bija tādi maziņi, nu, un pametu tās tautas dejas vienā brīdī... Bet tad kāda mana draudzene teica, ka iešot dejot, un es aizgāju līdzi. Un tā es iemīlēju tautas dejas. Un dejoju visur kur – Madonā TDA “Vidzeme”, Rīgā TDA “Vektors” un deju kolektīvā “Čiekurs”, biju arī JDK “Kalsnava” dejotāju pulkā. Bet tagad jau pati četrus gadus Kalsnavā vadu deju kolektīvu, mans vīrs ir nācis no Kalsnavas. Un tas ir liels izaicinājums, jo pati dzīvoju Rīgā, katru nedēļu braukāju šurpu turpu, un pagājušajā gadā man arī piedzima bērniņš, bet visu skati nodejojām un dabūjām kolektīva vēsturē labāko pakāpi. Kovida laikā es “Zoom” vadīju treniņus, lai uzturētu sevi formā, bet apmeklējums bija diezgan švaks. Kaut kā izdzīvojām. Pirms kovida mums bija diezgan daudz dejotāju, 12 pāri, bet pēc kovida puse no kolektīva pazuda. Ir grūti piektdienu vakaros saņemties un braukāt no Rīgas uz Kalsnavu, bet labi, ka man te ir, kur palikt pa nakti, ir, kas bērnus pieskata, un es varu vadīt deju kolektīvu.”

Viktorijai, stāstot par savu pirmo Dziesmu svētku pieredzi, iemirdzas acis: “Biju bērnu un jauniešu dziesmu svētkos, atceros, ka es ļoti, ļoti gaidīju šos svētkus. Pilnīgi internetā skatījos video sižetus no citiem gadiem, nevarēju sagaidīt, gribēju izjust visas emocijas un piedalīties pasākumos. Atceros, ka iepriekšējā naktī sajūsmā negulēju, nevarēju sagaidīt, kad aizbrauksim. Un viss bija, kā es gaidīju, un pat vēl labāk! Pēc tam, kad atbraucu mājās, es nogulēju 14 stundas no vietas, jo katru nakti gulēju tikai kādu stundu vai divas. Vienmēr tur bija andelēšanās pa nakti, visādi nedarbi, matračus laidām lejā pa logiem. Nākamie Dziesmu svētki jau bija pieaugušo, un tie man arī ļoti iespiedušies atmiņā, tur biju kopā ar TDA “Vidzeme”. Tad bija jau pieaugušo nedarbi – bija ballītes, mēs tur palikām pa nakti Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā Vecrīgā un katru nakti gājām uz “Alu”, tur daudz dziedājām. Tas viss bija tik pacilājoši! Tagad man būs pirmie Dziesmu svētki, kuros es būšu vadītāja, tas droši vien būs mazliet citādi. Mums gan kolektīvā visi ir nobrieduši un paši māk uzņemties atbildību. Vispār ļoti gribas arī pašai dejot, esmu laimīga, ka vismaz varēšu uzvilkt tautastērpu un piedalīties gājienā.”

“Mani pirmie Dziesmu svētki arī bija skolas laikā. Dzīve ir bijusi tik raiba! Un katri Dziesmu un deju svētki ir bijuši īpaši. Man gribas teikt – tā ir tāda pozitīvo emociju eksplozija, vispār, pa visu Latviju, ne tikai Rīgā. To jau jūt pēc biļešu iegādēm, pēc tautas masām, kas nāk skatīties gājienu. Cilvēku savstarpējā komunikācija – svētku laikā tā pilnīgi mainās! Vismaz man ir sajūta, ka Dziesmu svētku laikā es Rīgā varu iet pie jebkura un runāt ar jebkuru, un visi ir tik labdabīgi un sirsnīgi! Viss pozitīvais nāk ārā! Tagad, kad tikko novinnējām hokejā, man tā sajūta uzreiz saslēdzās ar Dziesmu svētku sajūtu. Tauta trako, pozitīvi trako! Padomju laikos Dziesmu svētki neiztika bez citu tautu dejām. Koncertprogrammās jau vispār bieži bija – viena latviešu tautas deja, pēc tam citas tautas. Prātā nāk simtgades Dziesmu svētki, toreiz bija jādejo dažādu tautību dejas. Mums bija citāda domāšana, tas politiskais lika nolikts malā. Atceros – likās vienkārši interesantas dejas. Gruzīnu dejas gan nevarējām nodejot,” smejas Viktors.

Izrunājamies arī par to, kā tad ir ar tiem dejotājiem lauku novados, un Viktors teic: “Es gan vienmēr esmu teicis, ka dejošana ir viens no vislabākajiem sporta veidiem – izkustini visas vietas, smadzenes līdzi strādā, tur ir mūzika, tur ir viss! Vecākajam senioram, kas nāk dejot, ir 74 gadi. Tagad gan senioru kolektīviem ir iedotas gana šerpas un lustīgas dejas. Pēc kovida cilvēki tomēr iesēdējās, saprata, cik mīksts ir dīvāns un cik labs ir televizors. Cilvēki ir gatavi izklaidēties, bet ne izklaidēt. Man ir dažādi cilvēki kolektīvā, ja ir ražas vai sējas laiks, man ar to ir jārēķinās, nav viegli, un tas mazliet bremzē darbu, nevar vienā vakarā iestudēt deju. Tādā ziņā darbs laukos ir grūtāks, bet, runājot par senioriem, – cilvēki grib satikties arī bez trakā, smagā darba. Un man ir jāsaprot, ja sāp kājas vai fiziski kaut ko vairs nevar izdarīt. Mēs bijām aizbraukuši uz koncertu Igaunijā, tur vispār dejotāji visu daudz vieglāk uztver, piemēram, uzspēlē volejbolu pa vidu, un ir ļoti forša atmosfēra. Un mani seniori jūtas ļoti gandarīti, ka es viņus visu laiku nelieku tādā “skates momentā”, ka viņi var atbrīvoties.”

Gan Viktors, gan Viktorija norāda uz kādu interesantu tendenci dejotāju vidū – vadītāji nelabprāt liek kopā deju pārī tos, kas jau dzīvē ir kopā. “Zinu, ka bija tādi pārīši, kas dusmojās, ka nevar kopā dejot, bet mēs ar vīru, kad vēl dejojām kopā, diezgan ātri samierinājāmies ar tādu lietu. Tad mūs ielika vienu solo deju dejot, un mēs dejojām, un tad es sapratu, kāpēc tā dara. Visu laiku mums bija kaut kāda savstarpēja knakstīšanās, čukstēšanās, pabakstīšana... Pat neapzināti, beigās neko nedzirdējām,” secina Viktorija.

Viktors pievienojas: “Man arī sākumā protestēja pret to, seniori īpaši nedrīkstētu dejot pārī vīrs un sieva, jo tas vīrs ir pieradis pie savas sievas un nereti uz viņu vairs neskatās kā uz sievieti, bet kā uz sievu. Lai tie vīrieši izbauda, ka tikuši pie jaunas sievietes! Vēlāk tie cilvēki paši atzīst, ka brīvāk jūtas, dejojot ar svešāku, – ja kaut ko neizdara, tad nav strīdu, neviens nav vainīgs. Mēs esam arī kā psihologi.”

Viktorija spriež, ka Dziesmu svētki ir īpašs laiks: “Vislabākais Dziesmu svētku nedēļā ir tas, ka jebkur, kur tu ej, priekšā ir dejotāji un dziedātāji un tu ar viņiem vari sākt runāt par jebko, un tev draudzīgi atbild... Un tie pārbraucieni sabiedriskajā transportā – nodziedi vienu tautasdziesmas rindiņu un visi “pavelkas” un sāk dziedāt. Tā ir tāda burvība! To pat nevar aprakstīt. Man ļoti patīk šī gada svētku sauklis – “kopā just”. Mēs tiešām jūtam kopā!”