Pirmajai Saeimai
100 gadi - maksimāla brīvība
un sīkpartiju diktāts
VIESTURS RADOVICS "Delfi" žurnālists
Latvijas 1. Saeimas deputāti. Foto: Kara muzeja krājums
2022. gada rudenī aprit 100 gadi kopš Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanām un pirmajām sēdēm. Parlaments, lai arī bija sadrumstalots neesošās vēlēšanu procentuālās barjeras dēļ, tomēr strādāja veiksmīgi, pieņemot vairākus nozīmīgus likumus, kā arī radīja patiesu iespēju katrai Latvijā mītošai minoritātei panākt sev nozīmīgu jautājumu izcelšanu valsts mērogā.
Lai arī šī bija tikai 1. Saeima Latvijas vēsturē, vēsturnieks Kārlis Sils intervijā portālam "Delfi" uzsver, ka latviešu politiķiem jau bija zināma pieredze, kā darboties parlamentā vai citās vēlētās lēmējvaras institūcijās.

Pirms 1. Saeimas Latvijas Satversmes sapulce bija pirmais Latvijas Republikas vēlētais parlaments. Tas darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim, aizsākot parlamentārās demokrātijas posmu Latvijā. Vēlēšanas notika 1920. gada 17.–18. aprīlī visā Latvijas teritorijā, izņemot tos apvidus Valmieras, Valkas un Ilūkstes apriņķos, kurus uz laiku bija okupējušas Igaunijas, Lietuvas un Polijas armijas. 1920. gada rudenī no Ziemeļlatvijas apvidiem ievēlēja vēl divus deputātus, tādējādi Satversmes sapulcē bija 152 deputāti. Šajās vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 700 000 jeb 84,9% no reģistrētajiem vēlētājiem. Vēlēšanās tika izvirzīti 57 kandidātu saraksti, tos izvirzīja 25 politiskās partijas vai vēlētāju grupas. Ievēlēti tika kandidāti no 38 sarakstiem.

Satversmes sapulces vēlēšanu balsošanas iecirknis Bolderājā, Rīgā. 1920. gada aprīlis.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
"Uz pirmās Saeimas vēlēšanu laiku Latvijā tomēr bija diezgan liela politiskā pieredze. Mēs bieži dzirdam – Latvija tad bija jauna valsts, neviens neko nesaprata, bet es tam īsti neticu. Krievijas impērijā 1878. gadā sākās pašvaldību reforma – turīgākā iedzīvotāju daļa varēja paši vēlēt vietējās pašvaldības. Protams, tas nebija īsti demokrātiskā veidā, bet sava veida politiskā organizētība tā bija. Šajā brīdī latviešu pilsonība sāka organizēt savus vēlēšanu sarakstus un sāka veidoties zināms politiskais dalījums. 19. gadsimta beigās sāk veidoties arī aizmetņi arī sociālistiskai politikai, kas pilnībā noformējas kā organizēts politisks spēks līdz ar Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas nodibināšanu 1904. gadā. Šajā gadījumā gan politiskās cīņas metodes pamatā ir revolucionāras, tostarp pieļaujama ir arī vardarbība. Līdz ar to nozīmīgākā politiskā darbība noritēja ārpus politiskās sistēma," stāsta Sils.

Otra latviešu politiskā "skola" bija Krievijas impērijas Valsts dome, kas darbojās no 1906. gada līdz 1917. gadam. Šajā parlamentā darbojās vairāki latviešu deputāti, tomēr viņu darbība teju nav pētīta.
Vīzijas un realitāte
Uz Latvijas valsts dzimšanas laiku tā brīža politiskajiem spēkiem, kas aizstāvēja Latvijas valsts ideju, bija vairākas vīzijas, kā jauno republiku veidot. "Vieni bija tā sauktie niedristi, kas aicināja saglabāt kārtu sabiedrību, proti, muižniecība saglabātu savus titulus un īpašumus. Šāda politiskā iekārta šķita pievilcīga ne vien daļai vācbaltiešu, bet arī daļai latviešu, kuri vai nu paši bija ieguvuši titulus cara laikā vai arī uzskatīja, ka šāda ļoti konservatīva iekārta ļautu saglabāt sabiedrisko kārtību revolucionāru satricinājumu laikā. Tāpat kārtu saglabāšana pavisam noteikti nozīmētu nedemokrātisku valsts iekārtu, varbūt arī monarhiju, kurā politiku veidotu muižniecība kopā ar turīgāko pilsonības daļu. Vācbaltieši un atsevišķi latvieši bija ar abām rokām par šādu iekārtu. Otra grupa bija mazāk konservatīva, tā piekrita, ka vēlēšanu tiesības ir jāpiešķir visiem cilvēkiem, lai gan daļa no viņiem iestājās arī par mantisko cenzu. Redzamākais no šīs grupas bija Arveds Bergs, kurš vēlāk startēja Saeimas vēlēšanās ar Bezpartijisko nacionālo centru (vēlāk Latviešu nacionālā apvienība). Šīs grupas galvenā doma bija, ka Latvija varētu būt prezidentāla republika. Kā būtiskāko paraugu prezidentālās republikas aizstāvji parasti minēja ASV, tomēr kritiķi norādīja, ka praksē prezidents būtu tuvāks caram. Tas būtu ar ļoti lielu autoritāti apveltīts prezidents, kura pilnvaras varbūt patiešām varētu salīdzināt ar caru. Daļa no šīs grupas atbalstītājiem labprāt būtu Latvijai paņēmusi arī kādu karali," skaidro vēsturnieks.

Piemērs ar karali mūsu reģionā ir gluži atbilstošs. 1918. gadā vācu okupētās Lietuvas zemes padome vācu augstmani Vilhelmu fon Urahu ievēlēja par Lietuvas karali Mindaugu II. Savā amatā viņš gan nestājās.
"Trešā politiskā vīzija ir parlamentārisms, kuru atbalsta gan pilsonības liberālais spārns, gan arī sociāldemokrāti. Sociāldemokrāti līdz tam jau vairākas reizes bija skaidri deklarējuši, ka viņi Latviju redz nevis kā mērķi, bet kā līdzekli. Viņuprāt, Latvijas uzdevums ir pabeigt buržuāzisko revolūciju, kas noslēgsies ar maksimālām brīvībām. Sociāldemokrātu ieskatā, ideāla valsts būtu ar maksimālu parlamentārismu, bez valsts prezidenta, ļoti vāju izpildvaru, kas novestu pie sociālistiskās revolūcijas un sociālisma. Liberāļu pozīcija bija daudz mazāk radikāla un vairāk saistījās ar neuzticību pārlieku lielas varas koncentrācijai vienas personas rokās."

stāsta Sils
Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas biedri, 1920. gadi.
Foto: Valsts Nacionālais arhīvs
Satversmes sapulces ietvaros tā sauktie prezidentālās vīzijas aizstāvji centās panākt Latvijā iekārtu, kuru varētu dēvēt par "prezidentālismu", kas bija pretrunā ar sociāldemokrātu rosināto utopisko sociālismu. Tomēr galu galā Satversme tika izstrādāta un valsts iekārta demokrātiskajā Latvijā tika izveidota ļoti tuvu tai vīzijai, kuru vēlējās sociāldemokrāti. "Problēma ir tāda, ka uz to brīdi šāda valsts iekārta nekur vēl īsti nebija eksistējusi, ja nu vienīgi Francijā, kas bija republika un kurā vēlēšanu tiesības bija visiem vīriešiem. Attiecīgi vispārējas vēlēšanu tiesības visiem valsts pilsoņiem tobrīd bija kaut kas jauns. Latvijas konstitūcijā vairākas lietas ir paņemtas no Francijas, dažas arī no Šveices un kaut kas pavisam maz no Veimāras Republikas pamatlikuma. Bet jau Latvijas Satversmes sapulces laikā kritiķi teica, ka no Francijas aizlienētā sistēma ir ļoti nestabila un haotiska," iedīgļus, kā Latvijā radās sadrumstalotā parlamentārā sistēma, skaidro Kārlis Sils.

Tādējādi sociāldemokrātu tiekšanās pēc maksimālas brīvības un demokrātijas deva vēlēšanu tiesības visiem, kā arī nenoteica nekādu barjeru politiskajiem spēkiem, lai tie iekļūtu parlamentā. Šo aspektu bija pamanījis arī Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks, LSDSP biedrs un Saeimas deputāts Klāvs Lorencs (1885–1971). Viņš savā atmiņu grāmatā "Kāda cilvēka dzīve" uzsvēris, ka Latvijas valsts jaunais parlaments ar savu vēlēšanu likumu gribēja būt pārāk demokrātisks un taisnīgs, neparedzēdams, kādas sekas tas varētu radīt.
"Rietumpasaules parlamenti jau sendienās bija savos vēlēšanu likumos pārdzīvojuši šo bērnu slimību un tikuši vaļā no sīko, bezatbildīgo grupiņu demoralizētāja iespaida. Arī mēs pēc vairāku gadu rūgtiem piedzīvojumiem bijām ceļā uz atveseļošanos. Par nožēlošanu, notikumu skarbie vēji sagrāva Latvijas demokrātisko spēku meklējumus rast drošāku un veselīgāku pamatu mūsu parlamentārajai sistēmai un Latvijas demokrātiskajai iekārtai."

Klāvs Lorencs
Jāuzsver, ka tieši sociāldemokrātu dēļ visas Latvijas Saeimas vēlēšanas līdz 1934. gada apvērsumam palika bez minimālās barjeras. Viņi protestēja par šādas normas ieviešanu vēlēšanu likumā.
Aģitē, apceļo Latviju un drusku plēšas
Visas politiskās partijas 1. Saeimas vēlēšanām gatavojās ļoti cītīgi. Tobrīd galvenie pirmsvēlēšanu aģitācijas veidi bija divi – prese un mītiņi. "Jāņem vērā, ka gandrīz katrai partijai bija savs preses izdevums, kam pastāvēja savs noteikts lasītāju loks. Otrs vēlētāju uzrunāšanas veids bija deputātu kandidātu braukāšana apkārt pa Latviju un runu teikšana. Runās kritizēja pretiniekus, kritizēja savus partijas biedrus, kas sarakstā atradās augstāk vai zemāk. Notika arī tautas sapulces, politiķi stāstīja par savu programmu, vienas partijas atbalstītāji sakāvās ar citas partijas ļaudīm. Protams, bija arī vēlēšanu plakāti un biļeteni. Bet ir arī viena nozīmīga atšķirība no mūsdienām – tajā laikā īsti nebija pirmsvēlēšanu debašu. Diskusijas starp politiskajiem spēkiem, protams, pēc tam bija Saeimā, bet nav tāda pasākuma, kur, piemēram, Kārlis Ulmanis pirms vēlēšanām tiktos ar savu oponentu Frici Menderu vai Paulu Kalniņu un debatētu, kā risināsim slimokases jautājumus," skaidro Sils.
Saeimas vēlēšanu aģitācijas plakāti.
Foto: Latvijas Nacionālās Bibliotēkas krājums
Nevar balsot cietumnieki un garā vājie
Tieši konflikti un partiju atbalstītāju kautiņi ir viens no iemesliem (gan ne pats svarīgākais), kādēļ 1. Saeimas un arī turpmāko vēlēšanu laikā partiju sarakstos bija maz sieviešu. Vēsturniece Ineta Lipša, kura ir sarakstījusi pētījumu par sieviešu politisko vēsturi starpkaru Latvijā, norāda, ka šāds apgalvojums varētu būt pārspīlēts, tomēr notikumi pirms 1. Saeimas vēlēšanām norāda, ka sievietes politikā nevarēja justies droši.
Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas mītiņš Rīgā. 1928. gads.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
"Viens no piemēriem, ko es minu savā pētījumā, ir 1922. gada 1. maijs. Rīgā, Esplanādē, sociālisti svin Darba svētkus, savukārt pilsoniskie politiskie spēki rīko svinības par godu Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienai. Jāsaprot, ka tas ir laiks, kad nesen ir beidzies Neatkarības karš, vardarbība joprojām ir normāla un darba kārtībā. Šajā 1. maija mītiņā ieradās nacionāli noskaņoti studenti, kuri svieda akmeņus, kliedza un bruka iekšā pūlī ar spieķiem, dauzot sociāldemokrātus. Vairāki cilvēki reāli tika notriekti gar zemi, piemēram, Satversmes sapulces deputāte Berta Vesmane, savukārt Henriete Dermane tika piekauta. Tā ir reāla vardarbība. Pēc gada, 1923. gada 1. maijā, turpat Esplanādē kāds aktīvists meta ar tintes pudeli pa sociālistu sarkano karogu, vienam vīram pudele trāpīja pa uzaci, bet tinte nošļakstīja blakus stāvošo sociāldemokrātu līderi Klāru Kalniņu," aktīvās priekšvēlēšanu cīņas raksturo Lipša.

Pēc mītiņu, aģitācijas un politisko kautiņu bagātās vasaras pienāca 1922. gada oktobris, kad bija plānotas 1. Saeimas vēlēšanas. Tām gatavojoties, 1922. gada 9. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu "Par Saeimas vēlēšanām", kas noteica šo vēlēšanu sarīkošanas un norises kārtību. 1. Saeimas vēlēšanām netika veidoti vēlētāju saraksti, un tajās balsot drīkstēja katrs 21 gadu sasnidzis vēlētājs, kurš vēlēšanu iecirknī varēja uzrādīt Latvijas pilsoņa pasi. Savukārt pasē tika izdarīta atzīme par dalību vēlēšanās. Vēlēšanās nevarēja piedalīties personas, kas atzītas par vājprātīgām, ļaudis, kas bija notiesāti, sodu izcietuši, bet kopš tā laika bija pagājis mazāk par desmit gadiem, kā arī cilvēki, kuri atrodas cietumā vai pret kuriem notiek pirmstiesas izmeklēšana.
Sievietes izsvītro
1. Saeimas vēlēšanās vēlētājiem pirmo reizi bija iespēja grozīt kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmē izsvītrojot sev netīkamos kandidātus. Vienlaikus atšķirībā no mūsdienām vēlētāji drīkstēja vēlēšanu zīmē ierakstīt sev tīkamākos kandidātus no dažādiem sarakstiem. Te parādās otrais faktors, kādēļ 1. Saeimā netika ievēlēta neviena sieviete. Vēlētāji viņas vienkārši izsvītroja. Kā piemēru var minēt rakstnieci Aspaziju, kura 1. Saeimas vēlēšanās startēja LSDSP rindās Vidzemes un Zemgales vēlēšanu apgabalos. Abos apgabalos viņa vēlēšanu sarakstā bija ar 6. kārtas numuru, bet strīpojumu dēļ Aspazija tika "nomesta" līdz 25. un 15. vietai un Saeimā neiekļuva. Lipša skaidro, ka vēlēšanu sistēmas dēļ faktiski pietika ar vienu mīnusiņu, lai deputāta kandidāts nokristu sarakstā par vairākām vietām, un šāda kārtība lielākoties atspēlējās sievietēm.
1. Saeimas vēlēšanu zīmes
Foto: DELFI
1920. gadā uz Satversmes sapulci kandidēja 56 sievietes, no kurām ievēlēja sešas. Uz 1. Saeimu kandidēja vairs tikai 14, no kurām neviena netika ievēlēta. Kāpēc sievietes mazāk kandidēja? Lipša skaidro, ka 1920. gadā vēl bija milzīgs emocionālais pacēlums, kas nāca vēl no Neatkarības kara laikiem. "Sievietes aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē, ir Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, sievietes ziedo savas zeltlietas valstij, palīdz karavīriem. Satversmes sapulce ir pēdējais galamērķis, kur sievietēm šķita – uz to mēs saņemamies un izpildām savu pienākumu. Bet pēc tam – karš ir beidzies, viņas savu ir izdarījušas. Arī vīrieši saka – kritiskais punkts ir pārvarēts, tagad mēs katras atgriežamies pie savām dzimuma lomām. Politika ir vīriešu darīšana, mājas dzīve ir sieviešu darīšana," stāsta vēsturniece.

Sieviete par Saeimas deputāti pirmoreiz kļuva tikai 4. Saeimas laikā 1931. gadā. Tā bija Rīgas domes deputāte, pilsētas valdes locekle un partijas "Demokrātiskais centrs" biedrene Berta Pīpiņa. Lipša uzsver, ka Pīpiņa pēc plusiem vēlēšanu zīmēs bija populārāka pat par Kārli Ulmani, un var tikai minēt, kā tālāk būtu izvērtusies viņas politiskā karjera, ja vien 1934. gadā Ulmanis nebūtu atlaidis Saeimu un likvidējis demokrātisko valsts iekārtu.
Aleksandra Vernera-Bundžas zīmējums Publicēts: "Kultūras Balss satīriskais kalendārs 1932. gadam".
Paraksts: Berta Pīpiņa uzvarēja artilērijas ģenerāli Kalniņu un iekļuva Saeimā.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Kas uzvarēja
Spiedogi Latvijas Republikas pilsoņa pasē par piedalīšanos Saeimas vēlēšanās, tautas nobalsošanās un parakstu vākšanā tautas nobalsošanas ierosināšanai.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Kopumā 1. Saeimas vēlēšanās tika pieteikti 88 kandidātu saraksti no 31 partijas. Vietas parlamentā ieguva 20 partijas un vēlētāju grupas. Vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī, tajās piedalījās 800 840 jeb 82,2 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju. "Vēlētāju aktivitāte bija liela, un partiju vēstījumi pirmsvēlēšanu kampaņā pārsvarā bija nevis cīņa starp idejām vai tieša vēršanās pret konkurentiem, bet gan aicinājums nākt balsot, savu vēlētāju mobilizēšana," piebilst Sils.

Par vēlēšanu uzvarētāju varētu saukt LSDSP, kas ieguva 30 vietas, bet tā arī īsti nekad neveidoja valdību. Otrajā vietā palika Latviešu zemnieku savienība ar 17 vietām, bet trešajā Apvienotā sociāldemokrātu mazinieku partija un laukstrādnieku savienība ar 7 vietām. Savukārt no septiņiem kandidātu sarakstiem parlamentā ievēlēja tikai pa vienam deputātam.

Vēlēšanās piedalījās arī vairāki pavisam sīki saraksti, kas Saeimā neiekļuva, piemēram, "Zvejnieku savienība", "Zemes rūķu apvienība", "Kara invalīdu saraksts", "Latgales ciemnieki", "Bezpartejiskais pulkvedis Jansons", "Latvijas atturībnieki" un "Ebreju tautas partija".

No 100 pirmās Saeimas deputātiem 84 bija latvieši, pārējie: seši vācieši, trīs krievi, seši ebreji un viens polis.
Starpgadījumi vēlēšanās


1922. gada 10. oktobrī laikraksts "Jaunākās Ziņas" vēstīja, ka 1. Saeimas vēlēšanās ir notikuši šādi starpgadījumi:

No kāda vietējā nespējnieku nama iznesa uz vēlēšanās slimu nespējnieku. Vešana, balsu nodošana un nestuvju cilāšana atstājusi uz veco vīru tādu iespaidu, ka tas pēc balsošanas nomiris.

Pilsētās lombardā kādā vēlētāja lombarda kvīti iemetusi kandidātu saraksta vietā urnā.

Daugavas tirgū bija izplatījušās baumas, ka nevēlēšanas gadījumā paliks dārgāks sviests.
Šveicars Putrāms aizdedzina Saeimu
Uz savu pirmo sēdi 1. Saeima sanāca 1922. gada 7. novembrī, jau Satversmes sapulces laikā Latvijas parlaments bija ievācies bijušajā Vidzemes bruņniecības namā Vecrīgā. 1921. gada 17. oktobrī ēka tika ļaunprātīgi aizdedzināta. Izdega galvenā reprezentācijas zāle, kuru izmantoja kā sēžu zāli. Vēlāk izmeklēšanā tika noskaidrots, ka dedzināšanā vainīgie ir Saeimas vecākais šveicars Kārlis Putrāms un viņa 21 gadu vecā meita Milda. Putrāms simpatizēja komunistiem, daudz dzēra un bija mantkārīgs, toreiz ziņoja prese. Tiesa viņam piesprieda 15 gadus spaidu darbos, bet Putrāma meitu Mildu attaisnoja.
Saeimas ēka.
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Pēc ugunsnelaimes Saeimas namu atjaunoja pēc arhitekta Eižena Laubes projekta, piemērojot Latvijas Republikas parlamenta vajadzībām. Nedaudz tika pārveidotas arī pārējās reprezentācijas telpas.

"Vecā Vidzemes bruņniecības nama sēžu zāle nemaz nebija piemērota jauno laiku parlamenta vajadzībām. Tautas padomes un Satversmes sapulces locekļi darbojās ļoti neērtos apstākļos. Ne visai lielajā zālē bija saspiesti Satversmes sapulces 152 deputāti, kas sēdēja solos, pie kuriem nebija nekādu galdiņu. Pārlabojumi un papildinājumi, ko deputāti sēžu laikā gribēja iesniegt, bija jāraksta vai nu uz sava ceļgala, vai uz kaimiņa muguras. Tagad profesors Laube, saziņā ar Satversmes sapulces prezidiju, bija ierīkojis trīs rindas solu ar četri vietām katrā. Solu priekšā bija pultes ar galdiņiem, kur deputāti varēja itin ērti rakstīt," savā atmiņu grāmatā "Laikmetu maiņā" raksta visu četru pirmskara Saeimu deputāts, LSDSP biedrs Fēlikss Cielēns.
Raksturojot daudzo sīkpartiju iespaidu, kuras iekļuva 1. Saeimā, vēsturnieks Kārlis Sils norāda, ka viņu motivācija bija gan savu vēlētāju interešu aizstāvība, gan arī vienkārši nokļūšana "valsts maizē". "Pat ja "Poļu savienība" pirmajā Saeimā dabūja vienu deputāta krēslu, tik un tā viņi varēja savu vēlētāju labā kaut ko darīt. Lai izveidotu valdību, ir jāsāk tirgoties un vākt sīkpartiju balsis. Būtībā tad šīs mazās partijas varēja izvirzīt savus noteikumus, un tā ir viena no lielākajām problēmām, kuru Ulmaņa režīms pārmeta parlamentārisma laikam Latvijā. Mazo partiju un īpaši mazākumtautību partiju diktāts. Piemēram, vācu partija saka – mēs jūsu valdību atbalstīsim, bet valstij vajag iedot naudu vācu skolām. Nu labi. Latgales partijas prasa savas lietas. Poļi pieprasa noteiktiem jautājumiem uzlikt veto. Un valdība tirgojas. Tādējādi šīm mazajām partijām starpkaru periodā bija disproporcionāli liela ietekme," uzsver vēsturnieks.

Kārļa Ulmaņa Saeimas deputāta apliecība.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Runājot par "naudas maisu" interesēm, Sils norāda, ka pirmās Saeimas laikā tas nebija tik izteikti: "Cilvēku, kurus mēs varētu dēvēt par oligarhiem mūsdienu izpratnē, gan toreiz vēl nebija. Toreiz katra partija ļoti konkrēti norādīja, kādu cilvēku intereses tā aizstāv: strādniekus, zemniekus, laukstrādniekus, sabiedriskos darbiniekus, ebrejus, turīgos rīdziniekus vai poļus. Tuvākais mūsdienu oligarhiem tobrīd varēja būt Antons Benjamiņš un viņa "Jaunākās Ziņas", kas aizstāvēja "Demokrātisko centru" un citas liberālās partijas."

Par būtiskāko 1. Saeimas darbu Sils nosauc Slimokasu likumu, kas nodrošināja strādājošiem veselības apdrošināšanu. Lai arī sociāldemokrāti pārsvarā bija opozīcijā, tika pieņemti vairāki viņu virzīti likumprojekti, kas aizsargāja darba ņēmējus. Kopumā pirmā parlamenta sasaukuma laikā notika 214 Saeimas sēdes, kurās apsprieda 343 likumprojektus. Savas darbības laikā līdz 1925. gada 2. novembrim 1. Saeima pieņēma vairākus būtiskus likumus – par Ministru kabineta iekārtu, par biedrībām, savienībām un politiskajām organizācijām, likumu par sapulcēm – un ievēlēja pirmo Latvijas Republikas prezidentu Jāni Čaksti.
Par būtiskāko 1. Saeimas darbu Sils nosauc Slimokasu likumu, kas nodrošināja strādājošiem veselības apdrošināšanu. Lai arī sociāldemokrāti pārsvarā bija opozīcijā, tika pieņemti vairāki viņu virzīti likumprojekti, kas aizsargāja darba ņēmējus. Kopumā pirmā parlamenta sasaukuma laikā notika 214 Saeimas sēdes, kurās apsprieda 343 likumprojektus. Savas darbības laikā līdz 1925. gada 2. novembrim 1. Saeima pieņēma vairākus būtiskus likumus – par Ministru kabineta iekārtu, par biedrībām, savienībām un politiskajām organizācijām, likumu par sapulcēm – un ievēlēja pirmo Latvijas Republikas prezidentu Jāni Čaksti.
"Plašākai publikai pirmās Saeimas laikā jau vairs nebija tik dzīvas intereses par tautas vietnieku nama darbību, kā tas bija Satversmes sapulces laikā, kad prese ļoti plaši rakstīja par visu, kas notiek likumdošanas iestādē. Pirmās Saeimas laikā plašākas publikas uzmanība pievērsās valdības maiņām un tiem likumprojektiem, kas ekonomiski vai psiholoģiski saistīja tautas interesi. Tad Saeimas publikas soli bija pārpildīti. Tādi likumprojekti bija divi: par atlīdzības maksāšanu muižniekiem un īres likums," atceras Fēlikss Cielēns.

Saeimas darbs bija ļoti aktīvs, deputāti bieži vien debatēja līdz vēlai naktij, runas pārtrauca gan starpsaucieni, gan apsaukšanās, apvainojumi un ūjināšana. "Pirmā Saeima gan, manuprāt, bija vismierīgākā. Deputāti lēnām adaptējās jaunajā sistēmā, un skaļākie politiskie skandāli nāca vēlāk, nākamo Saeimu sasaukumu laikā. Jebkurā gadījumā šī politiskā sistēma strādāja labāk, nekā valsts iedzīvotāji par to domāja," uzskata Sils.

Saeimas ēka.
Foto: Arhīvs