Tatjana pati saka, ka viņas biogrāfija ir ļoti dīvaina. Viņa esot ievesta 1943. gadā no Krievijas nepilna gada vecumā. Viņi dzīvojuši istabā, kur ar restēm nodalīti kartupeļi, un visu laiku tajos kartupeļos nākušas žurkas. Tatjana vēl tagad atceras tās mežonīgās bailes un to, kā abas ar māsu brēkušas, ieraugot žurkas, kuras likušās sivēna izmērā esam. Bet visas māsas izaugušas krietnas un strādīgas, tiesa, Tatjana vienīgā savu dzīvi saistījusi ar mūziku. Vēl spilgtā atmiņā viņai palicis tas, kā bērnībā rāpusies augstākajos kokos un tur dziedājusi. Dziedot arī latviešu valodu iemācījusies.

“Dziedāju Brantu korī, līdz gribēju pieteikties par dziedātāju, bet mani nelaida par dziedātāju, jo vēl biju par jaunu, nebija attīstījušās balss saites. Teica, lai eju par diriģenti, bet to tomēr dikti negribēju, jo tolaik jau tur bija vieni vienīgi vīrieši, likās: ko es, tāda “meituška”, tur iešu? Un tad direktors mani pierunāja, teica, ka ir daudz sieviešu diriģentu, lai nebaidos,” Tatjana kavējas atmiņās un turpina: “Mani pirmie lielie Dziesmu svētki bija XIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki 1960. gadā. Piedalījos no kora “Vidzeme”, kas ir Cēsīs. Toreiz to diriģēja Arvīds Krastiņš, cilvēks, kuram es visu mūžu būšu pateicīga. Es tur dziedāju, bet, kad viņš netika, vajadzēja viņu aizstāt. Atceros, viņš teica: “Tatjana, nu, pastrādā šodien man ar to dziesmiņu!” Bet tur toreiz bija visādi skolotāji un lieli priekšnieki vairākās rindās, bija bail, bet novadīju.”

Vivita teic, ka pagaidām bijusi tikai vienos Dziesmu svētkos ar Cēsu mūzikas vidusskolas orķestri: “Biju riktīgs pusaudzis, pārāk daudz neatceros, bet atbildības jau nekādas. Pasaka, kur jābūt, kas jāspēlē. Šī gada svētki noteikti daudz labāk paliks atmiņā, jo esmu pavisam citā pozīcijā, visa tā organizēšana. Dziesmu svētki ir nepieciešami, lai pabūtu tajā masā. Tagad ar orķestri ir tā – mēs spēlējam 13–16 cilvēki, kā nu salasāmies, nu, tas ir viens, bet kaut vai tagad, kad aizbraucam uz kopīgo Vidzemes orķestru mēģinājumu Smiltenē un Valmierā, – pilnīgi cita sajūta tajā lielajā barā! Tur ir tāds spēks! Pilnīgi cita sajūta. Valkas pilsētas orķestris darbojas kopš 2020. gada oktobra. Iesākums bija interesants, mēs esam tāds “kovida laika kolektīvs”, jo pēc pirmās vai otrās mūsu tikšanās sākās kovids un visu mūsu tikšanos uzreiz aizliedza. Darbību sākām ar attālinātiem projektiem: gan paši veidojām ierakstus individuāli, gan parādījās visādi virtuālie Latvijas pūtēju orķestri, kur mēs tikāmies. Pati dzīvoju Cēsīs, darbavietas man ir gan Smiltenē, gan Valkā, gan Cēsīs. Bet tie pūtēji... Valkas mūzikas skolā bija mana pirmā darbavieta, kur sāku strādāt ar jaunajiem flautistiem, beigās jau aizgāja plašāk, un tad man bija doma – vajag taču pilsētā pūtēju orķestri! Sākums bija grūts, jo bija jātaisa no nulles, bet tagad esam labi ieskrējušies!”

Atminoties senākus Dziesmu svētkus, Tatjana stāsta: “Kādreiz bija interesanti, ko tur runāja, atceros, ka uz simtgades Dziesmu svētkiem bija atbraukuši visādi nopietni cilvēki, un tad bija tāda Jekaterina Furceva, kādreizējā PSRS kultūras ministre, atceros, ka to klausījāmies, bet, ko viņa teica, to gan neatceros. Bija baismīgi aplausi. Tad pārmaiņu laiks... Tas bija brīnišķīgs laiks. Visu to sākumu es esmu izjutusi Burtnieku parkā. Tur bija Liepiņa “Lāčplēša” opera un bija sabraukuši tie “Labvakar” vadītāji, tad es pirmo reizi redzēju tos skaistos puišus, tad bija miliči pa malām, un jau šur tur bija Latvijas karogi, aiz mūriem vai kur, tad mēs teicām – ak Dievs, kas notiks, bet nenotika absolūti nekas, bet sajūta bija baisa, tie miliči kā špioni gāja apkārt.”

Domājot par to, kādam jābūt diriģentam, Vivita secina, ka vissvarīgākā ir pieredze: “Kā saka lielie diriģenti – par diriģentu tu kļūsti četrdesmit gadu vecumā, jo tā ir pieredze, kas ir vajadzīga. Un tu nevari neko prasīt pretī, ja pats neatdod sevi visu un to neparādi. Man orķestrī ir izaicinājums – ir ļoti dažādas paaudzes un jāprot runāt ar visiem.” Tatjana pievienojas, norādot, ka diriģentam jābūt muzikālas ievirzes dvēselei: “Diriģentam ir jābūt kora dziesmas dvēselei un jāmāk arī pateikt, kāpēc es no dziedātājiem gribu to, ko gribu. Es parasti prasu – kā dziedātāji saprot to, ko dzied, kā viņi saprot vārdus? Kora skanējums ir kaut kas liels un netverams. Mums ir daudz diriģentu bez dvēseles, dvēsele ir svarīgāka par augstu izglītību. Diriģentam jābūt spējai kori vadīt un izdzīvot katru dziesmas momentu un jābūt dziļai iekšējai inteliģencei.”

Tatjana aizrautīgi stāsta par dažādiem piedzīvojumiem, kas bijuši gadu gaitā Dziesmu svētku laikā: “Ar Ērģemes kori esmu izgājusi piecus Dziesmu svētkus. Tur bija tā – kā jau lauku vīri, mīl iedzert, tur tie vakari – dzīvo veselu nedēļu prom no mājām, un tad man dziedāja arī kolhoza priekšnieks korī. Tad mums te bija vēl viens tāds nodaļas vadītājs, un viņam patīk pie tiem maniem večiem – un viņi svin un svin katru vakaru. Un vienu vakaru, nezinu, kā tur tagad, bet toreiz jau gulēja visi kopā lielā zālē. Mēs, dāmas, esam aizmigušas, bet tie veči vēl nav un nav, un viena dāma man saka, ka jāiet meklēt, jo nākamajā rītā ir gājiens, kas tur ies tajā gājienā. Ejam tagad meklēt, un, jā, visi ballējas, kaut kā visus tos večus sadzenājam tomēr pa vietām, bet viens tāds kapitāls tenors pazudis. Un tad guļam, guļam, līdz pēkšņi pa visu zāli izskan: “Celies! Ko žāvājies, meita, auj kājas, tev vēl govis laidarā stāv neslauktas.” Un mēs visas uzreiz augšā, jo tas bļāviens bija tik liels. Mums likās, ka viņš sajucis prātā, bet, izrādās, tikai atjēdzies no ballēšanās.

Tad vēl viena cita reize – jāiet gājienā un, kā jau padomju laikā, sadod briesmīgi daudz plakātu, nu, tur kaut kas par partiju un Ļeņinu, sadod tik daudz, visi jānes. No rīta jāiet gājienā – skatāmies, neviena plakāta vairs nav! Prasām mūsu večiem, kur plakāti, bet šie tik smīn un rausta plecus. Tajā gadā bija daudz jaunu puišu no armijas. Bija palicis viens vienīgs plakātiņš par dziedāšanu, nu, ar to arī gājām. Pēc tam jau atzinās, ka saslēpuši krūmos.

Vēl man bija gadījums ar jauniešu kori, ar kuru strādāju. Vienu dienu mums bija ļoti laba uzstāšanās Rīgā, un nākamajā jābrauc uz Cēsīm, uz skati. Bet Rīgā tajā vakarā bija kaut kur publiskā hokeja skatīšanās un mēs bijām skatīties. Visi puikas vakarā skatās to hokeju. Otrā dienā mums jābrauc uz Cēsīm, jādzied žūrijas priekšā, lai tiktu uz Dziesmu svētkiem... Un puikas atnāk tagad vakarā mājās, neviens nevar parunāt, kā nobļāvušies līdzi hokejam. Nezināju, ko darīsim. Mēs, kā no rīta piecēlāmies, uzreiz skrējām uz Cēsīm, tur visi aizsmakuši, bet meitenes gan ne, meitenes visu labi var nodziedāt, mēģinājām visādi ārstēt, nekas nepalīdzēja, tad beigās koncertmeistara arī nebija, tad es tur no Cēsīm pazīstamus atradu pēdējā brīdī. Tad vajadzēja uzreiz izvilkt dziesmu un dziedāt, nevarēja neko pirms tam sagatavoties, un mēs izvilkām “Jau ziediem rotātas pļavas”, un tur tenors augsti dzied... Puikas neko nevarēja nodziedāt, citiem tur svilpieni nāca laukā, citi vispār gārdza, vispār tas bija kaut kāds kronis. Pēc tam, kad tikām līdz vārdiem “No putekļiem ārā, no dūmiem, mūs ziedošais pavasars sauc”, tad visi tā bļāva, tur neviens vairs nedomāja, pareizi dzied vai ne, bet tālāk tikām. Sigvards Kļava pēc tam pienāca klāt un jautāja, kas ar kori noticis, un mūsu puikas lepni teica: “Tas ir hokejs!””

Spriežot, kāpēc Dziesmu svētki ir vajadzīgi, nonākam pie secinājuma, ka tie veido tautas stāju. “Lai arī kāda būtu tā Dziesmu svētku nedēļa – reizēm ļoti grūta, ar gariem mēģinājumiem, jāstāv saulē, jāspēlē karstumā –, bet tā ir tā svētku sajūta, ko cilvēki grib. Mums kā jaunam orķestrim, piemēram, ir jāmācās, kā tas ir – iet un spēlēt vienlaicīgi. Tur jau elpošana ir citāda, nekā sēžot,” norāda Vivita, savukārt Tatjana piebalso: “Dziesmu svētkos tauta ir vienota. Tas ir fenomens, ka daudzās tūkstošu balsis var nodziedāt visas kopā. Kamēr ir Dziesmu svētki, tikmēr Latvija būs.”