Raimonds: Esmu liepājnieks. Pēc būtības. Manas muzikālās saknes un ģimene ir no Liepājas. Mans vectēvs, Raimonds Gulbis, dziedāja tenora galvenās lomas Liepājas operā, kad teātris vēl bija opera, mamma arī mācījusies Liepājā, beigusi mūzikas skolu, mācījusies Rīgā mūzikas pedagogos. Zinu, ka vēl senāku paaudžu radinieki ir spēlējuši vijoli, un tad vēl arī daži spēlēja bandžo, kas kādreiz Latvijā bija ļoti izplatīts. Īsāk sakot – es esmu kāda ceturtā vai piektā mūziķu paaudze. Un no Liepājas uz Daudzevu var nokļūt ļoti vienkārši – caur Zviedriju un Rīgu! Izmācījos Liepājā, mūzikas vidusskolā, kā fagotists, bet diriģēšana nāca līdzi vēl no kora klases. Pēc vidusskolas aizbraucu studēt uz Malmi, Zviedriju, tur vadīju kori divus gadus. Pēc tam atbraucu atpakaļ uz Rīgu un kādu laiku šaudījos turp šurpu no Liepājas uz Rīgu, jo strādāju Liepājas simfoniskajā orķestrī un arī Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Kādā pasākumā satiku vijolnieci Ilzi Tomaševsku, sākām draudzēties vairāk, un viņas mamma, Silvija Tomaševska, pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem mani mēģināja pierunāt, lai eju strādāt viņas vietā Daudzevas korī par diriģentu. Ar laiku sapratu, ka vieglāk ir nevis atrunāties, bet mēģināt un aizbraukt. Tā nu es attapos Daudzevā. Man gan tagad ir pilns komplekts – sieviešu koris “Daudzeva”, vīru koris “Silvicola” un jauktais koris “Mītava”.

Māra: Es esmu no Alūksnes. Ģimenē mēs, visi pieci bērni, mācījāmies mūziku un četri turpinājām tālāk arī profesionāli. Mans paps kaut kur bija iemācījies spēlēt vijoli, balss viņam bija laba, viņš dziedāja arī ansamblī. Mamma arī dziedāja, un viņi sapazinās tieši Dziesmu svētkos! Vispār ilgi strādāju par koncertmeistari, bet soli pa solim – un dzīve jau bieži pati bīda kaut kur, gribi vai negribi, tā nu aizgāju arī par diriģenti.

Māra: Ar “Staburagu” strādāju kopš 1975. gada. Tur jau nomainījušās paaudzes! Dzied daudzi koristu dēli, tas mums ir tradicionāli. Kopā mums bijis tik daudz piedzīvojumu. Visvairāk palicis prātā, kā vienreiz lidojām uz Odesu un braucām pa Melno jūru ar kuģīti, kuru sauca “Latvija”. Un toreiz bija tā – braucam uz lidostu, visiem kārtīgi pārprasa, vai ir biļetes, ir pases. Visi saka – jā, jā, visiem viss ir. Bet tagad, kad “rakstāmies” iekšā, viens grābājas pa savām kabatām – izrādās, pēdējā brīdī uzvilcis citu žaketi un tajā nav dokumentu. Nu, jābrauc mums bez viņa. Un tagad iedomājieties – ko var dzīvē izdarīt ar raksturu un uzņēmību! Viņš dabūja taksistu, kas viņu aizveda uz māju, uz Skrīveriem, atpakaļ uz lidostu, un tad viņš bija dabūjis biļeti uz Maskavu, tad vēl kaut kā un ar taksi... Viņš kā brīnums mūs sagaida jau uz kuģa “Latvija” klāja – sēž pie galda! Un uz tā kuģa – daudziem paliek slikti, pumpas uzmetušās, bet jākāpj krastā Rumānijā, tad braucam tālāk uz Bulgāriju, visur paredzēti koncerti... Ieeju kajītē, tur vēl eļļas visādas pa tiem viļņiem izlijušas, pilnīgi slikta sajūta. Tās dienas vakarā eju paskatīties pa kajītēm, tur visi mani lielie vīri, kas kā ozoli, nespēj pat no gultas piecelties. Jūrasslimība bija pamatīga. Kuriozu pilns – arī pie gruzīniem kas gadījies, tur gari galdi, daudz jādzer, man jau bija divas glāzes sagatavotas – viena tukša glāze, viena pilna, viņi visu laiku uzsauc tostus, tad es tur manevrēju, visādi joki bijuši.

Būtiski man un korim – mēs nesam “Staburaga” vārdu. Mēs sadraudzējāmies ar Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku, un tā draudzība mums tiešām kolosāla, un mēs sezonas lielākoties sākam pie Māras Staburagā. Sākumā braucām vieni paši un dziedājām, bet tagad tur brauc prezidenti un stāda ozolus. Prezidenti, izrādās, nav ne kokaini, ne kas, – visi forši! Tā es prezidentu Bērziņu vienu reizi paaicināju ar mums dziedāt, un viņš atnāca un dziedāja arī! Nevarēja jau atteikt – es iedevu viņam rokās lapu, kas jādzied, un tad viņš atnāca arī. Prezidenti un Dziesmu svētki – tie mums tādi cikliski pasākumi. Es vienreiz aizrakstīju arī prezidenta kancelejai, korim bija jubileja, un pie mums ciemos atbrauca Vaira Vīķe-Freiberga. Tā tie prezidenti brauc pie mums! Tikko nodziedājām Levitam.

Raimonds: Neviens koris nav vienādi dziedājis pie dažādiem diriģentiem. Katrs diriģents veido savu skaņu. Un tā arī es. Man tagad ir trīs kori, un es veidoju savu skaņu. Es vispār saku, ka korim nevajag diriģentu, bet vajag vadītāju – ja priekšā nav vadītāja, tad nav sekotāju. Bez kaut kāda ego tu nevari būt kora vadītājs, bet tās jau ir detaļas. Ne visi var būt bosi, dažiem nedrīkst iedot pilnvaras, bet dažiem tieši vajag, jo tikai tad viņš var parādīt savu potenciālu. Galvenais ir spēt pašam sev atbildēt – kāpēc tu dari to, ko tu dari? Jādara tas, kas ir iekšēja vajadzība un vēlme, tad tu vari darīt un izdarīt jebko.

Māra: Pirmie Dziesmu svētki man bija ar sieviešu kori “Dzintars”, es vēl mācījos “kondženē” (Konservatorijā, tagad – Mūzikas akadēmija – red.), tajā laikā un pēc tam pa brīžam tur arī pastrādāju. Atceros, ka kaut kad astoņdesmitajos taisījāmies uz Holandi braukt un man teica – jāizvēlas vai nu “Staburags”, vai “Dzintars”, citādi tur grūti dažreiz bija apvienot. Tad izvēlējos “Staburagu”. Bet Dziesmu svētki bija interesanti. Kādreiz – viena rinda vīru, viena sievu, ne tā pa gabaliem, un vienu reizi sanāca – es taisni stāvu tajā “Dzintarā” un aiz muguras “Staburaga” vīri, nu, tieši manējie. Tāda saspēle! Bija forši. Traki tie Dziesmu svētki, prasa lielu enerģiju, vienmēr ar to gulēšanu – kādreiz gulēja uz grīdas, izbraukāt jau nevarēja, tagad citādi. Nebija vienkārši. Bija pa vidu arī draudzības pasākumi. Padomju laikos nebija tik grūti dabūt biļetes uz koncertiem. Nebija tādas ažiotāžas, laikam nebija tik prestiži, tagad jau daudziem laikam jāatrādās, ka bijuši tajā gala pasākumā. Vienīgie Dziesmu svētki, kuros neesmu piedalījusies, bija Dziesmu svētku simtgade – XVI Dziesmu svētki 1973. gadā, jo tad man dzima dēls.

Raimonds: Mana pirmā Dziesmu svētku pieredze bija Skolēnu dziesmu svētki, kuros piedalījos ar zēnu kori. Man tās nozīmītes, dalībnieku kartes un burtnīciņas vēl ir saglabājušās pie mammas. Atceros, ka visas tās kartes un nozīmītes bija pakarinātas uz briežu ragiem, jo mans vectēvs bija arī mednieks. Visu toreiz darījām – tusējām, staigājām apkārt pa Rīgu, kaut kā jau izlavījāmies, bet nebijām no tiem, kas atnāk sešos no rīta atpakaļ, mēs vienkārši Rīgu gribējām redzēt, pabraukāties ar tramvaju. Mēs taisījām arī kinovakarus, dabūjām kaut kur projektoru, izvilkām palagu, bija ļoti forši. Protams, ir neaizmirstama arī garā diennakts ar mēģinājumiem, bet tajā laikā bija liela svētku sajūta. Socializēšanās daļa bija obligāta, bet pirmkārt tie bija svētki, man patika viss, kas notika, visas tās emocijas! Tas ir vienreizējs pasākums. Un tagad man ir tā, ka laikam esmu visā par dziļu iekšā, bieži aizdomājos, kā varētu būt, tur, no vienas puses, ir tas profesionālais kretīnisms, es vairs nespēju klausīties mūziku. Es klausos priekšnesumu un to analizēju. Cilvēkam vajag ilgtermiņa mērķus, un Dziesmu svētki ir tas ilgtermiņa mērķis, kurš pārceļas ik pa pieciem gadiem. Bez šī ilgtermiņa mērķa viss ir kampaņveidīgi, koru kustība bez Dziesmu svētkiem būtu simtreiz mazāka. Tendence iestāties korī neilgi pirms Dziesmu svētkiem tomēr nav slikta, jo kāds arī paliek. Un mans uzdevums ir parādīt pa to gadu: cik tas ir forši – darboties un dziedāt korī! Man ir iespēja kādu no šiem atnākušajiem paturēt. Kāds, protams, būs atnācis tikai Dziesmu svētku pēc, bet tad ir kaut kāda aprite, koris ir dzīvs.

Raimonds: Masa. To akustisko spēku, kad tūkstoši dzied... nu, to nekur citur nedabūs. Var klausīties izcilus ierakstus ar labākajām austiņām vai skandām, bet to (Katru burtu uzsverot.) tu nekad nedabūsi. Tas ir arī tas, kāpēc cilvēki iet klausīties simfonisko orķestri koncertos, jo tās vibrācijas, tās emocijas, tos aplausus citur nedabūsi – tāpat kā ar hokeju! Redzēt to kopību, to enerģiju! Man ir viena smieklīga epizode no Dziesmu svētkiem. Meiteņu grupai bija karsti, un es nesu pudeles ar ūdeni, nu, tādu iepakojumu. Meiteņu zona pa vidu parasti ir tāda, no kuras nevar izspraukties, no čaļu rindām vieglāk ko tādu veikt. Nesu to ūdeni un priecīgs iesaucos “Meitenes!”, un tajā brīdī teju viss sektors pagriežas pret mani, un es vienkārši nosarku un nesapratu, ko darīt, jo man jau tikai dažas pudeles. Tik daudz meiteņu visā dzīvē man vienlaicīgi nav pievērsušas uzmanību, cik tajā reizē.

Raimonds: Tā kā pats esmu bijis arī dejotājs Rīgas deju kolektīvā “Sidrabi”, ko gribu ieteikt visiem, man ir iespēja salīdzināt dziedātājus un dejotājus. Man vienmēr ir skaudis tas, ka deju kolektīvā jebkuram dalībniekam ir atbildības sajūta pret savu pārinieku, jo tu zini – ja tu neieradīsies, otram nebūs, ar ko dejot. Atbildības sajūta ir gan pret pārinieku, gan pārējo kolektīvu. Koros to ieaudzināt ir teju neiespējami – ja viens vairāk vai mazāk, nu, nekas! Un tas man skauž deju kolektīvos. Deju kolektīvu kustība ir ļoti stipra, viņiem arī socializēšanās daļa ir ļoti enerģiska. Koristi tomēr ir tādi pasīvāki.

Māra: Dejot tomēr ir atraktīvāk. Es kādu laiku strādāju arī mūzikas skolā, tur es redzēju, ka bērni grib ārā skriet, nevis sēdēt pie klavierēm.

Raimonds: Iekšēja nepieciešamība, patika pret procesu un vajadzība socializēties. Kāds iet satikt savu otro pusīti, kādam nav, ko darīt, kāds iet uz kori, jo viņam citādi ir depresija. Kāds labprāt varbūt arī dejotu, bet veselība neļauj, tad viņš nāk un dzied. Korī nāk dziedāt no paaudzes paaudzē. Ir būtiski jau no bērna kājas pieradināt, ka koris ir dzīves sastāvdaļa, bet svarīgi ir arī neuzspiest.

Māra: Protams, deviņdesmitajos, kur bija tie ārzemnieki, tā bija liela maiņa, tā uzreiz bija tāda kā cita elpa. Bet vispār atdeve bija liela visos laikos. Arī padomju laikos – tās dziesmas bija efektīgas, protams, nodevu dziesmas, bet maršveidīgās – tās tu uztver kā enerģisku dziesmu, neklausies saturā.

Raimonds: Mana mīļākā dziesma ir Jāzepa Vītola jauktā kora dziesma “Dūkņu sils”, tā ir dziesma, kuru es visu laiku gribu nodiriģēt, bet vēl nav sanācis, jo kaut kā vienmēr programmā neiekļaujas. No šī gada programmas man kā Liepājas patriotam visvairāk patīk Kontauta “Sit kociņu pie kociņa”.

Māra: “Mūžam zili”, bet vispār negribas izcelt vienu. Katrā ziņā esmu tīrs klasiķis – visa klaviermūzika man patīk. Negribas izcelt, jo iemīļotākās dziesmas mainās, tagad Lūsēnam ir viena tik laba dziesma, ar tādu uzrāvienu!

Atvadoties Māra vēl paspēj izstāstīt, ka jau 10 gadus dejo līnijdejas. Tas, protams, nepārsteidz, jo ir sajūta, ka Māra var visu! Tāpat kā Raimonds. Skaidrs ir tas, ka par diriģentu piedzimst un kļūst tikai tie, kuros iekšā ir mazliet pārdabiska spēka un māka šo spēku vadīt. Braucu mājās no intervijas, smaidu visu ceļu, pamīšos klausos “Dūkņu silu” un “Mūžam zili” uz visskaļāko un sāku jau domāt, vai tikai man arī nevajadzētu tam spēkam ļauties un iestāties kādā korī. Raimonds teica (goda vārds!), ka no manis varbūt pat sanāktu dziedātājs!