Kā patērētājus mūs īpaši neuztrauc tas, kā iemīļotais produkts nonāk līdz veikala plauktam, vai tas, kāds darbs paliek produkta aizkadrā. Mēs redzam tikai rezultātu – maizes klaipu veikalā vai koši ziedošu lauku ceļmalā. Bet nezinām un nenojaušam visas pūles, kas ieguldītas, sākot no lauka sagatavošanas sējas darbiem, no uztraukuma par sadīgšanu, līdz lietusgāzēm, vēja brāzmām vai sausumam. Patērētāju neuztrauc tas, vai iesēto labību nenoēdīs kaitēkļi, vai kartupeļos strauji nesavairosies slimības, vai lauku nenomāks nezāles, vai gotiņa nesatraumēs kāju.

Profesionālo zināšanu apjoms, kas nepieciešams mūsdienīgam lauksaimniekam, ir fenomenāls. Mēs zinām, ka gadus 10 ir jāmācās, lai kļūtu par ārstu, bet sabiedrība nezina, ka arī zemnieku zināšanu un izglītības līmenis ir dinamiski pieaudzis. Reizē ir jābūt finansistam, meteorologam, mehāniķim, inženierim, veterināram vai agronomam. Un viss tiek stingri kontrolēts. Piemēram, antimikrobiālos līdzekļus lopkopībā vai augu aizsardzības līdzekļus, ko nereti pozicionē kā vienkāršus līdzekļus saimnieku nevīžībai, kurš katrs nevar vienkārši nopirkt un lietot. Ir jāapgūst īpašas apmācības, jāsaņem atļaujas, un šos līdzekļus drīkst lietot tikai tad, kad citas efektīvas alternatīvas ir izsmeltas.

Arī lauksaimniekiem kā labiem studentiem sesijā ir jānokārto viens eksāmens pēc otra. Turklāt jārēķinās, ka, pat visu izdarot precīzi, vēl ir laika apstākļu faktors, ko ietekmēt nav mūsu spēkos. Ar šo maizes darbu lauksaimniekam ir jāpabaro sava ģimene, jāizskolo bērni, jānodrošina komfortabli dzīves apstākļi. Protams, ka šādos apstākļos laucinieka un pilsētnieka skatījums uz vienu un to pašu lauku būs atšķirīgs.

Retais no mums ir aizdomājies, kāds ir patiesais lauksaimniecības pienesums Latvijas ekonomikai un nodarbinātībai. Labības lauki, burkāni, piens, gaļa un ogas atkal ir tikai aisberga redzamā daļa, kas pirmā brīdī iešaujas prātā. Tas viss ir jāpārvadā no punkta A uz punktu B. Tātad arī transports un loģistika nāk talkā. Saražotais, tostarp graudi, tostarp pa dzelzceļu, tiek vesti uz ostām, krauti kuģos, lai ceļotu tālāk uz eksporta tirgiem vai aizceļotu uz kādu vietējo pārstrādes uzņēmumu.

Arī banku sektoram lauksaimniecība ir svarīga nozare, nereti veidojot pat ceturto daļu no visiem klientiem. Lauksaimnieki modernizē tehnikas parkus, ieviešot precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas, būvē modernas fermas un attīsta mājražošanu. Tam nepieciešams banku finansējuma atbalsts. Un tad vēl neskaitāmie un nenogurstošie grāmatveži un grāmatvedes, kuriem jāsaskaita viss zemnieka saražotais, katra graudu tonna, piena litrs, ābols un zemene. Vēl ir mērnieki, kuriem zemes jāsamēra, melioratori, kuriem jānovērš peļķes labības lauka vidū un vēl, un vēl.

Posmu pa posmam liekot kopā, viena darba vieta lauksaimniecībā nodrošina 25 darba vietas saistītajās nozarēs. Tas ir neticams zemes spēks, liels skudru pūznis, kuram ir darbs, pateicoties lauksaimniecībai. Varam droši teikt, ka lauksaimniecība Latvijā ir atslēgas nozare. Ne velti, kad pasaulē uzliesmoja Covid-19, tika slēgtas robežas un izpirkti veikalu plaukti, Latvijas iedzīvotāji bija priviliģētā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu lauksaimnieki, viņu saražotā produkcija pabaroja Latviju, ražotāji un pārstrādātāji spēja piepildīt veikalu plauktus.

Gadiem mēs meklējam Latvijas "Nokia", nesaprotot, ka tā ir tepat deguna galā – Latvijas lauki un mūsu saimnieki. Tā ir profesija, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē. Pirms 25 gadiem lauksaimnieki saviem bērniem no sirds teica, ka te nebūs nākotnes, tēvs dēlu ar koku dzina prom, aicināja apgūt citas profesijas. Tolaik valdīja viedoklis, ka Latvijā zemnieki nevar izaudzēt maizes kvalitātes graudus. Ar asarām acīs lauksaimnieki mēģināja dzirnavniekiem pārdot graudu kravas, piedaloties cenas zemāksolīšanā, vai meklēja kādu, kurš nopirks izslaukto pienu.

Atskatoties tik nesenā vēsturē, ar šodienas acīm grūti aptvert, cik daudz ir paveikts, cik strauja bijusi izaugsme. Tagad mūsu pārtikas graudi ir eksporta prece, ar kuru Latvijas vārdu pazīst un ciena citās valstīs. Mūsu graudi ceļo uz Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Un to izdevies sasniegt, jo nozare ir mainījusies, kļuvusi moderna un mūsdienīga, un zināšanās balstīta. Arī lopkopība, kaut skaitā mazinās, kļūst produktīvāka un kvalitatīvāka. Zeme, vēl precīzāk – augsne, ir tas avots, par kura neizsīkšanu rūpējas ikviens lauksaimnieks, lai kādu arī nozari, kādu saimniekošanas veidu viņš nepārstāvētu.

Zeme mums nozīmē ļoti daudz. Ne jau velti teju četriem no pieciem Latvijas iedzīvotājam ir radi vai draugi, kas dzīvo laukos. Katrs trešais no mums bieži tiekas ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, liecina SKDS aptaujas rezultāti, tiešajās intervijās respondentu dzīvesvietās 2020. gada septembrī aptaujājot 2024 iedzīvotājus visā Latvijā. Pēc šīs aptaujas rezultātiem 89% Latvijas iedzīvotāju uzsver, ka lauksaimniecības joma ir nozīmīga Latvijas ekonomikai un eksportam. Katrs otrais jeb 55% uzskata, ka tā ir ļoti nozīmīga.

Lauksaimniecība ir lielu izaicinājumu priekšā. Zaļais kurss ir mērķis, kas nozarei būtu jāizpilda kopīgiem spēkiem, liekot pie malas domstarpības un ķīviņus. Biedrība "Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi" ir spējusi apvienot lauksaimniecības sektora spēlētājus, kuri ārpus apvienības rindām ir sīvākie konkurenti. Tomēr apvienojušies kopīgam mērķim, lai aicinātu uzklausīt, lai veidotu dialogu ar sabiedrību par lauksaimniecību un kliedētu maldus un nepatiesības par nozari.