Raksts: Sabīne Košeļeva
Foto: Vida Press un "R.evolution" publicitātes foto

Hāgena muižu 17. gadsimtā uzcēla Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis, vēlākais Rīgas virskonsistorijas prezidents Heinrihs Hāgens, savukārt 18. gadsimta sākumā par tās īpašnieci kļuva bagātā lieltirgotāja Bērensa ģimene, kas ap sevi pulcināja daudzus vietējos un iebraukušos literātus un māksliniekus. Starp viņiem bija arī Johans Georgs Hāmanis, kura vārdā nosaukta iela Āgenskalnā, un viņa līdzgaitnieks Johans Gotfrīds fon Herders.

Hāmanis dzimis 1730. gadā Kēnigsbergā, kur studējis teoloģiju un tiesību zinātni, taču universitāti tā arī nav beidzis. Tiesa, tur viņš pirmo reizi sastapies ar Herderu, ar kuru regulāri un dedzīgi apmainījies ar idejām, atstājot uz viņu lielu iespaidu. Drīz vien Hāmanis pārcēlās uz Vidzemi un Kurzemi, kur gan strādāja par pārvaldnieku, gan nodarbojās ar pašizglītošanos. Pavērsiena punkts notika 1756. gadā, kad viņš uzsāka darbu pie tirgotājiem Bērensiem. Pēc gada Hāmani nosūtīja veikt darba pienākumus Londonā, kur paralēli darbam viņš nodevās Bībeles studijām un fundamentāli pārdomāja dzīvi, kas vainagojās darbā "Pārdomās par manu dzīves ceļu".

Tā kā Hāmanis aizrautīgi bija nodarbojies ar pašizglītošanos, viņa domu gājienu neizbēgami ietekmēja arī tā laika populārie filozofiskie strāvojumi, taču viņš īsti nepieslējās nevienam, bet veidoja pats savu filozofisko skatījumu uz cilvēkiem un pasauli.

Otrreiz Hāmaņa un Herdera ceļi krustojās 1764. gadā, kad Herders pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Iemesls tam bija gaužām praktisks – pabeidzis teoloģijas studijas, viņš meklēja veidu, kā izvairīties no rekrutēšanas armijā, tādēļ Rīgā viņš strādāja Doma skolā par skolotāju (1764–1769) un vairākās draudzēs kalpoja par mācītāju. Ik pa laikam viņš devās apciemot Hāmani Jelgavā, kur abi, gluži tāpat kā Hāgena muižā, devās garās pastaigās un gremdējās dziļdomīgās sarunās. Mūsdienās Filozofu iela ir abu domātāju senais pastaigu ceļš, ko vietējie tolaik dēvēja par Filozofu taku (Philosophengang).

Par Herdera klātbūtni latviešu kultūrvēsturē liecina viņa vārdā nosauktais laukums Rīgā ar viņa krūšutēlu tā centrā (pirmoreiz tas tur tika novietots jau 1864. gadā, otrreiz – 1959. gadā), no 1921. gada līdz 1939. gadam Rīgā darbojās viņa vārdā nosaukta privāta augstskola, savukārt mūsdienās filozofa vārdu nes J.G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskola.

Gluži mūsdienīgs veltījums abiem apgaismības domātājiem, bez kuru ieguldījuma nav iedomājamas latviešu vēstures un kultūras lapaspuses, ir dzīvojamais komplekss "Filozofu rezidence", kas stalti paceļas virs autentiskās Ķīpsalas un Āgenskalna apkaimes un kura būvapjomu veido divi torņi, vizuāli atgādinot citu uz citas saliktas grāmatas.

"Filozofu rezidence" atrodas Daugavas senkrasta pašā malā, un tās pirmais dzīvojamais stāvs atrodas 14 metru augstumā virs zemes. "Ideja pacelt būvķermeni virs zemes radās, lai atbrīvotu skatu uz pilsētas pusi un palielinātu zaļās zonas apjomu. Senkrasta malā savulaik atradās Filozofu aleja, ko var redzēt arī pilsētas vēsturiskajā plānā. Pateicoties atbildīgai un saudzīgai pieejai, tā ir saglabāta un labiekārtota arī šodienas projektā. Ir nostāsti, ka pa šo aleju gar Daugavas malu reiz staigājuši abi izcilie domātāji – vērojuši, runājuši un prātojuši par pasaules kārtību," atklāj ēku arhitekts Andris Kronbergs (arhitektu birojs "ARHIS Arhitekti").

Skata atsegšana un zaļās zonas apjoma palielināšana ir arīdzan iemesls, kādēļ rezidenču teritorijā nav atļauts iebraukt ar automašīnu – stāvvieta atrodas pazemē. "Mērķis bija palielināt zaļo zonu, publiski lietojamo ārtelpu apjomu un pagalmu padarīt pilnībā pieejamu cilvēkiem – tas nav norobežots ar sētu, tajā var ieiet jebkurš un rotaļu laukumiņā paspēlēties ar savu bērnu. Viss ir drošs," skaidro Kronbergs.

Tiesa, lai arī tektoniskā veidola ziņā abas ēkas ir līdzīgas, tās atšķiras ne vien augstumā, bet arī pēc iekšējā plānojuma. Pie interjera risinājumiem ir strādājis arhitektūras un interjera dizaina birojs "Open AD", ieturot vienotu noskaņu iekštelpu apdarē. Pamatā tie ir siltie toņi, augstas kvalitātes parketa grīdas, vestibilos akmens masas grīdas flīzes un keramogranīta vai baltā māla sienas flīzes, kā arī pēc individuāla pasūtījuma izgatavota santehnika.

Lielākais "Filozofu rezidences" lepnums un unikalitāte ir neatkārtojamais skats uz Rīgas vēsturiskā centra siluetu, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, – it visi abu ēku dzīvokļi ir pavērsti uz pilsētas centra pusi. Savukārt īpaši elpu aizraujoša aina paveras no pēdējo stāvu divlīmeņu dzīvokļiem, kuriem ir pieejama arīdzan atsevišķa stiklota jumta terase 100–200 kvadrātmetru platībā.

Grāmatas kā iedvesmas avots dominē ne vien ēku ārējā veidolā, bet arī burtiskā nozīmē veido "Filozofu rezidences" kodolu – koplietošanas hallē izveidots vairāku stāvu grāmatu plaukts-bibliotēka, kurā atrodas to dižo domātāju un literātu darbi, kas iedvesmojuši šī projekta tapšanu. No bibliotēkas, kuru no ārpasaules norobežo stikla sienas, paveras iedvesmojošs skats uz 300 gadus seno Filozofu aleju un labiekārtoto Daugavas senkrastu, kur aug gadsimtiem veci ozoli un kļavas.

Otra koplietošanas telpa "Filozofu rezidencē" ir terase otrajā līmenī, kur var satikties pie tējas krūzes, nodoties sarunām vai spēlēt spēles – terasē izvietoti pingponga un novusa galdi. Kā uzsver arhitekts, socializēšanās elements šāda veida dzīvojamos projektos ir ļoti būtisks.

"Mēs vēlējāmies radīt telpas, kur cilvēkiem satikties. Šādai ēkai ir ļoti svarīgi izveidot savu iekšējo kopienu, kur cits citu pazīst, aizsargā, iespējams, pat draudzējas un tādā veidā jūtas droši. Un kā to citādi panākt, ja nav nevienas vietas, kur satikties un uzrīkot kopīgus pasākumus?" retoriski vaicā Kronbergs.

"Filozofu rezidences" idejas pamatā ir piekopt savā ziņā autonomu dzīvesveidu pēc saviem nosacījumiem, nepakļaujoties ārējām ietekmēm. Tā ir vide, kur katrs var dzīvot saskaņā ar savu personīgo filozofiju un tajā pašā laikā nejusties viens, jo apkārt ir arī citi – līdzīgi – paši sava ceļa gājēji, kuru skats paveras tālāk par savas viensētas teritoriju.