Par to gan laikam nevajadzētu brīnīties – Dagnija ar tādu rūpību un mīlestību skatās uz savām stellēm un tautastērpiem, ka šķiet – tērpi viņas rokās ir un grib turpināt būt dzīvi – iet pasaulē, spīdēt, spītēt, izrādīties, lai visiem tiek to skaistums. Taisnības labad jāteic – arī Rihards par saviem dziedātājiem un mūziku runā kā par ko tikpat mīļu, ka varu redzēt: manā priekšā ir satikušies cilvēki, kuriem rūp. Rūp, ko citi velk, kā velk, kā dzied un ko dzied. Paviršībai te nav vietas! Un labi, ka tā.

Uzreiz redzu, ka Dagnijai labāk patīk runāt par saviem darbiem, ne sevi. Precīzāk, viņa ļauj darbiem runāt par sevi, izrādot dažādus tautastērpus un stāstot par tiem: “Tas viss sākās ar to, ka man patika rokdarbi. Mamma kaut ko darīja, vecāmāte arī. Laukos, protams, kā jau laukos, visi auda, bet visu izjauca karš. No lauku mājām man ir palikušas vien dažas segas, kas bija palikušas uz gultām, pārējo nolaupīja. Pati sāku aust prievītes jau otrajā klasē. Toreiz aizgāju uz tā saucamo pionieru namu, un tur bija aušanas pulciņš, es aizgāju un teicu: “Gribu aust!” Taču man teica, ka es esot par mazu, kad apsēdīšos, tad kājas netikšot pie steļļu paminām. Bet es spītīgi teicu, ka stāvēšu kājās un audīšu. Un stāvēju arī! Pirmais, ko es noaudu, bija tāds lupatu celiņš, un tā es sāku... Atceros, ka sākumā gribējās visu ar zīda diegiem un spīdumiem, ne lina dvieļus. Tikai lēnām pieņēmu to lauku rokdarbu skaistumu,” teic Dagnija.

Par savu spītību un skaidro ceļu stāsta arī Rihards: “Mūzika mani atrada jau divarpus gadu vecumā, kad uzstājos “Cālī”. Mēs smejamies, ka runāt vēl nemācēju, bet dziedāt jau dziedāju. Tad bērnudārzā man bija ļoti forša mūzikas skolotāja, un viņa mani bīdīja uz visādiem mūzikas pasākumiem, gan ar popgrupu, gan vienu pašu, kamēr vienu reizi viņa ieteica maniem vecākiem mani aizsūtīt uz Rīgas Doma kora skolu. Vecāki bija neticīgi, bet ļāva pamēģināt, tur divus mēnešus pagatavojos, tad viņi cerēja, ka nevajadzēs uz to Rīgu mani vairs vadāt. Bet man patīk cilvēkiem pierādīt sevi, un es iestājos un tiku “domenē”, un tur es nomācījos visus 13 gadus un koros esmu bijis konstanti. Rīgas Doma kora skolā reiz Jānis Erenštreits maniem vecākiem esot teicis: “Rihards būs diriģents!” Izrādās, viņam bija taisnība. Tā man tas aizgāja – sākumā praksē jauniešu korī “Balsis”, tad sāku strādāt par RTU jauktā kora “Vivere” otro diriģentu... Un tad bija tā, ka atbrīvojās vieta Cēsīs, korī “Vidzeme”, kur strādāju tagad.”

Kad jautāju abiem par pirmo Dziesmu svētku pieredzi, Dagnija atklāj, ka ar tautastērpiem sākusi strādāt tieši 1973. gada Dziesmu svētkos jeb, kā daudzi tos sauc, “simtgades Dziesmu svētkos”.

“Līdz tam tur bija daudz moderno tērpu padomju kolhoziem, bija visādas šausmas. Tad sāka kustināt, ka vajag tautastērpu, un tad pēc muzeja materiāliem es varēju taisīt tieši korim “Vidzeme”. Tad lēnām sākās skates, tērpus sāka vērtēt, un aizvien tā tautastērpu būšana aizgāja daudz nopietnāk. Sāka rasties literatūra, un tas aizgāja! Tagad ir izpētīts un izdarīts ļoti daudz. Tagad tikai jāskatās, lai tā miksēšana notiek ar prātu, citādi reizēm neskatās, ko ar ko liek kopā un velk mugurā. Toreiz, 1973. gadā, biju pavisam jauns skuķis, 22 gadi, neviens mani neuztvēra nopietni. Man tur bija arī kaucmindietes, bet pēc tam, kad sevi pierādīju, kļuva vieglāk.”

Rihards piebilst, ka arī viņam nācies mazliet iespringt, lai viņu uztvertu nopietni: “Tagad, kad man ir 23 gadi, vēl tā, bet, kad man bija 18 un 19 gadi, nezinu, kā mani uztvēra nopietni. Varbūt manas pieredzes dēļ, jo es jau zēnu korī lasīju Bahu un Hendeli no lapas, kas nav viegli... Jo tu esi iemācīts, tas tev ir asinīs. Vispār es jūtos ērtāk būt kora priekšā, nevis korī iekšā dziedāt. Pirms uziešanas varbūt mazliet ir uztraukums, bet, kad esmu jau kora priekšā, nekad nav uztraukuma. Tā ir vieta, kur es jūtos visbrīvāk. Un savus korus es satieku biežāk nekā savu ģimeni. Man ir paveicies, laikam jau mani visur ātri ir pieņēmuši.”

Viņš ir piedalījies trīs Dziesmu svētkos, un pirmie bijuši X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 2010. gadā. No tiem prātā palikusi stāvēšana pirmajā rindā, esot bijis šausmīgi karsts, bet viņiem jāstāv vestītēs, cepurēs, nu, īstajā “formā”. “Mums toreiz bija tik smukas vestītes! Es vienmēr saku, ka tās ir vissmukākās zēnu kora vestītes, kādas bijušas. Tad bija 2015. gada svētki, tajos ļoti godīgi uzvedos un vispār daudz no tā neatceros. Man visu laiku bija liels nogurums, pa taisno toreiz braucu uz mājām, uz Salaspili, bet 2018. gada Dziesmu svētkos gan – stāvēju diriģentu korī, tas bija liels prieks, apkārt viss skan perfekti, apkārt ir diriģenti.”

Dagnija, atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē Dziesmu svētki, iesaucas: “Tas ir devītais vilnis! Tas ir latvieša identitātes kods. Ir uztraukums, ir visādi kuriozi bijuši. Piemēram, vienu reizi bija tā – man jāatdod skaists balts tērps. Mums te lejā ir frizētava, un viena no tērpa autorēm ir aizgājusi un nokrāsojusi koši sarkanus matus un uznākusi augšā pēc tam strādāt, kamēr tā krāsa ievelkas. Viņa atskrien, paplivinās un sarkanos matus piesit klāt pie baltās vestes, un tūdaļ kora vadītāja nāks pakaļ tērpiem. Man trīsfāzu elektrība izgāja cauri! Tad panikā ar balinātāju darbojos, kora vadītāja ierodas pakaļ tērpam, tērps vēl slapjš, bet beigās tas koris skatē kļuva par laureātu!

Tad vienreiz atkal šuvējai kaut kas ne tā patīk, un viņa ar nepareizu diegu sašuva bikses vienam kolektīvam, un konkursa uzvedumā, kā dejo, tā tās bikses – pluikš pa vīli! Tad vienos Dziesmu svētkos Lielajā Mežaparka estrādē, atceros, nenormāli lija lietus, nu, bet tas vēl padomju laikos. Kā nu tur kas, salijuši visi līdz vīlītēm, mums arī nauda salijusi, kaut kādā skolā mēs gulējām. Tagad mēs to naudu sakarinājām uz šņores ar knaģīšiem un pašas uz matracīšiem lejā gulējām, kamēr nauda žuva. Vēl prātā palikuši vieni Dziesmu svētki, kad man meita bija maza, kur tie padomju zēni ar Kalašņikova automātiem stāvēja celiņos un maršēja, laikam bija kaut kāda kara jubileja. Atceros, ka es tā sēdēju malā, blakus stāvēja ar tiem pištoletiem, tad neviens tur pa tiem celiņiem nevazājās kā tagad, visi kārtīgi sēdēja beņķīšos.”

Rihards ir atklāts – būt diriģentam nav tas vieglākais darbs: “Ir jābūt enerģiskam visu laiku. Bez enerģijas nevar. Protams, bateriju mums ir tik, cik ir, bet tad, kad tu pieej kora priekšā, tev ir jābūt aktīvam un uz 110%. Ja tu nebūsi, koris arī nebūs. Var gadīties atnākt sagurušam, bet pretī cilvēki iedod tādu enerģiju! Jābūt psiholoģiski noturīgam un jāsaprot, ko tavi koristi var un cik tālu viņus spiest, un kurā brīdī ļaut viņiem vienkārši atelpoties. Mūžu dzīvoju, mūžu mācos! Organizatoriskās lietas tagad kļūst arvien vieglākas, sākumā jau to nezināju – kā uztaisīt koncertu, kā kontaktēties ar medijiem, tagad to esmu apguvis. Bet tas arī prasīja laiku. Bet būt diriģentam – tā ir tik atalgojoša sajūta! Tas ieguvums ir neatsverams, tā ir balva. Es esmu īstajā vietā un īstajā laikā. Mums ir vajadzīga tā kopības sajūta. Un tieši tā sajūta ir iemesls, kāpēc Dziesmu svētki vēl ir un būs. Tik ilgi, kamēr mēs tos uzturēsim kā vērtību, ko nedrīkst pazaudēt. Mums, protams, jāiet līdzi laikam. Arī kovida laiks ieviesa savas korekcijas. Vajag vairāk “spiest” uz jauniešiem, vajag, lai viņi uzrunā citus jauniešus. Mums ir tik daudz jaunu un labu diriģentu!”

Dagnija norāda, ka viņai tik lielu satraukumu vairs neesot: “Man visu priekšā jāstājas tikai izstādes atklāšanā, kas ir svētki, bet es to savu enerģiju varu sadalīt, strādājot ar katru cilvēku konkrētos laikos un vietās. Tas darbs man ir vairāk individuāls, nu, nevar divi trīs cilvēki vienlaicīgi aust lakatu, tur ir atšķirība no koriem. Ir jābūt lielai pacietībai. Ja es kaut ko noaužu un redzu, ka ir kļūda, tad es cikreiz neesmu skaitījusi līdz 10, lai saņemtos izārdīt uzausto.”

Nobeidzot mūsu sarunu, Rihards vēl piebilst: “Ir jāspēj nolikt malā savu ego, un ir jāspēj pieņemt kļūdas. Mēs, latvieši, parasti esam tādi, kam bail kaut ko uzsākt pirmajiem. Parasti paskatāmies, kā kaut ko izdara citi, un tad mēs to varbūt paņemam, bet bieži tas ir par vēlu. Jāuzņemas iniciatīva! Dziesmu svētku galvenais iznākums ir kopības sajūta. Uzvelkot tautastērpu, cilvēkam mainās stāja, viņš paceļas un tā bravūrīgi labs paliek. To mums vajadzētu vairāk.” Nevar nepievienoties! Būsim gaiši bravūrīgi un uzdrīkstēsimies vairāk! Tā mēs tur, vējiem ļaudamies, plivinājāmies un bildējāmies Cēsu mazajās ieliņās ar “Vidzemes” brunču audumu rokās.