Rotas no Liepājas dzintara, skudriņas un tirpiņas
Intas Bulmbahas un Austras Ziemeles Dziesmu un deju svētki
Saruna: Emīls Dreiblats
Foto: Kārlis Volkovskis
Divas dažādas paaudzes ar dažādām pieredzēm un dažādām dalības jomām – tik tikko 80. dzimšanas dienu nosvinējusī Austra Ziemele ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Tautas lietišķās studijas "Zītars" vadītāja, bet 28 gadus vecā Inta Blumbaha vada divus Liepājas Bērnu un jaunatnes centra Tautas deju ansambļa "Vaduguns" kolektīvus. Vecākā un jaunākā kolektīvu vadītāja no Liepājas valstspilsētas.
"Atceros, ka mēs sēdējām zālē, tajā kalnā, Mežaparkā. Tur toreiz vēl nekas nebija uzbūvēts."
"Visus piecus gadus gaidām šos svētkus," saka Austra un piebilst, ka gribas jau pa laikam līdz tai Rīgai aizbraukt. "Mani pirmie Dziesmu svētki bija 1958.gadā. Pabeigusi 7.klasi, aizbraucu pie māsas uz Rīgu, un viņa mani aizveda uz Dziesmu svētkiem. Atceros, ka mēs gājām kājām cauri Čiekurkalnam. No pašiem svētkiem nekas daudz nav palicis atmiņā, bet atceros, ka mēs sēdējām zālē, tajā kalnā, Mežaparkā. Tur toreiz vēl nekas nebija uzbūvēts. Mēs sēdējām zālītē un klausījāmies dziedāšanu. Bet nākamie svētki jau bija tad, kad piedalījos ar savām rotām, pirms gadiem trīsdesmit." Bijuši arī vieni skolēnu Dziesmu svētki padomju laikā, uz kuriem viņa pavadījusi savu meitiņu.

"Latvietis jau vienmēr ir gribējis dziedāt, kaut vai pie galda sēžot. Varbūt tagad tā dziedāšana drusku apstājusies. Bet manā bērnībā, ja sanāca ciemiņi, tad viss notika tikai ar dziedāšanu," atceras Austra. Viņai bijušas četras māsas, un kaimiņi vienmēr teikuši, ka to dziedāšanu jau pa pus pagastu varējis dzirdēt. Dziedātas arī leģionāru dziesmas, tiesa, par Volhovas purviem padomju laikos nācies dziedāt pieklusinātos toņos.
"Gatavošanās ilgst vismaz divus gadus, tā ir iespēja apliecināt un pierādīt savu varēšanu. Ir mērķis, uz ko tiekties. "
"Manējie nebija tik seni. Pirmie bija Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētki 2005. gadā. Mūsu kolektīvs toreiz nekvalificējās, bet man paaicināja dejot pie cita kolektīva. Atceros lielo pūli, tie svētki pat nenotika "Daugavas" stadionā, bet gan "Skonto" stadionā. Nešķirojot bērnu un pieaugušo svētkus, šie man jau būs astotie Dziesmu un deju svētki. Pa vidu bija arī kovida laiks ar svētkiem attālinātajā režīmā,” stāsta Inta.

"Mēs vienmēr gaidām šos svētkus, vienalga, vai tie būtu bērni vai pieaugušie. Gatavošanās ilgst vismaz divus gadus, tā ir iespēja apliecināt un pierādīt savu varēšanu. Ir mērķis, uz ko tiekties," vērtē Inta un piekrīt, ka visi dalībnieki vēlas nokļūt noslēguma koncertos un sajust tās tirpiņas skrienam. "Ļaužu pilnais stadions un kopības sajūta ļauj piedzīvot šo svētku spēku".

Ikdienu jaunieši bieži pavada mobilajās ierīcēs, bet šādās reizēs telefoni tiks nolikti malā. Vai nebūs tā, ka jaunieši centīsies iemūžināt notiekošo, nevis to izbaudīt? "Gan jau tā nebūs. Es pati visspilgtāk atceros dažādus sīkumus, sajūtas, mirkļus. Piemēram, kā es skrienu stadionā aiz tribīnēm, lai pārģērbtos, un man jānokļūst otrā laukuma malā, tribīnes pilnas ar skatītājiem, uztraukums, lai visu pagūtu". Inta arī uzsver, ka svētki ir tā reize, kad visas Latvijas dejotāji sabrauc kopā, un tā ir iespēja dibināt jaunus kontaktus un pazīšanās. Un sajust kopīgo.
Austra novērojusi, ka arī tie svētku dalībnieki, kas pulcējas Vērmaņdārzā, ar laiku savā starpā kļuvuši labi pazīstami. "Katram svētkos ir sava misija – mums tās ir rotas. Rotu darināšana un dzintars ir visa mana dzīve," vērtē "Zītars" vadītāja un nepiekrīt, ka rotu darinātāji un arī citu mākslas jomu pārstāvji būtu palikuši dziedātāju un dejotāju ēnā.

Rotu mākslinieku uzdevums ir sapucēt dziedātājus un dejotājus. Liepājā lietišķās mākslas meistari darbojas mākslas centrā "Dārza iela", kur darbnīcās top daudz kas no tā, kas mugurā gan dziedātājiem, gan dejotājiem. "Bez viņiem mēs nevarētu būt tik krāšņi un saposti, kādi mēs esam," Inta priecājas par amatnieku devumu Dziesmu un deju svētku kopējā pūrā.
Visu svētku sajūtu dalībniekiem pašiem gan parasti nemaz neizdodas aptvert un izbaudīt.

"Mēs līdz Mežaparkam nemaz netiekam. Mums visi svētki paiet Vērmaņdārzā, no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Turklāt mana vecuma cilvēkiem tas ir smags darbs ar telšu iekārtošanu un novākšanu. Kāds tur Mežaparks," Austra svētku lielos notikumus Mežaparkā un "Daugavas" stadionā parasti pēc tam noskatās TV translāciju atkārtojumos.

Intas kolektīvi šogad Mežaparkā nedejos, bet paredzēts, ka viņa ar savējiem brauks klausīties un līdzi dziedāt uz noslēguma koncertu. "Par to, cik plaša ir svētku programma, varēju pārliecināties Latvijas Simtgades svētkos – visu aptvert nav iespējams. Mums lūdza piedalīties vienā teātra izrādē, bet mēģinājumu grafiks neļāva," Inta svētkus dēvē par desmit dienu ilgu maratonu, kurā katru dienu kaut kas notiek.

"Man tā īstā svētku sajūta parasti ir dejotāju noslēguma koncertā "Daugavas" stadionā. Līdz tam ir mēģinājumi; jā, ir krāšņi un skaisti, bet tad, vakara koncertā ar gaismām un spogulīšiem, kā tas pēdējos gados bijis, tad ir tās skudriņas un tirpiņas, un tad mēs aptveram, ko esam izdarījuši," Inta saka, ka emocijas tādos brīžos ir neaprakstāmas.
"Dejotāji vienmēr palabo – ja kāds pasaka "Dziesmu svētki", tad mēs vienmēr piebilstam "un deju svētki". Katram sava vieta un laiks, visi ir svarīgi."
Austra kā anekdoti atceras gadījumu, kad pie rotu meistariem Vērmaņdārzā pienācis kāds ārzemnieks un rādījis milzīgu, plaukstas lieluma dzintara gabalu, ko esot nopircis tirgū. Austra un pārējās rotu darinātājas teikušas, kas tas nu nekādā gadījumā neesot dzintars. "Plastmasa. Atliek vien gar vilnu paberzēt, un uzreiz var saprast, vai ir strāva vai nav. Vai, cik viņš bija nelaimīgs," Austra stāsta, ka cilvēku zināšanas par dzintaru ir visai viduvējas. Piemēram, prasa zaļo vai sarkano dzintaru. "Nu nav tāda. Tie ir iekrāsoti. Nav arī zila dzintara."
Cilvēki arī netic, ka "Zītara" rotas ir darinātas no Liepājas jūrmalā izskalotā dzintara. "Mēs dzintaru iepērkam no dzintara lasītājiem, kas pēc vētrām to pludmalē savāc." Izrādās, ka dzintara jūrmalā ir gana daudz, bet dzintara lasīšana ir vesela māksla. "Viņi jau zina, kurš ir īstais dzintara vējš, pēc cik dienām būs vērts iet uz pludmali. Dzintaru lasa tumsā, ar zilās gaismas lampām, tad to var labi redzēt." Dzintara lasītāji parasti strādājot pa vairākiem kopā, lai drošāk – tumsā jūrā visādi var gadīties.
"Tas būs viens skaists pasākums. Grūts, bet skaists. Dziedāšanas, dancošanas un pucēšanās prieks atsvērs visu pārējo."
Ne Austra, ne Inta nav redzējušas Liepājas teātra šosezon iestudēto izrādi "Dziesmu svētki", kur tiek šķetināts jautājums par to, vai un kādēļ šie svētki mums vajadzīgi, bet Intas atbilde ir pārliecinoša un viennozīmīga.

"Es devīto sezonu esmu "Vadugunīs", un mēs bijām uz Simtgades svētkiem. Toreiz mani dejotāji bija, šķiet, 4. klasē. Un bija kāds puisītis, kurš katras sezonas beigās teica, ka šis būs pēdējais gads. Un viņš joprojām dejo. Šogad, 9. klasi beidzot, viņš latviešu valodas eksāmenā tēmās stāstīja par Dziesmu svētkiem, par tām sajūtām, par to, ka gribētos atkārtot. Ir arī mazāki svētki novados, bet tie lielie svētki – tie ir ļoti vajadzīgi," Inta saka, ka bērnu un jauniešu aktivitāte liecina, ka ar jauno paaudzi viss ir kārtībā. "Tie lielie svētki viņus piesaista un notur".

"Tas būs viens skaists pasākums. Grūts, bet skaists. Dziedāšanas, dancošanas un pucēšanās prieks atsvērs visu pārējo," ir pārliecināta Austra. "Svētkus ir jāizbauda, jo tikai tad tie izdodas," piebilst Inta.
Copyright © 2023 AS DELFI. All rights reserved.
Autori:
Sabīne Košeļeva, Emīls Dreiblats, Elīna Kursīte
Projekts sadarbībā ar:
Projekta vadība:
Žanete Kļaviņa
Lauma Simanoviča
mediju komunkācijas eksperts:
FOTO:
Redaktore:
Mārtiņš Purviņš, Kārlis Volkovskis, Elīna Kursīte
Kristīne Melne
Dizains:
Oskars Dreģis
Izstrāde:
Olafs Ozoliņš